Edgars - jaunietis ar veiksmes formulu

Pirms apmēram četriem gadiem es satiku puisi gaišiem matiem, jauku smaidu un zilām, zilām acīm. Viņa vārds ir Edgars Stulpe. Toreiz mēs tikāmies vienā no pirmajiem luterāņu basketbola turnīriem, kas notika Talsos. Visu nakti viņš spēlēja ģitāru, daudz smējās un dziedāja. Es nodomāju – kāds patīkams jaunietis. Tik draudzīgs un jautrs. Pēc tam es atkal viņu satiku, nu jau uz lielās skatuves luterāņu Jauniešu dienās Cēsīs. Ārēji viņš bija pārvērties. Vairs nebija garo matu, arī sejas vaibsti bija skarbāki. Tagad viņš spēlēja nopietni un profesionāli - ar savu grupu. Tikai divas lietas nebija mainījušās – zilās acis un ticība Dievam.

„Gaļa” un draugi

Izrādījās, ka uzmeklēt Edgaru bija grūti. Šodien reti kuru jaunieti nevar atrast interneta portālā „draugiem.lv”. Un tomēr viņa tur nebija. Edgars lepni atzīst, ka viņš ir viens no šiem retajiem cilvēkiem. „Ar visiem draugiem es cenšos uzturēt kontaktu. Visi viņi zina manu telefona numuru un, ja ir vajadzība, varam sazvanīties.” Edgars atzīst, ka mans zvans viņam esot bijis negaidīts. „Ko, intervija? Jā, labi! Tikšanās...kad?” Viņš piekrita uzreiz un draudzīgi. Aiz mašīnas motora skaņas viņam esot bijis grūti saprast, ko saka runātājs. Galu galā norunājām tikšanos Jelgavā. Tā notika kādā kafejnīcā ar nosaukumu „GAĻA”.

Sātiņu pamatskolas „skarbie” gadi

„Bērnībā es mācījos Sātiņu pamatskolā. Tie bija visbriesmīgākie mani dzīves gadi,” Edgars smejas. „Mani tur norakstīja. Apcēla.” Ar vieglu smaidu viņš stāsta par savu bērnību. Taču strikti piebilst, ka nav bijis nekāds mammas puika. „Es nebiju „ņuņņa”! Zini, cik daudz „atrāvās” no manis? Vienkārši es biju meiteņu klasē. Protams, ka meitenes attīstās ātrāk, un līdz ar to arī es biju pāraudzis citus puikas. Man nebija arī daudz naudas, neģērbos kā citi. Izstumtais biju kādus divus gadus.” Toties savas vasaras Edgars pavadīja kā īsts lauku puika, bez bēdu, pa dabu klaiņojot. Pie mājām atradās dīķi, kur viņš mēdza peldēties, nirt un zivis ķert. Iespējams, tāpēc arī nākotnes profesija ir saistīta ar dabu.

„Dāvana ķert zivis nevis sprediķot”

Taujāts par plāniem, Edgars stāsta, ka varētu būt par vides inženieri. Mēs smējāmies, ka viņš būs tas, kas plānos, kur būs grāvis, bet raks to citi.  „Tas ir ļoti plaša profila darbs. Es varu strādāt komunālās saimniecībās, varu būt „zaļais”, vides inspektors, veidot dažādus projektus.” Edgaram ir jāmācās 5 gadi, lai iegūtu bakalaura grādu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Vides un ūdenssaimniecības fakultātē. Šobrīd viņš ir 4. kursā, tas nozīmē, ka priekšā vēl ir viens mācību gads.  Edgars atzīst, ka vēl „taustās”, ko patiesi vēlētos darīt visu atlikušo mūžu. Bet ar lielu pārliecību viņš nosaka: „Bet darbu es dabūšu! Nauda nav svarīgākais. Galvenais ir dabūt darbu Saldū.”

Normālais vecis ar būdu un mašīnu

Saldus ir Edgara mājas. Lai gan dzimis viņš ir Liepājā un līdz pirmajai klasei dzīvojis arī Nīcā, bet par „savu vietu” uzskata tieši Saldu. Viņš ar lepnumu stāsta: „Vieta, no kuras visas lielākās pilsētas ir apmēram 100 km attālumā”. Uz Saldu ģimene pārvācās tikai 1993.gadā, kur ir Edgara mātes dzimtās mājas. Ar skumjām viņš piemin, ka mājas nācies atpirkt pat trīs reizes, jo neesot bijis daudz naudas. Toreiz valstī bija nekārtība, un galvenos amatus ieņēma negodīgi cilvēki.  Kā jau īstam latvietim, viņam ir lieli plāni. Viņš dienās cer uzcelt pats savu māju. Edgars saka: „Normālam vecim jābūt stabilitātei. Jābūt būdai, mašīnai.”

Dieva nams – Saldus simbols

Edgars ir Saldus Jāņa baznīcas draudzē. Stāstot par dievnamu, viņš ar lepnumu piezīmē: „Var teikt, ka baltā baznīca ir Saldus simbols. Tā atrodas pašā pilsētas centrā.” Visa ģimene regulāri apmeklē dievkalpojumus. „Draudzē esmu kopš trīspadsmit gadu vecuma, varbūt pat drusku ātrāk.” Pirmais Edgara „lielais skolotājs” bijis draudzes mācītājs Jānis Bitāns. Tagad Saldū kalpo mācītājs Guntis Apriķis „Pirmo gadu gāju svētdienskolā, bet tad es pateicu, ka esmu par lielu un vēlos apmeklēt dievkalpojumus. Tur es ļoti daudz ieguvu. Varu droši teikt, ka līdz piecpadsmit gadiem es jau visu zināju.” Edgars par draudzes jauniešiem stāsta, kā par labiem draugiem. „Mēs cenšamies turēties kopā. Tiekamies. Es esmu gandrīz vecākais, kas tur ir palicis. Daudzi jau studē, gadās, ka kādam jau ir sieva, bērns. Mēs parasti „tusējam” Gregorskolā.”

Brocēnu olimpiādes un Dieva vadība

Vēlākos gadus pēc Sātiņiem Edgars mācījies Brocēnu vidusskolā, kur tika tāpēc, ka bija piedalījies dažādās olimpiādēs.  Bioloģija jau skolas gados bija Edgara stiprā puse. Viņš atzīst, ka tas tā ir, pateicoties skolotājiem, kas šajos priekšmetos bija stingri un lika daudz mācīties. Bioloģijas olimpiādē Edgars izpelnījās godpilno trešo vietu. Sevišķi viņš atceras piedalīšanos Mājturības valsts olimpiādē, kas notika Jelgavā. Edgars ar prieku atzīst, ka Brocēnos viņam ļoti patika. Pēc vidusskolas viņš atbrauca uz Jelgavu uz atvērto durvju dienām Lauksaimniecības universitātē un iestājās tajā budžeta grupā. Izpildījis testu, viņš bija ieguvis otro vietu. „Visur ir jūtama Dieva vadība. Es vienkārši, bez sevišķas piepūles, tā sakot, noveicoties, tieku tur, kur man vajag.” Edgars atklāti stāsta: „Bija arī smags periods. Nenokārtoju dažus eksāmenus. Izkritu no budžeta grupas un dabūju maksāt. Bet tad es saņēmos un tagad es atkal varu smaidīt!” Edgars tā arī saka: „Es lūdzu Dievu. Jautāju viņam – kāpēc tā, ko man tagad darīt? Un tad viss „pavilkās”, viss nokārtojās. Viņš deva man spēku.”

Dievs un laiks

Intervijā Edgars ir ļoti atklāts. Viņš neizpušķo patiesību un atzīst arī savus netikumus. Kad mēs runājām par viņa attiecībām ar Dievu, Edgars ar nožēlu atzīst, ka gribētu daudz vairāk paļauties uz Dievu. „Es ne vienmēr prasu padomu Dievam. Bet vajadzētu.” Ikdienā ir ļoti grūti atrast laiku Dievam. It īpaši ja tu dzīvo kojās. Jelgavā viņi dzīvo trīs vienā istabiņā, ne uz mirkli cilvēks nevar pabūt viens. Bet, aizbraucot mājās, viņam jau ir sakrājušies darbi. Vakarā viņš ir tik noguris un miegs nāk, ka jāiet gulēt. Nekad nepietiek laika Dievam.

Meitenes – princeses un tās parastās

Runājot par meitenēm, Edgars skaidri pasaka: „Man patīk vienkāršas meitenes.” Viņa dzīvē ir bijušas pāris princeses, un šo pieredzi viņš vairs negrib atkārtot. Ir bijis, kad meitenei primārais attiecībās ir, lai viņas draugs ir labi nodrošināts. „Ja viņai vajag tikai naudu, tad lai viņa par mani aizmirst,” viņš skarbi nosaka. Šobrīd Edgars ir „brīvs vīrietis”, tomēr neslēpj, ka ilgojas pēc attiecībām, „Gribas jau, protams, bet kad viņa būs, tad būs.” Kad Edgaram pajautāju, kā meitene spēj piesaistīt viņa uzmanību, viņš nosmejas: „Meitenes jau ir viltīgas!” Viņš stāsta, ka mākslīgi jūtas nevar izveidot. Ir bijušas reizes, kad ar prātu saprotu – forša meitene, patīk arī, bet pietrūkst sirds. „Ir vajadzīgs, lai meitene patiktu gan ar sirdi, gan ar prātu. Es vienmēr cenšos lūgt padomu Dievam, un Viņš arī saka, kā man rīkoties.”

Menedžere Ieva un Kristīgā studentu brālība

Edgars nāk no kristīgas ģimenes. Bez viņa ģimenē vēl ir jaunākā māsa Ieva, kuru Edgars mīļi sauc par savu menedžeri. Viņiem nav diez ko liela gadu starpība, tikai divi gadi, tāpēc abiem ir labas attiecības un kopīgas aktivitātes. Edgars stāsta, ka grupā, kurā abi spēlē, Ieva ir vienīgā meitene, bet viņš neļaujot māsai darīt pāri. Ieva Stulpe aktīvi darbojas LELB Jaunatnes nozarē. Viņa ir Liepājas diecēzes jauniešu koordinatore. Edgars pats vairāk iesaistās kristīgās aktivitātēs, kas ir ap viņu Jelgavā. „Es esmu Kristīgajā studentu brālībā.” Tā ir grupa studentu, kas sanāk kopā, lai studētu Bībeli un augtu ticībā. Toties Saldū viņš vēlas uzrīkot Gideona nometni, tāpēc viņš ir pieteicies Gideona kristīgajai misijā un tagad gaida no tās apstiprinājuma atbildi. 

Bleķi un bungas

Edgara vājība ir visa veida „bleķi”. Tā viņš sauc automašīnas un močus. Brīvajā laikā viņš „uzlabo” savu auto. Vēl Edgara īpašumā ir divi motocikli, kurus viņš pats ar savām rokām atjauno un saved kārtībā braukšanai. Viens no tiem ir 1980. gada JAVA, otru - motociklu ar blakusvāģi Edgars tikko iegādājās no kāda draudzes locekļa, kurš moci bija norakstījis kā nederīgu. Vēl viena Edgara liela vājība ir mūzika. Viņš ir īsts cilvēks orķestris. Dzied, spēlē bungas, basa ģitāru un akustisko ģitāru. „Tas, ko Dievs ir iedevis, to arī daru,” viņš pieticīgi saka.  Vēl viņš gribētu iemācīties spēlēt klavieres. Kad Edgars grib atpūsties vai izlādēties, viņš dodas uz mēģinājuma telpu un sit bungas.

PROBUS

Edgaru daudzi jaunieši zinās kā grupas PROBUS galveno solistu un dziesmu autoru. Grupas nosaukums radies interesantos apstākļos un nozīmē „godīgs”. Abi ar māsu atrada šo vārdu latīņu valodas vārdnīcā. Mēs viņus esam dzirdējuši daudzos LELB Jaunatnes nozares rīkotajos pasākumos, bet lielākais koncerts bija šī  gada Jauniešu dienās, kas notika Cēsīs. Bez Edgara Stulpes grupā vēl ir viņa māsa Ieva un trīs viņa draugi. Solo ģitāru spēlē Kaspars Danenbergs, sintezatoru – Artūrs Dobelis, bet bungas - Helmuts Beinarovičs. Tomēr mūziķa karjeru Edgars nedomā veidot. „Mūzika ir mūsu hobijs. Tā ir Dieva dāvana, ko mēs izmantojam.” Edgars atzīst, ka viņu spēlētā mūzika ir savādāka nekā citām kristīgām grupām, tāpēc nereti gadās dzirdēt kritiku. „Tagad mēs spēlējam diezgan smagu mūziku, bet redzēs, kas būs tālāk.” Edgars neslēpj savas bažas par grupas nākotni, jo šobrīd ģitārists aizgājis uz Rīgu mācīties. Tomēr grupas galvenā prioritāte esot tikt līdz ierakstam. „Tas nav tik vienkārši. Ir jāizvēlas dziesmas, jāstrādā pie aranžējuma.” Edgars nelolo lielas ilūzijas, viņš atzīst, ka ieraksts ir vajadzīgs tikai, lai mazbērniem būtu ko parādīt.

Dungoju lūgšanu

 Grupa spēlē tikai savas pašu dziesmas, kuru autori ir Edgars un Ieva. „Man dziesmu ir vairāk, bet māsai ir „dziļākas” dziesmas.” Edgars stāsta, ka ikdienā mūziku neklausās, bet pie sevis dungo dažādus meldiņus. Vēlāk šīs melodijas atskaņo ar ģitāru. „Lielākā problēma ir ar vārdiem. Tos ir grūtāk uzrakstīt. Tad es kādus trīs mēnešus vienkārši spēlēju šo melodiju, un vienā dienā pēkšņi atnāk vārdi.” Tomēr Saldū PROBUS nedižojas ar popularitāti. „Esam piedalījušies „Mazajā Saldus saulē”, mūziķu saietā, vēl kādos pasākumos.” Grupas PROBUS dziesmām vienmēr ir kristīgs zemteksts. Te ir jāpiezīmē, ka tās nav tradicionālās slavēšanas dziesmas. Zinot, ka spēlēt mūziku ir ļoti dārgi, es Edgaram jautājumu, kur viņi ņēma līdzekļus instrumentiem, tumbām, citai aparatūrai. „Mums bija Dieva dāvanas. Mācītājs Jānis Bitāns savā laikā izveidoja slavēšanas grupu. Par ziedotu naudu nopirka bungas, tumbas, pastiprinātājus. Draudze izremontēja mēģinājumu telpu. Mums ir bijis ļoti liels draudzes atbalsts. Paldies viņiem par to!”.

Kojas un atvadas

Pēc intervijas Edgars mani aizved apskatīt savas kojas. Skarba paskata nolaisti gaiteņi un telpas, bet Edgars ir optimists. Ar smaidu viņš rāda, kur gatavo ēst, kur atrodas dušas un, kur ir viņa istabiņa. Mūs sagaida Edgara draugs. Nedaudz parunājamies, Edgars mums paspēlē ģitāru un laiks jau ir doties atpakaļ uz Rīgas pusi. Mēs sirsnīgi atvadāmies, un es priecīga dodos mājās. Ir prieks satikt foršu brāli Kristū, un es nevaru sagaidīt, kad atkal varēšu būt kādā viņu koncertā vai klausīties jauno ierakstu.

Dievs un Edgars

Ja ievērojāt – visos ceļos un vienmēr Edgaru vada Dievs. Visas viņa atbildes uz maniem jautājumiem bija – Dievs. Tā es iepazinos ar Edgaru un viņa veiksmes formulu.

Autores foto.