Kā atkal iedarbināt dzenskrūvi

– Atskatoties un izvērtējot – kuri dzīves pagrieziena punkti bijuši visnozīmīgākie un par kurām no izdarītajām izvēlēm esat domājis visvairāk?

J. Vanags: – Svarīgākais pavērsiens – ticība Dievam – nebija mana izvēle vai nopelns, bet Dieva dāvana. Tas notika vēl bērnībā, kad skolā man mācīja, ka Dieva
nav un baznīca tikai muļķo cilvēkus, lai izvilktu no viņiem naudu. Ģimenē par to nemācīja neko. Nebija racionāla iemesla, lai es domātu par Dievu, kur nu vēl ticētu. Bet viņš ienāca manā dzīvē. Pats. Dievs uzrunā visus cilvēkus, bet laikam vieni to sadzird agrāk, citi vēlāk. Lielākā izšķiršanās ir paklausīt vai ne.

Izvēle parasti ir ne tik daudz ārēja, kā iekšēja norise. Atceros, piemēram, 1985. vai 1986. gadā jaunatnes avīzē bija publicēts tāds čekas pasūtījuma gabals – ķengu raksts par vienu mūsu mācītāju. Grupa amata brāļu uzrakstījām protesta vēstuli. Varbūt šķiet, kas gan tur liels? Šodien vairs īsti nevar aptvert, ko tolaik nozīmēja atklāti nostāties tā pusē, pret kuru vērsās ideoloģiskais aparāts. Starp čeku un mierīgajiem iedzīvotājiem bija tāda nerakstīta noruna – tupi un klusē, tad mēs par tevi daudz neinteresēsimies. Bet pacelt galvu nozīmēja riskēt to zaudēt. Parakstīt un pakļaut sevi briesmām? Neparakstīt un iet kompromisā ar taisnību? Tās reizes izvēle man kaut kā palikusi atmiņā. Ārēji nekas liels nesekoja, bet iekšēji tā iezīmēja, kur un kā stāvēt gan atmodas notikumos, gan barikādēs, gan vēlāk daudzās baznīcas lietās, vietējās un starptautiskās.

Kristus ir teicis: "Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un neko vairāk neiespēj, bet bīstieties no tā, kas dvēseli var iemest ellē." Cilvēka lielās izvēles ir ap šo robežu – vai tu paliec paša izrēķinātā drošībā, ērtībās, kompromisos un riskē, ka tava dvēsele tiešā un pārnestā nozīmē aizies ellē, vai arī paļaujies uz to, ka Dievs tavus matus ir skaitījis un neatstās kaunā. Ka, paklausot Dievam, nevar zaudēt.

Klaivs Steipls Lūiss ir izteicis šokējošu minējumu, ka debesīs Dievs piepildīs pat cilvēka vissamaitātākās vēlmes. Laikam tas jāsaprot – dāvās absolūtu gandarījumu un apmierinājumu. Bet vispirms zemes dzīvē cilvēkam jāmācās atsacīties, izvēloties Dievu un viņa taisnību.

Liela izšķiršanās bija, kad piekritu kandidēt uz bīskapa amatu. Tas baznīcā nebija vienkāršs laiks. Bija vairāki pretendenti, dažādi uzskati, un pat vairāki mani tuvākie draugi gaidīja citu rezultātu. Pēc tam nekas vairs nepalika kā agrāk. Atceros, kā centos izvēli novelt no sevis. Centos salikt savai ievēlēšanai visādus šķēršļus, lai zinātu, ka tas ir Dieva prāts.

Kāds varbūt iedomājas, ka nokļūt augstā amatā ir tikai lieli ieguvumi, bet gluži tā vis nav. Protams, ir arī tie. Man bija iespēja būt ļoti tuvu norisēm, kur pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijas valsts un sabiedrība ir tik pamatīgi pārveidojusies. To es uzskatu par lielu privilēģiju. Bija iespēja arī pasauli redzēt, satikt izcilus cilvēkus. Taču ko tas ir prasījis... Visgrūtākais laikam ir atbildība. Tavi lēmumi ietekmē daudzas dzīves, un sekas paliek varbūt pat uz gadu simtiem. Tu centies darīt vislabāko, vispareizāko, bet nebeidz sev jautāt, vai tas tiešām bija vislabākais. Un vienmēr būs cilvēki, kas sacīs, ka ne.

– Pagājušogad decembrī visās draudzēs lūdza Dievu par jūsu ģimeni, par labvēlīgu likteni no mājām bez vēsts aizgājušajam dēlam Kristam. Vai cilvēks vispār var vārdos izteikt, kā atšķiras tās sāpes, kas pāriet, no sāpēm, kas paliek tēva un mātes sirdī visu laiku neziņā, kas noticis ar bērnu?

– Ar to ir diendienā jādzīvo. Ik mirkli jau to akūti neatceras, tomēr atkal un atkal tas skaudri iznirst virspusē. Nepateikšu, vai neziņa ir pats grūtākais... Tā liek rēķināties ar dažādām iespējām. Nesen bijām aizbraukuši uz laukiem. Krists tur bija dzīvojis viens pats nedēļu pirms pazušanas. Atradām visu, kā viņš bija tur atstājis. Galdiņš pie gultas, uz tā krucifikss, Bībele, svece un baznīctēvu rakstu krājums "Filokālija", kuru, viņš sacīja, drīz zināšot no galvas. Tur ir rakstīts arī tā: ja gribi aiziet no pasaules un veltīties garīgai dzīvei, tad nogriez visas saiknes ar visiem, ko esi kādreiz pazinis...

Mūsu draugu un paziņu lokā daudzi domā, ka tas galu galā ir tas, ko viņš izdarījis. Tas jau būtu vislabākais. Zinu, ka Krists kā personība būtu spējīgs arī uz tik krasu lēmumu. Taču jārēķinās arī ar nāves varbūtību. Kristīgam cilvēkam nāve nav ļaunākais, lai arī vienmēr sāp. Bet ir jau arī iespējas, kas būtu ļaunākas par nāvi. Neziņa nozīmē vienmēr atrasties starp dažādām iespējām un meklēt mieru paļāvībā uz Dieva mīlestību.

Es domāju, ka kristīgo ticību var iepazīt tikai, kad tā tiek pa īstam pārbaudīta. Dievs ir apsolījis, ka tam, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, lai arī kā tas šobrīd izskatās. Kas tas ir? Skaisti vārdi, kurus esmu bārstījis no kanceles, vai patiesība, no kuras pats spēju dzīvot?

– Jūsu svētrunas valsts svētkos – gan pateiktās, gan arī savulaik viena, ar klusumu nomainītā – ir izraisījušas lielu rezonansi sabiedrībā. Kāda ir to tapšanas "radošā laboratorija"?

– Cilvēki bieži man ir teikuši, ka gaida un klausās runas – vai valsts svētkos, vai Ziemassvētkos un Lieldienās, kad tās translē televīzija. Protams, priecājos, ka tās sadzird un novērtē, bet tas arī sakāpina atbildību. Pats vienmēr drusku ar bažām gaidu tās dienas. Sprediķa izstrādāšana gan prasa laiku, kas dažkārt ir stundas, dažkārt dienas. Taču ideja, ko teikt – arī to reizi, kad nolēmu neteikt neko, – vienmēr ir nākusi kā mirkļa atklāsme, nevis kā analītiskās domāšanas rezultāts. Parasti ir kāds nemanāms notikums, kas iedod atslēdziņu. Pa šiem gadiem esmu iemācījies tos pamanīt un pazīt.

Reiz, pašā kalpošanas sākumā, veselu nedēļu mocījos ar svētdienas sprediķa gatavošanu. Lasīju Bībeles komentārus, prātoju gan šā, gan tā, bet nekā. Tad aizgāju uz savu Saldus Svētā Jāņa baznīcu, nometos ceļos pie altāra un lūdzu Dievu, lai taču glābj mani, lai zinu, ko teikt. Atverot acis, pēkšņi ļoti skaidri ieraudzīju altāra segas izšuvumu, kur bija norāde uz Bībeles pantu. Biju redzējis to desmitiem reižu un nekad nebiju pievērsis uzmanību. Domāju – jāpaskatās. Kad atšķīru to rakstu vietu, tā piepeši apvienoja visu nedēļu nēsātās domas un sprediķis bija gatavs tajā pašā brīdī.

Protams, es sekoju līdzi apkārt notiekošajam un pārdzīvoju visas sabiedrības problēmas, grūtības. Taču tad, kad baznīcas teiktais kaut kādā veidā ietekmē sabiedriskos procesus valstī, atrodas kāds, kurš atgādina: "Baznīca ir šķirta no valsts." It kā tas nozīmētu, ka mēs baznīcā vispār nedrīkstētu domāt un runāt par to, kas valstī notiek.

– Pirms iepriekšējām vēlēšanām es domāju, ka varbūt mācītājam baznīcā nevajadzētu norādīt draudzei balsot par kādu konkrētu politisko partiju...

– Piekrītu, ka tā nevajadzētu darīt. Bet es domāju citu aspektu. Piemēram, atkal ir sākušās runas par praidu, iecietību utt. Un sākās vaimanas, ka valstsvīru nostāju ietekmējuši baznīcas vadītāju ieteikumi. Un ar to tiekot pārkāpta baznīcas un valsts šķirtība. Vai nu aiz nezināšanas, vai aiz vēlēšanās muļķot cilvēkus, bet atkal tiek sajaukti jēdzieni. Runā par baznīcas šķirtību no valsts, bet domā un saprot reliģijas un kristīgo ideju izolēšanu no sabiedriskās dzīves. Par kaut ko tādu Satversmē nav ne vārda. Es gribētu aicināt cilvēkus ļoti skaidri saskatīt šo atšķirību. Valsts un baznīcas šķirtība nozīmē tikai to, ka tās nav strukturāli saistītas.

– Cik lielā mērā baznīcai izdodas uzturēt spēkā tradicionālās ģimenes vērtības laikā, kad daudzi bērni gan mūsu valstī, gan citur aug nepilnās ģimenēs, kad psihologi vai antropologi pārsteidz mūs ar tādām atziņām: "Tagad, kad cilvēks savas dzīves laikā dibina vairākas ģimenes, vecāku un bērnu attiecības kļūst svarīgākas par attiecībām starp partneriem", kad tiek rīkoti praida gājieni utt.?

– Mūsu parlamentārieši, paldies Dievam, bija tik prātīgi un ierakstīja Satversmē, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Nenovērtēsim to par zemu. Mums tuvā valstī Zviedrijā no laulības definīcijas ir izņemta norāde uz dzimumu. Nu jau tur izskan priekšlikumi nenorādīt arī skaitu, proti, ka laulība var būt arī starp trim, četriem vai pieciem partneriem. Līdzīgas pārmaiņas ir padomā arī praida rīkotājiem.

Praids nav nevainīga cilvēku pastaiga pa krastmalu vienlīdzības un iecietības vārdā. Tā ir ideoloģiska darbība ar mērķi pārveidot sabiedrības pamatstruktūras. Un pats bīstamākais ir dekonstruēt tās struktūras, kas nodrošina sabiedrības dzīvotspēju. Man liekas, ka tieši to šobrīd dara liberālie sekulāristi, un praids ir viņu speciālo uzdevumu vienība. Tādu eksperimentu augļus Eiropā jau var nogaršot. Vecais kontinents noveco, un nezinām, kas manai paaudzei maksās pensijas.

Cik lielā mērā baznīcai izdodas turēties pie tradicionālajām vērtībām? Nevajadzētu būt tā, ka baznīca vienīgā cenšas stāvēt kaut kam pretī. Baznīcas īstais uzdevums ir nevis iesniegt petīcijas valdībai, bet kopt dvēseles, lai cilvēki izvēlas dzīvot saskaņā ar savas kristīgās ticības principiem. Bet Latvijā taču ir ļoti daudz cilvēku ar normāliem, veselīgiem uzskatiem. Nevajadzētu kautrēties tos izteikt un aizstāvēt. Ar to jūs nekļūstat nemoderni vai homofobi.

– Nesen biju Turcijā, kur gids teica tā: "Desmit gadu laikā Turcija tiks uzņemta Eiropas Savienībā! Jo mūsu valsts darbaspēka resursi jums, eiropiešiem, ir cerība vecumdienu aprūpē. Vēl, protams, varat gaidīt ieceļotājus no Indijas un Ķīnas."  

– Jā, pavisam no citām civilizācijām, kas nav eksperimentējušas ar ģimenes dekonstruēšanu. Varam jau skatīties no augšas uz islāma civilizāciju ar tās nemodernajiem uzskatiem, bet tā ir dzīva, vitāla un daudzskaitlīga.

Nesen runāju ar filozofu Rihardu Kūli. Viņš izteica vārdos to, ko sen biju jutis un domājis: civilizācijas vēsture ir etnosu kapsēta. Neskaitāmas tautas ir bijušas un izzudušas. Kādēļ lai tas nevarētu notikt ar latviešiem? Profesors L. Taivāns reiz stāstīja, ka dzīvotspējīgākas ir altruistiskās sabiedrības, bet egoistiskās izčākst un izdziest. Man liekas, ka Latvija sliecas būt par individuālistisku, egoistisku sabiedrību. Daudziem galvenā prioritāte ir nevis kaut kāda tur latviešu tautas labklājība un nākotne, bet kā es pēc iespējas interesantāk un bagātāk nodzīvošu savu dzīvi. Arī tāda pozīcija var būt. Kādēļ ne? Varbūt patriotiskās vai altruistiskās idejas ir relikts, kas velti ķeras tautu kapsētas stenderēs, cenšoties noturēt latviešus uz zemes vaiga?

Latvijā ļoti trūkst alternatīva viedokļa. Dzird tikai par progresu, kam būtu jāseko. Uz kurieni? Vai kāds to zina? Citām idejām nav tribīnes. Varbūt par tādu kļūs pēc Pētera Bankovska ierosmes nesen izveidotais Konservatīvo ideju institūts. Dibināšanas sapulcē Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs Eiropu trāpīgi salīdzināja ar kuģi, kas ir gājis ar zināmu ātrumu, bet tagad dzenskrūve ir apturēta. Kuģis aiz inerces vēl kādu laiku iet uz priekšu, bet tad gaita sāk palēnināties.

Kādreiz Eiropa bija kristietības centrs. Tā izrāvās visas civilizācijas priekšgalā, no tās uz visām pusēm izstaroja gaisma. Dzinējspēks bija kristīgā ideja, kultūra, civilizācija. Tagad Eiropa pamazām raisās vaļā no kristīgā mantojuma. Kā saka angļu socioloģe Greisa Deivija, Eiropa izvelk no savas vērtību arkas pamatiem kristietību, vēl nebūdama skaidrībā, ko varētu likt vietā. Un gaita palēninās. Vai nebūtu laiks domāt, kā atkal iedarbināt dzenskrūvi?

Dace Kokareviča, Latvijas Avīze

Foto: Timurs Subhankulovs