Meklēsim kopīgo un palīdzēsim viens otram

Meklē garīgos līderus

"Latvijā," stāsta Uģis, "atpūtos un uzlādējos. Kopā ar amerikāņu misionāriem pastrādāju Usmas baznīcas apkārtnē. Priecājos arī par iespēju kalpot Īrijā, jo tagad skaidri zinu, ka tā ir Dieva atbilde uz manām lūgšanām."

Īrijā pavadītais laiks ļāvis Uģim saprast turpmāko darbības modeli. Proti, jāsagatavo vairāki garīgie līderi, kas darbosies dažādās pilsētās 100 kilometru attālumā no Dublinas.

"Es nevaru vienlaikus būt visur, turklāt ticības dzīvi nevar ilgi atstāt novārtā un rīkoties pēc ugunsdzēsēju principa – kur deg, tur skrien! Pēc tam ir daudz grūtāk atgūt līdzsvaru. Jāņem vērā vēl viens apstāklis – ja kristietis ilgi bijis ārpus garīgās aprites, viņam nevar uzticēt nopietnu kalpošanu, jo cilvēks var salūzt. Arī tādēļ līderu meklējumi nav viegli."

Kopš Uģis ir Īrijā, dievkalpojumi Dublinā notiek katru svētdienu, savukārt trešdienās mācītājs četras stundas velta individuālām sarunām. Pēc tam interesenti pulcējas uz Bībeles studijām un izpēta Svēto rakstu vietu, par kuru svētdien būs sprediķis.

Uģis cer, ka nākotnē dievkalpojumi notiks arī trešdienās. Vismaz divas reizes mēnesī dievnamu apmeklē 50 latviešu, epizodiski parādās 500 cilvēku. Daži no viņiem, lai aizbrauktu līdz Dublinai un piedalītos dievkalpojumā, ceļā pavada četras stundas.

Dievs gādā arī par dienišķo iztiku

U. Brūklene uz Īriju devās kopā ar ģimeni – sievu Harinu, bērniem Harisu un Hesedu. Usmā Harina bija viena no aktīvākajām draudzes loceklēm, bet ārzemēs, pēc Uģa teiktā, viss laiks tiek veltīts vīram, meitai un dēlam, jo bērnaukles algošana ir ļoti dārgs prieks. "Palaikam palaižu Harinu novadīt kādu svētbrīdi un tikties ar iesvētāmajiem. Viņa veido kompozīcijas baznīcas rotāšanai, šuj sakramentu traukiem un altāriem nepieciešamās drānas, apglezno zīdu."

Uģis ir gatavs kalpot Īrijā vairākus gadus, bet pēc tam noteikti vēlas atgriezties Latvijā, lai bērni mācības skolā uzsāktu dzimtajā valodā. "Nesen tikos ar arhibīskapu Vanagu. Viņš vaicāja, vai, dzīvojot Īrijā, esmu laimīgs. Mana atbilde bija pozitīva, bet neslēpu arī to, ka pēc trim gadiem atkal gribētu būt mājās. Ar arhibīskapu runājām arī par atalgojumu, jo šobrīd tas ir pieticīgs. Ir vairāki varianti. Man ļoti simpatizē Amerikā pazīstamā tā dēvētā misionāru adopcija.

Tas nozīmē, ka vairāki cilvēki veic mērķa ziedojumus konkrētās personas darbības nodrošināšanai. Misionārs regulāri ziņo, kā viņam veicas, un reizi gadā tiekas ar saviem finansiālajiem atbalstītājiem." Uzzinājis par Uģa misiju, ventspilnieks, vārdā Arnis, pieteicies regulāri ieskaitīt viņa kontā zināmu naudas summu.

Reiz, kad līdz algai bijusi pusotra nedēļa un makā palikuši daži eiro, Brūklenes nolēmuši dzīvot taupības režīmā. Nopirkuši eļļu un sākuši cept kartupeļus. Todien viņus apciemojusi kāda latviešu ģimene. Saprotot, ka draugi savilkuši jostas, tautieši nākamajā dienā atkal bijuši klāt ar lieliem pārtikas groziem.

"Ar to viss vēl nebeidzās! Ielēju mašīnas bākā pēdējo degvielu un nolēmu draudzei palūgt saziedot naudu transporta kompensācijai. Tajā svētdienā kolekte bija četras reizes lielāka nekā parasti, un es varēju nopirkt benzīnu, lai varētu doties kalpošanas ceļā," atceras Uģis.

Abās frontes pusēs ir latvieši

Kalpojot Īrijā, mācītājs ar lepnumu secinājis, ka daudzi latvieši pat spriedzes apstākļos spēj izturēt dažādus pārbaudījumus.

"Tanī pat laikā vērojama strauja personības degradācija, jo cilvēkiem trūkst privātās dzīves telpas. Tikai retais strādā savā arodā un gūst profesionālo gandarījumu. Nervozitāti rāda arī nepiepildītās seksuālās vēlmes, turklāt nav noslēpums, ka daļai aizbraucēju ir divas ģimenes. Viena Dzimtenē, otra – Īrijā. Tas nav atbalstāmi, bet vientulībā, ja nav spēka pastāvēt, cilvēks viegli var paslīdēt," secinājis Uģis, kas Dublinā nereti uzklausa arī nekristiešus, kam vajadzīgs psihologa padoms.

Mācītājs arī viņiem norāda, ka veselība vajadzība ne tikai garam, bet arī miesai, tādēļ reizēm mudina apmeklēt ārstus.

U. Brūklene sadarbojas ar Latvijas vēstniecības un masu mediju darbiniekiem, dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, kam rūp tautiešu liktenis. "Es ļoti iestājos par stereotipu graušanu abās pusēs. Proti, nevēlos, lai Latvijas latvieši nicinātu Īrijā strādājošos, un otrādi. Nesauksim cits citu par laimes meklētājiem vai muļķiem, kas neprot iegrozīties, bet meklēsim kopīgo un palīdzēsim viens otram," mudina U. Brūklene. 

Marlena Zvaigzne, "Ventas Balss"

Raksts publicēts laikrakstā "Ventas Balss" 08.07.2008.