"Vieta, kur stāvēt" jeb Dieva vārds Mārtiņa Lutera dzīvē

No angļu valodas tulkojis Didzis Meļķis ("Svētdienas Rīts" Nr. 18, 2007. gada 19. maijā)

"Ja vien man būtu vieta, kur nostāties," teica Arhimēds, "Es varētu izkustināt pasauli." Lielais grieķu inženieris ar to domāja apbrīnojamo sviru, šo vienkāršo, tomēr milzīgi spēcīgo mehānismu, kura īpašības Arhimēds pētīja. Viņš saprata, ka principā sviras spējas ir neierobežotas. Visparastākais vārgulis ar to spētu izkustināt akmeni mājas lielumā. Viņam vajadzētu vien atbalsta punktu un pietiekami stingru kārti, kas nesalūztu no ceļamā svara un būtu arī pietiekami gara, lai pavairotu celtspēju. Viņam vajadzētu šādu kārti un vēl vietu, kur nostāties. Sviras celtspējas palielināšanas likums darbojas atkarībā no attāluma. Jo smagāks ir ceļamais priekšmets vai vājāks ir cilvēks, kurš to grasās izkustināt, jo garāku sviras pleca kārti un tālāku vietu, kur nostāties, tam vajadzētu. Bet citādi ar pareizo atbalsta punktu, piemērotu kārti un attiecīgu attālumu no paceļamā priekšmeta jums tik vien atliktu, kā piespiest sviru uz leju, lai, vienalga cik smags, klints bluķis tiktu izkustināts.

Teorētiski ar pienācīgu atbalsta punktu, stieni un attālumu to varētu izmantot kā sviru arī planētas Zemes pacelšanai un sakustināt pašu pasauli. Protams, ja vien tev būtu vieta, kur nostāties. Un tas, lūk, ir galvenais šķērslis. Tu nevari izkustināt pasauli, jo tu nevari no tās izkļūt. Tu esi tajā iekšā, tāpēc ir neiespējami izkāpt laukā no pasaules, lai to izkustinātu vai kaut kā mainītu.

Arhimēds neko nezināja par kosmiskiem ceļojumiem, nedz arī apjauta, ka pasaule pati par sevi ir kustīga, lai arī mēs to nemanām. Un tomēr viņa apgalvojums ir patiess, turklāt ne tikai fizikā.

Pamēģini izmainīt Visumu. Tu to nespēj. Tu esi daļa no tā. Tev nav vietas, kur nostāties. Pamēģini izmainīt kultūru. Sociālās reformas ir tik kaitinošas un mēdz sagādāt vilšanos, jo cilvēki, kas tās veic, paši parasti ir daļa no problēmas, kuru viņi cenšas novērst. Viņus pašus ir veidojusi tā kultūra, kuru tie mēģina veidot. Pat konservatīvi noskaņotie, kas mēģina izmainīt postmoderno kultūru, nereti atklāj, ka viņi ir konservatīvi noteiktā postmodernā izpratnē. Viņiem nav vietas, kur nostāties.

Vai (kas ir pat vēl grūtāks izaicinājums) pamēģini izmainīt pats sevi. Problēma ir apstāklī, ka šī problēma esi tu pats. Vari censties, cik vien spēka, bet tu nevari tikt vaļā no kāda nelāga ieraduma, kāda noturīga grēka. Tev varētu gan būt kaut kādi panākumi, ja vien būtu gana daudz gribasspēka. Bet – ja nu tas grēks ir tieši tava griba? Kā gan lai gribasspēks labo gribas vājumu? Tev nav vietas, kur nostāties.

Arhimēda paradokss izrādās patiess atkal un atkal. Tas arī palīdz izskaidrot vadības grūtības: kā gan izkustināt ģimeni, uzņēmumu, baznīcu vai valdību?  Ko tad, ja tev kā vadītājam galvenā problēma ir tieši vadība? Ko tad darīt? Tev taču vajag vietu, kur nostāties.

Tas paskaidro arī humānisma tukšību. Kāpēc mēs neesam sev radījuši perfektu pasauli, kur dzīvot? Kāpēc aizvien ir kari un nabadzība, nežēlība un ciešanas? Mēs visi vēlamies mieru un laimi. Tad kādēļ gan nekad neesam spējuši to sasniegt? Un kādēļ gan katra perfektas sabiedrības radīšanas programma, katra utopiska sistēma un katra sociālā taisnīguma shēma padara stāvokli tikai vēl sliktāku, radot vairāk karu un nabadzības, vairāk nežēlības un ciešanu? Cilvēki nespēj sevi pārvērst. Mums ir vajadzīga vieta, kur nostāties.

1521. gada 18. aprīlī trīsdesmit septiņus gadus vecais mazas Vācijas pilsētiņas klostera mūks attapās – nolikts imperatora priekšā. Šis mūks bija cīnījies ar vainas apziņu un sevis uzlabošanas neauglīgiem mēģinājumiem, līdz sāka iedziļināties Bībelē un sāka saprast to, kas bija pilnīgi aizmirsts viņa laika baznīcā, proti: Evaņģēliju, ka mūsu pestīšana nav atkarīga no mūsu darbiem, bet gan no Dieva žēlastības, kas parādās Jēzus Kristus dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā. Šim mūkam tā bija tik varena prieka vēsts, ka viņš to sāka mācīt citiem, un tas savukārt viņam lika nostāties pret maldīgo garīgās pilnveides sistēmu, kas bija saistījusi viņu un aizvien turēja saistītu vairumu ļaužu.

Būdams nelielas, provinciālas universitātes pasniedzējs, viņš izlika publiskai ievērībai dažas tēzes, par kurām gribēja diskutēt. Viņš gribēja runāt par to, ka Baznīca tā vietā, lai sludinātu Evaņģēliju, pārdod par naudu grēku atlaides jeb indulgences.

Āmura klaudzoņa, pienaglojot tēzes pie baznīcas durvīm, aizskanēja tālu prom no mazās pilsētiņas un izraisīja to, ko viņš nekad nebija domājis, ne gaidījis. Nepagāja necik ilgs laiks, kad pāvests jau centās viņu iznīcināt.

Tajā aprīļa dienā bija sasniegta kulminācija. Mūku izklaušināja pats imperators un viņa vasaļi, kopā ar vienīgās un patiesās pāvesta Baznīcas pārstāvjiem, kuri uzstājās kā apsūdzētāji. Šis mūks stāvēja viens pats pret augstākajām sava laika politiskajām un garīgajām autoritātēm. Galu galā viss nonāca līdz vienkāršam jautājumam: "Vai tu atsauksi visu, ko esi mācījis par Evaņģēliju? Vai arī tu izvēlies tikt izslēgts no Baznīcas un valsts kā herētiķis un kā tāds – sadedzināts uz sārta?"

Mūks atbildēja, ka viņa sirdsapziņa ir Dieva vārda saistīta: "Šeit es stāvu."

Mārtiņam Luteram bija vieta, kur nostāties. Un viņš sakustināja pasauli.

Viņš izmainīja savu dzīvi. Izmainīja Baznīcu. Viņš izmainīja kultūru.

Ap neseno gadu tūkstošu miju dažādās publikācijās tika aplūkoti ekspertu un plašākas sabiedrības viedokļi par to, kas ir bijuši iepriekšējās tūkstošgades ietekmīgākie cilvēki. Žurnāls "Life" Luteru ierindoja trešajā vietā pēc Tomasa Edisona un Kristofera Kolumba. "The Toronto Globe & Mail" Luteru novērtēja par otro ietekmīgāko pēc Alberta Einšteina. Šie izdevumi bija meklējuši simts ietekmīgākos cilvēkus, bet ambiciozākā un varbūt arī vairāk zinātnisku novērtējumu paudējā grāmatā starp tūkstots ietekmīgākajiem cilvēkiem Luters ieņēma trešo vietu. Otrais bija Kolumbs, bet pirmais – kā "tūkstošgades cilvēks" tika godināts Johans Gūtenbergs par iespiedmašīnas izgudrošanu, kas deva iespēju sākties informācijas laikmetam.

Protams, tas bija tieši Luters, kas Gūtenberga iespiedmašīnu padarīja par revolucionāru pārmaiņu lokomotīvi (varat to iztēloties kā sviru), kad Lutera tēzes un raksti tika iespiesti un izplatīti visā Eiropā, un viņa izpratne par Evaņģēliju izplatījās ar ugunsgrēka ātrumu. Gūtenbergs ir pazīstams kā Bībeles iespiedējs, tomēr tas bija Luters, kas Bībeli padarīja par bestselleru iespiesto grāmatu vidū.

Sākumā gan lielākoties nemācītā tauta bija jāmāca lasīt, un Luters lielā mērā ir atbildīgs par uguns pielaišanu lielajai izglītības eksplozijai. Luters gribēja, lai ikviens spētu "Nostāties uz Dieva vārda", tādēļ viņš dibināja skolas, kas kalpotu vispārējās izglītības mērķim un dotu izglītību ne tikai klerikālajai elitei, bet arī sievietēm, zemniekiem, ikvienam. Luters gribēja, lai ļaudis lasītu Bībeli, un, ja reiz viņi prata lasīt Bībeli, tad viņi spēja lasīt jebko. Tā vienā rāvienā zemākās šķiras kļuva izglītotas, šķiru robežas kļuva apšaubāmas, agrākie zemnieki sāka uzņēmējdarbību un kļuva turīgi, sākās kustība no viena sabiedrības slāņa uz citiem, tādējādi politiskā brīvība, līdz ar pašnoteikšanās tiesībām, kļuva tikai par laika jautājumu.

Arī laicīgie pētnieki atzīst Lutera lielo ietekmi uz sabiedrisko dzīvi. Viņi Luteram piešķir arī viduslaiku važu sarāvēja laurus par viņa jauno skatījumu uz laulību un ģimeni, un par viņa mācību, kas radīja jaunu darba ētiku, kā arī par viņa domājošā indivīda konceptu un galu galā tādēļ, ka Luters pats bija "modernā prāta" pirmais piemērs. Un vēl daudzu citu iemeslu dēļ.

Tomēr viņam nevarētu būt ietekme nevienā no šīm sfērām, ja Luters no mazās universitātes pasniedzēja darba brīvajā laikā būtu palicis nevienam nezināms klostera mūks. Luters spēja būt tik ietekmīgs tāpēc, ka bija atradis vietu, kur nostāties, proti – Dieva vārdu, kuru viņš savukārt ar visu tā atbrīvojošo spēku padarīja pieejamu citiem cilvēkiem. Sakot "Dieva vārds", Luters domāja Bībeli un vēl šaurākā nozīmē – Evaņģēliju, kuru viņš tur atklāja un izlasīja. Šis vārds viņam deva ticību Jēzum Kristum un par brīvu dotajai pestīšanai, kuru Viņš ir izcīnījis krustā. Šī ticība – no ārpuses – izmainīja Lutera dzīvi un deva viņam brīvību un pārliecību nostāties pret visu pasauli.

Šī ticība, lielā mērā pret viņa gribu, izmainīja arī Luteru pašu – pārvērta viņu līderī, kuram nu bija jātiek galā ar spēkiem un varām, kuras viņš bija atraisījis. Viņš bija nolikts stāvoklī, kas prasīja lietot Dieva vārdu visā dzīvē. Viņam bija jābūt vadītājam, par spīti nomācošajai pretestībai, kas, šķiet, darbojās no visām pusēm. Bet patiess ir Jēzus teiktais, ka pestījošā ticība ir spējīga pārcelt kalnus (Mt.17:20).

