DIENAS LOZUNGS
Ps 104:13
Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: "Salasiet pāri palikušo
maizi, lai nekas nepazustu. Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gaba- liem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm.
Jņ 6:12–13
Zah 4:1–14
Ef 4:17–32
Mt 9:1–8
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Klusā nedēļa un Lieldienas
Ingrīda Briede (laikraksts "Svētdienas Rīts", Nr. 12, 2007. gada 24. martā). Nedēļa pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem tiek dēvēta par Kluso nedēļu. Ko nozīmē vārds "klusā" šīs nedēļas nosaukumā, kā pastāstīt bērniem un pieaugušajiem par klusumu? Par laiku pirms Lieldienām un tā nozīmi kristieša dzīvē "Svētdienas Rīts" jautā Rīgas Krusta draudzes mācītājam Ivaram Jēkabsonam.Laiks ceļā uz Lieldienām ir kā ceļojums cauri tumšai Kristus ciešanu ielejai, kurā mēs ar Kristus pestīšanas ieročiem cīnāmies pret grēku un nāvi. Gavēņa laika noslēgumā mēs Baznīcas gada svētdienās apstājamies pie Pūpolsvētdienas. Tās ir gaviles un prieks par Pestītāju, kas nāk.
Bet tad pēkšņi viss apklust Klusajā nedēļā – lielo Kristus ciešanu priekšā. Tad Gaviles pārvēršas dziļās bēdās, pārpratumos un apsūdzībās. Liela daļa no tā paša pūļa, kas sauca – Ozianna Pestītājam, vēlāk Lielajā Piektdienā sauc – sit viņu krustā! Daudziem varbūt tas atgādina radikālās Latvijas dabas pārmaiņas pie mums pavasarī, kas cīnās ar ziemu – aukstums un karstums, saule un sniegs. Ceļojums cauri Klusajai nedēļai ir kā klusums pēc pirmā prieka, klusums, kas iestājas vilšanās rezultātā, klusums, kas tomēr beigu beigās iedod to īsto Lieldienu prieku, kas ir Kristus, kas ir Kristus augšāmcelšanās prieks.
Tāpēc visai draudzei, katram bērnam un arī svētdienas skolai Klusā nedēļa izsaka ļoti daudz. Tā raksturo ceļu cauri ciešanām uz Lieldienām. Klusums ir grūts tad, kad gribas būt piepildītam ar trokšņiem, dažāda veida iedomām un iegribām. Taču klusums ir labs un svētīgs ceļš, pa kuru nonākam pie tā miera, kas ir augstāks nekā cilvēku prāts un saprašana, pie tās atklāsmes, kas nāk no Dieva kā lēna, klusa balss. Tas ir veids, kā saklausīt Dievu savā sirdsapziņā, pasaulē, kā arī Dieva Vārdā, caur ko Viņš uzrunā mūs Bībelē, baznīcas dievkalpojumā un svētdienas skolas nodarbībā.
Taču, ja Klusā nedēļā būs uzsvars tikai uz klusumu, sakot, piemēram, tikai: "Netrokšņojiet!", tad šāda pavēle var tikt nesaprasta, klusums var tikt uztverts kā pārāk grūts un neiespējams. Bet, ja mēs saprotam, ka klusums iestājas kādas nelaimes un ciešanu rezultātā, tad mēs vairs negribam trokšņot, jo mūsu sirds grib just līdzi. Tādēļ Klusās nedēļas laiks bez apceres par Kristus ciešanām nemaz nav īsts klusuma laiks. Kristus pats, Viņa ciešanas izraisa šīs dziļās pārdomas, meklējot atbildes uz jautājumiem – kāpēc un par ko Viņš cieta, un kāda tam jēga un vai vispār ciešanām ir kāda jēga?
Gūstot atbildi, ka tā ir Dieva mīlestība, kas uzvar tumsu, nāvi un grēku, mēs atdzimstam līdz ar Kristu jaunam priekam. Kristus ciešanas ir Dieva mīlestība, kas par nāvi stiprāka. Tādēļ ir vērts bērniem un pieaugušajiem svētdienas skolā un ģimenē piedzīvot svētīgo Kluso nedēļu un doties līdzi Kristus ciešanām, nāvei un augšāmcelšanai. Tas ir mūsu visu ticības pamatā. Klusā nedēļa var palīdzēt arī mums katram novākt liekos dzīves trokšņus, lai beidzot saskatītu dziļāko dzīves jēgu – Dieva mīlestību Kristū.
Kāda ir Zaļās Ceturtdienas, Lielās Piektdienas un Lieldienu nozīme un jēga, ko šajās dienās varētu pārdomāt svētdienas skolā un ģimenē?
Kristus krusts, atjaunota ticība Dieva Vārdā un Svētais Vakarēdiens – tā, protams, ir katras svētdienas zīme arī Gavēņa laikā un visu gadu. Bet šajās dienās mēs varētu mācīties vairāk brāļu un māsu ģimenisko kopību. Mācīties nezaudēt mīlestību un ticību dzīves grūtībās. Mēs esam aicināti dzīvot mīlestībā – būt kā pie viena galda.
