Laikrakstā "Svētdienas Rīts" intervija ar mācītāju Juri Rubeni: Kad vārdi ir beigušies

"Nupat dienasgaismu ieraudzījusi mācītāja Jura Rubeņa grāmata „Ievads kristīgajā meditācijā”(apgāds „Zvaigzne ABC”, 2008). Un, tāpat kā citas Jura Rubeņa grāmatas, tā kuluāros izraisījusi plašas diskusijas. Gan to vidū, kas šo nelielā formāta un apjoma grāmatiņu izlasījuši, bet it sevišķi to vidū, kuri to nav lasījuši, bet kuriem aizdomīgs šķiet pats vārdu salikums „kristīgā meditācija”. Lai noskaidrotu autora domas un iegūtu vairāk informācijas par šo tēmu, aicinājām uz sarunu Rīgas Lutera draudzes mācītāju Juri Rubeni.  

-         Ko nozīmē meditācija? Un ko nozīmē - kristīgā meditācija?

-         Pavisam vienkārši varētu sacīt, ka tā ir klausīšanās Dievā. Protams, visi šie apzīmējumi ir nepilnīgi, kā viss, ko mēs, cilvēki, varam pasacīt par lielajām, smalkajām lietām. Ja diskursīvā* lūgšana ir tas, ko mēs sakām Dievam, tad meditāciju varētu skaidrot kā klausīšanos Dievā. Tā sākas tad, kad es apklustu un klausos tajā, ko Viņš man grib pasacīt.

No šī redzes viedokļa raugoties, meditācija nav nekas svešs nevienam cilvēkam, kam ir mazliet garāka lūgšanu dzīves pieredze. Es atļautos sacīt, ka katrs cilvēks, kas ir lūdzis Dievu, kas ir daudz lūdzis Dievu, būs piedzīvojis tādas situācijas savā lūgšanā, kad, piemēram, tu sarunājies ar Dievu, tu Viņam kaut ko saki un tad piepeši vārdi it kā beidzas. Tu apklusti, jo jūti, ka teksts vairs nav vajadzīgs. Vārdi neprasās, bet lūgšana turpinās. Tu turpini būt lūgšanas procesā, bet vārdi ir beigušies. Jo – lūgšana var notikt ar vārdiem, un lūgšana var notikt bez vārdiem. Kas to ir sacījis, ka lūgšanai vienmēr ir jāizmanto vārdi?

Katram cilvēkam, kuram ir lūgšanu dzīves pieredze, būs pazīstami tādi mirkļi. Lūgšana turpinās, bet tu klusē. Mirkļi, kuros tu sajūti, ka lūgšanas vidū ir organiska nepieciešamība apklust un sākt klausīties. Un tad kādā brīdī no šī klusuma atkal raisās vārdi. Tie ir tādi meditatīvi brīži, kas, man šķiet, ir pazīstami 99% cilvēku, kuri lūdz Dievu.

Tāpēc es sacītu, ka mēs nerunājam par kaut ko svešu, par kaut ko, kas mākslīgi jāmācās.

Otra lieta, ko es gribētu pie meditācijas uzsvērt - mana pārliecība ir, ka meditācija nav nekas tāds, kas būtu cilvēkiem jāpiespiež, vai jāsaka, ka tas ir vienīgais veids, kā cilvēkiem veidot attiecības ar Dievu, ka tas visiem būtu jādara. Nē, tas ir tikai viens no mūsu garīgās dzīves ceļiem. Es arī grāmatā centos piezīmēt, ka ir daudz cilvēku, kuri var brīnišķīgi nodzīvot dzīvi, izmantojot citus garīgās dzīves instrumentus. Tas ir ceļš kādiem cilvēkiem. Piemēram, mans ceļš.

Un ir svarīgi, ka cilvēki, kurus nodarbina viņu garīgā dzīve, zina, ka šāda garīgā ceļa iespēja ir. Vai un kā cilvēks izmanto šo iespēju, tā ir viņa izvēle.

Kristīga meditācija ir meditācija, kas izriet no Jēzus norādījumiem. Ļoti daudzus vārdus Jaunajā Derībā mēs varētu skaidrot nesamocīti, bet ļoti godīgi - kā aicinājumus uz meditāciju. Piemēram, ļoti pazīstamie vārdi Kalna sprediķī: „Kad jūs Dievu lūdziet, nepļāpājiet kā pagāni, jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ tiks paklausīti. Jo jūsu Debesu Tēvs jau iepriekš zina visu, ko jums vajag. Bet, kad jūs lūdziet Dievu, tad ejiet savā kambarītī, aiztaisiet durvis un tur slepenībā Dievs redz to, ko jūs vēlaties pasacīt.”

Ko Jēzus šeit grib pasacīt? Nedomājiet, ka lūgšana ir daudzvārdībā, nedomājiet, ka lūgšana ir kaut kas, kur jūs pavēstāt Dievam, ko Viņš nezina. Bet tu aizver savas durvis ārējās pasaules iespaidiem un nokāp savas sirds dziļākajā punktā – tai vietā, kuru pazīsti tikai tu un Dievs. Un tur esi ar Dievu. Meditācija ir esība ar Dievu. Es domāju, ka Jēzus mūs mudina uz šādu esību ar Dievu. Ne par velti vesela rinda kristīgo mistiķu ir sacījuši, ka tieši Kalna runa – Mateja evaņģēlija 6., 7. nodaļa ir paši būtiskākie vārdi visā Jaunajā Derībā.

-         Loģisks šķiet jautājums, kā jūs pats nonācāt līdz šai garīgajai praksei?

-         Ceļš ir bijis pakāpenisks un nav bijis apzināts. Ir lietas, kuras mēs darām, atsaucoties uz iekšējiem pamudinājumiem, intuitīvi, sperot pirmo soli, nezinot, kur būs pirmais solis, piektais un divdesmitais. Tas aizsākās mazliet vairāk nekā pirms desmit gadiem, kad manā dzīvē bija notikumi, kas man lika daudz ko pārvērtēt. ..."

Pilnu intervijas tekstu ar Juri Rubeni lasiet laikraksta "Svētdienas Rīts" Nr.46/47, 20.12.2008.

Ingrīdas Briedes foto