Mulders 
|
Iesūtīts:
2009.01.08 11:06:51
Šeit tāda doma ienācās prātā!
Bieži man šķiet ir teoloģijās un konfesijās visādas lietas, kas ir nosauktas dažādos vārdos, bet būtībā ir viens un tas pats... Jeb savādāk, kādreiz no šī nosaukuma tiek izsecināts kaut kas cits, nekā oriģinālie autori ir domājuši! Tas nereti kļūst par konfesijas "externālo brendu" - tas ir tas, kā lietu saprot jebkurš, kas ir ārpus konfesijas, un ja tas atšķirās no iekšējās izpratnes, tad ir grūti sarunāties un veidot dialogu, jo pietrūxtās šīs jēdzieniskās būtiskās izpratnes par ko tad īsti iet runa!
Sekojošs ir piemērs, ko es pamanu mūsu brāļu Luterāņu rindās, bet ko dziļāk parokot un parunājot ar Pareizticīgajiem (un ir pamatotas aizdomas, ka tas pats ir ar RKB) sapratu, ka Luterāņi bieži pārprot šo lietu! |
|
Balss  |
# Iesūtīts: 2009.01.27 15:12:32
Ilārs Plūme
Mans komentārs būs ļoti primitīvs. Tautas paruna iesaka neiet svešā pirtī kašķi meklēt...
Tā nu vēsturiski ir noticis, ka pasaulē pastāv dažādas Baznīcu organizācijas, kurās šīs baznīcas kaut kādā veidā sadarbojas - ciešāk vai mazāk cieši. Šo organizāciju attštība un atsevišķu dalībbaznīcu iekšējā attīstība veido jaunas situācijas, kurās jādzīvo un jāskatās, cik lielā mērā vēl ir iespējams sadarboties, un kur vairs nē.
Demonstratīvi pacelt cepuri un aiziet nav liela māksla - to arī pirmklasnieki prot. Sarunāties, pārliecināt, sadarboties līdz tai robežai, kur tas ir iespējams - tāda ir otra alternatīva. |
Ilārs Plūme  |
# Iesūtīts: 2009.01.27 16:20:03
Balss,
Man pat nepatīk svešā pirtī iet, kur nu vēl, lai tur meklētu kašķi.
Pilnīgi piekrītu Taviem vārdiem: "Sarunāties, pārliecināt, sadarboties līdz tai robežai, kur tas ir iespējams."
Cepures pacelšana dažreiz ir ļoti grūta māksla, bet demonstratīvi darīt to patiešām nevajag, drīzāk gan ar visu cieņu un godbijību.
|
p.l.dassy - dzelslēdija :)  |
# Labojis p.l.dassy - dzelslēdija :): 2009.01.27 18:40:31
te gan diskusija atpūšoties no tēmas  (pārlasīju, bet kaut kad izlasīšu vēlāk)
bet ja tas ir aktuāli:
par pareizticīgo baznīcas Vakarēdienu neko nezinu - neesmu lasījusi viņu literatūru!
bet Ticības apliecība gan viņiem tā, ka Sv. Gars iziet no Dēla! Tā teikt Tīsvienības jautājums atšķirās teoloģiski! |
Ilārs Plūme |
# Iesūtīts: 2009.01.28 08:16:35
Patiesības līdzdarbinieki
Ilārs Plūme
Ievads
Mūsu baznīca tāpat kā citas konfesionāli luteriskās baznīcas bieži tiek identificētas nevis saistībā ar uzticību Rakstiem un Luteriskajām ticības apliecībām, bet gan ar mācību par baznīcas sadraudzību. Lai gan mūsu pašu izpratnē šī mācība nav pati pirmā un galvenā doktrīna, jo luteriskā baznīca arvien par tādu ir uzskatījusi mācību par grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā ticībā no Dieva žēlastības bez cilvēku darbiem. Taču tieši šeit parādās sadraudzības mācības ārkārtīgi lielā nozīme, jo tieši sadraudzības mācība ir tā, kas palīdz sargāt un uzturēt nesagrozītu mācību par grēcinieka taisnošanu. Tieši sadraudzības mācības ignorēšana vai pat pilnīga atmešana ir galvenokārt vainojama milzīgajā pagrimumā, kuru vērojam daudzās mūsdienu luteriskajās baznīcās. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ mums atkal un atkal no jauna jāatkārto šī Bībeles mācība un jāturpina to mācīt savās draudzēs.
Arī otrs iemesls ir svarīgs, proti, mācība par baznīcas sadraudzību ir Dieva dota mācība, kas šajā pasaulē norāda uz Dieva baznīcas robežām. Ievērojiet, ka mēs nerunājam par sadraudzību baznīcu starpā. Ja tā būtu tāda, tad tā līdzinātos kādai politiskai apvienībai, kura panākama ar labo gribu, kompromisiem un piekāpšanos. Kad mēs runājam par sadraudzības mācību, tad mēs ar to saprotam vienas svētas katoliskas un apustuliskas Kristus baznīcas sadraudzību, kuru rada pats Kungs ar savu vārdu un sakramentiem. Tādējādi baznīcas sadraudzība, kopība vai vienība ir paša Dieva darbs, tā nav iedibināma ar cilvēku spēkiem un pūlēm, bet veidojas tur, kur Dieva vārds top skaidri sludināts un sakramenti pareizi pārvaldīti, kā to apliecina Augsburgas ticības apliecības 7. artikuls: „Baznīca māca, ka ir viena svēto visos laikos pastāvoša baznīca. Baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus. Un patiesai baznīcas vienībai pietiek, ka ir vienprātība Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā.” Baznīcas sadraudzība tādējādi nav sadraudzība atsevišķu cilvēku vai draudžu starpā, bet tā vispirms ir kristiešu sadraudzība ar Dievu, kas rodas no ticības Kristum. Tikai tad, uz šīs ticības apliecināšanas jeb konfesijas pamata veidojas sadraudzība jeb kopība atsevišķo kristiešu un draudžu starpā.
Trešais iemesls, kas apliecina nepieciešamību atkal un atkal atkārtot mācību par baznīcas sadraudzību, ir vairāk praktiskas dabas. Savos misijas centienos mūsu mācītāji un draudžu locekļi arvien no jauna sastopas ar cilvēku neizpratni un pat naidīgo attieksmi, tiklīdz tie izdzird par baznīcas sadraudzības mācību. Tādējādi šī mācība bieži viena rada ļoti emocionālus konfliktus. Šī mācība spiež mūs darboties kopā ar vieniem, bet aizliedz to darīt kopā ar citiem, tā novedot pie draudžu apvienību jeb baznīcu sašķeltības, rada šķelšanos draudzēs un ģimenēs. Tādējādi daudzos tā rada neizpratni un pat dziļu nepatiku. Tomēr tā ir un paliek baznīcas pastāvēšanai vitāli nepieciešama mācība.
Beidzot šo ievadu, gribu norādīt uz kādu bieži vien ignorētu vai neievērotu faktu, proti, mācība par baznīcas sadraudzību nav negatīva un noraidoša mācība, kādu to parasti grib iztēloties tās pretinieki. Jāņa 3. vēstules 8. pantā baznīcas sadraudzība ir raksturota kā „patiesības līdzdarbinieku” sadraudzība, kopība un vienība. Tādējādi tā ir nevis negatīva, bet pozitīva vienība. Mācība par baznīcas sadraudzību sargā patiesību no maldiem un mudina ikvienu kļūt par patiesības līdzstrādnieku – tādu, kas kopīgi darbojas patiesības labā. Tātad tā mudina mūs uz tādu rīcību, kas nevis meklē iespējas par katru cenu paturēt ārēju, politisku vienību, noliedzot pat patiesību, bet gan kopīgi sargāt Dieva dāvināto patiesību no jebkura veida meliem. Tas ir vienīgais ceļš, kā mēs varam pasargāt baznīcu no garīgas šķelšanās un garīga pagrimuma.
Mācība par baznīcas sadraudzību Svētajos Rakstos ir bieži sastopama
Mācību par baznīcas sadraudzību dažreiz mēģina iztēlot kā kādu partikulāru, tas ir, atsevišķu mācību, kas balstās vienā vai otrā, iespējams neskaidrā, Bībeles pantā, neraksturīgu Svētajiem Rakstiem kopumā. Tomēr jāsaka, ka tā tas nebūt nav. Patiesību sakot, Bībele par sadraudzības mācību runā tik daudz, ka šā referāta ietvaros mums pat nav iespējams kaut daļēji aptver visu, kas Svētajam Garam bijis sakāms par šo mācību. Vismaz puse Jaunās Derības vēstuļu tika rakstītas ar mērķi - pasargāt apdraudētu baznīcas vienību. Tas nebūs palicis apslēpts nevienam, kurš kaut virspusēji iepazinies ar abām Pāvila vēstulēm korintiešiem, Vēstuli galatiešiem vai trim apustuļa Jāņa vēstulēm. Savukārt Pāvila vēstules romiešiem un filipiešiem tika rakstītas, lai svinētu un stiprinātu pastāvošo baznīcas vienību. Savās pastorālajās vēstulēs jaunajiem bīskapiem Pāvils ļoti daudz uzmanības pievērš sadraudzības stiprināšanai un pasargāšanai. Ir jāpiekrīt Džonam Brugam, ka „bībliskā mācība par baznīcas sadraudzību nav balstīta tikai uz atsevišķiem sporādiskiem tekstiem, kā, piemēram, Rom. 16:17-18, bet tā tiek pausta burtiski katrā Jaunās Derības vēstulē, kā arī evaņģēlijos un Vecajā Derībā.” Šā iemesla dēļ gandrīz ikviens šā temata izklāsts kaut kādā veidā ir jāierobežo. Tas, protams, attiecas arī uz mums, tādēļ šoreiz es mēģināšu aprobežoties galvenokārt ar to, kas par šo tematu sakāms Jēzus mīļajam mācekli, tā sauktajam, mīlestības apustulim Jānim.
Patiesība - priekšnosacījums kopīgam darbam Jāņa vēstulēs
Pirmajā brīdī varētu šķist savādi, ka sadraudzības mācība tiek saistīta ar mīlestības apustuļa Jāņa vārdu. Parasti cilvēkiem šķiet, ka mīlestībai vajadzētu vienot un ignorēt atšķirības, nevis tās uzsvērt un noraidīt cilvēkus ar citu pārliecību un uzskatiem. Tas tomēr neliecina ne par ko citu kā tikai par to, ka vārds mīlestība mūsdienās ir ticis stipri pārprasts, tā bībliskā nozīme aizmirsta un cilvēki ar vārdu mīlestība cenšas aizbildināt savas kļūdas un vainas. Pāvila 1. vēstulē Timotejam, tūdaļ pēc tam, kad Pāvils pamudinājis Timoteju stāties pretī maldu mācītājiem, viņš raksta: ”Šī piekodinājuma mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds, un labas apziņas un neliekuļotas ticības.” (1.Tim.1:5) Tātad tieši stāšanos pretī maldu mācībām Pāvils saprot kā mīlestību. Tā ir mīlestība pret maldu mācītājiem, mīlestība pret tiem, kas viņu mācību pievilti, mīlestība pret ikvienu, kuru apdraud maldu mācība, mīlestība pret Dievu un Viņa atklāto patiesību, kā arī mīlestība pret tiem, kas pie šīs patiesības turas un to apliecina. Patiesības noklusēšana, lai stiprinātu melus un nepatiesību, nekad nav saucama par mīlestību šā vārda patiesajā nozīmē. Patiesības noklusēšana tādēļ, ka es negribu nevienu aizvainot, tādēļ, ka es negribu, lai mani apsūdz tolerances trūkumā, tādēļ, ka es cilvēku cieņu un atzinību mīlu vairāk nekā Dieva atzinību, nav viss mīlestība, bet gan baismīgs egoisms. Apustulis Jānis, kurš nekādā gadījumā nav uzskatāms par egoistu, bet kuru pamatoti sauc par mīlestības apustuli, neklusē, bet ļoti noteikti un skaidri runā par šiem jautājumiem. Viņa īsās 2. un 3. vēstule sniedz mums iespēju pāri gadsimtiem ieskatīties baznīcas sadraudzības mācības praktizēšanā Jaunās Derības laika baznīcā. Apustulis Jānis šeit sniedz arī vienu no skaistākajām un dziļākajām baznīcas sadraudzības mācības definīcijām, sacīdams, ka viņš savas vēstules ir rakstījis ar mērķi, lai viņa lasītāji kļūtu „patiesības līdzdarbinieki” jeb citādi sakot „darbotos kopā patiesības labad” (Jņ.3:8). Šis ir ārkārtīgi svarīgs, bet diemžēl bieži neievērots fakts, kas liecina, ka baznīcas sadraudzības mācībai vispirms ir pozitīvs raksturs. Tā ir mācība, kā pareizi darboties kopā ar citiem kristiešiem Dieva baznīcā, nevis nošķirties no viņiem, bet tieši darboties kopā! Tās ir kopīgas baznīcas pūles misijas darbā, par kurām šajās vēstulēs runā Jānis. Apustulis un viņa vēstuļu lasītāji darbojās kopā izsūtot misionārus, iesakot šos misionārus citiem, sniedzot tiem labu rekomendāciju, finansiālu atbalstu un cildinot tos, kā kristīgus brāļus (2.Jņ.10:3, 3.Jņ5,6,8,12.). Šādi baznīca nes tālāk un izplata to sadraudzību, kas tai ir ar Dievu.
„Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu - dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, - ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.”(1.Jņ.1:1-3)
Kā mēs jau dzirdējām iepriekš, Jānis šo kopīgo darbu, kas tiek veikts savstarpējā mīlestībā, raksturo kā darbošanos patiesības labad. Šo domu viņš turpina turpmākajos pantos: ”Šī ir tā vēsts, ko esam no Viņa dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” (1.Jņ.1:5-7) Tātad baznīcas kopīgs darbs ir iespējams tikai tur, kur mīlestība iet roku rokā ar patiesību.
Savās divās īsajās vēstulēs Jānis vārdu patiesība min ļoti bieži. Tādēļ mēs viņu ar pilnām tiesībām varētu saukt ne tikai par mīlestības, bet arī par patiesības apustuli, vai pareizāk sakot, mīlestības un patiesības apustuli. Bez svārstīšanās Jānis norāda, ka tāpat kā nav iespējama kopība gaismai ar tumsu, tāpat nav iespējams kristiešiem darboties kopā ar maldu mācītājiem. „Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos.” (2. Jņ.9-10) Mācība, par kuru Jānis šeit runā, ir „Kristus mācība”. Tā nav tikai mācība par Kristus personu vai par Viņa miesā nākšanu, par to Jānis runā iepriekšējos pantos. Šeit viņš, būdams Svētā Gara vadīts mācītājs, lai izvairītos no pārpratumiem, runā par visu mācības kopumu, ko Kristus ir mācījis. Vēstules septītajā pantā apustulis brīdināja ikvienu, kurš noliedz Kristus personu un Viņa pestīšanas darbu. Astotajā pantā viņš mudināja kristiešus palikt uzticīgiem visai tai mācībai, ko tie mācījušies, lai tie saņemtu pilnu algu. No devītā līdz vienpadsmitajam pantam viņš brīdina no ikvienas atkāpšanās no Kristus mācības - no ikvienas Bībelē atklātās patiesības. Tādējādi patiesības atbalstītāji nevar darboties kopā ar tiem, kas patiesību noliedz, vienalga cik lielā mērā.
Šā iemesla dēļ Jānis brīdina Kristus draudzi no kopīgas sadarbības ar kādu pazīstamu maldu mācītāju Diotrrefu, kas rada draudzē šķelšanos. (Jņ.3:9-10) Kopīgs darbs patiesības labad, izslēdz sadarbību ar maldu mācītājiem un viņu atbalstītājiem. Par maldu mācītājiem Jānis saka: „No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie, jo, ja tie būtu bijuši mūsējie, tie būtu pie mums palikuši, bet viņi nav pie mums palikuši, lai atklātos, ka viņi nav visi mūsējie. Jums ir svaidījums no Svētā, un jūs zināt visu. Es esmu jums rakstījis ne tāpēc, ka jūs nezināt patiesību, bet tāpēc, ka jūs to zināt un ka meli nekad nav no patiesības.” (1.Jņ.2:19-21) Jānis zina, ka melu tēva un viņa pievilto maldu mācītāju dēļ kristiešiem jābūt modriem: „Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē... viņi ir no pasaules, tāpēc viņu runa ir pasaulīga, un pasaule klausa viņus. Mēs esam no Dieva; kas Dievu atzīst, klausa mūs, kas nav no Dieva, neklausa mūs. No tā pazīstam patiesības garu un maldu garu.” (Jņ.1:4:1,5,6) Tādējādi apustulis ļoti nopietni uzsver nepieciešamību turēties pie patiesības, atpazīt un noraidīt maldus. Šī tēma turpinās Jāņa atklāsmes grāmatā, kur ar apustuļa Jāņa starpniecību uz mums runā pats augšāmceltais Kungs.
Saistība starp patiesību un mīlestību Jāņa atklāsmes grāmatas 2. un 3. nodaļā
Apustulis Jānis norāda, ka nav iespējams mīlēt Dievu, nemīlot cilvēkus. "Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli." (1. Jņ. 4:20–21) Te gan uzreiz jāatgādina, ka vārda „mīlestība” nozīme Bībelē būtiski atšķiras no tā, kā šo vārdu saprot lielais vairums mūsdienu cilvēku. Kristīgā izpratnē mīlestība nav emocijas vai jūtas, bet dziļa, brīva, radoša un nesavtīga visas personas izpausme, kas ir balstīta Dieva mīlestībā pret mums. Dievs ir mīlējis ikvienu grēcinieku, sūtīdams savu Dēlu viņa pestīšanai, tādēļ arī kristieši mīl visus cilvēkus. Dieva mīlestība pret mums ir izpaudusies ļoti konkrēti un arī kristieša mīlestība Svētajos Rakstos nekad nav aprakstīta abstraktā, vispārīgā veidā, bet arvien konkrēti kā mīlestība pret savu tuvāko, mīlestība pret ticības brāli, mīlestība pret ģimeni un mīlestība pret savu ienaidnieku. Tādējādi kristīgā mīlestība arvien ir ļoti konkrēta attieksme un izpausme, nevis pasīvas, abstraktas jūtas, emocijas vai prātošana. Kristīgas mīlestības cēlonis arvien slēpjas pašā personā, kas mīl, nevis tajā, kuru tā mīl. Tādēļ mīlestība nekad nav savtīga. Tā nav arī iztapīga un kalpo nevis savā tuvākā iegribu apmierināšanai, bet dara tam to, ko Dievs atzīst par pareizu. Būdama nesavtīga, kristīga mīlestība arvien ir arī patiesa un neliekuļota.
Septiņās vēstules draudzēm Jāņa atklāsmes grāmatas 2. un 3. nodaļā tiek attēlota nepieciešamība turēties pie patiesības un darboties mīlestībā. Jēzus brīdina Efezas draudzi, ka tā ir pazaudējusi savu pirmo mīlestību, bet slavē to par noraidošu attieksmi pret ļauniem cilvēkiem, viltus apustuļu pārbaudīšanu, atpazīšanu un attiekšanos tos paciest savā vidū. (Atkl. gr. 2:2,3) Savukārt Pergamas un Tiatīras draudzēm tiek pārmests un piedraudēts par to, ka tās pacieš savā vidū maldu mācītājus, kuri iedrošina draudzi uz bezdievīgu dzīvi (Atkl. gr.2:14-16; 20-21). Ar Jāņa starpniecību Jēzus šeit parāda, kā mīlestībai ir jādarbojas kopā ar patiesību.
Mūsdienu ekumeniskās kustības vidū ir bijis populārs sauklis – mazāk kristīgās mācības, vairāk kristīgās mīlestības -, jo mācība šķeļot, bet mīlestība vienojot. Te patiesība tiek upurēta uz mīlestības altāra. Tas nav pareizi. Augstu vērtējot mīlestību, mēs tomēr nedrīkstam to atdalīt no patiesības. Abām Dieva dāvanām - mīlestībai un patiesībai ir jādarbojas kopā. Nošķirtas viena no otras, tās kļūst par netikumu. Sagrozot patiesību vai pat aizstājot to ar meliem, nevienam nav iespējams palīdzēt. Tās ir sātana izgudrojums, ka dažreiz meli var būt noderīgāki par patiesību. Meli arvien sev līdzi nes nāvi un pazudināšanu. Kā gan par mīlestību var saukt tādu darbību, kas savam tuvākajam nepalīdz atgriezties no grēka un nokļūt debesīs, bet spiež to vēl dziļāk melos un pazušanā? Meli arvien sev līdzi nes nāvi, bet mīlestība taču tuvākajam ļauna nedara! Mīlestība arvien runā patiesību, bet tikai mīlestība zina, kā patiesību pareizi pateikt. Kristietis labi zina, ka palīdzēt var tikai patiesība, bet ne patiesības noklusēšana vai sagrozīšana. Tomēr mīlestība patiesību stāsta pazemīgā, maigā un taktiskā veidā. Mīlestība tātad dara tikai to, kas citam cilvēkam varētu nākt par labu.
Dievs savu mīlestību pret mums parādīja sūtot pasaulē savu Dēlu, kas mira par mūsu grēkiem (Rom.5:8). „No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis”(1.Jņ. 3:16). Tātad Dieva mīlestība pret mums ir sagādājusi Viņam bezgalīgas ciešanas, sevis aizliegšanu un pašuzupurēšanos. Arī mūsu cilvēku mīlestība pret savu tuvāko sagādā daudz darba, rūpju un pat smagas ciešanas. Kā tad mēs savu mīlestību savam tuvākajam varam parādīt? Pavisam noteikti ne tādejādi, ka mūs pārņem kādas dīvainas izjūtas pret viņu un šo izjūtu vadīti, mēs noklusējam patiesību. Jānis saka, ka mūsu mīlestībai jāizpaužas, pasludinot cilvēkiem Dieva vārdu visā tā pilnībā (1.Jņ.5:2). Tomēr tas nedrīkst notikt ar ļaunu prieku vai augstprātību, bet pazemīgā līdzjūtības pilnā veidā, kā redzam mūsu Kunga piemērā, kad mīlestības dzīts, Viņš mirst par mums pie krusta.
Kad mūsdienu pasaulē mēs dzirdam runas par to, ka dzīves realitāte esot tāda, ka nākoties izvēlēties starp mīlestību un patiesību, mums jāatceras, ka šāda izvēle ir mānīga ilūzija. Kristus saka: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jņ.14:15) Mūsdienu pasaulē valdošā nevēlēšanās vērsties pret maldu mācībām tātad nenāk no Kristus, nedz tā arī ir mīlestība. Ja mēs mīlam Dievu un savu tuvāko, tad dalīsimies ar savu tuvāko visā Dieva atklātajā patiesībā. Patiesības teikšana ir augstākā mīlestības izpausme. Savukārt, patiesības noklusēšana ir galējs, savtīgs egoisms. Vislielākā mīlestība, kuru varam parādīt savam tuvākajam, ir nenogurstoši rūpēties par viņa dvēseli, sargājot to no maldu mācību indes un stāstot viņam patiesību. Lai spētu to paveikt, ir nepieciešama liela, sevi upurējoša mīlestība. Velna viltība mudina kristiešus iesaistīties neskaitāmos darbos, kas vairo viņu pašapziņu un popularitāti, bet nolaupa tiem laiku rūpēties par patiesību, uzmanīgi iedziļinoties Dieva vārdā. Savu viltību velns maskē ar vārdu mīlestība. Tā atdalīdams patiesību no mīlestības, velns pieviļ pat izredzētos, un Dieva draudze paliek bez sargiem un ganiem. Kristus baznīcas uzdevums ir – Dieva dotajā kopībā darboties patiesības labā. Uz šo kopējo darbu mūs dzen Kristus mīlestība. Tāda ir mīlestības apustuļa, Jēzus mīļa mācekļa Jāņa vēsts.
|
Mulders |
# Labojis Mulders: 2009.01.28 12:50:03
Paanalizēšu rakstu!
Autors liecina par šo sadraudzības mācību pats savā textā:
Šī mācība spiež mūs darboties kopā ar vieniem, bet aizliedz to darīt kopā ar citiem, tā novedot pie draudžu apvienību jeb baznīcu sašķeltības, rada šķelšanos draudzēs un ģimenēs. Tādējādi daudzos tā rada neizpratni un pat dziļu nepatiku.
Un Raksti mūs aicina:
Rom 16:17 Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem!
Raksta autors savu mācību attīsta pārsvarā uz Antilegomenas to pretstatot Homolegomenai, tā faktiski pasludinot to, ka pirmo gadsimtu kristieši to nemaz nezināja, jo Vēsturiski 2 un 3 Jāņa Vēstules netika uzņemtas visā draudzē viennozīmīgi! Tātad nevarēja būt, ka tās tika izmantotas doktrīnas veidošanai.
Tālāk Raksta autors citē 3 Jāņa 9 pantu un izdara secinājumus
Kopīgs darbs patiesības labad, izslēdz sadarbību ar maldu mācītājiem un viņu atbalstītājiem.
Vai redzat... te arī notiek triks, ko neuzmanīgs lasītājs nepamanīs. Raksta autors pārinterpretē rakstus, kas gan Romiešu vēstulē, gan arī šajā rakstu vietā aicina cīnīties pret maldu mācītājiem - individuāli. Katru konkrēti identificējot, izceļot viņa ļaunos darbus un vedot draudzes priekšā, kā Jānis arī to parāda šajā vēstulē. Tomēr raksta autors piemet it kā nevainīgo "un viņu atbalstītāji". Šī ir autora paša piebilde un faktiski, ja tā tiek pieņemta ar Rakstu autoritāti, tā dod ļoti plašu interpretēšanas iespēju un ikviens, kas šo pielietotu ar Gestapo līdzīgām metodēm, varētu aizbildināties - tā pats Dievs ir teicis un norādīt uz Jāņa 3 vēstuli... Tikai tur neko tādu mēs neatradīsim. No autora citētās Rakstu vietas, neizriet Autora tūlītējais secinājums... Tad no kurienes tas ir parauts? Es teiktu - no vēlmes azibildināt savas ambīcijas un politiku ar Rakstu vārdiem. Vai Vēsturē jau nav 16 vagoni un maza ķerra ar šādiem pašiem piegājieniem... Tikai pāris vārdi pielikti Rakstiem un mums ir jauna mācība, kas leģitimizē nošķiršanos no ikviena, kas ir bijis vienā istabā ar maldu mācītāju!
Vēl vairāk... Raksta autors to visu grib paslēpt zem Mīlestības vārda... Un interesanti, ka ikreiz, kad rakstā tiek runāts par Mīlestību, lasītājam tiek atgādināts, ka tā nav tā mīlestība, kuru viņš saprot, tā ir kaut kāda cita - tur tāla - 1ajā gadsimtā vien zināma mīlestība!
Bet kamdēļ neļaut pašiem Rakstiem runāt par to, kas un kāda ir Mīlestība un kāda ir tās attiecības ar patiesību!
Ļausim Homolegomenai runāt:
1 Kor 13:
1 Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.
2 Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
3 Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.
...
7 Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
...
9 Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana.
Pievērsiet uzmanību 2ajam pantam... Tajā tiek pretstatīta Mīlestība - ticībai un pravietošanai... Bet ticība un pravietošana kāreiz ir šīs patiesības lietas, tie ir tieši mācības jautājumi... Un tomēr Mīlestība tiek nošķirta un vēl vairāk, tiek apgalvots, ka šī pravietošana un ticība bez Mīlestibas ir NEKAS! Tādējādi Autora maldi tiek Rakstu gaismā izgaismoti, kas parāda, ka Autors grib ar kādu "pašu pareizāko mācību" aizbildināt Mīlestības neesamību, un paredzot jau lasitāja sašutumu to uzreiz apklusina, mēģinot pārliecināt, ka tieši tā mīlestību Raksti arī izprot...
Bet šī pati vēstule liecina - ka nepilnīga ir mūsu atziņa, nepilnīga ir mūsu pravietošana. Tādējādi vispār Autora uzstādījums un pretenzijas uz absolūtu patiesību ir Pāvila atspēkotas, jo pats autors pēc Pāvila standarta IR maldu mācītājs, jo neviens nevar sludināt pilnību un pravietot pilnību šajā pasaulē... kā tikai tas, kurš IR Pilnīgs! Vēl vairāk, mūsu atziņa ir nepilnīga - tātad arī saprašana! Un nodaļas beigās... rezumēts tiek - tad paliek tikai ticība, cerība un mīlestība... un lielākā no tām ir mīlestība!
Protams KAS ir mīlestības objekts, tas vienmēr jāpatur prātā... ka tas ir cilvēks, patiesība... Un viens un tas pats cilvēks var būt gan mīlestības objekts, gan nosodījuma objekts, jo cilvēks, kuru jāmīl var sludināt maldus. Tad nu Autors mūs aicina nošķirties no cilvēka, cerībā, ka tā mēs sevi pasargāsim no maldiem. Tas ir vecais Viduslaiku kļūda, ko mūsdienās tomēr jau cilvēki ir sapratuši "Kill the messanger". Vēstneša nogalināšana, nenogalina vēsti. Raksti aicina cīnīties nevis pret miesu un asinīm, bet pret Gariem. Tas ir pret maldu mācību, nevis maldu mācītāju! Un ja tu esi Patiesības sludinātājs, tad ja aizej TU, tad tu atstāj to maldu mācītāju savā vaļā un dod viņam iespēju vēl vairāk izvērsties...
Tas ir tā... ja es neuzrakstītu šo komentāru, tad Ilāra teksts paliktu un kazi darītu savu postošo darbu, tāpēc es rakstu... nevis bēgu ar lielu paziņojumu, ka es nošķiros no Ilāra... Nē... tomēr es nepieņemu viņa mācību, un pēc man dotās saprašanas izgaismoju to, kas manuprāt tur ir pret Evanģēliju!
Tālāk arī Raksta autors citē zīmīgu rakstu vietu -
1 Jāņa 2:19 No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie, jo, ja tie būtu bijuši mūsējie, tie būtu pie mums palikuši, bet viņi nav pie mums palikuši, lai atklātos, ka viņi nav visi mūsēji.
Šeit Jānis dod liecību par antikristu. Par to kā darbojas antikrista gars. Tam raksturīga aktīva nošķiršanās, aktīva aiziešana no patiesības... viņi nepaliek, lai savā nošķirtībā atklātos viņu patiesā daba. Līdzīgi runā Pāvils teikdams - "Bet viņi netiks tālāk uz priekšu, jo viņu neprāts būs visiem skaidri redzams, kā tas arī ar pirmajiem notika. " Vai KLB notikušais nav gana skaidra liecība?
Visos laikos un vietās, visas sektas vienmēr savu nošķiršanos ir pamatojušas ar vieniem un tiem pašiem rakstu gabaliem, ejiet pie Jehovas Lieciniekiem un viņi citēs tās pašas 2 un 3 Jāņa vēstules 2 Kor 6 nodaļu u.c. zīmīgākās... Viņi ar to pamato, ka šie Raksti viņus aicina nošķirties no grēciniekiem un pasargāt mācību tīru... Tai pat laikā apbrīnojami, bet Raksta autors pašā sākumā ļoti pareizi liecina kas tad ir Baznīca, kā tā veidojas un kā tas atšķirās no atsevišķām draudzēm!
Manuprāt šī Viskonsīnas mācības galvenā kļūda ir grēcinieka saputrošana ar grēku. Mīlestības pret grēcinieku putrošana ar maldu mācības noraidīšanu, ko šis grēcinieks varbūt sevī nes... Galvassāpes tiek risinātas ar giljotīnas palīdzību!
Tā NAV Rakstu mācība un tā ir skaidra ikvienam, kas kaut cik ir lasījis Rakstus... pietam nevis fragmentāri bet kopsakarībās...
Un Raksti runā par Mīlestību... pietam tieši To mīlestību, kā cilvēki to ikdienā saprot... tā nav kaut kāda pārdefinēta un rekonstruēta reta mīlestība... Bet tieši tā pati mīlestība, par kuru raksta Pāvils 1 Kor 13 nodaļā!
Kā teica kurš tur Svētais - Mīli un tad dari ko gribi! Nevis dari ko gribi un tad sauc to par mīlestību!
Jo kā stāv rakstīts:
Mat 15:
6 Tā jūs atceļat Dieva vārdus savu likumu dēļ.
7 Jūs liekuļi! Jesaja ir pareizi par jums pravietojis, sacīdams:
8 šī tauta godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis.
9 Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi."
Vai tiešām Patiesība ir jāsargā? Vai Cilvēks to var nosargāt? Nē... Patiesība pati mūs sargā, tā ir tikai kā Lācis jāizlaiž no krātiņa, un tā pati sargās... Jebkurš Maldu Mācītājs nespēj pastāvēt blakus patiesībai, sludini patiesību un visi maldu mācītāji bēgs no tevīm - tā sevi manifestējot visai pasaulei... Patiesību nevajag aizstāvēt, to vajag sludināt un tā pati sevi aizstāvēs un arī savu sludinātāju... tieši kā tas, kurš IR Patiesība mums ir apsolījis.
Kur tad ir tā ticība Kristus apsolījumiem, ka viņa Vārds aizdzen Velnu!
Bet raksta autors māca, ka tieši bēgšana no Velna esot Dieva Vārda Mācība... Aktīva vairīšanās tā, kura vārds ir Diabolos (Izkaisītājs), bēgšana no viņa ir svarīga kaut kādai Vienībai!
Pamēģiniet cāļu barā iemest akmeni... vai bēgošie cāļi kaut kā apvienojas? Nē tie izsprūk kur kurais visos virzienos vēl vairāk attālinoties viens no otra!
Bet pavērojiet Bizonus, kad viņiem plēsējs tuvojas... Tieši otrādi... tie apvienojas kopā vēl ciešāk, pagriež muguras sargājot savā vidū tieši pašus mazākos... un pat ja plēsējs iekļūst viņu vidū, tomēr stiprākie iet šim plēsējam klāt un dzen viņu prom, līdz beigās plēsējs ir spiests pats bēgt... Tā varbūt pat draudze, kurai nav asu zobu, spēj aizdzīt to, kuram ir nagi un zobi un muskuļi! |
Ilārs Plūme |
# Labojis Ilārs Plūme: 2009.01.28 14:29:47
"Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību." |
Mulders |
# Iesūtīts: 2009.01.28 14:33:13
Ilārs, bet tas jau nav vienīgais kas teikts... vaine? Gribētos jau izcelt tik tā... dažas detaļas, kas līmējas kopā ar tavu politiku! Arī CCCP nekautrējās Bībeli citēt - kas nestrādā, tam nebūs ēst! Un ko... viņi bij Kristus Mācības sludinātāji!
|
Ilārs Plūme |
# Iesūtīts: 2009.01.28 14:37:15
Ko apustulis Pāvils saka par baznīcas vienību
Ilārs Plūme
Vairākās vietās savās vēstulēs Pāvils īpaši pievēršas garīgas vienības jautājumiem. Viņa sludinātais Evaņģēlijs ir radījis ticību un tajā vienojis draudzes. Tagad šī vienība jeb garīgā kopība ir jāsargā. Tādēļ Pāvils brīdina no tā, kas varētu vienību sagraut. Rūpīgi un pamatīgi pamācījis Romas draudzi savā vēstulē, Pāvils to beidz ar brīdinājumu: „Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem!” (Rom.16:17) Tātad Pāvils šeit brīdina draudzi no šķelšanās un pretestības mācībai.
Vārds šķelšanās Jaunajā Derībā sastopams tikai trīs reizes – šeit minētajā Rom. 16:17, 1. Kor.3:3 un Gal.5:20. Vārds šķelšanās ir atvasināts no grieķu vārda dichostateo, kas nozīmē „stāvēt atsevišķi” vai „nepiekrist”. Oriģināltekstā lietotais grieķu vārds, kas latviski tulkots kā pretestība mācībai, ir skandalon. Vārda burtiskā nozīme ir - slazds, kaut kas tāds, ar ko kāds tiek notverts, klupšanas akmens, pārkāpums, uzbrukums. Oriģināltekstā lietotie artikuli nenorāda uz kādu īpašu, konkrētu šķelšanos vai pretestību kādai konkrētai mācībai, bet runā par šķelšanos un pretestību mācībai vispār. Tādā pašā veidā artikuls tiek lietots Rom. 14:1, kur netiek runāts par kādu konkrētu, vispārzināmu vāju ticīgo, bet par ticībā vājajiem brāļiem vispār. Līdzīgā veidā artikuls tiek lietots Jāņa evaņģēlija 10:12, kur Jēzus nerunā par kādu konkrētu vilku sugu vai konkrētu vilku, bet gan par ikvienu vilku, kas nāk, lai postītu Kristus draudzi. Tātad Vēstulē romiešiem 16:17 Pāvils runā par ikvienu šķelšanos un ikvienu pretestību mācībai, no kā kristiešiem Romas draudzē ir jāvairās. Protams, Pāvila brīdinājumi attiecas ne tikai uz Romas draudzi, bet uz visu kristīgo baznīcu.
Pāvils šeit nerunā par kādu visiem zināmu ķeceri vai konkrētu kļūdu kādā kristīgās mācības artikulā vai fundamentālu patiesību noliedzēju. Viņš nesaka vairieties no tiem, kas pilnīgi sagroza kristīgo ticību vai noliedz kādu no pamatdoktrīnām, bet viņš runā par ikvienu, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, kuru jūs esat mācījušies. Šie cilvēki varbūt vēl sludina kādu daļu no Kristus mācības, tie varbūt ievēro diezgan daudzas patiesības, bet blakus tam, tie rada šķelšanos un pretestību. Iemesls, kādēļ rodas šāda šķelšanās un pretestība ir tā, ka šie cilvēki nav palikuši Kristus vārdos (Jņ.8:31). Viņi nemāca visu, ko Kristus pavēlējis, bet vai nu pievieno Kristus vārdiem kaut ko no sevis, vai arī kaut ko no tiem atņem. Šādā veidā viņi ir atšķēlušies no Kristus mācības, radīdami atšķirīgus viedokļus un uzskatus, jeb šķelšanos. Šādas lietas nebūtu radušās, ja visi būtu palikuši vienoti Kristus vārdos. Radīdami šādus novirzienus, viņi vārda tiešā nozīmē kļūst par klupšanas akmeni citiem cilvēkiem, kas viņu dēļ var paklupt, iegūt sāpīgus ievainojumus, pat nomirt. Tādēļ apustulis Pāvils pamatoti brīdina no viņiem, jo tie kļūst bīstami citiem cilvēkiem. Ar saviem maldiem tie novirzīs kristiešus no brīvības, ko Kristus tiem izcīnījis un piepildīs sirdis ar bailēm, garīgu neskaidrību un nedrošību, iespējams iegrūdīs tos garīgā nāvē.
Ir pilnīgi iespējams, ka tie, kas rada šādu šķelšanos, paši nemaz neapzinās, ka tie māca maldus. Viņi varbūt pat iedomājas, ka ar saviem maldiem tie kalpo Dievam. Kristus pats mums saka, ka būs ļaudis, kas nogalinās kristiešus un domās, ka ar to kalpo Dievam (Jņ.16:2). Arī Pāvils apliecina, ka savā neziņā, vajādams kristiešus, viņš bijis pārliecināts, ka kalpo Dievam (Ap.d.22:3; 26:9; Filip.3:6). Nevienam cilvēkam nav dots ieskatīties otra sirdī un pateikt, kādi ir patiesie motīvi, kas vada vienu vai otru maldu mācības sludinātāju. Kristiešiem tas arī nav jādara. Apustulis uzsver, ka tas, kas attiecas uz mums ir - „ievērojiet viņus un vairieties no viņiem!” Paši ar saviem vārdiem tie tiks tiesāti un nosodīti, kā Kristus saka Mateja 12:37. Viņu pašu vārdi ir tie, kas pierāda, ka viņi rada šķelšanos un izposta Gara vienību, kas raksturo Kristus baznīcu. Tādēļ Pāvils mudina ievērot viņus un vispirms pacietīgi norādīt uz viņu maldiem. Ja viņi atgriežas, tad mēs esam mantojuši brāli un atjaunojuši Gara vienību, bet ja viņi turpina ar maldu mācību radīt šķelšanos, vai paliek kopībā ar tādiem, kas šādus maldus māca, tad pavisam skaidrs un noteikts apustuļa norādījums ir – „vairieties no viņiem!”
Maldi un šķelšanās nav nenozīmīgas lietas. Tādēļ Pāvils turpina pavisam bargi: „Tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Kristum, bet savam vēderam un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis.” (Rom.16:18). Ievērojiet, ka Pāvils šeit runā vispārīgi, viņš saka – „tādi cilvēki”, nevis tas cilvēks vai tie cilvēki. Te viņš vairāk runā par ikvienu kļūdīšanos un maldiem, kas radītu šķelšanos un pretestību mācībai, vienalga cik liela un kāda tā ir.
Pāvils norāda, ka neviens cilvēks, kurš novēršas no Kristus mācības, ar saviem maldiem nekalpo Dievam, bet drīzāk pats savām, pašām piezemētākajām miesīgākajām interesēm. Turklāt visu Dieva doto talantu, savas runas spējas un intelektu šāds cilvēks arvien vairāk un vairāk izmanto nevis, lai glābtu citus, bet vestu tos dziļāk maldos. Mēs nevaram pateikt vai viņš to dara nejauši vai ar nodomu, vai dara to tikai dažreiz vai vienmēr. Pāvila norādījums ir - nevis centieties izprast viņus, bet vairieties no viņiem! Kristietim nav jāgaida, līdz viņi kādu patiešām pievils, bet tiklīdz jūs dzirdat kādu, kas rada šķelšanos un pretestību Bībeles mācībai - ievērojiet viņu, pamāciet, un ja viņš nelabojas, vairieties no viņiem. Ja kristieši nopietni pieturētos pie Pāvila mācības, nebūtu tās bēdīgās sašķeltības, kādu mēs vērojam mūsdienu baznīcā, jo maldu mācītāji paši iznīktu. Viņi dzīvo un pastāv tikai uz pievilto rēķina.
|
Eserīte  |
# Iesūtīts: 2009.01.28 14:45:24
Iliārs, Mulders
napaga cilvēciņi.. šitā savas galvas mokat, bet Evaņģēlijs esot katram bērnam saprotams... kur lai to intelektu liek? sprūk pa visiem galiem laukā... tas ir, labā nozīmē. runājaties vien. |
Aiko_Saule  |
# Iesūtīts: 2009.01.28 15:48:30
Ilārs Plūme Mācība par grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā ticībā no Dieva žēlastības bez cilvēku darbiem.
Man rodas vesela kaudze jautājumu !
Kas ir šī mācība ? Vai vari izskaidrot – šo mācību no sevis – kā Tā darbojas konkrēti Tavā realitātē ? Kādu labumu tā Tev konkrēti dod ? Kas notiks labs un nelabs – ja šo mācību arī es savā realitātē atzīšu kā mācību, kas tiešām apraksta īstenībā notiekošos procesus tā kā tie notiek ?
Ko nozīmē taisnošana ticībā ? Ar ko taisnošana ticībā atšķiras no taisnošanas īstenībā un ar ko atšķiras taisnošana ticībā no taisnošanas subjektīvajā realitātē un ar ko atšķiras taisnošana ticībā no taisnošanas iekš JHVH ?
Ko nozīmē Tavā realitātē – ticībā ? Ja saki ticībā – tas nozīmē, ka man ir jāsāk dzīvot ticībā ? Kā var nonākt ticībā – ja es piemēram dzīvoju savā realitātē un īstenībā ? Kāpēc vajadzētu sākt dzīvot ticībā un nedzīvot īstenībā ? Te rodas vēl jautājums – vai īstenībā es nevaru tikt taisnots – obligāti man ir jāpārceļas no īstenības uz ticību ? Vai taisnošana īstenībā ārpus ticības notiek ? Vai taisnošana notiek realitātēs vai tikai ticībā ?
