DIENAS LOZUNGS
3Moz 19:14
Jēzus saka: "Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs".
Lk 6:36
3Moz 23:1–22
2Tes 2:1–17
Mt 7:1–12
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Par kristiešu vienotību
Fragments no mācītāja Oskara Smoļaka sprediķa, kas nolasīts 2024. gada 21. janvārī Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes un Bolderājas draudzēs.
Šī ir svētdiena, kuru atzīmējam kā daļu no kādas īpašas nedēļas. Jau daudzu gadu garumā laikā no 18. līdz 25. janvārim visā pasaulē kristieši tiek aicināti lūgt par vienotību savā starpā. Šī ekumēniskā lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību ir labs brīdis, kurā mēs katrs varam īpaši atcerēties to, ka mēs neesam tikai daļa no lokālās draudzes kopības, bet esam daļa no Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas, esam daļa no luterāņu saimes, un vēl vairāk – esam daļa no visas universālās Kristus Baznīcas, daļa no Viņa ķermeņa šeit virs zemes. Un mēs nevaram ignorēt to, ka šis ķermenis mūsu dēļ ir ievainots. Kad šonedēļ biju mājapmeklējumā pie kādas draudzes māsas lielā daudzīvokļu mājā, viņa dalījās sāpē, ka teju no 200 dzīvokļiem tikai 16 dzīvokļu saimnieki iesaistās, lai kopā risinātu jautājumus, kas skar visu māju. „Jārupējas taču ir par visu māju!” viņa teica ar dziļu atbildības sajūtu. Jā, šī nedēļa mums palīdz apzināties, ka arī mēs esam aicināti parūpēties ne vien par mūsu „dzīvoklīti”, bet kopā rūpēties, lai visa „māja” ir labā stāvoklī, jo, visticamāk, ja tecēs jumts, mājas sienās būs plaisas vai būs bojātas kādas caurules vai vadi, mēs visi jutīsim tā ietekmi, lai cik spožs un patīkams mums varētu likties pašu „dzīvoklis”.
Mārtiņš Luters savas „95 tēzes”, kuras kalpoja par aizsākumu luteriskajai reformācijai iesāka ar vārdiem: „Mūsu Kungs un Meistars Jēzus Kristus, sacīdams: „Atgriezieties no grēkiem”, grib, lai visa ticīgā cilvēka dzīve uz zemes būtu atgriešanās no grēkiem.” Šie vārdi izsaka domu, ka tik ilgi, kamēr vien mēs dzīvojam uz zemes, mūsu garīgā atjaunošana nekad nebūs pabeigta. Šī lūgšanu nedēļa ir labs brīdis atcerēties, ka tieši tāpat kā mums personīgi, tāpat līdzīgi arī katrai draudzei un Baznīcai kopumā kopumā jāiet nemitīgs atjaunošanās ceļš. Tāpat kā katram grēciniekam, tā arī Baznīcai, kurā sapulcēti grēcinieki, ir nepieciešamība nemitīgi šķīstīties un reformēties.
Dažādu konfesiju un tradīciju baznīcas un draudzes savā starpā ilgu laiku ir skatījušās, un par nožēlu jāatzīst, ka nereti arī turpina skatīties ar savstarpējām aizdomām, aizspriedumiem un pārpratumiem. Luterāņu un katoļu kopīgi veidots dokuments „No konflikta uz kopību” apliecina, ka Baznīcas vairākkārtīgi ir pārkāpušas astoto bausli, kas aizliedz sniegt nepatiesu liecību pret savu tuvāko. Atskatoties pagātnē, mums jāatzīst, ka Baznīcas cita citu ir ne tikai pārpratušas, bet arī pārspīlējušas un kariķējušas cita citu. Mūsu grēcīgās dabas dēļ mūsos pastāv sajūta, ka mums jācīnās par mīļākā un pareizākā bērna statusu. Taču šīs cīņas ir veltīgas. Dievs jau ir atklājis, kurš ir Viņa mīļākais Bērns. Un Viņš to izdarīja Jēzus kristību brīdī, sacīdams: „Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” (Mk 1:11) Tieši tur un tad Tēvs pasaulei atklāja To, kas Viņam ir patīkams un ko Viņš mīl. Un viss, kas Tēvam ir patīkams un mīļš, tāds top caur Jēzu Kristu, un, kas grib tāds kļūt, tam jāturas pie Viņa mīļā Dēla. Luters izsakās: “Caur Kristu mēs visi esam kļuvuši par Dieva bērniem (Ef 1:5), bet bez Kristus esam Dieva ienaidnieki.” Respektīvi, mums nav jācīnās par to, kurš būs mīļākais bērns, bet jātuvojas Kristum, kurā mēs visi esam Dieva mīļotie bērni. Pāvesta sprediķotājs Ranjēro Kantalamessa, uzrunājot sapulci, kurā piedalījās tūkstošiem cilvēku no daudzām dažādām konfesijām, sacīja: “Kad kristieši strīdas, mēs sakām Dievam: “Izvēlies starp mums un viņiem.” Bet Tēvs mīl visus savus bērnus. Mums būtu jāsaka: “Mēs pieņemam kā savus brāļus visus tos, kurus Tu pieņem kā savus bērnus.””
Reiz kāda sieviete, kurai visas dzīves garumā bija ļoti sarežģītas un ievainotas attiecības ar viņas māti, dalījās, ka mamma, esot uz smagas slimības gultas un apzinoties savas aiziešanas tuvumu, pēkšņi un negaidīti lūdza piedošanu. Šī sieviete atbildēja, ka mēģinās piedot, bet vienlaicīgi atzina arī savas bailes par to, kā izskatīsies viņas dzīve, kad viņa būs piedevusi, jo visa viņas identitāte ir būvēta, balstoties dziļajā rūgtumā un aizvainojumā uz mammu. Reizēm arī dažādu konfesiju baznīcas domā, ka pazaudēs savu identitāti, ja atmetīs savus savstarpējos pārmetumus un pārāk pietuvosies cita citai. Tomēr vispirms jāatceras, ka mūsu mērķis nav tuvoties citam pie cita, tās ir sekas, kas notiek, kad tuvojamies Kristum. Tas ir aicinājums, kurā šajā nedēļā atjaunoties katram kristietim, draudzei, baznīcai un konfesijai – tuvoties Kristum. Viņš pats un Evaņģēlijs, labās ziņas, kuras Viņš nācis pavēstīt šai pasaulei, ir vienīgais patiesais vienotības avots. Un, kad tuvojamies Viņam, mēs neizbēgami tuvojamies cits citam. Un, ja, Viņam tuvojoties, kaut ko zaudējam no savas pieņemtās identitātes, tad tikai to, kas mums arī patiešām ir jāpazaudē, lai iegūtu kaut ko daudz labāku un tīrāku.
Aizvadītajā nedēļā man zvanīja vienas no mūsu kaimiņu baptistu draudzes mācītājiem. Lai arī tas nebija zvana iemesls, cita starpā viņš ieminējās par diviem nupat pagājušajā svētdienā uz mūsu draudzi pārnākušiem cilvēkiem no viņa vadītās draudzes. Atbildēju viņam, ka tieši domāju par viņu, kad sūtījām šos abus cilvēkus savu nodomu konvertēties uz mūsu konfesiju un pievienoties mūsu draudzei vispirms izstāstīt savam mācītājam. Domādams, ka man viņam jāpasaka kaut kas celsmīgs, dalījos ar kādu savu pieredzi, kad reiz uz sarunu pie manis pieteicās kāda tolaik vēl mūsu draudzes māsa. Šajā sarunā viņa atklāja, ka nolēmusi konvertēties uz Romas katoļu Baznīcu. Tam bija vairāki pavisam praktiski un arī garīgi iemesli. Tomēr savdabīgi bija tas, ka konvertēšanās dienā viņa mani, katoļu draudzes priesteri un savu tuvāko ticības māsu uzaicināja uz vakariņām. Atzīšos, ka sākumā jutos samulsis un domāju, vai šādu uzaicinājumu uz konvertēšanās vakariņām pieņemt. Vai tad man tajās vakariņās nebūtu tāda kā zaudētāja vieta? Tomēr dziļi sirdī jutu spēcīgu pamudinājumu, ka man jāpieņem šis uzaicinājums. Man tur nebija zaudētāja loma, tāpat arī katoļu priesterim nebija uzvarētāja loma, jo stāsts jau nav ne par mani, ne par viņu. Stāsts ir par Kristu, kurš vienmēr tiek pagodināts, kad cilvēks nopietni apdomā, kā savu ticības ceļu iet uzticamāk, un rīkojas, lai savā dzīvē varētu labāk atsaukties Kristus aicinājumam: „Seko Man!”. Un tā nu mēs tur visi sēdējām pie viena galda. Nedomāju, ka Kristum bija svarīgi, kurā baznīcā šī sieviete iet savu ticības ceļu, bet ticu, ka Viņam bija svarīga Viņas vēlēšanās rīkoties saskaņā ar pārliecību, kas viņai palīdzēs Kristu pazīt un mīlēt vairāk.
Laiks, kurā dzīvojam, kad cilvēkus no dažādām konfesijām ir satuvinājušas ģimeņu attiecības, draudzības, kopīga misija un evaņģelizācija, apstākļos, kurus aizvien biežāk kļūst grūti dēvēt kā kristietībai draudzīgus, ir īstais brīdis, lai mēs aizvien skaidrāk raudzītos uz to, kas mūs kā Kristum ticīgos vieno, nevis šķeļ. Ekumēniskā lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību ir iespēja atteikties no domāšanas veida, kurš rodas no atšķirībām konfesiju starpā un tās uzsver. Tā vietā vispirms jāmeklē kopīgais un tikai tad jādomā par savstarpējo atšķirību nozīmīgumu. („No konflikta uz kopību”, 24. lpp.) Vispirms skatīties no vienotības, nevis sašķeltības skatupunkta, pat ja atšķirības var vieglāk pamanīt un piedzīvot.
Ir kādi, kas saka, ka tas nav iespējams, un nemaz necenšas iet šo ceļu. Tomēr, ja izvēlamies stiprināt sašķeltību, mēs kļūstam par apzinātu šķērsli lūgšanai, kuru Jēzus lūdza Tēvam: „Lai visi būtu viens, itin kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jņ 17:21) Kad meklējam vienotību starp brāļiem, mēs paklausām savam Kungam. Tāpēc tik svarīgi, ka katrs ejam pa atgriešanās ceļu, ka katrs izdarām lēmumus un izvēles, kuras mūs vispirms katru tuvina mūsu Kungam.
Mūsu Dievs ir Dievs, kurš nav mēms. Viņš ir Dievs, kurš runā un aizvien grib runāt. Un šodien šajā pasaulē Viņš aizvien grib runāt caur Savu Baznīcu. Mēs nesam atbildību par to, lai šis pasludinājums pasaulē skanētu ticami. Kristus teica saviem mācekļiem: „Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ 13:35) Kad Jēzus izvēlējās savus pirmos mācekļus, Viņš neizvēlējās viņus pēc tā, kas viņi bija, bet pēc tā, ko Jēzus zināja, ka caur viņiem varēs izdarīt. Kad Jēzus viņus aicināja kļūt par cilvēku zvejniekiem, Viņš aicināja viņus darīt to, ko Viņš darīja, runāt to, ko Viņš runāja – tāpat kā Jēzus runāja un darīja to, ko redzēja un dzirdēja Tēvu darām un runājam. Lai šajā mūsu vienotībā ar Kungu Viņa vārdos un darbos arī mēs esam vienoti, un šajā vienotībā lai Kristus top pagodināts un slavēts!
Āmen.
  |
