atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par Baznīcu Kas ir luteriskā reformācija?
Konfesionāls luterānis
Iesūtīts: 2010.10.29 16:20:48
Uz jautājumu, kas ir luteriskā reformācija, brīnišķīgu atbildi dod Hermaņa Zasses grāmata Kas ir luterisms?.

"Pareiza luteriskās baznīcas izpratne un pareiza luteriskās reformācijas izpratne nosaka viena otru. Šodien .. reformācijas pareizā izpratne zudusi tādēļ, ka tā vairs nav aptverama, pamatojoties baznīcā, tādēļ, ka, lai vispār spētu saprast lielo un mīklaino reformācijas notikumu, mēģina tverties pie vēsturiskām un filozofiskām teorijām, kurās balstoties šo notikumu nekad nevarēs izprast. Par Reformācijas būtību: http://www.ebaznica.lv/?p=5405
<< 1 ... 9 . 10 . 11 . 12 . 13 . 14 . 15 . 16 . 17 . 18 . 19 ... 21 . 22 . >>
AutorsZiņas teksts
indriķis (labs)
# Labojis indriķis (labs): 2010.11.10 21:37:35

Kl, Un vai tad es daru nepareizi, nesniegdams tev brāļa roku?
Aivars
# Iesūtīts: 2010.11.10 22:03:01
Konfesionāls luterānis
Vai tad Luters darīja nepareizi, viena maza vārdiņa "ir" dēļ nesniegams brāļa roku Cvinglijam?
Luters, šķiet, nekur neuzsvēra, ka caur Cvinglija noraidīšanu viņš kļuvis taisns Dieva priekšā, bet gan tikai Kristus ir viņu savā žēlastībā izglābis.
Labāk būtu Tu lasījis Lielo Katehismu par "Mūsu Tēvs" lūgšanu, ne te blamējis visu luterisko teoloģiju!
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.11.10 23:27:19
Aivar
Kad tu beidzot sāksi stādīt priekšā pierādījumus tam, ka Kl blamē visu luterisko teoloģiju? Es tikai priecāšos par to, ka tev būs radusies interese un tu būsi saņēmis drosmi runāt par LTA artikuliem.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.11.10 23:33:20
H. Zasse, Kas ir luterisms? 124. lpp.:

Evaņģēlijs prasa ticību, bauslība - paklausību. Draudze, kura izaug no Dieva vārda pasludinājuma - ..svēto biedrība, saskaņā ar luterisko uzskatu ir ticīgo draudze, bet saskaņā ar reformēto mācību - paklausīgo draudze. Protams, arī luteriskā baznīca māca, ka pie ticības nākušiem, taisnotiem grēciniekiem jādzīvo jaunā paklausībā. Taču viņu svētums ir ticībā, nevis paklausībā.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.11.11 18:24:00
K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 244:

"Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata." (Fil. 3:8­-9)

Arī šī ir jo vērtīga vieta, tā ir īsta saule, kas izgaismo Evaņģēlija patieso būtību. Jo apustulis saka, ka viņš gan esot taisns, bet taisnība, ko viņš ieguvis no ticības, nepavisam nav viņa, bet gan Kristus taisnība. Tātad, kad mēs ar ticību topam taisni, mēs tādi topam ne ar savu, bet svešu taisnību. Mūsos Dievs nesaskata nekā tāda, ko varētu ieskaitīt mūsu taisnošanas rēķinā. Taisnība, ko esam saņēmuši ticībā, nāk no cita. Mēs neesam to sev nopelnījuši, un paši pie tās neesam pievienojuši neko. Ja mēs tai būtu pievienojuši mīlestību un Dievs mūs tādēļ būtu taisnojis, tad mūsu taisnība nebūtu nākusi no cita, vai arī tā tikai pa pusei nāktu no cita, kura tad papildinātu mūsu nepilnīgo taisnību. "Nē," saka apustulis, "man nav pašam savas taisnības, bet gan tikai tā taisnība, ko Dievs pielīdzina ticībai."
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.11.12 22:23:52
K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 247-248:

Pāvestieši dažkārt saka, ka cilvēks tiek taisnots un pestīts ticībā, tūdaļ piemetinot: "Bet, zināms, tikai tad, ja ticībai pievienojas mīlestība." Taču viņi gan nedomā to, ko mācām mēs saskaņā ar Rakstiem, ka tam, kam nav mīlestības, nav arī ticības. Viņu [pāvestiešu] uzskats ir šāds: "Cilvēkam var būt īsta ticība, ko radījis Svētais Gars. Tomēr, ja tai nepievienojas mīlestība, tad ticība neko nedod." Tādēļ viņi saka: "Taisnojošās ticības forma ir mīlestība". Jūs jau zināt, ko ar šo latīņu valodas vārdu ­ forma saprot teologi, proti, to, kas kādu lietu padara par to, kas tā ir. Pāvestieši saka, ka tad, ja ticībai nepievienojas mīlestība, tad, lai arī tā būtu īsta ticība, tā nav taisnojoša ticība, jo mīlestība ir ticības forma, kas ticību padara taisnojošu. To viņi tad sauc par fides formata, ticību, kas pieņēmusi īsto, būtisko formu. Un, ja ticībai nav pievienojusies mīlestība, tad viņi to dēvē par fides informis [ticība bez tās būtiskā veidola].

Tridentas koncila sestās sesijas pieņemtajā VII nodaļas 28. kanonā lasāms:
"Ticība, ja tai nepievienojas mīlestība, neveido dzīvu saikni ar Kristu un nedara cilvēku par dzīvu Kristus miesas locekli."
Nav teikts: "Ticība, no kuras nerodas mīlestība," kas būtu pilnīgi pareizi. Jo, ja no ticības nerodas mīlestība, tad tā nav nekāda ticība, bet ir tikai tās ēna. Bet viņi saka: tev var būt laba ticība, bet, ja tai nepievienosies mīlestība, tā tevi netaisnos. Saskaņā ar viņu mācību ­ mīlestība neizplūst no tavas ticības, jo viņu izpratnē ticība ir vienīgi formāla baznīcas mācību atzīšana ar prātu, bet mīlestībai ir jāpievienojas, turklāt tad ticība tevi taisnos. Nu, bet kas tad ir tas, kas taisno? Tā ir tikai mīlestība un labie darbi! To viņi neizsaka skaidri, bet ikvienam, kas kaut nedaudz to apdomā, ir jāatzīst: ja jau iepriekš ticība netaisno, tad taisnošanu paveic tas, kas seko un nāk klāt ticībai.

"Katehumēni" ­- tā katoļi sauc tos, kas vēlas pievienoties viņu baznīcai, "saņem ticību uz mūžīgo dzīvību, taču to nesniedz ticība bez mīlestības." Tātad bez mīlestības ticība to nesniedz! Tāpēc viņi tūdaļ citē Kristus vārdus: "Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus."
Te mums ir pāvestiešu ticība! Ticība nesniedz mūžīgo dzīvību, kaut arī tā ir nepieciešama, kā viņi atzīst. Ja cilvēks neievēro bauslību, viņi saka: "Ticība tev neko nelīdzēs. Pēc tam, kad tu esi sekojis Kristus pavēlei, ka tev jātic, seko vēl otra: tev arī jātur Dieva baušļi." Turklāt viņi atsaucas uz Mateja evaņģēlija 19. nodaļu. Kāds bagāts jauneklis bija Kungam jautājis: "Kas man labs ir jādara, lai es iegūtu mūžīgu dzīvību?" Viņš nejautāja: "Kas man jādara?" bet gan: "Kas labs man jādara?" Tad Kristum bija jāatbild: "Tev jātur baušļi." Tas nenozīmē, ka bagātais jauneklis tos patiešām varētu izpildīt; Kungs vienkārši atbildēja uz jautājumu, ko uzdeva šis cilvēks, kas no galvas līdz kājām bija paštaisnības pārņemts. Un kad tas no sava briesmīgā akluma nebija izdziedināts arī tad, kad Kungs bija sacījis -­ mīli Dievu vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi pašu ­-, tad Kungs tam sniedza vēl vienu pamācību: "Pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem." Ar to saruna beidzās, un jauneklis noskumis aizgāja. Bet viņa sirdī, bez šaubām, palika dzelonis: "Jā, Dievs man nav mīļāks par visu citu. Šim vīram ir taisnība." Tas tikai nozīmē to, ka viņa rūpes par pestīšanu nav bijušas nopietnas, citādi viņš Kungam būtu teicis: "Jā, to es nevaru! Man jāiet pazušanā!" Uz ko mūsu Kungs būtu atbildējis: "Nē, šeit ir kāds, kas var tevi glābt. Tici uz Mani un tu tapsi pestīts, kaut arī esi nelietīgs grēcinieks, kas pārkāpis Dieva baušļus." Tomēr jauneklis aizgāja. Nav šaubu, ja viņš būtu nācis pie ticības, Svētie Raksti mums to pavēstītu.
rainars
# Iesūtīts: 2010.11.13 22:00:09
KLau saties , vai ta nav dzirdēts ka jāskatās konteksts.Kad jauneklis aizgāja Jēzun mācekļi jautāja kurš ta var izglābties uz ko Jesus atbildēja :ko nespēj cilvēks spēj Dievs.

Vēlreiz apstiprinās ka pestīšana ir Dieva darbs caur ticību.

Pāvils brīdina neiesaistīties bauslības karos, vēl brīdina ka būšot viltus prvieši kuri runās ka ausis niez, tobiš sirdis neaisniegs .

Jākalpo Miera evanģēlijam . Salīdzināšanas kalpošanai - cilvēkus vest salīdzināties ar Dievu ne cilvēku mācībās no kā rodas kari.

Pievēwrsīsimies mīlestībai labi. Debesu Tēvs mīl mūs visus .

Tāpēc lai mums ticībā taisnotiem būtu miers ar Dievu caur Jēzu Kristu.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.11.14 10:01:23
K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 251-252:

Atcerēsimies, ka jezuītu slazdā ir iekrituši milzum daudzi cilvēki. Kad luterāņi pārmet, ka jezuīti nepavisam nemāca to, ka mēs tiekam taisnoti ticībā, viņi atbild: "Jā, to jums sacījis jūsu luterāņu mācītājs. Mēs to nemācām. Mūsu mācība ir labāka par jūsējo. Jūs mācāt: ticiet, tikai ticiet, un jūs nokļūsit Debesīs. Mēs sakām: cilvēks tiek taisnots ticībā, proti, ticībā, kas darbojas mīlestībā. Tā māca apustulis Pāvils." Ja cilvēks nezina, ka tā ir vistīrākā krāpšana, viņš nodomā: "Tad jau man par šo katoļu baznīcas mācību ir stāstīts nepareizi!" Bet neļausim sevi piemānīt! Viņi jau nerunā par ticību kā mīlestības avotu, bet gan par ticību, kurai blakus ir mīlestība. Tātad tie ir meli, kad viņi zināmā izpratnē saka, ka viņi tic, ka cilvēks tiek taisnots ticībā. Kad viņi vārdam fides pievieno vārdu formata, viņi patiesībā ar to domā labus darbus. Viņi saka: "Jā, ja man turklāt vēl ir darbi, tad es ticībā topu taisnots." Līdzīgi tas būtu tad, ja man būtu rotaļu monētas un es teiktu: "Ja man būtu vēl arī dolāri, tad es varētu kaut ko nopirkt." Tā tas ir ar šo viņu ticību. Pāvestieši saka: "Arī ticība ir jāsludina, lai es šo mācību uzskatītu par patiesu. Bet, lai ticība dotu pestīšanu, tai jāpievieno mīlestība un labie darbi, un patiesībā tie tad arī ir tie, ar kuriem es sev nopelnu Debesis."

Tādējādi Romas mācība par taisnošanu īstenībā nav nekas cits, kā pilnīgs Evaņģēlija noliegums, tā iznīcināšana, nolādēšana. Katra sekta ir nesalīdzināmi labāka par pāvestību, par Romas baznīcu, nesalīdzināmi labāka! Kaut arī sektas nopūlas ar saviem darbiem, savām cīņām, savām lūgšanām, tās tomēr cieši turas pie mācības, ka vienīgi ticība uz Jēzu Kristu taisno un pestī. Un, kad kāds nabaga metodists vai baptists nonāk uz nāves sliekšņa, viņš zina, ka vienīgi ticība pestī, un, ja viņš tad meklē patvērumu pie sava Kunga Kristus, viņš mirst svētīgs. Bet pāvesta mācības sekotājs domā: "Tagad tu nokļūsi šķīstīšanas ugunīs, bet uz cik ilgu laiku? Man trūkst mīlestības, man trūkst labo darbu! Es esmu pazudis!" Un tas jau ir tas, ko ir gribējis velns, ierīkodams pāvestību. Viņa nodoms ir bijis apkaunot un izjaukt Kristus pestīšanas darbu ar šo nolādēto mācību, ka ticība tikai tad taisno un glābj, ja tai pievienojas vēl kaut kas cits, ko viņi uzskata par patieso pestīšanas iemeslu.
devonas reksis
# Iesūtīts: 2010.11.14 11:58:31
Konfesionāls luterānis
Bet pāvesta mācības sekotājs domā: "Tagad tu nokļūsi šķīstīšanas ugunīs, bet uz cik ilgu laiku? Man trūkst mīlestības, man trūkst labo darbu! Es esmu pazudis!"

Nu, tad romieši ir kā tie, kas saka: " tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu".
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.11.14 13:17:51
devonas reksi Patiesi, konsekventi romieši nekad nevar būt droši par to, ka tiem ir žēlīgs Dievs, jo viņi nekad nevar būt pārliecināti, ka pietiks labo darbu, ar ko Viņam pielabināties.
rainars
# Iesūtīts: 2010.11.15 17:39:01
brāļi izskatās ka jūs mērāties "*********em"
Bībele saka ka lai ar miesu neviens nelielās , ja grib lielīties tad tikkai ar to kungu.
Vēl runā par to ka jāceļ no neskaldītiem akmeņiem, bet veseliem. Kāpēc skaldaties? Lai Logos jūsu vidū!
Aivars
# Iesūtīts: 2010.11.15 17:42:59
rainars
Kādi vēl Logi, kādas zvaigznītes? Tik vien Tev kas ir sakāms par Luterisko Reformāciju?
rainars
# Iesūtīts: 2010.11.15 18:36:17
Iesākumā bija λόγος, un λόγος bija pioe Dieva(Jņ.1:1)
Kad gāju angļu valodas kursos, bij jādzird : ilgi ar veciem taukiem neizvilksi. Zini man gadās izlasīt pa Lutera sprediķim un arī "Svēto rakstu apceri katrai dienai".
Pieminu to tādēl , ka redzu kladzinot tās lietas , bet ne darot. Nu ko darīt pieturos ko Jesus saka : Pēc viņu vārdiem darait , bet ne pēc darbiem.(Mt.23)
Konfesionāls luterānis
# Labojis Konfesionāls luterānis: 2010.11.16 06:26:51
Luteriskā baznīca [Šur un tur] Šmalkaldes artikulos līdz ar Dr. Luteru tic, māca un apliecina :

4. ARTIKULS [PAR PĀVESTĪBU]

Pāvests nav jure divino jeb pēc Dieva likuma visas kristietības galva (jo tas piederas vienam vienīgajam, kuru sauc Jēzus Kristus), bet gan Romas un to baznīcu bīskaps jeb mācītājs, kuras no laba prāta vai pakļaujoties cilvēku radītajai kārtībai (tas ir, pasaulīgajai priekšniecībai) viņam ir pievienojušās, lai būtu kristieši nevis viņa kā kunga un pavēlnieka pakļautībā, bet gan blakus viņam kā brāļi un kolēģi, kā to liecina arī senie koncili un Sv. Kipriana laiki.

