2024. gada 23. jūlijs
Vārda dienas: Magda, Magdalēna, Magone, Mērija

Intervija ar diriģentu Henriju Kalniņu

iesūtīts: 2023.10.17 13:45
Žurnāls "Svētdienas Rīts" iepazīstina ar aktuālajiem rakstiem: šoreiz - Intervija ar diriģentu Henriju Kalniņu un aicinājums uz Baltijas luterāņu draudžu koru festivālu.

Mūsu uzdevums ir būt lukturiem
Kristīna Soloha, foto no Henrija Rolanda Kalniņa personiskā arhīva

Henrijs Rolands Kalniņš, kurš nācis no mācītāju un mūziķu dzimtas, ir Rīgas Jēzus draudzes kora diriģents, LEAF (Latvijas Evaņģelizācijas atbalsta fonds) evaņģelizācijas grupas struktūrvienības Cantate Domino un Apvienotā projektu orķestra vadītājs.
Šoruden, neilgi pirms Reformācijas dienas, 28. un 29. oktobrī, Henrijs aicina uz pirmo Baltijas luterāņu draudžu koru festivālu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”.

Kā tev radās ideja organizēt šādu festivālu?
Ideja radās jau ļoti sen. Man bija sajūta, ka luterāņiem, īpaši Baltijas luterāņiem, pietrūkst kopā nākšanas. Pirmais grūdiens, kas iedvesmoja domāt par Baltijas luterāņu draudžu koru festivālu, bija Baptistu dziesmu svētki, kur Edgars Godiņš un Māris Dravnieks uzaicināja piedalīties arī mūsu draudzes kori. Kovids gan neļāva šo ieceri īstenot, bet tas vēlāk lika nopietnāk pievērsties luterāņu pasākuma sarīkošanai.


Kāda ir tava pirmā kordziedāšanas pieredze?
Mani vienmēr saistījusi kora mūzika, daudzbalsība, kopā būšana. Kad biju mazs, sāku mācības Rīgas Doma kora skolas pirmajā klasē. Manas pirmās atmiņas par kori ir Rīgas Doma kora skolas pirmo klašu koris, ar kuru Ziemsvētku koncertā dziedājām korāli “Eņģeļus mēs dzirdējām”. Bērniem, protams, patīk pajokoties, un koncertā dažām dziesmām vārdus mazliet pārveidojām, papildinot ar jokiem. Iepriekš biju mēģinājis dziedāt arī Jēzus draudzes bērnu korītī, bet neko daudz no tā neatceros. Cik ir stāstīts, man tas neesot īpaši paticis, un es ātri esot no turienes aizgājis. Bet, kad sāku dziedāt Rīgas Doma kora skolas korī un bija arī obligātie dziedāšanas priekšmeti, man tas sāka iepatikties. Sapratu, ka to labprāt darīšu arī turpmāk. Dzīvē bijuši vairāki brīži, kad jāizšķiras, vai pārtraukt nodarboties ar mūziku un darīt kaut ko citu. Tomēr atkal un atkal esmu sapratis, ka mūzika mani ļoti saista un tieši to vēlos darīt. Atskatoties atpakaļ, redzu, ka darbošanās mūzikā ir Dieva vadība un Dieva plāns manai dzīvei. Agrā bērnībā es nedomāju par to, ka kļūšu par diriģentu, bet skolas gados mani ļoti iedvesmoja diriģenti un pasniedzēji, kuri ar mums strādāja, īpaši Mārtiņš Klišāns un citi. Viņi bija stingri un prasīgi, bet vienlaikus prata ar jauniešiem sadraudzēties un labi pavadīt kopā laiku. Viņi manās acīs bija lielas personības, un diriģēšana sāka likties kaut kas interesants un aizraujošs. Protams, sākumā tie bija maldīgi uzskati par to, ka diriģēt nozīmē vienkārši kaut ko priekšā rādīt. Bet interese saglabājās, un, kad devītajā klasē nāca klāt diriģēšana kā mācību priekšmets, dodot praktisku ieskatu diriģēšanas uzbūvē, es sapratu, ka gribu to iepazīt padziļināti.


Kā turpinājās tavs ceļš, lai kļūtu par diriģentu?
Tā sanāca, ka Rīgas Doma kora skola nebija vieta, kur man turpināt savu izglītību, bet ceļš pēc devītās klases veda uz pavisam citu pilsētu, ko līdz tam nebiju pazinis, – Liepāju. Pēc tam, kad netiku uzņemts Rīgas Doma kora skolā, apsvēru dažādas iespējas, kur tālāk mācīties, līdz nejauši manās rokās nonāca pavisam vienkārša lapiņa ar informāciju, ka Liepājas mūzikas vidusskolā tiek meklēti studenti. Ilgi nedomājot, piezvanīju. Izrādās, ka šajā skolā jau daudzus gadus diriģēšanu nebija studējis neviens vīrietis, tikai meitenes, tāpēc mani tur ļoti gaidīja. Tā arī notika. Atlika meklēt, kur Liepājā dzīvot, kas man vienam, turklāt tik jaunā vecumā, bija diezgan sarežģīti. Sākumā daudz ko nesapratu, bet man ļoti palīdzēja, ka mans pedagogs, diriģēšanas skolotājs Andris Kontauts uzreiz mani kā kormeistaru iesaistīja korī “Intis”, ko diriģēja Ilze Valce. Sāku darboties, gūstot gan zināšanas, gan praktisko pieredzi. Tas bija ļoti interesants, Dieva vadīts ceļš uz Liepāju.


Tolaik vēl nekalpoju Jēzus draudzes korī. Biju darbojies LEAF evaņģelizācijas grupā, mācot bērniem dziesmas. Šad tad dziedāju dievkalpojumos, bet ar kori man līdz tam nebija lielas saistības, ne reizi pat nebiju dziedājis Jēzus draudzes korī. Nonākot Liepājā, bija izaicinājums, kā saglabāt saikni ar draudzi. Braucu svētdienās uz dievkalpojumiem, cik varēju. Bet kādā otrajā vai trešajā kursā mūsu draudzes mūzikas dzīves vadītāja Vita Kalnciema man piedāvāja kļūt par kormeistaru Jēzus draudzes korī. Mēģinājumi bija piektdienās, dziedāšana dievkalpojumā svētdienās. Aprunājos ar savu pasniedzēju, sākumā domāju, ka viņš šādu ieceri neatbalstīs, bet viņš piekrita un atļāva man šo darbu uzņemties. Tad bija svarīgi saplānot laiku tā, lai piektdienā divos varu iekāpt autobusā Liepājā un ap sešiem būt Rīgā, lai pagūtu uz kora mēģinājumu. Arī tur redzu lielu Dieva vadību, ka izdevās to īstenot. Dažkārt ļoti skrienot, tomēr paguvu pēc nodarbībām uz autobusu. Tā bija pavisam jauna un patīkama pieredze – kalpot draudzē. Kad kovida laikā mainījās situācija, kļuvu par Jēzus draudzes diriģentu un vadītāju.

Pagājušā gada septembrī iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, lai studētu kordiriģēšanu. Tas gan nebija viegls lēmums, jo interešu man ir daudz. Mācoties Liepājā pēdējā kursā, vairākos koncertos man sanāca teikt kādus pārdomu vārdus, jo mūsu pedagogs bija ļoti atvērts tam, lai mēs dalītos ar savu ticības pārliecību. Turklāt mēs kursā bijām vairāki kristieši. Kad vairākkārt rakstīju un līdzdalīju savas pārdomas par ticību, aizdomājos, ka varbūt mans dzīves ceļš tomēr ir mācītāja kalpošana, tātad – studijas Lutera Akadēmijā. Tas bija ilgs pārdomu un lūgšanu ceļš, lai saprastu, ko īsti darīt, jo arī mūzika ir tik tuva un to negribas atmest. Bija grūti saprast, kurp iet. Domāju arī par ārzemēm. Tomēr tiku uzņemts Latvijas Mūzikas akadēmijā un tieši pie tiem pedagogiem, pie kuriem vēlējos, tāpēc sapratu, ka man jābūt te. Neesmu gan atteicies arī no domas studēt teoloģiju un nākotnē, iespējams, uzsākt mācītāja kalpošanu.
Ļoti interesanti iesākās šis gads, jo man zvanīja Lutera Akadēmijas mūzikas docētājs Vilis Kolms un prasīja, vai es vēlētos paralēli Mūzikas akadēmijai iestāties arī Lutera Akadēmijā. Tā nu esmu abās augstskolās. Nezinu, kā būs, jo darba ir daudz, bet man patīk. Lutera Akadēmijā apgūstu Baznīcas mūzikas programmu, kurā ir gan teoloģija, gan arī, piemēram, ērģeļspēle. Jau kādu ceturto vai piekto gadu kalpoju ar ērģeļspēli vakara dievkalpojumos Saulkrastu un Skultes draudzēs. Pagaidām gan vairāk spēlēju ar rokām, bet pamazām apgūstu arī pedāļus. Klavieres spēlēju jau kopš mazotnes un esmu ļoti pateicīgs vecākiem, kuri mudināja mani turpināt spēlēt arī tad, kad man pašam tas nelikās interesanti. Ir gājis visādi, tāpēc paldies pedagogiem, kuri mani ir pacietuši. Tagad ir pienācis brīdis, kad spēlēt gribu un daru to ar lielu prieku.


Kas ir tavas galvenās darbības jomas mūzikā?
Man ļoti tuvs ir Jēzus draudzes koris. Vienmēr priecājos satikt kora cilvēkus un kopā ar viņiem darboties. LEAF evaņģelizācijas grupā pirms pāris gadiem izveidojām struktūrvienību Cantate Domino jeb “Dziediet Dievam”, kas rīko koncertus baznīcās daudzviet Latvijā. Koncertos skan dažādu žanru mūzika, bet saturs vienmēr ir evaņģelizējošs, proti, koncerta laikā līdzās mūzikai skan arī kāda liecība vai mācītāja uzruna. Koncerta repertuārā tiek iekļauta garīgā mūzika, kas uzrunā cilvēkus. Ieeja koncertā ir par ziedojumiem, kas tālāk tiek izmantoti atkal nākamā koncerta rīkošanai, tādējādi šie koncerti ir kā savstarpēja dāvana no draudzes draudzei. Paralēli ir īstenojusies vēl viena mana ideja, un izveidojies Apvienotais projektu orķestris. Tajā piedalās kristīgi mūziķi, kuri ikdienā muzicē katrs savā draudzē. Pagājušajā gadā, svinot Jēzus draudzes jubileju, jau bija sapulcināts neliels orķestris, un tad sapratām, ka to varētu turpināt. No mazā kodoliņa tagad ir izveidojies orķestris, kurā ir vairāk nekā četrdesmit cilvēku. Mūsu darbība ir saistīta nevis ar ikdienas muzicēšanu, bet gan ar konkrētiem projektiem. Es nosūtu notis, katrs mūziķis iemācās savas partijas, un kopā strādājam tikai pie galvenajām lietām. Šobrīd ļoti meklējam kādu, kurš mūsu orķestrī varētu palīdzēt ar organizatorisko darbu. Tāpat gaidām arī jaunus mūziķus un priecājamies par jebkuru mūzikas instrumentu. Mūsu nākamais projekts ir jau minētais Baltijas luterāņu draudžu koru festivāls oktobra beigās, kurā daļa no pasākuma uzticēta tieši orķestrim.


