2018. gada 20. oktobris
Vārda dienas: Leonīds, Leonīda

Kas ir mana Saule? Kas ir mani Saulgrieži?

iesūtīts: 2018.06.23 09:13
“Šī ir tā vēsts, ko no Viņa esam dzirdējuši, un ko pasludinām arī jums – ka Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības. [..] Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Bet, ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, un Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1Jņ 1,5.8-9; skat. visu perikopi 1,5 – 2,6!)

Šie vārdi ir tāda kā Jāņa uzruna, kā sprediķis tiem ticīgajiem, kas nedaudz apmaldījušies un apjukuši, sākuši noticēt dažādiem maldu mācītājiem. Visos laikos bijuši visādi guru, kas labprāt pamāca “slepenajās gudrībās” arī ticīgos, paši  draudzei nemaz nepiederēdami, un mācīdami lietas, kas Rakstos nav atrodamas.

Arī mūsu zemē atkal pienācis skaistais vasaras pilnziedu laiks, Līgo svētki. Jāņi izraisa gana daudz kritisku jautājumu. Piemēram, kas ir šo svētku vēsturiskā izcelsme? Vai arī - kas, kam un kurā laikā īsti būtu svinams? 

Pagāniem, kuri seko Saules cikliem, droši vien nozīmīgi būs vasaras Saulgrieži jeb vasaras sākums, kas iestājas 21. jūnijā. Vasaras Saulgriežu svinības visā senajā pasaulē iezīmējās ar dažādiem auglības nodrošināšanas rituāliem un izdarībām (šeit arī meklējama vārda “līgo” pirmatnējā izcelsme), ar vasaras pilnbrieda un īsākās nakts svinībām, kas senatnē saistījās ar maģiskiem un ekstātiskiem elementiem, ar dziesmām un dejām. Mūsdienās tas diemžēl daudzos gadījumos degradējies līdz pārmērīgai ēšanai, dzeršanai un dažādām neprāta izpausmēm (neslēpšu, ka pastorāli tieši laiks pēc Jāņiem ir viens no grūtākajiem, kad pārāk vētrainas svinēšanas rezultātā cilvēki iedzīvojušies attiecību drāmās un dažādās nelaimēs, pat traģēdijās).

24. jūnijs ir Jāņa Kristītāja diena, un 23. jūnija vakars būtībā nav nekas cits (sevišķi vēsturiski raugoties), kā svētvakars pirms Jāņa Kristītāja dienas, kas ir izteikti bibliski svētki, un kuriem nav nekāda sakara ar Saules ritumu, zālēm, auglības kulta elementiem, plašo ticējumu klāstu.

Tautas tradīcijās abas šīs gana atšķirīgās un pamatos grūti savienojamās (pat daudzējādā ziņā pretējās) pasaules ainas ir sajaukušās, radot dažādus pārpratumus un uzkrītošas nekonsekvences, pretrunas. Bet šie jau nav vienīgie tādi svētki – tādi ir arī Ziemsvētki, tādas ir arī Lieldienas. Piemēram, Pavasara ekvinokcija ir 20. martā, un patiesi nav saprotams, kāpēc kristīgajās Lieldienās (bibliskajos Pasah svētkos, Kristus augšāmcelšanās dienā, ko nosaka gan pēc Saules, gan pēc Mēness kalendāra – pirmajā pilnmēnesī pēc Pavasara ekvinokcijas) būtu jārīko kādas “tautiskas” Lieldienas ar pagāniskajiem elementiem (piem., šūpolēm, zaķu un olu izdarībām, kas ir uzkrītoši spilgti un tieši seno auglības rituālu elementi). Ja kāds grib būt pagāns, tas būtu darāms Pavasara saulgriežos, bet ne kristīgās Lieldienās, Kristus augšāmcelšanās svētkos.

Arī 1. Jāņa vēstule ir visnotaļ kritiska attiecībā uz visu to, kas senajā pagāniskajā pasaulē bija tik svarīgs un nozīmīgs. Pagāni seko Saulei – taču arī Saule – tāpat, kā visi dabiskie procesi, tāpat kā mana un Tava dzīve – neizbēgami, nepielūdzami (un daudz, daudz ātrāk, nekā es to domāju un gribu...) iegriezīsies uz Rudens pusi. Tur nelīdzēs ne rituāli, ne sanās pasaules zināšanas (cilvēkiem tā tikai šķiet, ka rituāli palīdz, faktiski tie nemaina neko). Mēs teiksim – jā, bet ziedēšana? Viss skaistums, tas pilnziedu plaukums, trakums, tā gaisotne? Ziedi novīst, zāle nokalst. Ziedēšanas jēga ir augļu nešana, tas ir dabā ieliktais Radītāja nodoms. Kas būs tie manas dzīves (šī laika, šīs vasaras, utt.) augļi? Vai tie būs labi, baudāmi?

Kas ir tā Saule, kas nekad nerietēs, kas neiegriezīsies uz Rudens pusi? Kas ir tā Saule, kas vienmēr ir/būs dzīvības plaukuma zenītā? Tā Saule, kuras staros viss kļūst skaists, mīļš un paliekošs?

“Saule tev vairs nebūs par gaišumu dienā... Tas Kungs būs tava gaisma mūžīgi!” (Jes 60,19). “.. pār tevi kā saule uzlec Tas Kungs” (Jes 60,2). “Saule un vairogs ir Tas Kungs...” (Ps 84).

1. Jāņa vēstulē (Dievs) Kristus ir tā ticīgo saule. Viņš ir visu cilvēku pestītājs, Viņš ar savu vietniecisko nāvi par mūsu grēkiem visu mūsu glābšanas labad ir izdarījis. Vienīgais, kas mums ir jādara – mums pašiem (personiski) jāatbild Viņa atklāsmei, Viņa glābšanas darbam, un vienkārši jānāk pie Viņa (un ko tas nozīmē, mēs ikviens gana labi zinām, tik mēdzam tēlot, ka nesaprotam). Pasaule, tās procesi iegūst jēgu un mērķi tikai caur Radītāju un Pestītāju. Un tieši tāpat ir arī ar visu jauko un skaisto – pasaulē tas norāda uz Visaugstāko, un tā pilnība ir tikai mūsu Dievā.

Gaisma, kas ir pasaulē, vienmēr ir saistīta ar kādām dīvainām skumjām – par manu laicīgumu, par visa jaukā, skaistā, mīļā trauslumu un īsumu, par neizbēgamo, priekšā stāvošo nāvi.

Un tieši tāpēc, sevišķi Jāņu laikā, ir tik svarīgi katram sadzirdēt to Dieva vārda nesto Evaņģēija vēsti – Kristus (un tikai Kristus!) nes pasaulē citu gaismu. Gaismu, kurā nav šīs savādās skumjas, gaismu, kas ir absolūti skaidra un silta, jo tā ir mūžīgās dzīvības, tā ir Mīlestības gaisma. “Es esmu pasaules gaisma”, - saka Kristus – “kas Man seko, tas vairs nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma” (Jņ 8,12).

Tikai šīs citas gaismas staros cilvēks ir spējīgs ieraudzīt to, ko pasaulē nemēdz un negrib redzēt – ka mēs esam arī grēcīgas, ļaunas būtnes, un mūsu nākamība ir atkarīga tikai no Dieva piedošanas un žēlastības.

Pagāni pasaulē respektē dažādus spēkus, varas, fāzes, ciklus, datumus, skaitļus, puses un virzienus – tāpēc arī cilvēki baidās no visādām skaitļu un apstākļu sakritībām, no lāstiem, gariem un tamlīdzīgām lietām. Jo mazāk cilvēks paklausa Dieva likumam, jo vairāk lietu viņam pasaulē ir jārespektē un jābaidās. Kristieši nedrīsktētu apjukt un ļauties, lai viņus apmuļķo (kaut vai – ar rituāliem, kas kādā konkrētā laikā jāizdara, lai būtu laime, veselība, sevišķi jau Jāņos). Šajā pašā vēstulē, 4. nodaļā ir atgādināts, ka mēs, kas ticam un piederam Dievam, esam Viņa mīļie bērni, un mūsos ir Svētais Gars, tāpēc tas, kas ir mūsos, ir stiprāks par jebko, no kā cilvēki pasaulē mēdz baidīties, ko respektēt, ko ievērot vai izpildīt (lai aizvairītu nelaimi, nodrošinātu laimi, labklājību...). Tas, kas ir mūsos, ir stiprāks par to, kas ir pasaulē! Jānis īpaši pasvītro, ka ticīgie ir no paša Dieva, un ir visu jau uzvarējuši, jo Kristus ir uzvarējis. “Lielāks ir tas, kas ir jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē” – to mums der atkārtot pašiem un stiprināt ar šo vārdu brāļus un māsas.

Būt, stāvēt, darboties Kristus gaismā – tas nozīmē: atzīt savas vainas, savu nespēku un nepilnību, un ļaut Dieva spēkam ienākt manī. “... jo Mans spēks nespēkā varens parādās” (2 Kor 12,9). Manās un pasaules robežās, manās bēdās, sāpēs, skumjās – ienāk Dieva spēks. Ja tik vien esmu pie Viņa.

Staigāt Kristus gaismā – un nevis pasaules spīdekļu, varu, spēku, fāžu un enerģiju ciklos un ritmos – tas ir katra kristieša ceļš, kas principā nav iespējams, ja ar Dieva palīgu netīram sevi no visādiem “netīrumiem”, no tās tumsas, kas ir mūsos. Šis ceļš ir tikai iedoma, ja necīnamies pret tumsu, pret ļaunumu, un ja nemācamies un neaugam garīgi Dievā. Tikai tā veidojas draudze, kas sastāv no Kristus ļaudīm, un ne no kādiem reliģiskiem meklētājiem, “kaifotājiem”, vispārīgi reliģoziem cilvēkiem (ar kādiem ir pilna pasaule), kuriem viss iet kopā ar visu, lai arī cik atšķirīgas nebūtu reliģisko priekštatu pasaules.

Jāņu laiks nenāk ar aicinājumu iedzert un vaļīgāk palīksmoties, bet ar Jāņa Kristītāja (metanoias) aicinājumu: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi” (Mt 3,2).

Un visa skaistā ziedēšana mums atgādina to lielāko un būtiskāko, un norāda uz Dievu.
Lai priecīga un svētīta Jāņa Kristītāja diena!

Māc., prof. Dr. theol. Ralfs Kokins,
2018. gada Vasaras saulgriežos.

Foto -
Ralfs Kokins

« atpakaļ

© 2012 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »