DIENAS LOZUNGS
Māc 12:13
Jēzus atbildēja: "Augstākais ir: klausies, Israēl, Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un mīli
Kungu, savu Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku. Otrs ir šis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Par šiem augstāka baušļa nav.
Mk 12:29–31
2Moz 34:18–35
1Tes 3:1–13
Mt 5:27–37
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Ar Dieva svētību azotē
Pirms trim gadiem izveidotā privātā alternatīvā pirmskolas izglītības iestāde "Asniņš" Jāņu priekšvakarā nosvinēja savu pirmo izlaidumu. Tas bija īpašs un skaists. Bērnudārza radītāji ir mācītājs Uldis Gailītis ar sievu Initu. Un arī "Asniņa" alternativitāte slēpjas kristīgajās vērtībās, Dieva vārdā un garā, tāpat radošajā atvērtībā, ar kādu bērni mācās uztvert pasauli, izdzīvot to.Piecpadsmit dažāda vecuma bērnu grupiņa ir kā draudzīga ģimene, kurā lielākie pieskata mazākos. Viņi kopā rotaļājas, mācās dziesmas un dzejoļus, otrdienās dodas pārgājienā uz netālo Veides mežu, bet vecākajiem ir savas īpašas pēcpusdienu nodarbības pirmskolas apmācībai.
Zināms cikliskums un ritms raksturīgs katrai "Asniņā" pavadītajai dienai un arī visai nedēļai, un bērniem tas ļoti patīk. Zināt, ka, piemēram, pirmdienas ir rīsu, trešdienas – griķu, ceturtdienas – auzu biezputru dienas, ka otrdienās ies jau pieminētajā pārgājienā, bet piektdienā tiks cepta maizīte. Tas rada drošības sajūtu.
Runājot par kristīgajām vērtībām, tas nebūt nenozīmē, ka, nometušies rindā uz celīšiem, bērni regulāri lūdz Dievu. Dieva vārds tiek pieminēts, pateicoties pirms un pēc ēdienreizēm, arī dažādās ikdienas situācijās un svētkos. Bet kad, ģērbušies laika apstākļiem piemērotās drēbēs, bērni mežā spēlē spēles, salasa interesantas lapiņas un zariņus un pēc tam turpat notiesā līdzi paņemto sēkliņu maizīti, spēlējas ar dubļiem un smiltīm, nebaidoties nosmērēties dārziņa pagalmā, vai ziemā ar ragavām brauc no kalniņa. Viņi piedzīvo lielu prieku par to, ka tas viss ir tik dabiski un pa īstam.
Bez ierastiem pasākumiem dārziņam "Asniņš" ir arī savas tradīcijas. Piemēram, dzimšanas dienas svinēšana, kad jubilārs tiek ietērpts īpašā apmetnī un vainagā, viņam tiek dziedāta dzimšanas dienas dziesma un cepta dzimšanas dienas kūka. Gaismas svētki tiek sagaidīti ar lukturīšiem un dziesmām, tā ievadot Adventes laiku. Dārziņam beidzoties, notiek Dārza svētki, bet Ziemassvētku un Lieldienu tirdziņiem mantas sagatavo paši vecāki, sanākot kopā ziemas vakaros.
Vecāku ieinteresētība un klātbūtne visā notiekošajā ir neizbēgama un tikai pašsaprotama. Satikties reizi mēnesī kopīgās sapulcēs – tas nav tikai formāls ķeksītis, bet kopīga sadraudzība, informācijas gūšana un sevis bagātināšana. Piemēram, vai esat kādreiz vecāku sapulcē zīmējis... zirgu? Dziedājis korāli? Metis bumbu? Skatījies filmu? Vai kopā ar citiem vecākiem, bērniem un audzinātājiem piedalījies meža sakopšanas talkā, tāpat – sporta dienas pasākumā Tērvetē?
Ak, jā, aizmirsu piebilst, ka ir dažas lietas, stingri akceptētas tā dēvētajos kārtības ruļļos jeb noteikumos, kas kādam vecākam varbūt var likties nepieņemamas. Piemēram, nevalkāt sintētiskas drēbes, nenest uz dārziņu no mājām mantas, pat pašas mīļākās, nekrāsoties un negreznoties, tāpat ar Bārbiju, pokemonu u.tml. attēliem. Taču – ticiet vai neticiet – ar laiku tas galīgi vairs nešķiet aktuāli un problemātiski. Dabiska materiāla apģērbs ir patīkamāks un veselīgāks gan pašam valkātājam, gan citiem, rotiņas nesavainos, bet mantu izrādīšana var notikt arī ārpus bērnudārza.
Pat gluži neticami, ka tagad tas viss ir jau aiz muguras. Un četri bērni no draudzīgās "asniņu" saimes rudenī dosies uz skolu. Ko viņi paņems līdzi no dārziņā pavadītajām dienām? Mīlestību pret pasauli un cilvēkiem? Atziņu, ka Dievs viņus mīl tādus, kādi viņi ir? Ka vissvarīgākais pasaulē ir tas, ko nevar nosvērt un nopirkt, bet – ieraudzīt, atklāt, izlolot savā, otra sirsniņā?
Visi četri izlaidumnieki – Marta, Krista Betija, Everts un Anna – līdzi paņems arī savus "diplomdarbus" jeb pašaustās krāsainās somiņas, kuras tika darinātas visa aizvadītā mācību gada garumā. Nav grūti iedomāties, ar kādu prieku un lepnumu katrs to saņēma izlaidumā. Vēl viņi saņēma savus mācību gada laikā zīmētus, rakstītus, veidotus darbiņus, pārsietus ar baltu atlasa lentu. Un – kopīgi izlūgtu svētību jaunajam mācību gadam. Sajūta, roku rokā kopā ar mammu un tēti nākot iekšā skaisti pušķotajā, ērģeļu skaņu piepildītajā Saldus Mārtiņa Lutera draudzes dievnamā, nudien bija pacilājoši svinīga. Ne velti vecākiem tā raisīja asociācijas ar pašu kāzu dienu...
Pēc izlaiduma svinīgās daļas sekoja mielasts un atrakcijas, bet pēc tam vēl – apliecinājums, ko tikai visu sešgadīgs un vēl mazāks bērns spēj dabūt gatavu. A. Kronenberga "Mazais ganiņš" ir visai apjomīgs darbs. Iemācīties no galvas daudzos pantiņus un vēl R. Paula komponētās dziesmas – tas nudien ir apbrīnas vērts.
Varbūt arī jums tā ir gadījies? Līdzīgi kā tajā pasakā, kurā saka: aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko, tikai šoreiz – pavisam skaidri un konkrēti? Mūsu ģimenē bija tieši tā, kad pagājušā gada vasarā sapratām: Dievs vēlas, lai gadu pirms skolā iešanas mainām bērnudārzu un no Rīgas pārnākam uz Saldu. Tieši uz "Asniņu". Atzīšos, tas nebija viegli. Jo līdz ar to darba dienās bijām šķirtas no mūsu vīra un tēta, kurš strādāja galvaspilsētā. Bet tagad, kad tas viss ir aiz muguras un dāvanā esam saņēmuši patiesi skaistu gadu, varu apliecināt: "Svētīgs tas cilvēks, kas savu cerību liek uz To Kungu." (Ps. 40:5)
Zinu, ka Dievs Ulda un Initas sirdīs licis vēl kādu vīziju – par savu skolu. Tas patiesi ir brīnišķīgs izaicinājums un arī aicinājums, kuru piepildīt iespējams, tikai esot kopā ar To Kungu. Un, kā zināms, Viņam it nekas nav neiespējams.
Attēlā: Pirmās bezdelīgas jeb (no kreisās): Marta, Krista Betija, Everts un Anna ar pašu austajām somiņām.
Ieva Samauska, Kristas Betijas mamma, foto: Marats Samauskis
Raksts publicēts laikrakstā "Saldus Zeme" 03.07.2008.
  |