Pastāsti par savu ģimeni, jo tu nāc no bīskapa Haralda Kalniņa kuplās saimes.
Mana muzikālā darbība un kalpošana ir cieši saistīta ar manu bērnību un to, no kādas ģimenes es nāku. Kopš vien sevi atceros, svētdienās vienmēr esmu bijis baznīcā un dievkalpojumā. Tāda ir bijusi mana audzināšana. Es esmu Kalniņš, un manā dzimtā ir mācītāji. Savu opapu Haraldu Kalniņu nekad neesmu sastapis, bet viņš kā mācītājs ilgus gadus kalpoja Jēzus baznīcā un savas dzīves nogalē bija arī Vācu evaņģēliski luteriskās Baznīcas bīskaps bijušajā Padomju Savienībā. No bērnības esmu dzirdējis ļoti daudz stāstu par opapu. Kad biju maziņš un paliku nakšņot pie omammas, viņa vakaros vienmēr stāstīja par opapa dzīvi un mācītāja kalpošanu. Kaut arī nekad neesmu ar opapu runājis, man ir sajūta, ka viņu pazīstu. Ir saglabājušies arī kādi viņa sprediķi un citāti, kurus priecājos lasīt. Bija ļoti interesanti, kad arhīvā atradu nelielu videofragmentu, kurā opaps runā. Dažus viņa citātus esmu izrakstījis sev kladē, un mums ir arī mājaslapa www.haraldskalnins.lv ar šiem citātiem. Pārsteidzoši, ka opaps savulaik esot mācījies arī diriģēšanu. Pirms dievkalpojuma viņš reiz esot nodiriģējis vienu dziesmu, tad korāļa laikā aizgājis līdz altārim un sācis dievkalpojumu. Kaut arī nekad neesmu ar opapu runājis, man ir sajūta, ka viņu pazīstu.


Savukārt mans tētis Rolands Kalniņš ir LEAF evaņģelizācijas grupas dibinātājs un vadītājs. Viņš Latvijas draudzēs vada apmācības un palīdz organizēt svētdienas skolu vietējiem bērniem. Es šajā kalpošanā no sākuma braucu līdzi tētim kā mazs puika un pats mācījos, bet vēlāk jau ar vienu pirkstu sāku spēlēt līdzi svētdienas skolas melodijas. Tagad ar tēti esam nonākuši vienā punktā kā studiju biedri Lutera Akadēmijā – es pirmajā, viņš otrajā kursā. Es studēju baznīcas mūziku, bet mans tētis – teoloģiju un kalpošanu. Ir ļoti interesanti satikties ar tēti šādā studentu kopībā.

Kas ir nozīmīgākais, ko esi guvis no savas ģimenes?
Man tētis vienmēr ir bijis paraugs visās lietās. Viņam noteikti nebija viegli doties LEAF evaņģelizācijas braucienos, kad jāpieskata tāds maziņš kā es un vēl jānovada nodarbība, bet viņš mani vienmēr ņēma līdzi, un man tas ir bijis labs piemērs, no kā esmu mācījies. Redzot, kā mans tētis kalpo Dievam, esmu sapratis, ka vēlos darīt to pašu. Protams, pusaudža gados bija brīži, kad negribēju tēti klausīt un domāju, ka pats visu zinu labāk. Mums ir bijuši gan mazāki, gan lielāki strīdi, bet tie nekad nav bijuši ilgi. Jau no bērnības mans ir iemācīts tas, kas rakstīts Bībelē, – lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Tāpēc arī, ja bijām sastrīdējušies, dienas laikā vienmēr centāmies izlīgt.
Liepājā, esot prom no ģimenes, piedzīvoju to, ka, ja kāda lieta tiek atņemta, tā kļūst daudz dārgāka un vērtīgāka. Tā man bija ar ģimeni. Tāpēc tolaik tās divas dienas, kad nedēļas nogalē biju mājās, labprātāk pavadīju, nevis atpūšoties kopā ar draugiem, bet gan ar ģimeni. Arī no baznīcas nekad uz ilgu laiku neesmu attālinājies, tā man vienmēr ir bijusi svarīga, un tieši Liepājas periodā daudz skaidrāk apzinājos, ka savu dzīvi gribu apzināti saistīt ar kalpošanu Dievam. Kopā ar ģimeni iešana uz baznīcu man vienmēr ir bijusi kā labs ieradums, bet tagad tā kļuvusi par dzīvu ticību, ko iededzis Dievs. Kad biju jaunāks, dažkārt svētdienas rītā jutos ļoti noguris pēc intensīvās nedēļas skolā un gribēju kādu svētdienu neiet uz dievkalpojumu, bet palikt mājās izgulēties. Mani vecāki man ļāva šo lēmumu pieņemt pašam. Pusaizmidzis dzirdēju, kā ģimene gatavojas iet ārā no mājām, bet manī spēcīgi pamodās sirdsapziņa, un sapratu, ka vienkārši nevaru palikt mājās un ka man tomēr ir jāiet uz baznīcu. Dažkārt pašās pēdējās minūtēs pirms izbraukšanas esmu lēcis kājās, ātri saģērbies un tomēr pievienojies ģimenei. Protams, var jau arī neatsaukties Dieva balsij, un tad ar laiku tā varbūt apklust. Bet esmu pateicīgs, ka pats neesmu varējis tai pretoties un skrējis uz dievkalpojumu pat tad, kad sākotnēji nemaz nav gribējies.
Esmu pateicīgs Dievam par savu ģimeni. Man ļoti patīk izzināt savas dzimtas vēsturi, tas ir aizraujošs brīvā laika hobijs. Iepriekšējās paaudzes jau ir izveidojušas mūsu dzimtas koku, bet es to apkopoju digitāli. Manuprāt, visiem vajadzētu pētīt savas dzimtas saknes. Ne katram ģimenē bijuši kristieši vairākās paaudzēs, bet katrs savā dzimtas kokā var atrast kaut ko labu, par ko priecāties.

Kādi ir bijuši tavi izaicinājumi kā kristietim pasaulē?
Ar mūziku saistītā vidē man kā ticīgam cilvēkam ne vienmēr ir bijis viegli. Izaicinājumi ir bijuši, jau mācoties Domskolā. Tomēr es nekad neesmu slēpis to, ka esmu kristietis. Paldies Dievam, neesmu piedzīvojis pret sevi vērstu atklātu nicinājumu, bet zināmu distanci gan. Mana pārliecība gan ir, ka mēs kā ticīgi cilvēki neesam aicināti distancēties no pasaules. Mūsu uzdevums un aicinājums, tieši otrādi, ir – iet pasaulē, nest Labo vēsti un būt lukturiem. Es priecājos, ka varu būt viens no šiem lukturiem. Mums katram ir jānes gaisma šajā pasaulē – ar saviem darbiem, vārdiem, uzvedību. Mums jācenšas būt par labu paraugu apkārtējiem. Mēs varam būt iecietīgi, labsirdīgi. Ja man kāds prasa, vai esmu kristietis, tad vienmēr atbildu, ka jā, un esmu ļoti priecīgs, ja cilvēkam ir interese uzzināt ko vairāk un es varu dalīties ar savu pieredzi.


