DIENAS LOZUNGS
Jer 2:35
Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā.
Lk 23:42
2Moz 40:18–38
1Tes 4:1–12
Mt 5:38–48
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Atskatoties vēsturē par bīskapu Meinardu
Kristīgā Baznīca katru gadu 14.augustā piemin kristīgās ticības nesēju Latvijas un kaimiņzemju teritorijā - bīskapu Meinardu. Piedāvājam ielūkoties, ko par šo laiku liecina pirmie vēstures avoti. Šajā rakstā izmantoti materiāli no “Livonijas Indriķa Hronikas” (sarakstīta 1224.-1226. g.).“Zēgebergas klosterī bija kāds cienījamas dzīves un godājama sirmuma vīrs, Svētā Augustīna ordeņa priesteris. Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē kopā ar tirgotājiem, jo vācu tirgotāji, ko ar līviem saistīja draudzības saites, mēdza bieži, braukdami kuģos pa Daugavas upi, apmeklēt Līvzemi. Dabūjis atļauju [1184.gadā] no Polockas kņaza Vladimira, kam līvi, kuri vēl bija pagāni, maksāja meslus, un reizē arī saņēmis no viņa dāvanas, minētais priesteris drosmīgi stājās pie Dievam tīkamā darba, sludinādams līviem un uzceldams baznīcu Ikšķiles ciemā. No šī ciema vispirms tika kristīti Ilo, Kulevenes tēvs, un Vieco, Alo tēvs, un tiem savukārt sekoja citi.
Nākamajā ziemā [1185.g. ap februāri] lietuvji nopostīja Līvzemi un ļoti daudzus aizveda gūstā. Glābdamies no viņu niknuma, sludinātājs kopā ar ikšķiliešiem patvērās mežos. Pēc lietuvju atkāpšanās minētais Meinards pārmeta līviem muļķību tāpēc, ka viņiem neesot nekādu nocietinājumu, un apsolīja, ka viņiem tikšot uzceltas pilis, ja viņi nolemšot kļūt par Dieva bērniem un tādi būt. Viņi piekrita, apsolīja to un ar zvērestu apstiprināja, ka pieņemšot kristību.
Tad nu nākamajā vasarā no Gotlandes tika atvesti dzirkaļi. Pa tam līvi vēlreiz apliecināja savu ciešo vēlēšanos pieņemt ticību. Pirms iesāka celt Ikšķiles pili daļa tautas tika kristīta un visi pārējie apsolīja - tiesa, melīgi -, ka kristīšoties pēc pils pabeigšanas. Tā nu virs pamatiem pacēlās mūri. Pils piektā daļa tika celta par sludinātāja līdzekļiem un līdz ar to kļuva par viņa īpašumu; zemi baznīcas celšanai viņš bija nopircis jau iepriekš. Kad pils beidzot nāca gatava, kristītie atkal atkrita, bet vēl neatdzimušie atteicās pieņemt ticību. Tomēr Meinards no sava nodoma neatteicās. Tobrīd zemgaļi, kaimiņi pagāni, izdzirduši par akmeņu celtni un nezinādami, ka akmeņi sastiprināti ar javu, ieradās ar garām kuģu tauvām un savā vientiesībā domāja pili ievilkt Daugavā, bet, stopnieku ievainoti un cietuši zaudējumus, atkāpās. Kaimiņi salieši maldināja Meinardu ar līdzīgu solījumu un no sava viltus guva labumu, jo viņiem tika uzcelta pils. Sākumā, vienalga ar kādu nodomu, kristījās seši. Viņu vārdi ir Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Vieco. Abu minēto piļu celšanas laikā Brēmenes metropolīts [1186.g.] iesvētīja Meinardu par bīskapu.
Taču pēc otrās pils pabeigšanas ļaunums, aizmirsis zvērestu, lauza solījumu, un vairs nebija neviena, kas pieņemtu ticību. Nav brīnums, ka sludinātāja sirds bija satraukta, īpaši tad, kad līvi, pakāpeniski izlaupījuši viņa mantu un piekāvuši viņa saimi, nolēma pašu padzīt no savas zemes; viņi iedomājās, ka atbrīvojas no ūdenī saņemtās kristības, nomazgājoties Daugavā un nosūtot kristību atpakaļ uz Vāciju.
Kad minētais bīskaps redzēja, cik stūrgalvīgi ir līvi un ka viņa pūliņi bijuši veltīgi, viņš sapulcēja garīdzniekus un brāļus un, gribēdams atgriezties mājās, devās uz tirgotāju kuģiem, kas jau gatavojās uz Lieldienām [1195. gada 2. aprīlis vai 1196. gada 21. aprīlis] braukt uz Gotlandi. Tāpēc viltīgajiem līviem radās bažas un aizdomas, ka pār viņiem nāks kristiešu karaspēks, un viņi lūkoja ar viltu, asarām un daudzos citos veidos bīskapu liekulīgi atsaukt atpakaļ. Un līvi paši vēlreiz apsolīja pilnībā pieņemt ticību. Godprātīgais vīrs noticēja ikvienam vārdam un, paklausot tirgotāju padomam un reizē paļaudamies uz karaspēka ierašanos, atgriezās kopā ar līviem, jo daži vācieši un kādi dāņi un norvēģi, kā arī atsevišķu tautu piederīgie bija apsolījuši vajadzības gadījumā atvest karaspēku. Pēc tirgotāju aizbraukšanas salieši sveica pārradušos bīskapu ar Jūdas sveicienu un viņa garā, sacīdami: “Esi sveicināts, rabi!”, un vaicāja, cik Gotlandē maksājot sāls un vadmala. Sirds sarūgtinājums tad nevaldīja vairs asaras, viņš devās pāri uz Ikšķili un patvērās savā mājā.
Viņš nolika dienu, kurā sanākt tautai, lai atgādinātu tai solījumu, bet šie ne dienu ievēroja, ne solījumu pildīja. Tad viņš, apspriedies ar savējiem, nolēma doties uz Igauniju, lai kopā ar tirgotājiem, kas tur bija pārlaiduši ziemu, brauktu tālāk uz Gotlandi. Tikmēr līvi bija iecerējuši viņu ceļā nogalināt, taču turaidietis Anno viņu brīdināja un ieteica doties atpakaļ. Un tā viņš lielā satraukumā, nespēdams atstāt zemi, atgriezās Ikšķilē.
Tāpēc viņš slepus aizsūtīja savu vēstnesi, brāli Teoderihu no Turaidas, pie pāvesta kunga pēc padoma. Teoderihs, redzēdams, ka nespēj tikt laukā no zemes, ar dievbijīgu viltu pārvarēja līvu radītos šķēršļus, jādams uz zirga un paņēmis līdzi stolu, grāmatu un svētīto ūdeni, it kā gribētu apraudzīt kādu slimnieku. To viņš, atbildēdams uz ceļinieku jautājumiem, arī uzdeva par sava ceļa iemeslu, tā tika laukā no zemes un nokļuva pie visuaugstā priestera. Visuaugstais priesteris, uzzinājis kristīto skaitu, nosprieda, ka tos nedrīkst pamest, un norādīja, ka tie jāpiespiež paturēt ticību, ko brīvu prātu pieņēmuši. Tāpēc viņš visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunot turienes pirmbaznīcu, atvēlēja visu grēku atlaišanu.
Jau toreiz šis pats bīskaps kopā ar kādu zviedru hercogu, vāciešiem un gotlandiešiem bija sācis karot ar kuršiem; taču, vētras aizdzīti, viņi piestāja Viru zemē, kādā Igaunijas apgabalā, un trīs dienas postīja to.
Bet, kamēr notika sarunas ar viruiešiem par ticības pieņemšanu, hercogs, labprātāk saņēmis no viņiem meslus, pacēla buras un vāciešiem par nepatiku aizbrauca.
Pa to laiku bīskaps Meinards - lai svēta viņa piemiņa! - pēc daudziem pūliņiem un sarūgtinājumiem iegūla slimības gultā un, saprazdams, ka mirs, sasauca visus Līvzemes un Turaidas vecākos un vaicāja, vai tie pēc viņa nāves gribētu palikt bez bīskapa. Bet viņi visi kāviens apliecināja, ka labprātāk gribētu, lai viņiem būtu kāds bīskaps un tēvs. Un pēc īsa brīža bīskaps beidza savas mūža dienas.”
Meinards tika apglabāts Ikšķiles baznīcā pie altāra. Daži pētnieki par nāves datumu nosauc 1196. gada 14. augustu. Uzrakstā uz kapa plāksnes Doma baznīcā minēts cits datums - 11. oktobris. Vēlāk, visticamāk 14.gadsimtā, Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kur sienas nišā tās atrodas vēl tagad. Tur uzstādīta kapa plāksne ar bīskapa reljefu attēlojumu un piemiņas uzrakstu.
Kā to redzam no Indriķa liecības par bīskapu Meinardu, skatoties šodienas kontekstā, cilvēki mūsu zemē nav daudz mainījušies. Arī Jēzum Kristum šī attieksme nav sveša. Mateja evaņģēlijā ir sacīts, ka tad kad Jēzus pēc augšāmcelšanās parādījās saviem mācekļiem, “tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās”. (Mt 28:17)
Pēc māc. Ojāra Freimaņa sagatavotā materiāla
  |
