Mulders 
|
Iesūtīts:
2009.01.08 11:06:51
Šeit tāda doma ienācās prātā!
Bieži man šķiet ir teoloģijās un konfesijās visādas lietas, kas ir nosauktas dažādos vārdos, bet būtībā ir viens un tas pats... Jeb savādāk, kādreiz no šī nosaukuma tiek izsecināts kaut kas cits, nekā oriģinālie autori ir domājuši! Tas nereti kļūst par konfesijas "externālo brendu" - tas ir tas, kā lietu saprot jebkurš, kas ir ārpus konfesijas, un ja tas atšķirās no iekšējās izpratnes, tad ir grūti sarunāties un veidot dialogu, jo pietrūxtās šīs jēdzieniskās būtiskās izpratnes par ko tad īsti iet runa!
Sekojošs ir piemērs, ko es pamanu mūsu brāļu Luterāņu rindās, bet ko dziļāk parokot un parunājot ar Pareizticīgajiem (un ir pamatotas aizdomas, ka tas pats ir ar RKB) sapratu, ka Luterāņi bieži pārprot šo lietu! |
|
Aiko_Saule  |
# Labojis Aiko_Saule: 2009.01.30 18:36:42
Ilārs Plūme Brīnišķīgi - tagad manā un Tavā realitātē - mēs vienu un to pašu saucam ar vienu un to pašu terminu.
Interesanti paeksperimentēt - vai mēs varētu arī atrast vēl kautko -ko mēs saucam vienādi savās realitātēs ? (Tā varētu izveidoties termiņu vārdnīca - kuras skaidrojums, definīcijas tiktu atzītas par pareizām abās realitātēs nepiespiesti un brīvi )
Piemēram - manā realitātē priesteris ir JHVH - jo tikai JHVH var sev upurēt pilnīgu upuri un pareizi. Kā ir Tev Tavā realitātē ? |
Ilārs Plūme  |
# Labojis Ilārs Plūme: 2009.01.30 18:52:14
Rausīti,
Tas patiešām ir Dieva galds, tādēļ tam jābūt saskaņā ar Dieva vārdu. Ja šādas saskaņas trūkst, tad vairs nav skaidrs, kā galds tas īsti ir - kaut kādas organizācijas vai Dieva. Tādēļ te nedrīkst būt nekādu šaubu, jābūt skaidrībai.
Situācija, kuru Jūs aprakstāt ir sarežģīta. Ja kaimiņu draudze pieder kādai citai konfesijai, tad lieta ir vienkāršāka. Turpretī, ja kaimiņu draudze atrodas vienā kopībā ar Jūsu draudzi un līdz Jums nonāk ziņas, ka kaimiņu draudzē kalpo, pieņemsim, sieviete mācītāja, tad agri vēlu Jums kaut kas jāsaka. Te nu paliek divas iespējas -vai nu viņi aicina mācītāju saskaņā ar Rakstiem, vai arī Jūsu mācītāja pienākums ir runāt par to ar draudzi un sadraudzība ar šādu draudzi būtu jāpārtrauc. Vismaz tā es saprotu Rakstus. Ja esmu ko nepareizi sapratis, pamāciet.
Prakse un teorija ir sarežģītas lietas, bet tiktāl cik tas attiecas uz Evaņģēlija sludināšanu un Sakramentu pārvaldīšanu, tās nedrīkst atšķirties. Turklāt, ja atklājas trūkumi, tad tos steigšus jācenšas labot, bet nevis aizbildināt un attaisnot.
Kas attiecas uz PLF, tad tā nav cilvēku organizācija, bet tā jau labi sen ir pasludinājusi sevi par baznīcu. Agrāk tā bija baznīcu federācija, tad to mēs varējām uztvert kā organizāciju, bet kad tā pasludināja pilnīgu altāra un kanceles kopību starp tās dalībbaznīcām, tā kļuva par megabaznīcu.
"Ko nozīmē legalizē? Vai tad PLF norāda ar likumu, kam ir jātiek sludinātam LELB draudzēs? Vai tā ir piespiedu dalība? Kas notiek, ja nepakļaujas "ieteikumam"?"
Legalizē nozīmē apstiprināt ar savu jā, ka tā ir pareizi mācoša baznīca. Jūs sakāt "nē", bet Jūsu baznīca kopumā saka "jā". Es to saprotu kā šķelšanos un ticības vienības trūkumu.
Piespiedu dalība PLF nav un ar likumu tur tā īsti un noteikti nekas netiek noteikts, kas ir sliktāk, nekā ja tiktu. Domāju, ka nekādas sevišķas konsekvences nepakļaušanās gadījumā nebūtu. Vismaz pagaidām, nē. Piemēram, sieviešu mācītāju jautājumā viņi laikam uzskata, ka beigu beigās LELB tomēr "nāks pie prāta". Tādēļ pagaidām to pacieš. Cik ilgi nezinu. Kaut kādi itekemēšanas veidi jau pastāv arī tagad.
Es negribētu, lai Jūs pārprastu mani, it kā es aģitētu Jūs atstāt LELB. Nekādā gadījumā! Jautājumi, par kuriem runāju mani uztrauca tad, kad es biju LELB mācītājs, tagad vairāk par to runāju ar skumju rezignētību. Katrā ziņā es domāju, ka LELB dalība PLF ir viens no iemesliem, kas šķeļ luterāņus Latvijā. Jau jau runājam par vienotības centieniem, tad te derētu atgādināt kardināla Pujāta vārdus, ka ekumeniskajā dialogā ir pienācis laiks runāt nevis vairs tikai par kopīgo, bet galvenokārt par atšķirīgo, job citādi pilnīga kopība ar līdzdalību Altāra sakramentā nav iespējama.
|
Ilārs Plūme |
# Iesūtīts: 2009.01.30 18:57:46
Aiko- Saule,
Man gan šķiet, ka realitāte ir viena, bet viss pārējais subjektīvas ilūzijas, jo tas, kas ir, ir reāls, bet tas kas nav, nevar būt reāls.
Īsti nesapratu, ko Jūs man vaicājat par to priesteri. Principā es domāju, ka, lietojot Jūsu terminoloģiju, realitātē ir tikai viens īsts priesteris Jēzus Kristus, kas pats sevi upurē kā salīdzināšanas upuri par cilvēku grēkiem. |
Aiko_Saule |
# Iesūtīts: 2009.01.30 18:59:20
Ilārs Plūme Vai vari izskaidrot ko Tev Tavā realitātē nozīmē "Dieva vārds".
Piemēram - manā realitātē JHVH ir vārds, kas tad arī ir JHVH vārds !
"Dieva galds" manā realitātē ir altāris - vai Tavā tāpat ? |
Ilārs Plūme |
# Iesūtīts: 2009.01.30 19:05:35
Aiko,
Latviešiem ir grūtības ar to vārdu, jo vārds vienlaicīgi ir gan runātais un rakstītais vārds, gan arī personas vārds. Dieva vārds ir - Tēvs, Dēls un Svētais Gars, bet arī katra persona kā tāda ir Dievs.
Altāri varētu saukt par Dieva galdu, bet es ar to vairāk saprotu to, kas ir uz altāra Vkarēdienā - Kristus miesa un asinis. |
Aiko_Saule |
# Labojis Aiko_Saule: 2009.01.30 19:12:59
Ilārs Plūme Man gan šķiet, ka realitāte ir viena, bet viss pārējais subjektīvas ilūzijas, jo tas, kas ir, ir reāls, bet tas kas nav, nevar būt reāls.
Mans izskaidrojums:
Īstenība ir viena - tā kā būtne visu īstenību nespējam uztvert - tad tikai tā daļa ko spējam uztvert - veido katras būtnes personīgo realitāti. Ilūzija - ir sagrozīta īstenības kaut kāda daļa. Ilūzija - arī eksistē, jo ilūzijas ceļo no realitātes uz realitāti - tas tā no maniem personīgajiem novērojumiem.
Īsti nesapratu, ko Jūs man vaicājat par to priesteri. Principā es domāju, ka, lietojot Jūsu terminoloģiju, realitātē ir tikai viens īsts priesteris Jēzus Kristus, kas pats sevi upurē kā salīdzināšanas upuri par cilvēku grēkiem.
salīdzināšanas - jau ir ļoti tuvu - precīzāk vienotībā ievedošs - lai es un JHVH būtu JHVH un arī Tu !
Latviešiem ir grūtības ar to vārdu, jo vārds vienlaicīgi ir gan runātais un rakstītais vārds, gan arī personas vārds. Dieva vārds ir - Tēvs, Dēls un Svētais Gars, bet arī katra persona kā tāda ir Dievs.
JHVH pirmās personas vārds ir Tēvs otrās personas vārds Dēls Jēzus trešās personas vārds Svētais gars. JHVH ir Tēvs un Dēls un Svētais gars.
Svētie raksti ir svētie raksti.
Zinu tādas realitātes, kurās svētie raksti tiek apzīmēti ar terminu Dieva vārds un arī JHVH vārds JHVH ir Dieva vārds. Tādās realitātēs dzīvojošie būtņu gari parasti ir arī ar lielu nekonkrētību un neziņu. |
Rausītis  |
# Labojis Rausītis: 2009.01.30 19:42:45
Ilārs Plūme
tā (PLF) kļuva par megabaznīcu
Tātad sanāk ķēdīte - PLF-LELB-Draudze-es. Un tāpēc es esmu spiesta meklēt saskaņu ar "dajebkuras" svešas draudzes locekli?! Un ja tādas nav, tad viss - Sakraments man nepienākas?!
vairs nav skaidrs, kā galds tas īsti ir - kaut kādas organizācijas vai Dieva
es noteikti neeju pie PLF galda (kāda gan no tā jēga), bet gan pie Dieva galda. manuprāt, šeit ir pilnīga skaidrība. nevar būt tā, ka kaut kāda sevi pasludinoša organizācija ir pārāka par Kristus vārdiem.
sadraudzība ar šādu draudzi būtu jāpārtrauc
es to saprotu tik tālu, ka, ja kāds no šādas draudzes nāktu pie altāra mūsu draudzē, tad mācītājam vajadzētu dubultā nočekot vai tas cilvēks te nav netīšām iemaldījies.
Bet, ko nozīmē pārtraukt sadraudzību, es patiešām nesaprotu?