Vai tev ir bijis no kaut kā jāatsakās tāpēc, ka esi kristietis?
Jā, par to šovasar man ir bijis daudz jādomā saistībā ar mūsu dziesmu svētkiem. Ja raugāmies tikai uz šo svētku vēsturi, tad nav divu domu, ka tie būtu jāsvin visiem latviešiem. Un tomēr, cik ļoti šie svētki ir mainījušies laika gaitā! Cilvēkiem patīk daudz ko piedomāt klāt, rakstīt dīvainus tekstus vai dīvainu mūziku. Ne visām dziesmām varu piekrist. Un tomēr gribu aicināt kristiešus nepalikt malā, nebūvēt žogu, bet kaut kādā veidā dziesmu svētkos tomēr iesaistīties. Ja mēs kā kristieši būsim no tā visa prom, tad uz kurieni vispār šie svētki aizies?! Mums kā dalībniekiem ir jābūt tiem, kas nosaka svētku repertuāru. Man pašam kā dziedātājam ir bijušas dziesmas, kurām visus vārdus negribu dziedāt līdzi un dažus izlaižu. Kopskaņai tas neko nemaina, bet manai pārliecībai gan. Gribu aicināt dziesmu svētku organizatorus nākamreiz programmā iekļaut atsevišķu koncertu visiem kristīgajiem koriem. Ir jāmeklē dažādi varianti, kā ikviens varētu piedalīties dziesmu svētkos, vienlaikus paliekot uzticīgs savai ticības pārliecībai. Atkal un atkal domās atgriežos vēsturē pie pirmajiem dziesmu svētkiem ar Brāļu draudzi, kad lielākā daļa repertuāra bija baznīcas korāļi. Tagad svētki ir aizvirzījušies citur, bet mēs, kopīgi runājot un domājot, varam garīgo kompasu atkal pagriezt pareizā virzienā.


Kāds repertuārs paredzēts Baltijas luterāņu draudžu koru festivālā?
Baltijas luterāņu draudžu koru festivāla programmā gan visas būs kristīgās dziesmas. Mūsu luteriskajā Baznīcā pārsvarā tiek dziedāti seni korāļi, un es cienu šo mūzikas izvēli, tomēr esmu nomanījis, ka mūsdienās ir svarīgi dziedāt arī kaut ko emocionālāku un priecīgāku. Līdz ar to festivāla programmā būs gan luterāņu korālis “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, gan arī gospeļmūzika un citi aktīvāki skaņdarbi. Kori dziedās gan latviski, gan angliski, bet nākotnē, iespējams, dziedāsim arī lietuviešu un igauņu valodā. 28. oktobrī sešos vakarā Reformācijas laukumā pie Rīgas Svētā Pētera baznīcas kopkoris izpildīs Mārtiņa Lutera himnu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, iezīmējot Reformācijas dienas tuvošanos, un pēc tam baznīcā skanēs apsveikumi, uzrunas un kordziesmas. Nākamajā dienā, 29. oktobrī, dievkalpojumā Rīgas Jēzus baznīcā savukārt tiks izdziedāta visa festivāla programma, ko gatavojam. Aicinām visus klausītājus!

Kāda, tavuprāt, ir šādu kopdziedāšanas svētku vērtība?
Manā ģimenē mūzikai vienmēr bijusi liela nozīme. Radu lokā daudzi spēlē klavieres, ģitāru, arī citus instrumentus – trompeti, mandolīnu, blokflautu. Kad sanākam kopā, katrs ņem savu instrumentu un visi kopā spēlē un dzied korāļus. Tas nav gluži orķestris vai koris, bet kopīgs piedzīvojums gan. Manuprāt, ir svarīgi, lai mēs ikviens dzīvotu savu ticības dzīvi kopā ar citiem. Kopā lasītu, kopā lūgtu un – kopā dziedātu!


Ko tu novēlētu visiem “Svētdienas Rīta” lasītājiem?
Bieži vien cilvēkiem šķiet, ka viņiem nepadodas dziedāšana. Ir cilvēki, kuriem ir grūti iemācīties dziedāt. Bet gribu iedrošināt, lai dievkalpojumos jūs no sirds dziedātu līdzi, nebaidītos un nekautrētos par savu balsi! Korāļi tam ir domāti, lai visi priecīgi dzied kopā! Savukārt koru diriģentiem un draudžu mūziķiem vēlos teikt, ka jūsu darbs ir ļoti vērtīgs. Ērģelnieka kalpošana ir vienlīdz svarīga gan vismazākajā lauku draudzītē, gan vislielākajā katedrālē. Audzēsim korus Latvijā un dziedāsim Dievam par godu!






‍Henrija opaps - mācītājs Haralds Kalniņš
« atpakaļ
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2024 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »