Arhibīskapam Jānim Vanagam - 50

Arhibīskaps: „Ticība Dievam nebija mana izvēle vai nopelns, bet Dieva dāvana. Tas notika vēl bērnībā, kad skolā man mācīja, ka Dieva nav un baznīca tikai muļķo cilvēkus, lai izvilktu no viņiem naudu. Ģimenē par to nemācīja neko. Nebija racionāla iemesla, lai es domātu par Dievu, kur nu vēl ticētu. Bet viņš ienāca manā dzīvē. Pats. Dievs uzrunā visus cilvēkus, bet laikam vieni to sadzird agrāk, citi vēlāk. Lielākā izšķiršanās ir paklausīt vai ne.

Izvēle parasti ir ne tik daudz ārēja, kā iekšēja norise. Atceros, piemēram, 1985. vai 1986. gadā jaunatnes avīzē bija publicēts tāds čekas pasūtījuma gabals – ķengu raksts par vienu mūsu mācītāju. Grupa amata brāļu uzrakstījām protesta vēstuli. Varbūt šķiet, kas gan tur liels? Šodien vairs īsti nevar aptvert, ko tolaik nozīmēja atklāti nostāties tā pusē, pret kuru vērsās ideoloģiskais aparāts. Starp čeku un mierīgajiem iedzīvotājiem bija tāda nerakstīta noruna – tupi un klusē, tad mēs par tevi daudz neinteresēsimies. Bet pacelt galvu nozīmēja riskēt to zaudēt. Parakstīt un pakļaut sevi briesmām? Neparakstīt un iet kompromisā ar taisnību? Tās reizes izvēle man kaut kā palikusi atmiņā. Ārēji nekas liels nesekoja, bet iekšēji tā iezīmēja, kur un kā stāvēt gan atmodas notikumos, gan barikādēs, gan vēlāk daudzās baznīcas lietās, vietējās un starptautiskās.

Kristus ir teicis: "Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un neko vairāk neiespēj, bet bīstieties no tā, kas dvēseli var iemest ellē." Cilvēka lielās izvēles ir ap šo robežu – vai tu paliec paša izrēķinātā drošībā, ērtībās, kompromisos un riskē, ka tava dvēsele tiešā un pārnestā nozīmē aizies ellē, vai arī paļaujies uz to, ka Dievs tavus matus ir skaitījis un neatstās kaunā. Ka, paklausot Dievam, nevar zaudēt. Klaivs Steipls Lūiss ir izteicis šokējošu minējumu, ka debesīs Dievs piepildīs pat cilvēka vissamaitātākās vēlmes. Laikam tas jāsaprot – dāvās absolūtu gandarījumu un apmierinājumu. Bet vispirms zemes dzīvē cilvēkam jāmācās atsacīties, izvēloties Dievu un viņa taisnību.

Liela izšķiršanās bija, kad piekritu kandidēt uz bīskapa amatu. Tas baznīcā nebija vienkāršs laiks. Bija vairāki pretendenti, dažādi uzskati, un pat vairāki mani tuvākie draugi gaidīja citu rezultātu. Pēc tam nekas vairs nepalika kā agrāk. Atceros, kā centos izvēli novelt no sevis. Centos salikt savai ievēlēšanai visādus šķēršļus, lai zinātu, ka tas ir Dieva prāts.

Kāds varbūt iedomājas, ka nokļūt augstā amatā ir tikai lieli ieguvumi, bet gluži tā vis nav. Protams, ir arī tie. Man bija iespēja būt ļoti tuvu norisēm, kur pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijas valsts un sabiedrība ir tik pamatīgi pārveidojusies. To es uzskatu par lielu privilēģiju. Bija iespēja arī pasauli redzēt, satikt izcilus cilvēkus. Taču ko tas ir prasījis... Visgrūtākais laikam ir atbildība. Tavi lēmumi ietekmē daudzas dzīves, un sekas paliek varbūt pat uz gadu simtiem. Tu centies darīt vislabāko, vispareizāko, bet nebeidz sev jautāt, vai tas tiešām bija vislabākais. Un vienmēr būs cilvēki, kas sacīs, ka ne.” 

Arhibīskaps Jānis Vanags ir dzimis 1958. gada 25. maijā Liepājā.  1982. gadā beidzis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti un strādājis par ķīmijas skolotāju Rīgas Viļa Lāča vārdā nosauktajā 31. vidusskolā līdz 1985. gadam. Paralēli tam J.Vanags studēja Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Teoloģijas seminārā. 1985. gadā tika ordinēts mācītāja amatā.

Kalpojis Gaiķu, Skrundas, Lutriņu, Saldus M.Lutera draudzēs. Taču lielāko darbu viņš ieguldījis Saldus Sv. Jāņa draudzē, kalpojot tajā līdz pat 1993. gadam, kad Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārkārtas Sinodē 1993. gada 26. janvārī ievēlēts un 1993. gada 29. augustā Rīgas Domā konsekrēts arhibīskapa amatā.

Izmantots fragments no intervijas ar arhibīskapu Jāni Vanagu ("Latvijas Avīze", 2008. gada 24. maijs)