Bet tagad neviens bīskaps neuzdrošinās pāvestu nosaukt par brāli, kā tas tika darīts tajā laikā, turpretī – viņš jādēvē par visžēlīgo kungu pat tad, ja viņu uzrunātu ķēniņš vai ķeizars. To mēs negribam un nevaram uzņemties uz savas sirdsapziņas, un tas mums nav jādara; bet, kas to grib darīt, lai dara bez mums.
No tā izriet, ka tas viss, ko pāvests, pamatojoties uz šo viltoto, nekaunīgo, zaimojošo, augstprātīgo varu, ir darījis vai pasācis (neņemot vērā to, kas attiecas uz laicīgo valdīšanu, kurā Dievs kādai tautai kādreiz ļauj piedzīvot arī daudz laba no tirāna un ļaundara), ir bijis un vēl šodien ir tīri velnišķīga lieta un padarīšana, kas kalpo tam, lai (cik daudz tas atkarīgs no viņa) samaitātu visu svēto kristīgo baznīcu un lai iznīcinātu pirmo un galveno artikulu – par pestīšanu Jēzū Kristū.

Jo tādas ir visas viņa bullas un grāmatas; kā lauva viņš rēc tajās (tā viņu tēlo eņģelis Jāņa atklāsmes grāmatā 10:3), ka neviens kristietis nevarot tikt glābts, ja tas viņam nebūs padevīgs un paklausīgs visās lietās – visā, ko pāvests grib, ko viņš saka un dara. Tas nav nekas cits kā sacīt: arī tad, ja tu tici Kristum un Viņš tev dod visu, kas vajadzīgs pestīšanai, tas tomēr nav nekas un ir pilnīgi veltīgi, ja tu mani neturēsi par savu dievu, nebūsi man padevīgs un paklausīgs. Bet ir taču zināms, ka svētā baznīca vismaz piecsimt gadus ilgi ir bijusi bez pāvesta un ka vēl līdz šai dienai grieķu baznīca un daudzas citu tautu baznīcas nekad nav atradušās un joprojām neatrodas pāvesta pakļautībā. Tādējādi pāvestība, kā jau bieži norādīts, nav Dieva pavēlēta un ir nevajadzīgs un veltīgs cilvēku izdomājums. Jo svētā kristīgā baznīca var labi pastāvēt bez šādas galvas, un baznīcai būtu klājies daudz labāk, ja šāda galva ar velna palīdzību nebūtu uzmetusies. Un pēc šīs pāvestības baznīcai nav nekādas vajadzības, jo tā taču nepilda nekādu kristīgu amatu, tāpēc baznīcai jāpaliek un jāpastāv bez pāvesta. Pieņemsim, ka pāvests gribētu atteikties no tā, ka viņš būtu augstākais jure divino jeb pēc Dieva pavēles, taču, lai labāk nosargātu baznīcu pret šķelšanos un ķecerību, vajadzētu kādu galvu, pie kuras turētos visi pārējie; tādu galvu ievēlētu cilvēki, un tā būtu atkarīga no viņu izvēles un varas, viņi varētu šo pašu galvu mainīt un atcelt, apmēram tā, kā ar pāvestiem rīkojās koncils Konstancē – trīs atceļot un vienu ievēlot. Es saku, pieņemsim, ka pāvests un Romas Krēsls gribētu to pieņemt (bet tas nav iespējams, jo viņam tad vajadzētu ļaut sagāzt un sagraut visu savu varu un savu stāvokli kopā ar visām tiesībām un grāmatām; īsi sakot, viņš to nevar), tad tomēr kristietībai ar to nebūtu līdzēts, un rastos vēl vairāk sektu nekā iepriekš.

Jo, ja vajadzētu tādam virsvadītājam pakļauties nevis pēc Dieva pavēles, bet gan labprātīgi, tad šādu galvu pavisam viegli un drīz sāktu nicināt, un galu galā tajā nepaliktu neviena locekļa. Viņam nebūtu arī vienmēr jāuzturas Romā vai kādā citā noteiktā vietā; viņa sēdeklis drīzāk būtu tajā vietā un tajā baznīcā, kur Dievs būtu devis tādu vīru, kas šim amatam būtu derīgs. Kāda tā gan būtu sarežģīta, juceklīga iekārta!

Tāpēc baznīca nekad nevar tikt labāk pārvaldīta un saglabāta kā tad, ja mēs visi dzīvojam Kristus kā vienas galvas pakļautībā un visi bīskapi, līdzīgi pēc amata (ja arī tie nebūtu līdzīgi pēc savām dāvanām), cītīgi turas kopā vienotā mācībā, ticībā, sakramentos, lūgšanās, mīlestības darbos utt. Tā Sv. Hieronīms raksta, ka priesteri Aleksandrijā baznīcu vadījuši kopīgi tāpat, kā to bija darījuši apustuļi un pēc viņiem visi bīskapi visā kristietībā, līdz kamēr pāvests pacēlis savu galvu pāri visiem.

Šī mācība uzskatāmi rāda, ka pāvests ir īstais antikrists, kas ir nostājies pret Kristu un sevi paaugstinājis pāri Viņam, tāpēc ka viņš negrib ļaut kristiešiem kļūt pestītiem bez viņa varas, kas taču nav nekas, jo Dievs to nav nedz iekārtojis, nedz pavēlējis. Patiesību sakot, tas nozīmē nostāties pret Dievu un pāri Viņam, kā to saka Sv. Pāvils (2. Tes. 2:4). Kaut ko tādu nedara pat ne turki, ne tatāri, lai arī cik lieli kristiešu ienaidnieki viņi ir; ticēt Kristum viņi ļauj katram, kas to grib, pieprasot no kristiešiem vienīgi laicīgas nodevas un paklausību.

Turpretī pāvests negrib ļaut ticēt, sacīdams, ka jāpaklausa viņam, tikai tad varot kļūt pestīts. To mēs nedarīsim, kaut arī par to būtu Dieva vārdā jāmirst. Tas viss ir tādēļ, ka pāvests ir vēlējies, lai viņu jure divino dēvētu par kristīgās baznīcas galvu. Tādēļ viņam sevi bija jānostāda blakus un vēl pāri Kristum un jāliek sevi godāt par baznīcas un tad beidzot arī par visas pasaules kungu un pavēlnieku, gluži vienkārši par dievu zemes virsū, līdz viņš iedrošinājās pavēlēt pat eņģeļiem.

Un, ja pāvesta mācību aplūko tās atšķirībā no Svētajiem Rakstiem vai pretstatījumā, tad izrādās, ka vislabākā tā ir tur, kur tā ņemta no ķeizaru pagānu tiesībām un aplūko politiskus vai tiesību jautājumus, kā to liecina viņa dekrēti; tad vēl tā māca svinīgas ceremonijas, kas saistītas ar baznīcu, tērpiem, ēdieniem, amatpersonām un vēl bezgala daudz tādu bērnišķīgu, ārišķīgu, ākstīgu lietu. Taču visā tajā tā neko nemāca par Kristu, ticību un Dieva baušļiem. Beigu beigās tas nav nekas cits kā pats velns; jo pāvests taču izplata savus melus par misēm, šķīstīšanas ugunīm, klostera dzīvi, paša darbu un paša izgudrotu dievkalpojumu (kas tad arī ir īstā pāvestība), nostādīdams sevi pāri Dievam un pret Viņu; viņš nolād, nonāvē un moka visus kristiešus, kuri šīs viņa pretīgās varmācības nepaceļ pāri visam un negodā. Tādēļ, tāpat kā mēs nevaram pielūgt pašu velnu kā Kungu un Dievu, tikpat neiespējami mums ir paciest viņa apustuļa – pāvesta jeb antikrista – kā visuvaldnieka un kunga valdīšanu. Jo melošana un slepkavošana, lai samaitātu miesu un dvēseli mūžībai, – tā ir pāvesta valdīšanas būtība, kā es to daudzās grāmatās esmu pierādījis.

Šajos četros artikulos viņiem koncilā būs pietiekami daudz ko nolādēt. Jo viņi nevar un negrib šajos artikulos mums piekāpties pat ne visniecīgākajā jautājumā. Tas mums skaidri jāapzinās un jāpaļaujas ticībā uz Kristu, mūsu Kungu, ka Viņš satrieks savu pretinieku, tiklab ar savu Garu, kā ar savu atnākšanu. Āmen.
Jo koncilā mēs nestāvēsim ķeizara vai pasaulīgās priekšniecības priekšā kā Augsburgā, kur ķeizars izdeva gluži žēlsirdīgu ediktu un vēlēja lietas labvēlīgi uzklausīt. Bet mēs tur stāvēsim pāvesta un paša velna priekšā, kas nedomā neko klausīties, bet grib vienīgi nolādēt, nonāvēt un piespiest kalpot elkiem. Tālab mēs nedrīkstam tur skūpstīt viņa kājas vai sacīt: “Jūs esat mans žēlīgais Kungs”, bet gan, kā eņģelis teica velnam: “Tas Kungs lai norāj tevi, sātan!” (Cak. 3:2)
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.11.16 22:03:35
Vai pēc būtības daudz kas ir mainījies kopš reformācijas?

Par pāvesta varu un primātu (1537)

Šmalkaldē sapulcējušos teologu sarakstīts traktāts, 1537. gadā.

Romas pāvests apgalvo, ka pēc Dieva likuma viņš ir augstāks par visiem bīskapiem un priesteriem.

Tālāk viņš vēl piebilst, ka pēc Dieva likuma viņam pieder abi zobeni, tas ir, vara iecelt un atcelt arī laicīgās valdības.

Un, treškārt, viņš saka, ka šāda ticība ir nepieciešama pestīšanas dēļ. Tāpēc Romas bīskaps sauc sevi par Kristus vietnieku virs zemes.


Šos trīs artikulus mēs uzskatām par aplamiem, bezdievīgiem, tirāniskiem un baznīcai bīstamiem.

Lai mūsu pārliecība kļūtu saprotama, vispirms noskaidrosim, ko viņi domā, sacīdami, ka pēc Dieva likuma kāds ir augstāks par visiem. Viņi uzskata, ka pāvests ir visiem kopīgs vai, kā viņi saka, “ekumenisks” bīskaps, proti – tāds, no kura būtu jālūdz ordinācija un apstiprinājums visiem bīskapiem un mācītājiem visās zemēs, jo viņam esot tiesības izraudzīties, ordinēt, apstiprināt un atcelt visus bīskapus. Turklāt viņš nekaunīgi uzurpē varu izdot likumus par dievkalpojumiem, sakramentu mainīšanu, mācību, kā arī viņš vēlas, lai viņa artikulus, dekrētus un likumus pielīdzinātu Dieva likumiem, tas ir, viņš grib, lai viņa likumi būtu saistoši cilvēku sirdsapziņām tādā mērā, ka, tos neievērojot, tiktu izdarīts nāves grēks. Un vēl sliktāk ir tas, ka tiek piebilsts, ka šāda ticība ir nepieciešama pestīšanas dēļ.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.11.17 23:50:41
Luteriskā baznīca [Šur un tur] Šmalkaldes artikulos līdz ar Dr. Luteru tic, māca un apliecina :

10. PAR ORDINĀCIJU UN AICINĀJUMU

Ja bīskapi gribētu būt īsti bīskapi un rūpēties par baznīcu un Evaņģēliju, tad varētu pieļaut – mīlestības un vienprātības dēļ, bet ne tādēļ, ka tas būtu nepieciešams –, ka viņi mūs un mūsu mācītājus ordinē un apstiprina, nepieļaujot tomēr nekādas tukšas ārišķības un māžošanos nekristīgu izrāžu un greznību veidā. Bet viņi nav nekādi īsti bīskapi vai arī nepavisam negrib tādi būt; drīzāk viņi ir pasaulīgi kungi un valdnieki, kuri ne sludina, ne māca, ne kristī, ne sniedz Vakarēdienu, ne arī grib veikt kādu citu baznīcas darbu vai amatu; bez tam viņi vajā un nolād tos, kuri kā aicinātie veic šādu amatu. Bet viņu dēļ baznīca nedrīkst palikt bez kalpotājiem.

Tāpēc mēs paši pēc mūsu baznīcas un tēvu senajiem paraugiem ordinēsim piemērotus cilvēkus šim amatam, un tas mums ir jādara. Un to viņi mums nevar aizliegt un tam pretoties, arī pēc viņu pašu tiesībām ne. Jo viņu tiesību likumi nosaka, ka arī tie, kurus ordinējuši ķeceri, dēvējami par ordinētiem un tādi paliek. Tā Sv. Hieronīms raksta par Aleksandrijas baznīcu, ka tā iesākumā ir bijusi bez bīskapiem un to kopīgi vadījuši priesteri un sludinātāji.
Svētais
# Iesūtīts: 2010.11.19 19:33:58
Konfesionāls luterānis
Es saprotu par to Burtu un Garu tā, ka ja tu kaut ko centies pateikt ar Burta ( Dieva Vārda) palīdzību cilvēkam bez Gara ( mīlestības motivācijas vadīts), tad šis burts nokaus nevis nesīs dzīvību. Es piekrītu , ka simboliski var vilkt kaut kādas paralēle starp to , ka Bauslība ir Burts un Gars ir evaņģ`elijs, taču burtiskā izpratnē es to saprotu tieši tā kā noraksturoju.
indriķis (labs)
# Iesūtīts: 2010.11.20 14:29:09
Svētais , JD Burts ir bauslība, kuras uzdevums arī ir - nokaut cilvēku viņa grēcīgumā, reliģiskajā paštaisnībā un augstprātībā, dodot iespēju Garam ar Evaņģēliju šo cilvēku atdzīvināt.
Apustulis Pāvils nav reliģiskais abstrakcionists, apskaties kontekstu visapkārt viņa tekstam par burtu un garu.
Diemžēl , simboliskā interpretācija ir tieši tā, kas domā līdzīgi kā laicīgajā jurisprudencē - par likuma burtu un likuma garu etc.
Tas ko tu saki, nav gluži nepareizi, vnk tas ir attālāks atvasinājums no Pāvila sākotnējās domas.
Memekija
# Iesūtīts: 2010.11.20 16:00:42
Apbrīnoju tos ļaudis, kuri spēj izlasīt Konfesionālā luterāņa sadrukātos palagus
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.11.20 16:28:54
Memekij Kl nav luterisko ticības apliecību autors. Savukārt LTA mācības avots ir Jaunās un Vecās Derības Svētie Raksti, kuru autors ir Svētais Gars.
<< 1 ... 9 . 10 . 11 . 12 . 13 . 14 . 15 . 16 . 17 . 18 . 19 ... 21 . 22 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 99 , pavisam kopa bijuši: 33253