Bet mums ir jāapzinās arī tas, ka dzīvē ir grēks, kas grib mūs nošķirt no Dieva un cilvēkiem. Cilvēks ir spējīgs uz nodevību pret Dievu un līdzcilvēku. Tas nokauj visplašākā nozīmē. Tad mēs pazaudējam tuvāko, tad mēs paši esam pazuduši. Bet Kristus nevar pazust. Viņš vienmēr uzvar. Viņš ar savu nāvi piedod un ar savu augšāmcelšanos ir ar mums atkal kopā līdz pasaules galam. Lieldienu rīts taču nesākās ar lieliem priekiem, bet ar asarām. Jo akmens bija novelts, bet Jēzus pazudis. Tur bija vispirms mācekļu neziņa, neticība un izbrīns, tikai pēc tam lielais prieks. Prieks parādās formās Lieldienu svētku tradīcijās. Bet varbūt Lieldienās mums būtu drīzāk jāspēlē paslēpes, nevis jāripina olas un jākar šūpoles. Jo mēs Dievu bijām pazaudējuši. Mēs paši bijām pazuduši grēkos. Bet tagad Pestītājs ir atradies – Viņš stāv dzīvs, sveiks un vesels mūsu vidū. Viņš mūs ir atradis un mēs esam atradušies un atgriezušies mājās kā pazudušais dēls.
Latviešu tradīcijās Lieldienas saistās ar šūpošanos, olu krāsošanu un ripināšanu, kā kristiešiem pret to attiekties?
Es domāju, ka ne viss t.s. latviskais ir jauns pagānisms. Tur taču ir arī tik daudz patiesu kultūras vērtību, ko Baznīca nevar noliegt. Bet svētku svinēšanas tradīcijās bieži ir jūtams dažādu uzskatu sajukums un sajaukums. Mums būtu jāizvairās no nekristīgām nozīmēm un tradīcijām. Citādi atkal būsim apmaldījušies un Kristu pazaudējuši.
Es nedomāju, ka Lieldienu šūpošanās būtu aizliedzama, bet zinu, ka tas tomēr nav labākais līdzeklis pret odiem. Dzīve tomēr iet lejā un atkal augšā kā šūpolēs. Nāve un dzīvība – viss Dieva rokās. Olu krāsošana, olu kaujas ir tikai simboliskas izdarības. Tikai tik tālu tās ir svarīgas, cik palīdz apliecināt Patiesību. Piemēram, augšāmcelšanos salīdzinot ar izšķilšanos no olas, mēs atradīsim daudz tēlainu līdzību. Tas ir jauks svētku svinēšanas veids. Galvenais, lai svētki neaizstājas priekšā ticības patiesībai, bet atklāj to.
Bērni Bībelē un Bībeles stāstu grāmatā lasa par Jēzus ciešanām, vai tas viņiem nevarētu likties pārāk smagi un bēdīgi, it sevišķi mazajiem bērniem?
Bērniem parasti ir daudz mazāk problēmu ar ticību un sapratni. Mums tikai liekas, ka viņiem kaut kas var būt Kristus stāstā nesaprotams. Taču saprast, kāpēc Kristum vajadzēja ciest, var palīdzēt arī stāsti par līdzīgiem notikumiem dzīvē un dabā, kur parādās tas, ka nav lielāka mīlestība par to, kas ir gatava atdot savu dzīvību par savu brāli.
Man personīgi ir tuvs viens stāsts par putnu māti un viņas bērniem pavasarī: "Reiz putnu māte perēja ligzdā olas. Tās bija jānosargā no visādām briesmām – no aukstuma un no nezvēriem. Liels bija prieks, kad tie izšķīlās. Jauna cerība, jauna dzīvība bija nākusi pasaulē. Bet tad sausajā zālē izcēlās ugunsgrēks. Kāds palaidnis to bija izdarījis. Uguns ielenca ligzdu no visām pusēm tā, ka nebija kur izbēgt. Mātei bija vēl izvēle. Lidot prom, glābties pašai un atstāt bērnus. Vai arī palikt, sargāt bērnus, bet pašai, iespējams, iet bojā. Uguns tuvojās, bet putnu māte tomēr palika. Kad uguns gāja pāri tai vietai, māte gāja bojā, bet bērni zem viņas spārniem izdzīvoja."
Tālāk domāsim paši par to, kā grēks pazudina, kā Kristus ar savu nāvi mūs izglābj un dod iespēju dzīvot. Un to, kā Kristus, atšķirībā no putnu mātes, kas tikai nomirst, tomēr ceļas augšām pat no īstas nāves, jo viņš ir Dieva Dēls. Tā ir Klusā nedēļa. Tās ir Lieldienas.
  |
