LELB :: Diskusijas :: Par Baznīcu :: Kas ir luteriskā reformācija?

Diskusijas

Par Baznīcu

Kas ir luteriskā reformācija?

Konfesionāls luterānis

Iesūtīts: 2010.10.29 16:20:48

Uz jautājumu, kas ir luteriskā reformācija, brīnišķīgu atbildi dod Hermaņa Zasses grāmata Kas ir luterisms?.

"Pareiza luteriskās baznīcas izpratne un pareiza luteriskās reformācijas izpratne nosaka viena otru. Šodien .. reformācijas pareizā izpratne zudusi tādēļ, ka tā vairs nav aptverama, pamatojoties baznīcā, tādēļ, ka, lai vispār spētu saprast lielo un mīklaino reformācijas notikumu, mēģina tverties pie vēsturiskām un filozofiskām teorijām, kurās balstoties šo notikumu nekad nevarēs izprast. Par Reformācijas būtību: http://www.ebaznica.lv/?p=5405

rainars

# Iesūtīts: 2010.11.20 20:30:50

.... un bez Svētā Gara līdzdalības arī nesapratīsi Tāpat kā Bībeli. Jēlūdz Debesu Tēvam lai atver rakstus, lai dāvā savu Garu saprast,Atvērt gara acis.
Pie kam ņemot vērā cilvēku dažādību un dažādu cilvēku samaitātības pakāpi -cilvēki arī ne uzreiz saprot vienādi . Tāpēc tiem kam ir iedota labāka , pareizāka sapratne ir jābūt iecietīgiem pret tiem kuriem vēl nav individuālās atklāsmes, lai neviens netiktu sadragāts , bet celts.

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.21 16:51:37

Augsburgas ticības apliecība, XX Par ticību un labajiem darbiem

Mūsu teologi nepatiesi tiek apvainoti, ka mēs aizliedzot labos darbus. Mūsu redzamākie raksti par desmit baušļiem un citi ar līdzīgu saturu apliecina: mēs esam lietderīgi mācījuši par visām dzīves kārtām un pienākumiem, tas ir, kādas dzīves kārtas, kādi darbi jebkurā aicinājumā ir Dievam patīkami. Par šīm lietām agrāk mācītāji ir gan pārāk maz mācījuši, neatlaidīgi prasīdami tikai bērnišķīgus un ne tik nepieciešamus darbus – noteiktas svētku dienas, noteiktus gavēņus, dažādas brālības, svētceļojumus, svēto godināšanu, rožu kroni, mūku dzīvi un tiem līdzīgus. Arī mūsu pretinieki ir mācījušies atradināties šos nederīgos darbus cildināt .. ir arī sākuši pieminēt ticību..

.. mūsu darbi nevar mūs salīdzināt ar Dievu, nedz var mums nopelnīt grēku piedošanu, žēlastību un taisnošanu, bet – ka to visu iegūstam tikai caur ticību, ticēdami, ka tiekam pieņemti žēlastībā Kristus dēļ, kurš vienīgais ir nolikts par vidutāju un salīdzināšanas upuri, caur kuru Tēvs tiek salīdzināts ar mums. Ja nu kāds iedomājas ar darbiem sev nopelnīt žēlastību, tāds nicina Kristus nopelnu un žēlastību un bez Kristus, pats ar saviem cilvēciskajiem spēkiem, meklē ceļu pie Dieva, kaut gan Kristus ir sacījis par sevi: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība!” (Jņ. 14:6)

Šo mācību par ticību Pāvils māca visās savās vēstulēs, piemēram: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana, ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” (Ef. 2:8–9)
..
Lai gan nesaprātīgie nievā šo mūsu mācību, tomēr dievbijīgās un satriektās dvēseles piedzīvo, ka tā dod sirdsapziņai jo lielu mierinājumu, tāpēc ka mierīgu sirdsapziņu nevar iegūt ne ar kādiem darbiem, bet tikai ticībā, kad droši paliek pie tā, ka Kristus dēļ Dievs ir mums labvēlīgs, kā arī Pāvils māca: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom. 5:1) Visa šī mācība ir cieši saistīta ar izbiedētās sirdsapziņas cīņu, un to nevar saprast, ja nepazīst šo cīņu.
..
Ļaudis tiek arī mācīti, ka vārds “ticība” šeit nenozīmē tikai paša stāsta, tas ir, Evaņģēlija zināšanu, kāda ir arī bezdievīgajiem un velnam, bet tas nozīmē tādu ticību, kas tiešām tic ne tikai stāstam, bet arī stāsta ieguvumam, proti, šim artikulam – grēku piedošanai, tas ir, ka mēs caur Kristu saņemam žēlastību, taisnību un grēku piedošanu.

Kas nu ir sapratis, ka caur Kristu viņam ir žēlīgs Tēvs, tas patiesi pazīst Dievu un apzinās, ka ir Dieva gādībā, tas Viņu piesauc un nav bez Dieva kā pagāni, jo velni un bezdievīgie nespēj šim artikulam – grēku piedošanai – ticēt. Tāpēc viņi Dievu nīst kā ienaidnieku, Viņu nepiesauc un nekā laba no Viņa negaida.
..
Turklāt mēs mācām, ka labi darbi jādara nevis cerībā ar tiem nopelnīt žēlastību, bet Dieva gribas dēļ. Tikai ticībā tiek satverta grēku piedošana un žēlastība. Un, kad caur ticību tiek saņemts Svētais Gars, tad sirdis tiek atjaunotas un iegūst jaunu dedzību, lai varētu parādīties labi darbi.

rainars

# Iesūtīts: 2010.11.21 17:12:57

Tevis pieminētais Luters runā ka bez Svētā Gara nekas viņam nebūtu iznācis? Ir dzirdēts ka Luteram no Pāvila vēstules galatiešiem vismīļākā vieta ir : staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.
Lai vai cik ir labas lietas , tomēr bez Dieva Gara tos nizprast un neredzēt to jēgu .

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.22 21:31:38

Augsburgas ticības apliecība XXVIII Par baznīcas varu

Atslēgu vara jeb bīskapu vara saskaņā ar Evaņģēliju ir vara jeb Dieva pavēle – sludināt Evaņģēliju, piedot un paturēt grēkus un pārvaldīt sakramentus. Jo ar šo pavēli Kristus ir izsūtījis apustuļus: “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.. Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ. 20:21–23) Un: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” (Mk. 16:15)

Šī vara attiecas tikai uz Dieva vārda sludināšanu un sakramentu pasniegšanu daudziem vai vienam – saskaņā ar aicinājumu. Jo šeit tiek sniegtas nevis laicīgas, bet mūžīgas lietas: mūžīgā taisnība, Svētais Gars un mūžīgā dzīvība. Nekas no tā nevar notikt citādi – kā tikai caur Vārda un sakramentu pārvaldīšanu, kā saka Pāvils: “Tas [Kristus Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (Rom. 1:16) Un, tā kā baznīcas vara sniedz mūžīgas mantas un darbojas tikai caur Vārda sludināšanu, tad tā neiejaucas laicīgajā valdīšana;..

Tāpēc nedrīkst sajaukt baznīcas varu un laicīgo varu. Baznīcas varai ir savs uzdevums: mācīt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Tā neiejaucas svešā amatā, negroza pasaules valsts varas, neatceļ valdību likumus, neatceļ laicīgo paklausību, nekavē tiesiskus lēmumus dažādos pilsoniskos iekārtojumos un līgumos, nediktē priekšā valdībām likumus attiecībā uz valsts pārvaldes formu, kā Kristus saka: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jņ. 18:36) Tāpat: “Kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” (Lk. 12:14) Un Pāvils saka: “Mūsu piederība ir Debesīs.” (Fil. 3:20) Un: “Mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai.., kas paceļas pret Dieva atziņu.” (2. Kor. 10:4–5)
..Tādējādi saskaņā ar Evaņģēliju vai, kā saka, pēc dievišķā likuma šī vara pieder bīskapiem kā bīskapiem, tas ir, kā tādiem, kuriem uzticēta Vārda un sakramentu pārvaldīšana: piedot grēkus, noraidīt Evaņģēlijam pretrunīgu mācību un izslēgt no baznīcas kopības – ne cilvēciskajā spēkā, bet vienīgi ar Vārdu tos bezdievīgos, kuru bezdievība zināma. Šais lietās dievišķo tiesību dēļ draudzēm ir nepieciešams viņiem paklausīt; tas ir saskaņā ar Kristus vārdiem: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani.” (Lk. 10:16) Bet, ja viņi ko māca vai pavēl pret Evaņģēliju, tad draudzēm ir Dieva pavēle, kas aizliedz tiem paklausīt: “Sargieties no viltus praviešiem!” (Mt. 7:15) “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no Debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8) “Jo mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību.” (2. Kor. 13:8) Un atkal: “Tādēļ es jums to rakstu.. pēc tās pilnvaras, ko Tas Kungs man devis ticības stiprināšanai un ne postīšanai.” (2. Kor. 13:10) Tāpat pavēl arī kanoni Par priesteriem un Par avīm. Un Augustīns vēstulē pret Petuliānu raksta: “Nav jāseko un jāklausa arī katoliskajiem bīskapiem, ja tie maldās vai ko māca pret kanoniskajiem Dieva Rakstiem.”

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.23 21:54:06

H. Zasse Kas ir luterisms? 153. lpp.:

Evaņģēliski luteriskā baznīca ir baznīca, kurai pasaule pasludinājusi nāves spriedumu. Jau pirms četriem gadsimtiem tā saņēmusi nāves spriedumu, ko pasludinājis tā amata pārstāvis, kuru miljoniem kristiešu uzskata par augstāko autoritāti uz zemes – tādēļ ka to uzskata par Kristus vietas izpildītāja amatu uz zemes. Pēc 1870. gada Vatikāna koncila noteikumiem šis spriedums ir galīgs un negrozāms. Mūsu baznīca, kura arvien bijusi gatava uzturēt spēkā savu saistību ar visu laikmetu un visu valstu kristietību, arī ar Romas katoļu kristiešiem, nekad nav šo spriedumu uztvērusi nopietni.

rainars

# Iesūtīts: 2010.11.24 18:46:03

Kas bijis ir pagājis , redzi viss ir tapis jauns. Skatīsimies uz Jēzu ticības aizsācēju. Vērsīsim acis uz debess lietām ne uz zemeslietām.
Tad nu lai mums ir miers ar Dievu ticībā taisnotiem caur Jēzu Kristu.
Evanģēlijs - prieks vispārākajā pakāpē! Nu tad priecāsimies ar lielu prieku par Jesus Kristus nopelniem mūsu labā: par Dvēseles dziedināšanu, miesas dziedināšanu , par atbrīvošanu no nāves grēka varas, par zaimiem kas krīt uz mums , kad aizgājis pie tēva sūtījis mums Aizstāvi Svēto Garu lai mēs viņa spēkā būtu derīgi kalpot ne vairs burtam bet garam.

lēnprātīgais

# Iesūtīts: 2010.11.24 19:01:37

rainars

Amen!

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.24 23:57:47

K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 269-270:

Svarīgākais no daudzajiem baznīcas kalpa uzdevumiem un amata pienākumiem ir sludināšana. Tā kā sprediķi nav aizstājami ne ar ko citu, tad mācītājs, kas ar saviem sprediķiem draudzē spēj paveikt ļoti maz vai vispār neko, arī savā pārējā darbībā paveiks ļoti maz vai pat vispār neko. Šeit pāvestieši, protams, ar mums nav vienisprātis. Viņi savus baznīcas kalpus sauc par priesteriem. Tā viņi apgalvo, ka priestera svarīgākais uzdevums ir kristīt, uzklausīt grēksūdzi un atlaist grēkus, sniegt Svēto Vakarēdienu (komūniju) un pār visu upurēt Dievam mises upuri. Neiztirzājot mises upuri, kas ir vislielākā nelietība, kāda jebkad ir piekopta kristietībā, mums tomēr jāatzīst, ka visa kristīšana, grēku atlaišana, Vakarēdiena sniegšana neko nelīdz, ja par to iepriekš nav sprediķots. Jo tie taču nav cilvēku darbi, bet gan paša Dieva darbi, ar kuriem Dievs saistījis apsolījumu, kas satverams ticībā. Tāpēc bez ticības tas viss nelīdz nenieka, drīzāk pat kaitē. Ja grib, lai šie Dieva darbi patiešām palīdz, tad ir pilnīgi nepieciešams par tiem iepriekš pamatīgi sludināt Dieva vārdu.

Tāpēc Kristus, atgriežoties savā godībā, kas Viņam bija pie Tēva jau pirms pasaules radīšanas, saviem mācekļiem deva norādījumus un sacīja: "Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai." Kā saka Matejs: "Tad eita un darait par mācekļiem visas tautas." Un Viņš vēl piemetina: "Un kristiet tās Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā." Un arī ar to Kungs vēl nebija pateicis diezgan. Viņš noslēdz savu pamācību ar vārdiem: "Un māciet tām turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis." Tad nu redziet, apustuliskajā amatā alfa un omega, t. i., pirmais un pēdējais ir sludināšana un mācīšana.

Taču šī svarīgā funkcija tajā pašā laikā ir arī vissmagākā, kāda uzticēta baznīcas kalpam. Ir sludinātāji, kas spriež: "Ak, sprediķošana man padodas viegli: jo ilgāk es kalpoju šajā amatā, jo tā man vieglāka." Viņi domā: "Ja es nesludinu neko citu, kā vienīgi skaidru Dieva vārdu, ja nepieļauju nekādas ķecerības, tad ar to pietiek." Šādi spriežot, šie sprediķotāji pieļauj lielus, briesmīgus, ļoti bīstamus un kaitīgus maldus. Dievbijīga runāšana bez mērķa un loģiskas secības nebūt nav patiess sprediķis. Īstu sprediķi var inspirēt vienīgi Svētais Gars ar savu Vārdu. Tāpēc īsts sprediķis rodas tikai pēc patiesi ticīga mācītāja lielas garīgās un intelektuālas piepūles, pēc dedzīgas lūgšanas, pēc tam, kad prom aizraidītas visas pasaulīgās rūpes, pēc tam, kad pārvarētas visas tukšās iekāres. Un tas ir grūti!

vot tak [78.46.37.105]

# Iesūtīts: 2010.11.25 07:58:01

Konfesionāls luterānis

Vai tev ir nepieciešamās atļaujas no autortiesību turētājiem pārpublicēt internetā grāmatu fragmentus, vai arī tu nodarbojies ar intelektuālā īpašuma zagšanu?

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.25 20:58:47

vot tak Laikam jābūt velnišķīgi noskaņotam, lai mēģinātu aizliegt bauslības un Evaņģēlija sludināšanu tāpēc, ka nav saskaņotas autortiesības ar To Kungu vai Viņa apustuļiem. Bet nu "taisnības" un "tiesību" mīlētāj, nekreņķējies, vai tad vēl nav skaidrs, ka esmu luterisko ticības apliecību un luteriskās teoloģijas reklāmas aģents? Tā, lūk!

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.25 21:20:18

K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 270-271:

Pareizi veikt Kristību ir viegli, to var izdarīt katrs. Pareizi piedot grēkus ir tikpat viegli, arī to var paveikt katrs, kaut vai mazs puika. Pareizi izdalīt Svēto Vakarēdienu arī ir ļoti viegli, to spētu paveikt katrs sapratīgs kristietis. Bet pareizi sprediķot, tas patiešām ir grūti. Tāpēc arī nevienam teoloģijas studentam nevajadzētu sev izvirzīt citu mērķi, kā vien spēt pareizi sprediķot. Jo tad, ja viņš to nespēj, tad viņš nav piemērots sludinātāja amatam. Jo mūsu baznīcā, kur Dieva vārds top pareizi sludināts, mācītājs ir Jēzus Kristus kalps, un viņa vērtība nav kādā vārdos neizsakāmā īpašībā, kura viņam it kā dota ordinācijas brīdī tādas un kuras nav citiem cilvēkiem, un kuras dēļ viņš arī ir šāda ļoti svēta un dārga persona. Nē, baznīcas kalpa vērtība ir atrodama vienīgi viņa spējā pareizi sprediķot. Ja viņš to nespēj, tad viņa vieta nav kancelē, jo tā ir domāta sprediķošanai. Sprediķis ir katra dievkalpojuma viduspunkts.

Un kas tad sprediķim būtu jāpaveic? Turiet prātā to: viņam jāmodina guļošās dvēseles no grēku miega; izbiedētās sirdis viņam jāved pie ticības; ticīgajos jārada droša pārliecība par savu žēlastības stāvokli, par savu pestīšanu; tad tie, kas ieguvuši šādu drošību, viņam jāvada uz svētdzīvi; svētdarītie viņam jānostiprina šajā svētdzīves stāvoklī un jāpalīdz tajā palikt līdz galam. Lūk, kāds uzdevums!

Taču vairāk par visām lietām mēs nedrīkstam aizmirst: šā uzdevuma pildīšanai īpaši svarīgi ir pareizi sludināt patiesības Vārdu, kā to saka apustulis, tas ir, pareizi atšķirt Evaņģēliju no bauslības un bauslību no Evaņģēlija. Kurš to neprot un jauc vienu ar otru, tā sprediķi ir nederīgi un pilnīgi veltīgi. Vēl vairāk, šādi sprediķi ir kaitīgi un maldina dvēseles, ved tās pie nepareizas ticības, pie veltīgām cerībām, pie nepareizas nožēlas, veido liekuļus un bieži vien noved arī izmisumā. Taču pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija ir grūts, ļoti grūts uzdevums. Šajā ziņā, kā Luters saka, visiem jāpaliek skolniekiem līdz mūža beigām. Taču arī pat jaunam teologam jāprot šīs svarīgās mācības pamati. Viņam ir jāapzinās mērķis un jau jābūt ceļā uz to.

devonas reksis

# Iesūtīts: 2010.11.25 21:21:40

Ja jau pats Pestītājs nešķīra bauslību no evaņģēlija, ko tad var no mācītājiem sagaidīt?

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.25 21:32:42

devonas reksi, tu elles pagalīte, kas gail kā oglīte, vai ta velns tevi galīgi dīdīt sācis?

devonas reksis

# Iesūtīts: 2010.11.26 17:43:51

Konfesionāls luterānis
Tev jau arī nav miera

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.26 21:28:24

K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 272:

Bet paturiet prātā, ka grēki netiek piedoti grēku nožēlas dēļ. Grēku nožēla ir nepieciešama nevis grēku piedošanai, bet gan ticībai, kura ir grēku piedošanas saņēmēja. Bet kāpēc tad tiek sacīts, ka tā ir bauslības un Evaņģēlija jaukšana, ja es mācu, ka grēku nožēlas dēļ tiek piedoti grēki?

1. Tāpēc, ka grēku nožēla ir vienīgi bauslības darbība. Padarot grēku nožēlu par grēku piedošanas iemeslu, bauslība tiek padarīta par žēlastības vēsti, bet Evaņģēlijs par bauslību. Un tā ir briesmīga bauslības un Evaņģēlija jaukšana, kas izkropļo visu kristietību.

2. Grēku nožēla nav jāuzskata par labu darbu. Jo grēku nožēla, kas radusies pirms ticības, ir vienīgi cilvēka ciešanas. Tās ir bailes, sāpes, mokas un sajūta, ka esi satriekts; to visu ir panācis Dievs ar savu bauslības veseri. Tās ir bailes, kuras nav cilvēka paša radītas. Un viņš labprāt no tām atbrīvotos, bet nespēj, jo Dievs ar savu svēto bauslību ir viņu pārņēmis, un viņš no tā nespēj izvairīties. Un, ja kāds apsēžas, meditē un grib sev radīt šādu nožēlu, tad tādā veidā viņš nekad to nepanāks. Viņš pats nespēj radīt patiesu nožēlu. Un tie, kas to vēlas panākt, kļūst par nožēlojamiem liekuļiem. Viņi mēģina sevi pārliecināt, ka jūt nožēlu, bet tas tā nav. Patiesu nožēlu rada tikai Dievs, ja bauslība tiek sludināta visā bardzībā un ja cilvēks tās darbībai tīši nepretojas.

Maz ticams, ka kāds luterāņu mācītājs kādreiz varētu sacīt, ka grēku nožēla ir grēku piedošanas iemesls. To saka vienīgi pāvestieši. Neviens protestantu sprediķotājs, kas kaut cik ņem vērā patieso mācību, to neapgalvos. Un tomēr visai bieži notiek tā, ka sprediķotāji, kuri sauc sevi par luterāņiem, jauc bauslību ar Evaņģēliju, aplami mācot par grēku nožēlu tā, it kā tā būtu grēku piedošanas iemesls. Tā tas notiek divu iemeslu dēļ: viņi no nožēlas prasa vai nu pārāk maz, vai pārāk daudz.

epafrs

# Iesūtīts: 2010.11.26 23:54:04

Konfesionāls luterānis Ko lai civēks dara, kas ir gan uzklausījis sprediķi ar bargu bauslības pasludinājumu, tai tīši nepretojas, bet šā vai tā nesajūt patiesu grēku nožēlu? Viņš gan tic tam, ka ir grēcinieks un gribētu saņemt grēku piedošanu, bet ar tām sajūtām tā švakāk. Saskaņā ar K.F.V. Valtera mācību viņš tad laikam būtu apzīmējams par nožēlojamu liekuli, kas grēku piedošanu nevar saņemt?

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.27 09:05:20

epafr, lasi Dr. Lutera Lielo katehismu/VG 459-460:

Bet ja tu sacīsi: “Kā lai es sev palīdzu, ja nespēju sajust savu postu, nedz izsalkumu un slāpes pēc Sakramenta?” Atbilde: tiem, kuri tā jūtas, nezinu labāka padoma, kā – lai viņi nopietni padomā, vai arī viņiem vēl joprojām ir miesa un asinis. Ja nu šīs lietas tu tomēr pie sevis atrodi, tad uzklausi, kas Sv. Pāvila Vēstulē galatiešiem sacīts par tavu miesu: “Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas.” (Gal. 5:19–20) Tādēļ, ja arī pats nespēj to sajust, tad tomēr tici Rakstiem, tie tev nemelos un labāk pazīst tavu miesu nekā tu pats. Tā Sv. Pāvils Vēstulē romiešiem secina: “Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs.” (Rom. 7:18) Ja Sv. Pāvils drīkst sacīt šādus vārdus par savu miesu, tad arī mēs nebūsim labāki un svētāki. Bet tas, ka mēs to nejūtam, ir vēl daudz sliktāk; tā ir zīme, ka miesa ir spitālīga, tādēļ neko nejūt, tomēr trako un bez izšķirības aprij visu, kas tai apkārt. Taču, kā sacīts, ja arī esi tik sastindzis, tici Rakstiem, kuri pasludina tev spriedumu. Īsi sakot, jo mazāk tu jūti savus grēkus un trūkumus, jo lielāks ir iemesls meklēt palīdzību un zāles.

Otrkārt, palūkojies apkārt, vai arī tu atrodies pasaulē; ja pats īsti nezini, pajautā savam kaimiņam. Ja esi pasaulē, nedomā, ka te varētu pietrūkt grēku un trūkumu. Tad kļūsti dievbijīgs un paliec pie Evaņģēlija, un vēro, vai neviens nekļūs par tavu ienaidnieku un nesāks darīt tev sāpes, netaisnību un varmācību, turklāt vēl dot iemeslu grēkiem un netikumiem. Ja neesi pats to pieredzējis, uzklausi, ko saka un liecina Raksti par pasauli.

Taču arī velns būs tev līdzās, tu nespēsi viņu pilnīgi iznīcināt. Kas ir velns? Nekas cits, kā tas, par ko Raksti viņu nosauc – melis un slepkava. Melis, kas cenšas novērst tavu sirdi no Dieva vārda un padarīt to aklu, lai tu nejustu savu postu, nedz varētu nākt pie Kristus. Slepkava, kas nenovēl tev ne stundu dzīves. Ja tev būtu jāredz, cik nažu, šķēpu un bultu ik mirkli ir nomērķētas uz tevi, tev būtu jāpriecājas par katru reizi, kad vari nākt pie Sakramenta. Bet, ja nākam droši un nevērīgi, tas tādēļ, ka neapdomājam un neticam tam, ka dzīvojam miesā un ļaunā pasaulē jeb velna valstībā.

Tādēļ pārbaudi sevi, vingrinies ielūkoties sevī un turies tikai pie Rakstiem. Ja arī tad neko nejūti, tev vēl jo vairāk nepieciešams to izsūdzēt Dievam un savam brālim. Tad nu ļauj, lai tevi pamāca un aizlūdz par tevi, un neatkāpies, līdz akmens novelsies no tavas sirds; tā aptversi savu postu un atzīsi, ka esi divreiz dziļāk grimis nekā jebkurš cits nabaga grēcinieks, tādēļ tev vēl jo vairāk vajadzīgs Sakraments pret postu, kuru tu diemžēl neredzi, lai Dievs dod savu žēlastību, ka tu to vairāk sajustu un sāktu ilgoties pēc Sakramenta; īpaši tādēļ, ka velns tev uzmācas un bez mitas uzglūn, meklēdams, kur varētu tevi notvert, lai nonāvētu tavu miesu un dvēseli, tā ka nevienu stundu neesi pasargāts no viņa. Cik gan drīz viņš var pēkšņi iegrūst tevi postā un nelaimē, ja tu kaut mazliet kļūdītos?

epafrs

# Iesūtīts: 2010.11.28 10:59:56

Konfesionāls luterānis
Tas izskatās pēc daudzos vārdos nomaskētas paša līdzdarbošanās savā pestīšanā: kļūsti dievbijīgs, meklē palīdzību, izsūdzi Dievam un brālim, ļauj, lai tevi pamāca u.t.t. Vai tā visa nav paša darbošanās?

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.28 21:02:41

epafr Arī kristīgais ateists Erasms maldīgi domāja, ka, ja reiz Dievs ir devis bauslību, tad cilvēks to var piepildīt. Tā ka mīli Dievu pār visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu un tu tik tiešām dzīvosi.

Konfesionāls luterānis

# Iesūtīts: 2010.11.28 21:08:44

K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 272:

Daudzi mācītāji pieredzes trūkuma dēļ baidās, ka iedzīs cilvēkus izmisumā. Viņi gan ļaudīm sludina: "Grēku nožēla nāk pirms ticības." Taču viņi baidās, ka tad, ja viņi sacītajam nepievienos vēl kaut ko, kāds no draudzes locekļiem varētu kļūt izmisis. Un tādēļ viņi piebilst: "Arī ja tu nejūti lielas sāpes par saviem grēkiem un ja vienīgi vēlies, lai tev būtu nožēla, Dievs tevi pieņems." Sniedzot šādu mierinājumu, grēku nožēla taču patiesībā tiek padarīta par grēku piedošanas iemeslu. Tas ir aplams mierinājums. Dievs ir apmierināts ar mani ne tādēļ, ka es vēlos nožēlot grēkus, bet gan tādēļ, ka caur grēku nožēlu es kā nabaga pazudināts grēcinieks esmu sagatavots tam, lai varētu ticēt Evaņģēlijam, kad man to sludina. Bet pareizi būtu sacīt šādi: "Raugi, ja nu tu esi nokļuvis tiktāl, ka jūti izsalkumu un slāpes pēc Dieva žēlastības, tad tas ir tieši tas, kas nepieciešams. Bet Dievs neprasa no tevis grēku nožēlu tāpēc, lai tu, nožēlodams grēkus, tādējādi gandarītu, bet gan tādēļ, lai pamodinātu tevi no grēka miega un neīstas drošības un lai tu jautātu: "Kas man jādara, lai es taptu pestīts?""

Tādēļ Luters saka, ka pirmoreiz, kad aptvēris vārda "nožēla" (poenitentia) īsto jēgu, viņam neviens cits vārds nav šķitis tik tīkams. Tad viņš uzzinājis, ka viņam par saviem grēkiem nevajag gandarīt, tos nožēlojot, bet, ka viņam vienkārši ir jābūt izbiedētam par saviem grēkiem, lai sāktu ilgoties pēc Dieva žēlastības. Tā tas bija ar Luteru. Viņam šis vārds nešķita nekas briesmīgs, bet gan īsts Evaņģēlijs. Jo nu viņš redzēja: "Dievs ir mani novedis tiktāl, lai es sevi uzlūkotu par nabaga pazudušu grēcinieku un būtu patiesi gatavs ticēt savam Glābējam Jēzum. Viņš mani pieņems ar visiem maniem grēkiem, ar visām manām raizēm un visām manām bēdām. Viņš mani pieņems tādu, kāds es esmu."

:: Pievienot komentāru