2021. gada 28. janvāris
Vārda dienas: Kārlis, Spodris

Sēru vēsts - mūžībā devies mācītājs Valdis Baltruks

iesūtīts: 2020.12.11 21:55
Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs! Ps. 62:8

8.decembra rītā, 72 gadu vecumā
Mūžībā aizsaukts

Mācītājs
VALDIS  BALTRUKS
(30.01.1948. – 08.12.2020.)

ordinēts 1990. gada 6.janvārī

Izsakām sirsnīgu līdzjūtību tuviniekiem un visiem sērojošiem.

Atvadīšanās

Ņemot vērā valstī izsludinātos pulcēšanās ierobežojumus, mācītāja guldīšana zemes klēpī noritēs šaurā ģimenes lokā, bet būs iespēja atvadīties-

16.decembrī,  laikā no plkst.11:00 līdz plkst.13:00,
Rīgas Sv.Pāvila baznīcā


Valda Baltruka darbība bija saistīta ne tikai ar mācītāja kalpošanas tiešajiem pienākumiem, bet arī ar praktiskām rūpēm gan par cilvēkiem, gan par dzīvniekiem. Tuvinieki aicina: "Ja vēlaties, ziediem un vainagiem paredzēto naudu ir iespēja ziedot LELB Diakonijas atbalsta centram bērniem un ģimenēm „Sirdsgaisma“ kā arī dzīvnieku pansijai „Ulubele“. Ziedojumus var pārskaitīt vai arī atvadoties atstāt baznīcā".
Kontakttālrunis: māc.Ivo Pavlovičs 29449558

Mūžīgu mieru dod, ak Kungs, Mūžīgā gaisma lai atspīd.
Lai dus mierā!

Mācītājs Valdis Baltruks daudziem desmitiem cilvēku bija mīļš ģimenes draugs. Viņš paliks mīļā piemiņā ar savu neizsmeļamo dzīves enerģiju, ar patiesu vēlmi iesaistīties, palīdzēt, paliks piemiņā ar humoru, paliks piemiņā kā mācītājs.

Mācītājs Valdis nepagurstoši palīdzēja daudziem un it īpaši, kā mēs sakām – dzīves pabērniem.  Uz viņa izveidoto Cietuma kalpošanas apvienību varēja atnākt jebkurš bijušais ieslodzītais vai jebkurš, lai izrunātu savas bēdas, parunātu par dzīvi, uzjautātu padomu un kaut reizi dienā, dažs, iespējams, pat reizi nedēļā vai pat mēnesī, kārtīgi paēstu. Valdis par viņiem rūpējās, viņš teica: “Mūsu uzdevums ir domāt par ieslodzītā dvēseli” .


Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Laidiens: 24.12.2004., Nr. 206

‍Valdis Baltruks



Mācītājs, cietuma kapelāns, Luterāņu baznīcas cietuma kalpošanas apvienības valdes priekšsēdētājs. Viens no tiem garīdzniekiem, kurš glābj ne tikai dvēseles, bet arī grēcīgo miesu. Turklāt dara to ar apbrīnas vērtu uzņēmību un šķietami nekad neizsīkstošu enerģiju. Savulaik nodibinājis Cietumu kalpošanas apvienību. Vietu, kur var atnākt jebkurš bijušais ieslodzītais vai vispār jebkurš, lai izsūdzētu savas bēdas, parunātu par dzīvi, uzprasītu padomu un kaut reizi dienā, dažs, iespējams, pat vienreiz nedēļā vai pat mēnesī, kārtīgi paēstu un dabūtu arī šādus tādus pārtikas produktus līdzi uz mājām, ja vien šiem cilvēkiem vispār ir mājas.

– Kā cilvēki, tavuprāt, atrod ceļu pie Dieva?

– Katrs noteikti savādāk, tomēr viens gan ir kopējs. Ja cilvēks ir daudzmaz sakarīgs un spējīgs domāt, viņš agrāk vai vēlāk sāk uzdot sev jautājumus, kāpēc es dzīvoju, kāda vispār ir dzīves jēga un kas ar mani notiks pēc tam, kad nomiršu. Tieši šis pēdējais jautājums mani nobiedēja toreiz, kad biju tāds padsmitnieks. Briesmīgi tā iedomāties – es nomiršu, manis nekad vairs nebūs, un vispār nekā vairs nebūs. Bet, lauzot par to galvu, tu pēkšņi vienā brīdi saproti, ka atbildi uz šo un daudziem citiem jautājumiem nevar atrast sevī, ka tās atbildes ir jāmeklē ārpus sevis. Arhimeds esot teicis: iedodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu pasauli. Jā, pasauli tik tiešām var pacelt, bet tas atbalsta punkts ir ārpus zemeslodes. Tieši tāpat kā ārpus manis ir tas, kas mani pašu var izcelt ārā no manām nelaimēm, šaubām un bailēm.

– Ko nozīmē būt cietuma kapelānam?

– Reizēm dzīvē ir grūti noformulēt, kāpēc tu esi tur, kur esi, un kāpēc dari to, ko dari. Es domāju, ja šajā pasaulē nepārtraukti notiek cīņa starp labo un ļauno – un tāda cīņa notiek nepārtraukti –, tieši cietums ir vieta, kur šī ļaunuma ir visvairāk. Tur ir milzīga ļaunuma koncentrācija, tāpēc varbūt tieši cietumā vajadzētu uzcelt to vislielāko baznīcu. Savukārt, no otras puses, mēs jau visi esam tādi cietuma kapelāni. Vismaz tie, kas cīnās ar ļaunumu, ar grēku. Arī ar grēku sevī.

– Tev labdarība ir ikdiena, varētu pat teikt – darbs...

– Domāju, ka labdarība nevar būt ne akcija, ne kampaņa. Atceros, pirms vairākiem gadiem kādā laikrakstā bija interesants virsraksts – Akcija “Dalies žēlsirdībā vai mīlestībā” (neatceros, kā tur īsti bija) beigusies. Viss cauri! Pavelkam svītru. Tie, kam nepietika tās mīlestības vai žēlsirdības, lai gaida līdz nākamiem Ziemassvētkiem. Bet tā ir viena puse. Otra puse ir vēl sarežģītāka. Jo labdarība ir tikai plāksteris vai labākajā gadījumā roka, kuru pasniedz cilvēkam, lai palīdzētu viņam piecelties. Bet ar labdarību neviena cilvēka dzīvi pārveidot nevar. Toties pierast pie šiem ziedojumiem... pierod ļoti ātri. Un tad cilvēks sāk uzskatīt, ka viņam viss jāsaņem gatavs. Atnāk pie manis un saka – tev jādod. Krieviski tas skan vēl labāk. Ti dolžen! Visbeidzot – jāsaprot, ka ar labdarību nevar atrisināt sociālas problēmas. Tas tiešām ir tikai plāksteris. Tomēr man šķiet, ka amatpersonas, kurām šie sociālie jautājumi jārisina, pat nenojauš, kāda ir reālā situācija un cik utopiski, neefektīvi un pat nejēdzīgi ir daudzi no viņu paziņojumiem tāpat kā iecerētajiem projektiem.

– Ko tev nozīmē Ziemassvētki?

– Uz ikvieniem svētkiem ir jāiet. Un mēs ejam. Bet lielākā traģēdija ir tā, ka mēs neaizejam līdz galam. Un Ziemassvētkos mēs bieži paklūpam pie eglītes, pie dāvanu maisiem, pie piekrautiem galdiem... Nē, arī eglīte, dāvanas un klāti galdi, protams, ir skaisti, lai gan skaisti nav tas, ka ar katru gadu Ziemassvētki arvien vairāk apaug ar dažādām ārišķībām. Un aiz šīm ārišķībām, aiz šīs burzmas, pirkšanas un pārdošanas pazūd būtība. Jo galvenais, ko vajadzētu atcerēties, – ka šiem svētkiem jēga ir tikai tad, ja mēs aizejam līdz galam. Līdz Jēzus piedzimšanai.

Ar Valdi Baltruku toreiz  tikās
Aivars Kļavis, “LV”

« atpakaļ
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2021 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »