2017. gada 25. jūlijs
Vārda dienas: Jēkabs, Žaklīna

DIENAS LOZUNGS

Sv. Jēkabs (vecākais) – apustulis
Tu manu dvēseli glābi no nāves, manas acis no asarām un manas kājas no klupšanas. (Ps 116:8)

Viņš /Epafrodits/ patiesi bija savārdzis, būdams tuvu nāvei, bet Dievs viņu apžēloja un ne tikai viņu vien, arī mani, lai manas bēdas nevairotos.
(Flp 2:27)

Jes 52:7–10; 2Kor 4:7–15; Mt 20:20–23

krāsa: sarkana

1Sam 11:1–15; Apd 8:1–13; Lk 22:63–71

lasīt vairāk >

Aptauja

Vai Alfa kurss nes augļus jūsu draudzē?
jā, pēc Alfa kursa draudzei pievienojas jauni kristieši
Alfa kursā dalībnieku netrūkst, bet augļus neredzam
Alfa kurss palīdzēja mums pašiem garīgi augt, tas ir galvenais
Alfa kurss nenesa augļus, tāpēc to vairs nerīkojam
mūsu draudzē nekad nav noticis Alfa kurss
Atbildēt     Rezultāti 

Jauna grāmata "Par gribas verdzību"

iesūtīts: 2016.11.28 19:43

Luterisma mantojuma fonds ir izdevis grāmatu, par kuru pats autors Mārtiņš Luters kādā no savām vēstulēm (1537) raksta apmēram šādus vārdus: “Attiecībā par nodomu izdot manu kopoto rakstu krājumus, man ir pilnīgi vienalga un es par to nedegu .. . Jo es apliecinu, ka neviena no tām nav manis paša rakstīta, izņemot “Par gribas verdzību” un Katehismu.” Šajos Lutera vārdos viena no domām, kas tiek izcelta, ir grāmatas “Par gribas verdzību” īpašā vieta un loma viņa dzīvē.

‍Grāmatas teoloģiskais redaktors Aleksandrs Bite kā īsu kopsavilkumu par šo Lutera darbu raksta:
“Ir grūti pieņemt to, ka cilvēks šajā pasaulē piedzimst kā paverdzināts un samaitāts grēcinieks. Pavisam dabiski ir iedomāties, ka cilvēks dzīvo kādā garīgi neitrālā teritorijā – drošā attālumā gan no Dieva, gan no velna – un var brīvi pievērsties vienam vai otram vai arī palikt neitrāls. Ir dabiski domāt, ka cilvēks pats ir galvenā darbojošā persona savā pestīšanā un ka tikumi, pareiza izvēle un rīcība pietuvina Dievam.

Šāda ‒ no cilvēka loģikas viedokļa pašsaprotama ‒ izpratne valdīja arī viduslaiku teoloģijā. Šo vispārpieņemto izpratni pret Lutera jauno mācību savā 1524. gadā publicētajā darbā “Par brīvo gribu” aizstāvēja tolaik cienījamākais katoļu baznīcas teologs Roterdamas Erasms (1466–1536). Erasms saprata, ka tieši šajā jautājumā izšķiras lielā Reformācijas laika cīņa par pareizu Evaņģēlija izpratni, jo tam cieši piesaistītas ir arī visas citas nozīmīgākās mācības: par iedzimto grēku, Kristus nopelnu, attaisnošanu.

1525. gada nogalē Luters atbildēja Erasmam ar savu traktātu “Par gribas verdzību”, kurā, strikti pamatodamies Rakstos, iztirzāja šo jautājumu un tā teoloģiskās konsekvences. Viņa spriedums par cilvēka gribu bija skarbs: “Tā nu cilvēka griba ir .. kā nastu nesējs dzīvnieks. Ja tam mugurā sēž Dievs, tas iet, kur Dievs grib.. Kad tam mugurā sēž velns, tas klausa velna gribai.”

Pēc darba publicēšanas visiem bija jāatzīst, ka Lutera mācība ir Bībelē cieši pamatota un teoloģiski daudz pārāka par viņa oponenta argumentiem. Erasms diskusijā bija cietis smagu sakāvi.

Lutera darbs “Par gribas verdzību” nav zaudējis aktualitāti. Senā diskusija turpinās – gan baznīcā, gan ārpus tās, jo ir iespējami tikai divi uzskati šajā jautājumā − mūsu dabiskie jeb Erasma un bibliskie jeb Lutera.”


« atpakaļ

© 2012 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »