DIENAS LOZUNGS
Kristus saka: Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.
Jņ 12:32
2Ķēn 2:1–12; Apd 1:1–11; Mk 16:14–20
Ps 93; Apd 1:1–11; Ef 1:15–23; Lk 24:44–53
Viņi svinēja ar prieku.
Ezr 6:22
Esiet vienmēr priecīgi!
1Tes 5:16
Dan 7:9–14
Ebr 2:5–18
Mt 28:16–20
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Mīlestība ir dievišķā enerģija, kas mūs uztur
Pagājušajā nedēļā, 17. un 18. oktobrī ar teātra iestudējumu „Himna Mīlestībai” atklāja LELB Jauniešu centru Vecrīgā, Mārstaļu ielā 10. Kristīna Soloha uz sarunu laikrakstā "Svētdienas Rīts" aicināja vienu no iestudējuma dalībniecēm un projekta atbalstītājām aktrisi Rēziju Kalniņu."Šo piektdien un sestdien savu pirmizrādi luterāņu jauniešu centrā piedzīvo kristīgā teātra iestudējums „Himna Mīlestībai”. Saruna ar vienu no iestudējuma dalībniecēm, jauniešu mācītāja Krista Kalniņa māsu, aktrisi Rēziju Kalniņu.
- Par ko ir izrāde „Himna Mīlestībai”?
- Esam to nosaukuši par mīlestības mistēriju, drīzāk, ceļu uz mīlestību. Tas sākas viena cilvēka ilgās pēc otra cilvēka, kam seko vilšanās, jo no otra cilvēka, īpaši, ja tas ir vīrietis, gaidām mīlestības piepildījumu, nevis meklējam to paši sevī un galu galā Dievā. Cilvēki meklē, viļas, līdz nonāk pie atklāsmes, ka mīlestība – tas ir Dievs, un ka mīlestība pati par sevi ir dāvana, kas tiek dota no augšienes, ka mīlestība ir dāvana, kas ir jādod tālāk vai jādod atpakaļ. Caur gaidīšanu, ilgām un vilšanos cilvēks galu galā nonāk līdz patiesībai, ka šeit, uz zemes, mēs katrs esam ar kādu misiju un ka mūsu īstās mājas ir debesīs.
- Kāda nozīme attiecībās sieviete-vīrietis ir Dievam?
- Vislielākā. Mīlestība ir dievišķā enerģija, kas mūs uztur, kas liek pasaulei vēl joprojām neizbeigties.
- Kāpēc tieši šāda izrāde tieši šajā laikā? Vai tam ir kāda iekšēja vai ārēja motivācija?
- Tā ir tāda mūžīga tēma, kas skar jebkuru cilvēku, vai viņš to grib vai nē. Un tā ir arī iespēja evaņģelizēt un atvieglot cilvēkus, kas meklē atbildes un kas bieži vien pārāk daudz gaida no otra, nekā ir spējīgi dot paši. Cilvēks nereti klausās nedzirdot un saprot pa savam, necenšoties saprast otru. Tikai tad, kad cilvēks nonāk pie grūtībām, kad dzīve viņu iegrūž bedrē, ir iespējama attīrīšanās un var sākt celties. Mans brālītis reiz man teica paldies, kad biju viņam teikusi, ka esmu viņā vīlusies. Viņš atzina, ka tas bijis ļoti labi, jo cilvēks ir augstprātīga persona, kad ir kādi minimāli panākumi, cilvēkam liekas, ka viņš to ir sasniedzis ar saviem spēkiem. Bet pats cilvēks neko nesasniedz, viņš sasniedz tikai tad, ja atzīst savu nespēku un mācās paļauties.
- Aktiera profesija un evaņģelizēšana - vai tās nav divas bieži vien ļoti grūti savienojamas lietas?
- Pasaulē ļoti izplatīta un populāra prakse ir kristīgie teātri. Mēs pagaidām šeit esam sākuma stadijā, un ir brīnišķīgi, ka atradusies domubiedru grupiņa, kas ir ieinteresēta.
Bet jāatzīst, ka evaņģelizācija un aktiera profesija patiešām ir divas ļoti grūti savienojamas lietas, bet es esmu nonākusi pie secinājuma, ka tā jau arī ir tā padevības skola, pazemības skola un paļāvības skola. Mūsdienās ļoti grūti ir dzīvot pasaulē. Domāju, ka daudz vieglāk ir nošķirties no pasaules un aiziet dzīvot klosterī. Ne vienmēr tā ir ēka, bet varbūt vienkārši iespējamība nošķirties no pasaules, nevis dzīvot tajā.
- Vai jums pašā kādreiz ir gribējies tā – nošķirties no pasaules un aiziet dzīvot klosterī?
- Jā, ir gan gribējies.
- Kā jūs tiekat galā ar to, ka tas ne vienmēr iespējams realitātē?
- Es mēģinu izšķirot prioritātes par to, kas dzīvē ir svarīgi. Tajā sabiedriskajā, pasaulīgajā, laicīgajā dzīvē mēģinu nepiedalīties, cik tas ir iespējams. Vienkārši mēģinu godīgi darīt savu darbu, un tajā mazajā brīvajā laiciņā, kas atliek, veidot, piemēram, šādus koncertus.
- Jūsu profesionālajā darbībā piedāvājumu ir ļoti daudz, izrādes ir ļoti dažādas. Kas ir jūsu galvenie kritēriji, kā spējat tajā visā tomēr sevi nepazaudēt?
- Tas ir ļoti grūti, un tā ir tiešām liela žēlastība. Īpaši, ja gadās spēlēt tādās izrādēs, kas nerunā pretim sirdsapziņai, izrādēs, kuras var uztvert kā kalpošanu, kaut gan jebkuru darbu, ko mēs darām par godu Dievam, var uztvert kā kalpošanu. Piemēram, pagājušā sezonā, kad iznāca „Ivonna Burgundijas princese”, kuru noskatījās arī priesteris Andris Kravalis un kardināls Jānis Pujats, pēc tam pārrunājām, ka tas ir bijis ļoti svētīgs darbs un kalpošana.
- Ko darīt ar izrādēm, kuras tādas nav?
- Lūgties, gan pirms, gan pēc. Un paļauties uz Dievu, lūgt, lai Viņš arī caur šo lomu, šo izrādi uzrunā kāda cilvēka dvēseli, jo Dievam jau nekas nav neiespējams. Un Viņa ceļi ir neizdibināmi.
- Kāds ir jūsu personīgais ceļš pie Dieva, kādas ir galvenās pieturzīmes, ar kurām varat dalīties?
- Īpaši brīži manā pieredzē ar Dievu, godīgi sakot, ir katra diena. Īpaši brīži ir īpaši cilvēki, kas ienāk dzīvē, īpašas tikšanās. Cilvēkam vienkārši ir jābūt redzīgam un jādzīvo pateicībā, jo katru dienu Dievs mūs kaut kā uzrunā. Brīžos, kad liekas – viss, tu jau esi kritis un nav atgriešanās ceļa, tad tieši tajā brīdī Dievs Tev pieskaras. Un arī, kad tev liekas, ka esi viens, pamests un vientuļš, tad tieši tajā brīdī Dievs tevi uzrunā. Brīdī, kad esi visievainojamākais, Dievs saka – bet Es esmu tepat un tevi mīlu. Manā dzīvē nav notikuši tādi lieli brīnumi, ar kuriem es varētu dalīties, bet es varu teikt, ka katra diena ir brīnums. Es brīnos par to, ka Dieva žēlastība ir tik liela, ka Viņš mani nepamet. Tas ir tā – kad liekas, ka tu esi pēdējais cilvēks, ka tu visu laiku nodod Dievu, ka visu laiku esi nodevējs, tu vienlaikus aptver, ka žēlastība ir nesaprotami liela. Tu visu laiku novērsies, bet Dievs ir tas, kurš nepamet. Arī Kristīgais radio palīdz, ik palaikam ieslēdzu, un tur atkal ir Vārds, un tu jūti, ka tas ir tieši tev. Ka ne par velti tieši tajā brīdī to esi ieslēdzis. Esmu secinājusi, ka dzīvē nav nejaušību, paldies Dievam, viss ir Viņa rokās. Tajā brīdī, kad tu tiešām mēģini dzīvot Dievā, tad tu saproti, ka Viņā dzīvo visa pasaule. Nav nejaušību, bet viss notiek Viņa apredzībā.
- Vai ir kādi nākotnes plāni un sapņi, saistībā ar kristīgo teātri Latvijā?
- Prieks par ieinteresētību un pirmajiem koncertiem, ir konkrētas idejas arī Ziemassvētku iestudējumiem. Protams, šīs ieceres nav tik daudz atkarīgas no mums, cik no publikas pieprasījuma un iespējām to nodrošināt finansiāli. Protams, tālejošākais plāns ir saistīts ar kristīga teātra izveidi Latvijā, tieši jauniešu centrā. Gribētos, lai tas izveidojas tieši par jauniešu kristīgo teātri."
  |