Luters pacēla pasauli, jo viņam bija vieta, kur nostāties. Un tā kā mums ir tas pats Vārds, tad tāda vieta ir arī mums.

-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Svētais

"Mēs visi esam svētie, un nolādēts ir tas, kurš sevi negrib saukt par svēto. ..Jo saukt sevi par svēto nav vis kāds pieņēmums, bet gan pateicība un Dieva svētības atzīšana."

Viens no dižākajiem Lutera garīgajiem ieskatiem ir tas, ka kristietis reizē ir gan svētais, gan grēcinieks. Mēs vienlaikus esam grēcīgi un svēti.

Tas nozīmē, ka mēs, cīnoties pret savu grēku un pieaugot Svētajā Garā, arvien esam iekšējā konfliktā. Apzināties, ka mēs par spīti savām kļūmēm esam svēti, nozīmē iespēju dzīvot un darboties ar vislielāko pārliecību.

Cilvēks kļūst par svēto līdz ar ticību Jēzum Kristum. Ne tikai "ticībā" pašā – ticības saturs ir tas izšķirīgais.

Lielajā katehismā Luters pirmo bausli ("Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā") skaidro ar jautājumu: ko tas nozīmē – man ir Dievs?  Un viņš secina, ka jebkas, uz ko tu paļaujies, kam tu uzticies, ir tavs Dievs.

Ja tu tici pats sev (kā mūsdienās tas nereti tiek pat rekomendēts), tad tu esi pats sev dievs. Ja tu paļaujies uz naudu, valdību, zinātni vai tehnoloģijām, tas tad kļūst par tavu dievu. Ja tu tici savai ģimenei, darbam, progresam vai tam, ka viss jau būs labi, tad tas ir tavs dievs, itin kā tu būtu paļāvies uz musulmaņu Allāhu, hindu Šivu vai lielo kosmisko vienotību.

Vienīgais veids, kā novērst elkdievību, ir – paļauties uz Dievu, kas ir atklājies savā Vārdā, uz Dievu, kas kļuva miesa Jēzū Kristū, un ticēt  Viņam.

"Es nezinu cita Dieva, kā vien to, kurš kļuva cilvēks," Luters teica Marburgā, "Un neviena cita es arī nevēlos."

Ticība Kristum rada brīvību, mērķa apziņu un pārliecību, ko pasaule nespēj dot.

-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Uzticība Dieva vadībai

"Esmu uzticējis savas raizes Dievam, mūsu Kungam".

Lutera ticība Kristum, kas viņam deva aicinājuma apziņu un spēju pārvarēt neveiksmes, deva arī pārliecību: lai kas arī notiktu, Dievs visu vienmēr pārrauga. Savukārt tāda sapratne deva spēju krampjaini neieķerties situācijas kontroles grožos.

Zināt, ka Dievs visu vada, Luteram nozīmēja pašam neraizēties, neplānot un neuztraukties, it kā viss reformācijas iznākums būtu tikai viņa viena paša atbildība. Šo nastu viņš neuzņēmās uz sevi; drīzāk gan viņš saprata, ka šīs nastas nesējs ir Kristus. Tāda apziņa Luteram deva lielu pārliecību, pat pārgalvību. Un tajā pašā laikā tā viņu darīja brīvu atdusēties Kristū.

"Es nedarīju", Luters uzstāja, "Dieva vārds darīja visu." Dievs reformēja Baznīcu un atmodināja ļaudis Evaņģēlijam. Luters, kā viņš pats to teica, tikai ļāva Dieva vārdam vaļu; Vārds paveica visu.

Džīns Edvards Vīts dzīvo ASV Viskonsīnas štatā. Viņš ir Viskonsīnas Konkordijas universitātes angļu valodas profesors, kā arī humanitārās un zinātnes fakultātes dekāns, autors vairāk nekā 15 grāmatām. "Luterisma mantojuma fonda" apgādā jau iznākusi viņa grāmata "Postmodernie laiki."