Lūdzu atklāj man un pārējiem kādas ir Tavas personīgās atbildes uz šiem jautājumiem savā realitātē – lai es un citi zinātu kā ir - tieši no autora.
(Mana pozīcija - es uzskatu, ka katra būtne dzīvo savā realitātē arī Jūs - un visi uzskati ir subjektīvi - bet katrs subjektīvais uzskats ir vērtīgs un unikāls - tāpēc jautājums ir ļoti konkrēti personīgi vērsts uz atbildētāju un jautāju ko gribās tiešam saprast šo mācību - jo līdz šim neesmu nevienu saticis - kurš spētu man to loģiski izskaidrot - tā lai būtu skaidrība) |
vasara  |
# Labojis vasara: 2009.01.28 15:57:50
Aiko_Saule Kas ir šī mācība ?
Šī ir Sv.Rakstu mācība.
Rom.11:6 Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība.
Gal.2:16 Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.
Gal.2:21 Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris.
utp.. |
Aiko_Saule |
# Labojis Aiko_Saule: 2009.01.28 16:17:23
Atkl. 20:13 Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos; un tie tika tiesāti, ikviens pēc viņa darbiem .
Atkl. 22:12 "Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem .
Atkl. 20:12 Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem .
Atkl. 18:6 Atmaksājiet tai, kā arī viņa atmaksājusi, un atdarait tai divkārt pēc viņas darbiem ! Kausu, ko viņa pildījusi, pildait tai divkārt!
Atkl. 16:11 Un tie zaimoja Dievu debesīs savu sāpju un augoņu dēļ, bet neatgriezās no saviem darbiem .
Atkl. 2:23 Viņas bērnus Es nonāvēšu. Visas draudzes atzīs, ka Es tas esmu, kas pārbauda īkstis un sirdis. Es došu jums katram pēc jūsu darbiem.
1. Jāņa 3:18 Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!
Jēk. 2:26 Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem .
Jaunajā derībā - tad kad Kristus jau bija atnācis - vai tad Jēkabs kaut ko nesaprata - ka teica šo ?
Jēk. 2:24 Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien. ( Ticība nav pietiekoša - skaidri uzrakstīts)
Jēk. 2:20 Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?
2. Tim. 2:15 Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks , kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.
Kāpēc jābūt krietnam darbiniekam ? Tāpēc lai būtu labi darbi - labi darbi vajadzīgi - lai būtu laba alga - laba alga - lai ieietu Dieva valstībā ! |
vasara |
# Labojis vasara: 2009.01.28 16:33:44
Aiko_Saule,
vēl mazliet Sv.Rakstu mācības
Tit.3:5-7,8 Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki. Šis vārds ir patiess; un es gribu, lai tu par šīm lietām stipri stāvi, ka tie, kas Dievam tic, cenšas veikt labus darbus. Tas cilvēkiem ir labi un vajadzīgs.
Rom.4 Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.
1.Tim.1:8-11 Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja lieto to pareizi, atzīstot, ka bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, vīru piegulētājiem, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem un ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai, pēc svētā Dieva godības evaņģēlija, kas man uzticēts.
Gal.5:4,6 Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši. Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas mīlestībā. |
Aiko_Saule |
# Labojis Aiko_Saule: 2009.01.28 16:50:44
vēl mazliet Sv.Rakstu mācības
Tit.3:5-7,8 Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti , mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki. Šis vārds ir patiess; un es gribu, lai tu par šīm lietām stipri stāvi, ka tie, kas Dievam tic, cenšas veikt labus darbus . Tas cilvēkiem ir labi un vajadzīgs.
Jā - tieši tā - [Žēlastībā] taisnoti - bet ne [tikai ticībā] !
Ir jācenšas veikt labos darbus !
Rom.4 Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.
Darbs ticēt - ir labs darbs un alga arī būs par labo darbu laba,
bet bez ticēšanas ir vēl daudz citi labie darbi - ko iespējams un kas nepieciešams darīt.
1.Tim.1:8-11 Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja lieto to pareizi, atzīstot, ka bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, vīru piegulētājiem, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem un ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai, pēc svētā Dieva godības evaņģēlija, kas man uzticēts.
Tā arī ir bauslība ir laba lieta - grēciniekiem labs ceļa rādītājs
Gal.5:4,6 Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši. Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas mīlestībā.
Ticēt nozīmē atzīt - Atzīt ka Jēzu Dievs Tēvs ir sūtījis un ka Jēzus ir patiess JHVH - kas to neatzīst tie neatzīst baušļus - un kas neatzīst baušļus tie nav vēl pilnīgi pestīti vēl nav pilnīgi svētdarīti ! |
vasara |
# Labojis vasara: 2009.01.28 16:52:38
Aiko_Saule
Jā, darbi izriet no ticības. Tie parāda, ka ticība ir dzīva.
Ticība nav labais darbs, ticība ir Dieva dāvana. Dāvana nevar būt darbs.
Uz pārējo ~ Āmen! |
Aiko_Saule |
# Labojis Aiko_Saule: 2009.01.28 17:02:26
vasara Kāpēc labs darbs nevar būt dāvana bet ticība var būt ? |
vasara |
# Iesūtīts: 2009.01.28 17:05:02
Aiko_Saule
Tas, ko Tev iedod, uzdāvina, tas nevar kļūt apdāvinātā labais darbs. Ja nu tas ir kāda labais darbs, tad dāvinātāja - tb - Dieva. |
Aiko_Saule |
# Iesūtīts: 2009.01.28 17:21:50
Tad kad Tu dari labos darbus - tad nevis Tu dari bet JHVH dara ? Ja ? |
vasara |
# Labojis vasara: 2009.01.28 17:39:01
Aiko_Saule, nezinu.
Rom.7:18 Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs.
Vai tāds cilvēks var darīt labus darbus, kurā nemīt nekas labs? Pāvils kādā savā vēstulē saka, ka tas ir Dievs, kas viņā paveic visus labos darbus, ka cilvēkam pienākas Dievu teikt un slavēt [nu Tu jau zini šo Rakstvietu, esmu tev teikusi agrāk  ]. Viņš laikam arī zināja, ka viņa dabīgajā miesā nemīt nekas labs, ja Viņš pieminēja, ka labo darbu darītājs ir Dievs. |
vasara |
# Iesūtīts: 2009.01.28 17:50:17
Aiko_Saule,
Paturpinot atradu, ka tur, kur nekā laba nav, tas neko labu nevar no sevis dot.
Mat.7:17 Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. 18 Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. |
:: Pievienot komentāru
|