Ir individuāla TA, tas ir, katrs turās pie Kristus individuāli, bet caur Viņu mēs kļūstam par Baznīcu. Viņš ir tas, kas mūs "sadraudgo"un vieno. Tātad, ja kāds no PLF ir akceptējis maldus, tad tas automātiski nozīmē, ka ir izstājies no sadraudzības. Un es nemaz neesmu sadraudzībā ar tādu, lai ko kādi organizacionāli papīri arī neteiktu.
PLF un LELB neapšaubāmi ir cilvēku dibinātas juridiskas organizācijas, lai sakārtotu Baznīcas atiecības ar sab-bu un valsti. Arī draudzes ir juridiskas organizācijas. To kāda ir Baznīca, neviens nezina un tās robežas ne mēs, ne PLF novilkt nevar.
it kā es aģitētu Jūs atstāt LELB
es to tā arī neuztveru. Tajos laikos, kad KLB atšķīrās, es nesapratu kāpēc. Tad vienu brīdi man šķita, ka "varbūt patiešām ir jādodas uz KLB". Bet tad lasot, interesējoties un runājoties ar citiem kristiešiem un mācītājiem, es sapratu, ka nekur man jāskrien nava, bet ir jāseko līdz pēdējam, lai tur, kur es esmu, mācītu pareizi, jo manai balsij tikai tādā veidā ir jēga.
|
Aiko_Saule |
# Labojis Aiko_Saule: 2009.01.30 19:50:11
Rausītis Vēl vajag papildināt ķēdīti !
Neīstā RKB - PLF - LELB - Draudze - es.
No neīstās RK Baznīcas atšķēlās PLF domādami, ka neīstā RK baznīca ir īstā. Īstā RK baznīca - nekad nav bijusi par to lai JHVH žēlastība tiktu tirgota. No šejienes - tie, kas ir zaudējuši saiti ar īsto RKB ir arī zaudējuši varu piedot grēkus - līdz ar to iekš LELB nevar saņemt grēku piedošanu - Dieva galds nepilda savas funkcijas iekš LELB pestīšana ir apdaudēta īstenībā kā arī īstās svētlaimes piedzīvošana uz planētas Zeme un mūžībā !!! |
Ilārs Plūme |
# Iesūtīts: 2009.01.30 21:26:24
Rausīti,
Jēga Jūsu balsij ir tikai tik ilgi, kamēr tā tiek uzklausīta un respektēta. Pretējā gadījumā tai ir tāda pati vērtība kā opozīcijas balsij mūsu Saeimā. Balsot ir atļauts, bet lietas tāpat notiek tā, kā tās plāno pozīcija. |
Ilārs Plūme |
# Iesūtīts: 2009.01.31 21:15:29
Slēgtais vai atvērtais Vakarēdiens?
Mūsdienās vārdam „slēgts” iepretī vārdam „atvērts” ir piešķirta ļoti slikta pieskaņa. Vispirms tā laikam būs no mūsdienu fizikas patapinātā un uz socioloģiju attiecinātā doma, ka visas slēgtās sistēmas ir nolemtas sabrukumam, bet atvērtās - attīstībai un progresam. Tomēr tas, kas varētu būt patiess fizikas jomā un kaut kādā mērā varbūt arī socioloģijā, ne vienmēr (vai pat gandrīz nekad) nebūs attiecināms uz kristīgo mācību. Tā, piemēram, vārds „slēgts” ir neatņemama daļa mācībai par Svēto Vakarēdienu. Aizstājot to ar vārdu „atvērts”, Vakarēdiens un tā īpašā kopība, ko sauc par baznīcu jeb Kristus mistisko miesu, zūd, pārvēršoties neskaidrā reliģiskā apvienībā.
Slēgts, nošķirts, svēts.
Vecās Derības Dieva tauta bija slēgta, nošķirta jeb Dievam svētīta kopība, kuras īpašajos svētkos Pashā nebija atļauts piedalīties „nevienam svešiniekam.” Tas kļuva iespējams tikai tad, kad caur apgraizīšanu svešais bija piepulcināts Dieva tautai (2.Moz.. 43-48). Arī jaunais Israēls jeb Jaunās Derības Dieva tauta sevi saprata kā īpašu Dievam nošķirtu, slēgtu kopību: „Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka Tas Kungs, Visuvaldītājs.” (2.Kor.6:14-18) Šī slēgtā kopība pulcējās ap Altāra sakramentu: „Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” (1.Kor.10:16-17) Šie Pāvila vārdi liecina, ka Altāra sakramenta vienība vienlaicīgi bija arī baznīcas vienība. Tieši tāpat kā Dieva tauta bija nošķirta no visa, kas nesvēts, tā Vakarēdiena svinības bija slēgtas ikvienam, kas nebija svētīts Svētajā Kristībā un Absolūcijā un apliecinājis kopīgo ticību.
Vārds „slēgts”, protams, attiecas uz durvīm un tas atsauc atmiņā pirmo baznīcas svētdienu, kad mācekļi „bīdamies no jūdiem bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm” un Tas Kungs nāca pie savējiem caur aizslēgtām durvīm (Jņ.20: 19). Tieši to pašu par durvīm mēs lasām Jāņa evaņģēlijā attiecībā uz otro baznīcas svētdienu: „Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas.” (Jņ.20:26) Dramatiskā veidā slēgtās durvis parādās Jēzus līdzībā par desmit jaunavām. Kad muļķa jaunavas bija aizgājušas pirkt eļļu saviem lukturiem, „nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza” (Mt.25:10). Tā kā Svētais Vakarēdiens ir mesiānisks mielasts - Jēra kāzu mielasts, tad līdzība par desmit jaunavām, protams, tieši sasaucas arī ar Vakarēdiena mielastu. Ļoti līdzīgs pēc satura ir arī Kristus mudinājums kristiešiem ieiet pa šaurajiem vārtiem Lūkas evaņģēlijā, kur Kristus saka: „Ja jūs tikai pēc tam, kad nama Kungs būs cēlies un durvis aizslēdzis, nostāsieties ārā un klauvēsiet pie durvīm, sacīdami: Kungs, atver mums,-Viņš atbildēs jums: Es nezinu, no kurienes jūs esat!” (Lk.13:25) Un tā, durvis, kas ved pie Vakarēdiena mielasta ir slēgtas. Lai iekļūtu pa šīm durvīm ir vajadzīga atslēga.
Atslēga, kas atver slēgtās durvis
Pirmo reizi par atslēgām mēs dzirdam Mateja evaņģēlija 16. nodaļā, kur tās tiek apsolītas Pēterim saistībā ar viņa apliecinājumu, ka Jēzus ir Kristus. Otro reizi jau augšāmceltais Kungs, ienācis caur slēgtām durvīm, atslēgas pasniedz visai baznīcai (Jņ. 20:22-23). Mēs nevaram neievērot dziļo simbolismu, kas šeit atklājas – durvis ir slēgtas, tiek dotas atslēgas – vara paturēt un piedot grēkus, tātad aizslēgt un atslēgt durvis uz mesiānisko mielastu. To pašu liecina arī Jēzus vārdi Atklāsmes grāmatā: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl.gr.3:20) Lai gan šis Atklāsmes grāmatas teksts nerunā tieši par Vakarēdienu, tas skaidri rāda, ka pie kopības ar Kristu ved atgriešanās no grēkiem. Atslēgas, kas atraisa no grēka un atslēdz durvis uz Vakarēdienu un svēto kopību ir tās pašas, ko savās rokās tur augšāmceltais Kungs: „Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (Atkl.gr.1:17-18) Šie Svēto Rakstu vārdi liecina, ka ceļš pie Vakarēdiena ved caur Svēto Kristību, grēksūdzi un Absolūciju - atgriešanos no grēkiem un ticību piedošanai.
Iepriekš minētie Jaunās Derības norādījumi pirmajā mums pieejamajā ārpusbībeles dokumentā Divpadsmit apustuļu mācībā (Didache), kas datējams ar 1.gs. beigām, tika apkopoti vienā īsā liturģiskā formulā: „Tas, kurš ir svēts, lai nāk; tas, kurš nav, lai atgriežas.” Vakarēdiena saņemšanai Didache noteikta sekojoša kārtība: Pirmkārt, „neviens lai neēd un nedzer no jūsu pateicības mielasta, izņemot tos, kas kristīti Tā Kunga vārdā. Jo Tas Kungs par to ir sacījis: Jums nebūs svētumu mest suņiem priekšā.” Otrkārt, „kad jūs Tā Kunga dienā esat sapulcējušies, tad lauziet maizi un pateicieties pēc tam, kad esat izsūdzējuši savus grēkus, lai jūsu upuris būtu šķīsts. Bet ikviens, kas ar saviem ticības biedriem atrodas strīdā, lai nenāk kopā ar jums, kamēr tie nav izlīguši, jo caur to jūsu upuris būtu nesvēts.” Nedaudz vēlāk tapušā dokumentā Apustuliskajā konstitūcijā noteikts: „Neviens katehumens, nedz klausītājs, nedz neticīgais, nedz citādi mācošs (ķeceris)” nedrīkst būt klātesošs pie Vakarēdiena. Kā liecina šīs pats dokuments, Antiohijas liturģijā diakons pirms Vakarēdiena svinībām arvien brīdinoši sauca: „Svētās lietas svētajiem”. Draudze uz šo diakona saucienu atbildēja ar vārdiem - „Viens ir svēts, Viens ir mūsu Kungs, Jēzus Kristus Dievam Tēvam par godu.” - tā apliecinot, ka draudzes svētums nāk no Tā Kunga. Ikvienam, kas nebija šo svētumu saņēmis un apliecinājis, bija jādodas prom. Visi senie liturģiskie teksti apraksta altāra vienības robežas. Kā atbalss no senajiem laikiem Austrumu baznīcā pirms ticības apliecināšanas vēl joprojām skan diakona sauciens – durvis! durvis! Ar šo saucienu sākas liturģijas daļa ticīgajiem – tiem, kas aicināti pie Vakarēdiena. Šis liturģiskais sauciens tiešā veidā sasaucas ar iepriekšminētajiem Jaunās Derības tekstiem. H. Zasse norāda, ka „tas, ka visas grieķu baznīcas senās liturģijas ietver šo saucienu, caur kuru ap Vakarēdienu tiek celts žogs, liecina par to, ka tā ir ļoti sena tradīcija.” Vēlāk 8. gs. Damaskas Jānis savā darbā „De fide orthodoxa” senās baznīcas nostādni formulēja šādi: „Mēs visiem spēkiem sargāsimies, lai nedz pieņemtu komūniju no herētiķiem, nedz arī to sniegtu viņiem.”
Nav šaubu, ka šāda Vakarēdiena prakse sniedzas atpakaļ līdz pašiem baznīcas pirmsākumiem. Jaunajā Derībā mēs lasām, ka svētie, kas aicināti saņemt svētās lietas – Kristus miesu un asinis - tiek apzīmogoti ar svēto skūpstu. „Sveicinaities savā starpā ar svēto skūpstu.”, Pāvila pamāca korintiešus 1. un 2. korintiešu vēstules beigās. To pašu lasām 1. un 2. vēstules tesaloniķiešiem, Romiešu un 1. Pētera vēstules beigās. Šīs vēstules tika lasītas dievkalpojumā draudzes priekšā. Tūdaļ pēc vēstuļu nolasīšanas svinēja Svēto Vakarēdienu. Tikai tie, kas saņēma svēto skūpstu, bija aicināti saņemt Svēto Vakarēdienu. Mūsu dienās mēs varam nožēlot, ka šī liturģiskā tradīcija ir zudusi, vienlaicīgi gan saprotot, ka tam ir pamatoti iemesli. Tagad svētā skūpsta vietā stājušies Mūsu Tēvs lūgšanas vārdi – „piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” un liturģijas vārdi: „Tā Kunga miers ir ar jums visiem.” Tie liecina, ka pirms Vakarēdiena saņemšanas miers ir nodibināts visu komunikantu starpā. Kā pareizi norāda Normans Neigels, atsevišķās sirsnības izpausmes apkampjoties, skūpstoties utt., kas vērojamas dažās mūsdienu draudzēs, tikai sadrumstalo, sarausta liturģiju. Šādi izceļot priekšplānā cilvēciskās aktivitātes, aizmirts tiek tas, kas bija skaidri zināms un simboliski tika apliecināts senās baznīcas laikā, proti, ka miers nav kaut kas, ko mēs darām, radam un panākam, bet miers starp komunikantiem nāk no altāra, no Tā Kunga. Tādēļ pareiza mūsu liturģijas vārdu izpratne: „Tā Kunga miers ir ar jums visiem”, kas seko pēc Vakarēdiena elementu svētīšanas, ir daudz labāka par jebkuru mākslīgu senbaznīcas liturģisko norišu atdarināšanu. Tas ir tā vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs norises un formulas vairs netiek pareizi saprastas un tiek lietotas pat pret to sākotnējo jēgu.
Pāvila vēstulēs tūlīt pēc svētā skūpsta seko arī brīdinājums no šķeltniekiem un ķeceriem, kam Vakarēdiena kopība ir liegta (Rom.16:16; 1.Kor.16:20-22). Tas tādēļ, ka „baznīcas vienība, visdziļākā un intīmākā vienība, kāda pastāv, prasa nelokāmu norobežošanos no ķecerības (1.Jņ. 4:1-7; 2.Jņ.9; 2.Kor.6:14), tādēļ, ka tā vienlaikus ir gan vienība starp ticīgajiem, gan vienība ar trīsvienīgo Dievu (1.Jņ.1:3). Un atdalīšanās būtības izpausme ir Vakarēdiena saņemšanā un nesaņemšanā. Kanoniskā pamatlikuma pamataksioma, ka nevar pastāvēt nekāda „sakramentāla vienība ar ķeceriem”, nāk tieši no agrīnās baznīcas, un tās dogmatiskās saknes rodamas Jaunajā Derībā.” (H. Zasse) Slēgtais Dievgalds tādējādi ir neatņemama Svētā Vakarēdiena mācības daļa, kas pastāv tik ilgi cik pastāv pati mācība par Svēto Vakarēdienu. Tā kā Svētā Vakarēdiena kopība un baznīcas vienība savā būtībā ir viens un tas pats, tad izmaiņas Altāra sakramenta svinēšanā norāda uz izmaiņām gan baznīcas, gan sakramentu izpratnē. Altāra sakraments ir vieta, kur visi dogmatiskie izkropļojumi kļūst redzami vispirms. Tādējādi atvērtais dievgalds kļūst par zīmi, kas liecina, ka maldu mācības ir sagrāvušas baznīcu un tās vienību. Atvērta dievgalda svinēšana var kādam būt brīnišķīgs reliģisks pārdzīvojums, bet tas nav Jaunās Derības – mūsu Kunga miesas un asiņu sakraments. Atvērtais dievgalds, Lutera skarbajiem vārdiem izsakoties, pārvērš baznīcu par cūku kūti, kur katra cūka var steigties pie siles. Savā Vēstulē frankfurtiešiem Luters raksta: „Mēs negribam padarīt Kristus baznīcu par cūku kūti un ļaut ikvienam nenoklaušinātam skriet pie Sakramenta, kā cūka skrien pie siles. Tādas baznīcas mēs atstājam jūsmotājiem. To esam pieņēmuši no kristietības pirmsākumiem.”
Mūsdienu situācija
Džons Stīvensons savā darbā „Tā Kunga mielasts” skumji konstatē, ka mūsdienās slēgtā Svētā Vakarēdiena prakse ir kļuvusi par retu parādību. Ekumeniskās kustības ietekmē pagājušajā gadsimtā slēgtā Vakarēdiena prakse pilnībā tika atmesta Anglikāņu baznīcā. Senā disciplīna tiek apšaubīta arī daudzās Romas katoļu draudzēs, kur arvien biežāk vērojama agrāk neiedomājamā Romas katoļu piedalīšanās luterāņu vai anglikāņu Vakarēdienā, tāpat Romas baznīcai nepiederošo aicināšana pie Dievgalda Romas baznīcā. Lielajās Amerikas un Eiropas luterāņu baznīcās slēgtā Vakarēdiena prakse ir atmesta gan teorētiski, gan praktiski. Pat tādā kādreiz nopietna luterāņu baznīca kā Misūri sinode slēgtā Svētā Vakarēdiena praksē parādījušies „lieli caurumi”. Šajās skumjajās norisēs Dž. Stīvensons vaino gan kalvinistiskā protestantisma, gan ekumeniskās kustības postošo ietekmi uz luterāņu baznīcām. Iespējams, ka Dž. Stīvensonam lielā mērā ir taisnība. Panprotestantisma un ekumeniskās kustības skaļā balss ir nomākusi konfesionālo luterāņu brīdinājumus. Nesadzirdēti un neuzklausīti palikuši tādi izcili pētījumi kā Vernera Elerta darbs „Vakarēdiena un baznīcas kopība senajā baznīcā, galvenokārt Austrumos”; Toma Hardta raksts „Communicatio in sacris”; un Martina Vittenberga darbs „Baznīcas kopība un dievgalda kopība baznīcas vēstures skatījumā.”
Kā esam pie tā nonākuši?
Martins Vittenbergs savā augstāk minētajā darbā ļoti rūpīgi apraksta to ceļu vai pareizāk sakot neceļu, kā Rietumu kristietības lielākā daļa vairāk kā pusotru gadu ilgo slēgtā Vakarēdiena praksi nomainīja pret atvērtu. Kā tas bieži mēdz būt, arī šoreiz atkrišanas ceļš bija labu nodomu bruģēts.
Ilgi briedušais pavērsiens Rietumu kristietībā saistās ar grāfa Cincendorfa vārdu. Luteriskās baznīcas patrons grāfs Cincendorfs juta atbildību par viņa paspārnē dzīvojošajiem un strādājošajiem morāviešu brāļiem, dažiem reformētajiem un vēl citiem ļaudīm, kurus varam saukt par garīgiem savādniekiem. Grāfs Cincendorfs uzskatīja, ka visās konfesijās pastāv kopīga pamatpatiesība un tajā rodama visu Dieva bērnu kopība. Viņš nolēma apvienot vienā draudzē luterāņus, reformētos, morāviešus, jūdu kristiešus un, saglabājot viņu konfesionālās atšķirības, uzstāja, ka bez kādām diskusijām tiem kopīgi jāsvin Svētais Vakarēdiens. Cincendorfs to sauca par „bezpartejisku mīlestību”. Tā „ne tikai racionālisms vien ir demonstrējis seno likumu neievērošanu, bet dievbijīgie, kuri bija pārliecināti, ka ir pārvarējuši racionālismu! Un viens no svarīgākajiem cēloņiem šeit bija viņu vēlēšanās vienoties mīlestībā uz Pestītāju...” - secina Martins Vittenbergs. Tiesa Cincendorfa formula „nepieminēt uzskatu atšķirības” bija pazīstama jau vairāk kā divas paaudzes pirms viņa. 1661. gadā Kasseles Kolokvijā sinkrētiskie luterāņi Kaliksta vadībā kopā ar reformētajiem pieņēma normu, ka no kancelēm un katedrām sludināma vienīgi pozitīva mācība, bet uzskatu atšķirības vairs nedrīkst pieminēt.
Otrs būtiskais faktors bija valsts varas dominante par baznīcu. Apgaismības ideju vārdā valsts vara tika uzskatīta par augstāko vērtību. Reliģija bija jātur grožos, lai tā ar savām doktrinālajām atšķirībām netraucētu realizēt vienotas valsts ideju. Laicīgā vara sāka arvien vairāk pakļaut baznīcu, izmantoja to savu politisko mērķu sasniegšanā. „Baznīca arvien vairāk kļuva par valsts lēmumu, politikas izpildorgānu. Gan katoliskās, gan protestantiskās zemēs valdnieki centās savai autoritātei pakļaut baznīcu un garīdzniecību.” – raksta Andris Rubenis. Sekas tam visam bija tādas, ka „kopš 18.gs. reliģiskajā dzīvē akcents pārvietojās no vienas vai otras konfesijas ticības mācības apliecinājuma uz individuālas reliģiskās darbības atdzīvināšanu un praktisko rīcību.” (A. Rubenis) Sākoties prāta dominantei pār garu, arī teologi un baznīca bieži atbalstīja laicīgās varas centienus un sāka kristietību interpretēt jaunā veidā. Visas lielās kristietības dogmas tika apšaubītas un pat pilnībā noraidītas vai skaidrotas jaunā veidā. Protams, tas attiecās arī uz mācību par Svēto Vakarēdienu. 1811. gadā Bavārijas Zemes baznīcas vadītājs Heinrihs Stefani savā grāmatā par Vakarēdienu, izteica domas, ka līdzšinējā Vakarēdiena prakse, kas redz Vakarēdienu kā asiņainu upuri un samierināšanās līdzekli nevar attīstīt cilvēka sirdi „augstākā cilvēcības atziņā.” Vecās Vakarēdiena izpratnes vietā jāstājas jaunai, kas uzlūko Vakarēdienu, kā iesvētīšanu kristīgās sabiedrības kopībā – „patiesības, tikumības un cilvēcība draugu un patiesu apliecinātāju draudzē.” Arī krucifiksa nozīme esot jāskaidro pa jaunam, nevis kā norāde uz vietniecisku upuri, „bet tādēļ, lai norādītu uz viņu, kas atdevis dzīvību, apliecinādams patiesību un devis cildenu piemēru, kuram mums jāseko.” Šo jauno deju izplatīšanās radīja vairākas tādu mācītāju paaudzes, kas vairs nedz spēja, nedz gribēja mācīt. Viss, ko viņi varēja bija dot impulsus un mierinājumus, motīvus, jautājumus un aspektus, „tā kā plašākajos mūsu draudžu slāņos vairs nebija ne jausmas par mūsu Kunga Vakarēdiena dāvanu un tās būtību, jā – ne jausmas par to, kas ir baznīca”, secina M. Vittenbergs.
Secinājumi:
Vārds „slēgts” joprojām ir un paliek būtisks vārds, kas raksturo Altāra sakramenta praksi un ir cieši saistīts ar mācību par Vakarēdienu. Ja Svētie Raksti un mūsu ticības apliecības skaidri saka, ka Vakarēdiens nav atvērts visiem, bet slēgts maldu mācībām un nekristīgam dzīves veidam, tad tas ir un paliek slēgts. Pretējā gadījumā mēs riskējam pazaudēt Svēto Vakarēdienu vispār, jo atvērts Dievgalds vispār nav Dievgalds. Pasaules pārmetumi, ka konfesionāliem kristiešiem trūkst mīlestības un iecietības, ir nekas vairāk kā klaja liekulība. Šīs pasaules varenajiem netrūkst pašiem savu slēgto mielastu, kuros tie nebūt negrasās ļaut piedalīties visiem. Kādēļ gan mūsu Kunga mielasts nevarētu būt slēgts? Savukārt, ja citas kristiešu grupas šajā sakarībā sauc sevi par „atvērtām”, piedāvā Vakarēdienu visiem un nosoda konfesionālus luterāņus kā cietsirdīgus, tad mēs atbildam, ka Tā Kunga Vakarēdiens nav ēsma, ar kuru mēs ceram pievilināt sev jaunus piekritējus. Vakarēdiens ir Tā Kunga Galds, Viņš ir Galda Saimnieks, bet mūs viņš aicinājis tikai kalpot tā, kā Viņš pats noteicis savā Testamentā, kurā novēlēto saņemam tikai tad, kad izpildām novēlētāja prasības.
|
rainars  |
# Iesūtīts: 2009.01.31 21:26:13
Draugi uzdosim jautājumu un atbildēsim savai sirdsapziņai:vai mums patīk lasīt cita sarakstītus lielus citātus vai izkopējumus(paste-jumus).
Jēzus aicina nedarīt otram to kas pašam nepatīk. |
||||| [81.198.233.21] |
# Iesūtīts: 2009.01.31 21:33:14
rainars Jēzus aicina nedarīt otram to kas pašam nepatīk. to gan nemāca Jēzus, bet gan Rabi Hilēls  tas, ko māca Jēzus, ir nedaudz kas cits - Mat.ev. 7:12 "Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem" |
Ilārs Plūme |
# Labojis Ilārs Plūme: 2009.02.01 21:43:22
Rainars,
Var arī īsāk, ja vēlaties, bet tad gan nebūs tik smuki, piemēram, svētītais Misūri Sinodes teologs Kurts Markvarts raksta:
"Pēdējos gadsimtos vēl dziļāka plaisa ir pavērusies starp baznīcām, Svēto Rakstu inspirācijas mācībai un autoritātei tiekot atmestai lielākajā daļā protestantu baznīcu. Šis bēdīgais stāvoklis valda arī lielā pasaules luterāņu daļā, kuru pārstāv Pasaules "luterāņu" federācija... Ir grūti iztēloties vēl dziļāku šādu "baznīcu" pagrimumu, kā vērojot lesbieti "bīskapieni" ieceļam lesbieti "mācītājieni", lai tā valdītu pār draudzēm." |
Balss  |
# Labojis Balss: 2009.02.01 22:21:20
Ilārs Plūme
Tātad, slēgtais Vakarēdiens pastāv RKB, Ortodoksajai Baznīcai un KLB.
Kurš no tiem tātad ir īstais un vienīgi pareizais? Jo šie slēgtie viens otru tomēr pie sava nepielaiž. Tātad - tie ir viens otru izslēdzoši...
Otrkārt, svētītais teologs Markvarts kaut kā nav pamanījis, ka PLF NAV Baznīca, bet gan neskaitāmu Baznīcu organizācija, saskarsmes, sarunu un sadarbības (vai arī nesadarbības) forums.
|
Ilārs Plūme |
# Iesūtīts: 2009.02.02 09:15:05
Labrīt, Balss!
1) Romas katoļu un Austrumu pareizticīgā baznīca, tāpat kā Konfesionāli luteriskā konference, pieturas pie Jaunās Derības un senbaznīcas mācības, ka Svētā Vakarēdiena kopīgai svinēšanai nepieciešama mācības vienprātībā. Ja vienprātības nav, veidojas konfesijas. Austrumu pareizticīgā un Konfesionāli luteriskā konference pie senās baznīcas principiem turas visstingrāk. Romas katoļu baznīcā šā principa ievērošana bija kļuvusi vājāka, bet šķiet, ka Benedikts XVI tagad mēģina nostiprināt seno praksi. Visās šajās baznīcas tiek saņemta Kristus miesa un asinis.
2) Kopš 1984. gada PLF vairs nav tikai ārēja baznīcu federācija, bet visu dalībbaznīcu starpā pastāv pilnīga altāra un kanceles vienība. Tu varbūt sajauci PLF ar Pasaules baznīcu padomi, kur patiešām situācija ir tāda, kādu Tu apraksti. |
Aiko_Saule |
# Iesūtīts: 2009.02.02 11:24:39
Balss Kurš no tiem tātad ir īstais un vienīgi pareizais? Pēc maniem aprēķiniem - īstā un pareizā ir tur kur eksistē patiesa vislielākā vienprātība īstenībā - Kristus saka meklējiet un jūs atradīsiet. Ja būs nepieciešamība īstenībā vai savā realitātē atrast tad radīsies gribēšana un kas gribēs tas meklēs, kamēr atradīs un tad piepildīsies JHVH vārdi. |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.02.02 11:36:21
Ilārs Plūme Labrīt!
Visās šajās baznīcas tiek saņemta Kristus miesa un asinis.
1)Vai šī atbilde tātad nozīmē, ka TIKAI ŠĪS TRĪS Baznīcas ir vienīgās pasaulē, kurās tiek saņemta Kristus miesa un asinis???
2) JA šajās trīs vienīgajās Baznīcās patiesi tiek saņemta Kristus miesa un asinis, tad kāpēc tās savstarpēji nepielaiž pie sava galda šo divu citu pareizo baznīcu piederīgos?
3) visu dalībbaznīcu starpā pastāv pilnīga altāra un kanceles vienība.
Praksē tā nav pastāvējusi arī agrāk, bet šobrīd pilnīgi noteikti vairs nepastāv. Vismaz vienpusēji. Tas ir novecojis, pirms 35 gadiem izveidots dokuments, kas neatbilst realitātei. Ka šī dokumenta dēļ kāds mēģina iebīdīt LELB altāra un kanceles kopībā ar homoseksuāļus ordinējošām Baznīcām, ir demagoģija. Piedošanu! Peace! |
Ilārs Plūme |
# Labojis Ilārs Plūme: 2009.02.02 11:52:46
Balss,
1) Nē, tas to nenozīmē, bet par šīm baznīcām to var droši apgalvot.
2) Tādēļ, ka atšķiras šo baznīcu mācība par taisnošanu Dieva priekšā un arī citos jautājumos.
3) PLF dalībbaznīcas statuss paredz pilnīgu altāra un kanceles vienību ar pārējām baznīcām. Priecājos dzirdēt, ka praksē tas tā vairs nav attiecībā uz LELB. Atliek vien par savu praksi paziņot publiski pārējām baznīcām, lai novērstu neskaidrības, kas šajā jautājumā var rasties.
P.S. Es jau LELB nekur nebīdu un nevaru iebīdīt. Es runāju tikai par to, ko LELB saka savos dokumentos. Nezināju, ka tiem beidzies derīguma termiņš.  Ja tas būtu manos spēkos, labprāt "izbīdītu" LELB ārā no tādas kopības kā PLF, bet te lēmumi jāpieņem jums pašiem. Mana lūgšana ir, lai tie būtu saskaņā ar to, ko Tu saki par LELB praksi. |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.02.02 12:10:13
Ilārs Plūme
Kā saprast šos divus apgalvojumus (1. un 2.), kuri, manuprāt ir pretrunīgi un pat viens otru izslēdzoši?
Kā var būt derīgs Sv. Vakarēdiens pie nepareizas mācības par taisnošanu? (Jo, ja jau atšķiras, tad kādam ir pareiza, bet kādam - nepareiza!) Ja visas ir pareizas un tomēr atšķirīgas un viena otru izslēdzošas, tad - kas?... Absurds? Jeb tikai paradokss?
|
Ilārs Plūme |
# Labojis Ilārs Plūme: 2009.02.02 14:09:04
Balss,
Mācība par Svēto Vakarēdienu šajās baznīcās apliecina Kristus patieso klātbūtni. Šīs baznīcas arī neatrodas tādā kopībā, kur atsevišķas grupas apšaubītu Kristus patieso klātbūtni Vakarēdienā. Lai gan luterāņi uzskata, ka Romas baznīcas transsubstanciācijas mācība ir nevajadzīga filozofija un noraida Vakarēdiena izpratni par Vakarēdienu kā atkārtotu Kristus upuri, tomēr Vakarēdiena īstums netiek diskutēts. Augsburgas ticības apliecības apoloģijā luteriskā baznīca apliecina: "Mēs skaidri zinām, ka Kristus miesīgo klātbūtni apliecina ne tikai Romas baznīca, bet arī Grieķu baznīca kā tagad, tā arī agrāk." (Apoloģijas X artikuls)
Problēmas taisnošanas mācībā neietekmē Vakarēdiena būtību, bet drīzāk izpratni par to, ko Vakarēdiens dod un nepieļauj kopīgu Vakarēdiena baudīšanu, kamēr šie jautājumi nav atrisināti. |
:: Pievienot komentāru
|
