2020. gada 07. augusts
Vārda dienas: Alfrēds, Madars, Fredis

Barikāžu aizstāvju atceres dienā

iesūtīts: 2020.01.20 10:37

Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? - Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.
Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.
Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.
Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā."
Jāņa ev. 4:35 – 38

    Barikāžu atceres diena atgādina par nozīmīgiem notikumiem mūsu valsts neatkarības atjaunošanā. Notikumi ar spēcīgu vēstījumu. Vēstījums pārsteidza Eiropu un pasauli. Tas pārsteidza ar to, cik efektīva var būt vienota un nevardarbīga tautas pretošanās totalitāram režīmam. Ticība, kas saliedēja, lai uzdrīkstētos paveikt šķietami nepaveicamo. Ticība, kas deva spēku un drosmi būt gataviem uzupurēties un pat vēl vairāk riskēt ar visu brīvības dēļ. Tā es atceros Barikāžu laiku. Varbūt nedaudz idealizēju, bet gribētu šādu ticības degsmi iedegt sevī un katrā no mums, ka kopā mēs varam paveikt pat šķietami neiespējamo.

     Ikvienam, kurš mazākā vai lielākā mērā iesaistījās Barikāžu notikumos, ir savs stāsts, pieredze un atmiņas. Mans stāsts ir no teoloģijas studenta skatu punkta. Neliela Teoloģijas fakultātes studentu grupiņa pulcējās Doma katedrālē. Prātā bija tikai viena doma, kā varam būt noderīgi? Ko varam dot? Mēs sadalījāmies pa divi un devāmies pie cilvēkiem, kuri bez ieročiem bija izgājuši ielās un pulcējās ap ugunskuriem Doma laukumā, pie Ministru kabineta, pie Telekomunikāciju centrāles, Zaķusalā pie TV ēkas un vēl citur. Katrs pāris devās uz savu vietu, lai iedrošinātu cilvēkus. Lasījām fragmentus no Bībeles un lūdzām Dievu. Cilvēki bija atsaucīgi. Labprāt uzklausīja, jo gaisā virmoja ārkārtīgi stipra ticība un cerība, ka mums izdosies izcīnīt brīvību. Līdzas tam bija skarbā īstenība, kas nebija tik daudzsološa. Pārmaiņu pretinieku pusē bija acīmredzams fizisks pārsvars ar skaitliski lielu un labi bruņotu armiju. Viena pavēle un ielās izbrauktu tanki, un ko tad?

Atminos, ka pie ugunskuriem dominēja nesatricināma ticība un cerība, ko laiku palaikam aizēnoja pamatotas bažas par to, kā notikumi attīstīsies. Par spīti objektīvām bažām, cilvēki bija apņēmības pilni neatkāpties ne soli atpakaļ pat arī tad, ja būtu jāstājas pret armiju un bruņu tehniku. Cilvēki viens otru uzmundrināja ar vārdiem: “Šoreiz ir tikai divas iespējas - visu vai neko. Kaut ar pastalām, bet brīvi.” Cilvēki bija pārvarējuši bailes un apliecināja gatavību zaudēt pilnīgi visu, pat dzīvību. Vecrīgā valdīja neparasta atmosfēra, ļaudis bija draudzīgi, atsaucīgi un izpalīdzīgi. Daudzi no mājām nesa termosos siltu tēju un maizītes. Dažādu tautību cilvēki iesaistījās un piedalījās. Saliedētība barikāžu dalībnieku vidū bija pārsteidzoša.

Ticība, kas iedrošināja pārvarēt bailes, nenokrita no “gaisa”. Tā bija kā auglis daudzo nezināmo un zināmo pretošanās kustības dalībnieku un disidentu pašaizliedzīgai cīņai.  Pēc Latvijas okupācijas un īpaši pēc 2. Pasaules kara beigām čekas aktīvisti sēja bailes un neuzticēšanos starp cilvēkiem. Vairums baidījās iestāties par patiesību, pret netaisnību un pret vēstures faktu sagrozīšanu. Klusībā daudzi simpatizēja disidentiem, tādiem kā Gunārs Astra, bet reti kurš uzdrīkstējās publiski viņus atbalstīt. Atminos, ka daudzi šaubījās par to, cik lietderīgi un sapratīgi bija nostāties pret tik spēcīgu totalitāru režīmu. Vēl daļa apgalvoja, ka šāda rīcība bija pilnīgs neprāts, taču disidentu pienestais upuris un ciešanas nebija veltīgas. Tās radīja plaisas šķietami stabilajā celtnē. Disidentu ieguldījums bija sēja, no kuras nobrieda augļi. Tie deva ticības dzirksti, kas palīdzēja pārvarēt bailes un šaubas. Ticība deva drosmi nostāties pret totalitāro režīmu un nebaidīties no tā, ka šī uzdrīkstēšanās varētu prasīt arī  uzupurēšanos.

Iespēja dzīvot brīvā valstī vēl arvien ir privilēģija. Auglis, ko baudām, bet kura sēšana prasīja daudzu uzupurēšanos. Diemžēl brīvību aizēno arī sliktie augļi - korupcija, pašvaldību un valsts naudas vai īpašumu izsaimniekošana. Daudz skaļu skandālu un pat atmaskotas nelikumības, bet kopumā nav neviena atbildīgā. Līdzekļi tiek izsaimniekoti vai izzagti un netiek atgūti, bet nodokļi tiek palielināti. Viegli ir visās problēmās vainu novelt uz valdību, bet varbūt ir katram kritiskāk jāizvērtē sava attieksme un ieguldījums tajā, lai situācija mainītos. Vai nenotika tā, ka atgūtā brīvība deva daudzas jaunas iespējas un izaicinājums, bet visiem nebijām gatavi? Nevar noliegt, ka ikviens gribētu dzīvot labklājībā, taču tajā mirklī, kad labklājība kļūst par augstāko vērtību, tiek sēti graudi, no kuriem nekas labs nevar izaugt. Maksimāli mazs ieguldījums un maksimāli liela peļņa. Ja esmu gatavs tikai minimāli ieguldīt un upurēt no sevis, tad apzināti vai neapzināti es sagaidu, ka citi ieguldīs un upurēs manā vietā. Tā vai citādāk bez uzupurēšanās un nopietna ieguldījuma nevar ilgtermiņā gūt labus augļus. Es ticu, ka ir daudz tādu cilvēku, kuri dod no sevis labāko un dara to no sirds un nesavtīgi. Vēlos viņus iedrošināt nepagurt un nepadoties, jo augļi neizpaliks.

Jēzus mūs ir iedrošinājis un atklājis būtisku dzīves garīgo likumsakarību. Reti kad sējējs var pilnībā baudīt sava darba augļus, bet tāpēc jau nevajag pārstāt sēt jeb ieguldīt sevi. Mēs nedzīvojam vienai dienai, bet vēlamies arī atstāt kādu mantojumu bērniem un mazbērniem. Vai var būt labāks mantojums, kā tas, ka viņi varēs baudīt mūsu uzupurēšanās augļus? Tie iedrošinās arī viņus turpināt ieguldīt no sevis labāko un nedomāt tikai par mirkļa labumu vai komfortu. Turklāt Kungs Jēzus ne tikai runā par sēju, par uzupurēšanos un par sevis ieguldīšanu, bet pats ir pilnībā sevi nodevis par katru no mums. Viņš sevi ir upurējis, lai atraisītu un atbrīvotu mūs katru no visa, kas ierobežo un atņem brīvību. Jēzus dāvina brīvību un aicina apzināties, ka brīvība ir tā vērta, ka tās dēļ mācos arī no sevis dot labāko, ieguldīt un upurēt, kaut arī ne visus augļus varēšu baudīt es pats.

Ir kāds stāsts par vācu komponista Roberta Šūmaņa atraitni Klāru. Viņa parasti, pirms publiski nospēlēja kādu no vīra skaņdarbiem, vientulībā pārlasīja viņa rakstītās mīlestības vēstules. Vīra vārdi iedvesmoja un viņa apgalvoja, ka sajūta ir tāda it kā paša vīra dzīvība piepildītu. Šī pieredze palīdzēja labāk publiski interpretēt viņa sakomponētos skaņdarbus. Līdzīgi Kristus caur saviem vārdiem ienāk un iemājo mūsos, Viņš izmaina mūsu egoistiskās sirdis un iededz ticību, ka ir vērts ieguldīt sevi un uzupurēties. Sēja, kas nekad nav veltīga, kaut arī ir jāpiedzīvo kļūdas un pat neveiksmes. Kristus iedrošina un stiprina ticībā nenolaist rokas un nepadoties. D. Bonhēfers rakstīja: „Tas, kurš reiz savā dzīvē ir pieredzējis Dieva žēlastību, kopš tā brīža grib vienīgi kalpot. Viņu vairs nesaista valdnieka tronis, viņš vēlas būt starp nabagiem un zemajiem, jo starp tiem Dievs viņu ir atradis.”

    „Čakls zemkopis stāda kokus, kuru augļus viņš pats nekad neredzēs,” ir apgalvojis romiešu orators, politiķis un filozofs Cicerons. Vai līdzīgi mēs nevarētu mainīt attieksmi pret savu valsti? Kungs Jēzus var iedegt ticību tam, ka ir vērts upurēties. Un visi kopā saliedēti  mēs varēsim paveikt lielas, neticamas un pat šķietami neiespējamas pārmaiņas.
Āmen

Normunds Celmiņš - Daugavgrīvas Baltās draudzes mācītājs, NBS kapelāns

« atpakaļ

© 2020 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »