atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par Baznīcu Kas ir luteriskā reformācija?
Konfesionāls luterānis
Iesūtīts: 2010.10.29 16:20:48
Uz jautājumu, kas ir luteriskā reformācija, brīnišķīgu atbildi dod Hermaņa Zasses grāmata Kas ir luterisms?.

"Pareiza luteriskās baznīcas izpratne un pareiza luteriskās reformācijas izpratne nosaka viena otru. Šodien .. reformācijas pareizā izpratne zudusi tādēļ, ka tā vairs nav aptverama, pamatojoties baznīcā, tādēļ, ka, lai vispār spētu saprast lielo un mīklaino reformācijas notikumu, mēģina tverties pie vēsturiskām un filozofiskām teorijām, kurās balstoties šo notikumu nekad nevarēs izprast. Par Reformācijas būtību: http://www.ebaznica.lv/?p=5405
<< 1 ... 18 . 19 . 20 . 21 . 22 . >>
AutorsZiņas teksts
Aivars
# Iesūtīts: 2010.12.02 00:15:39
Konfesionāls luterānis
Guli mierīgs! Lai mana profila bilde Tevi nebiedē! Vismaz ne līdz nāvei
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.02 22:25:19
Dr. Lutera Lielais katehisms, Trešā lūgšana

Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes.

Iepriekš mēs esam lūguši, lai mēs godātu Dieva vārdu un lai Viņa valstība būtu mūsu vidū. Šajās divās lūgšanās ir ietverts viss, kas attiecas uz Dieva godu un mūsu pestīšanu, – ka mēs saņemam Dievu līdz ar visu Viņa bagātību. Ir ļoti nepieciešami, lai mēs pie šīm lūgšanām turamies un neļaujam mūs no tām atraut. Tas ir kā labā valstī: tajā jābūt ne tikai tiem, kas valsti ceļ un pārvalda, bet arī tiem, kas to aizstāv un sargā. Tā arī šeit, kad mēs esam lūguši par vislielākajām vajadzībām – par Evaņģēliju, ticību un Svēto Garu, lai Viņš valda pār mums, atbrīvo no velna varas – , mums jālūdz arī, lai notiek Dieva prāts. Ja mēs gribam pie tā palikt, tad sāksies dīvainas lietas: mums būs jāpacieš daudz uzbrukumu un kārdinājumu no visiem tiem, kas uzdrošinās abas iepriekšējās lūgšanas kavēt un tām pretoties. Neviens nespēj aptvert, cik ļoti velns tam pretojas. Jo viņš nevar paciest, ka kāds pareizi māca un tic. Viņam pārlieku dara sāpes tas, ka ir atklāti viņa meli un briesmu darbi, kas tika godāti Dieva vārda aizsegā, un velnam jāpaliek kaunā, turklāt viņš tiek izdzīts no sirds, un viņa valstībai tiek izrauts robs. Tādēļ viņš trako un ārdās kā nikns ienaidnieks ar visu savu varu un spēku, iesaista visu, kas viņam pakļauts, un ņem vēl palīgā pasauli un mūsu pašu miesu. Jo mūsu miesa ir slinka pati par sevi un tiecas uz ļaunu arī tad, ja esam uzņēmuši Dieva vārdu un ticam. Taču pasaule ir ļauna un nikna. Velns to uzkūda, uzpūš liesmas un kurina, lai mūs kavētu, dzītu atpakaļ, nogāztu un atkal pakļautu savai varai. Tas viss ir viņa griba, prāts un domas, pēc tā viņš dzenas dienu un nakti, nevienu brīdi viņš nestāv mierā un izlieto visu savu māku, viltību un ceļus, ko vien spēj izdomāt.

Tādēļ mums, ja gribam būt kristieši, ir jābūt tam gataviem un jārēķinās ar to, ka velns ar visiem saviem eņģeļiem un pasauli ir mūsu ienaidnieks, kas sagādā mums visas nelaimes un sirds ciešanas. Jo, kur Dieva vārds tiek sludināts, pieņemts, kur tam tic un tas nes augļus, tur netrūks arī mīļā, svētā krusta. Un neviens lai nedomā, ka viņam būs miers, bet apzinās, ka nāksies veltīt visu, kas viņam ir virs zemes: mantu, godu, māju un sētu, sievu un bērnus, savu miesu un dzīvību. Tas rada sāpes mūsu miesai un vecajam Ādamam, jo tas nozīmē – pastāvēt un ar pacietību paciest, kad mums uzbrūk, un atdot to, kas no mums tiek ņemts. Tādēļ šeit, tāpat kā daudz citās lūgšanās, ir vajadzīgs bez mitas lūgt: “Mīļais Tēvs, Tavs prāts lai notiek – nevis velna un mūsu ienaidnieku prāts, nedz arī tas prāts, kurš grasās vajāt un apspiest Tavu svēto vārdu vai kavēt Tavu valstību. Un dod spēku, lai mēs visu, kas mums tādēļ jācieš, pacietībā panesam un pārvaram, lai mūsu nabaga miesa vājumā un kūtrumā nenovirzītos un neatkristu.”

Redzi, šajās trīs lūgšanas daļās vienkāršā veidā ietvertas vajadzības, kas saistās ar pašu Dievu, tomēr tas viss ir mūsu dēļ. Jo tikai mums vajag to, ko mēs lūdzam, proti, kā jau sacīts, lai arī pie mums notiek tas, kas notiek arī bez mums. Jo tāpat kā bez mūsu lūgšanām ir svētīts Viņa vārds un nāk Viņa valstība, tā arī ir jānotiek un jāīstenojas Viņa prātam, kaut arī velns ar visiem saviem piekritējiem, to redzēdams, nikni plosītos, dusmotos un trakotu, un censtos Evaņģēliju pilnīgi iznīcināt. Bet sevis dēļ mums ir jālūdz, lai Viņa griba netraucēti notiktu arī mūsu vidū pret visu viņu trakošanu, lai tie neko nespētu panākt, bet mēs pret katru vardarbību un vajāšanām stāvētu stipri un pieņemtu tādu Dieva gribu.

Šī lūgšana lai ir mūsu patvērums un bruņas, kas atvaira un izjauc visu, ko velns, bīskapi, tirāni un ķeceri spēj pret mūsu Evaņģēliju. Lai tie visi dusmojas un cenšas darīt, ko vien var; lai tie apspriežas un nolemj, kā viņi grib mūs apspiest un iznīcināt, lai īstenotos un pastāvētu viņu griba un padoms; pret visu to viens vai divi kristieši ar šo lūgšanu būs mūsu mūris, pret ko tie atsitas un iet bojā. Mums ir mierinājums un pārliecība: velna un visu mūsu ienaidnieku gribai un nodomiem jāiznīkst un jāiet bojā, lai arī cik lepni, droši un vareni viņi justos – jo, ja viņu griba netiktu ierobežota un lauzta, tad Dieva valstība nevarētu palikt virs zemes, nedz Dieva vārds tapt svētīts.

Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.04 08:09:57
K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 293-294:

Ticība Evaņģēlijam būtu mums pārāk liels un grūts uzdevums, ja pats Dievs to nepaveiktu mūsos. Bet, pat ja tas arī nebūtu tik liels un grūts, jā, ja tas būtu pavisam viegls uzdevums, ko Dievs mums devis kā nosacījumu mūsu pestīšanai, tad tik un tā mūsu pestīšana vairs nebūtu dāvana. Tad Dievs mums nebūtu devis savu Dēlu kā dāvanu, bet gan piedāvājis Viņu ar zināmiem nosacījumiem. Bet tā Dievs nav rīkojies. Apustulis Pāvils saka: "Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna (dorean), sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū." (Rom. 3:24) Tātad mēs topam taisni dorean, par velti, no mums netiek prasīts pilnīgi nekas. Par to lai slavēts Dievs! Mums, nabaga grēciniekiem, ir dots patvērums, kuru varam rast arī tad, kad nākam kā galīgi pazuduši cilvēki, kam nav ar ko maksāt, kā ubagi, kuriem nav arī ne kripatiņas spēka, lai Dievam piedāvātu kādus savus sasniegumus. Mēs esam svētīti, jo mums ir Evaņģēlijs, kas pasludina: "Šeit ir patvērums grēciniekiem!" Jēzus Kristus ir uzticīgais Pestītājs, pie kura mēs visi varam patverties. Viss, ko mēs Viņam varam sniegt, ir mūsu grēki un nekas cits. Un tāpēc arī mēs esam Viņam īstie ļaudis. Mēs godājam Viņu kā mūsu uzticamo Glābēju, rodot patvērumu Viņa Evaņģēlijā. Bet tiklīdz mēs nākam pie Viņa un piedāvājam kaut ko savu, mēs tādējādi noliedzam mūsu Kungu. Jo "nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana" (Ap. d. 4:12)­ kā vienīgi dārgais vārds Jēzus. Tātad iegaumējiet labi: tā ir liela, briesmīga Evaņģēlija sagrozīšana, ja ticība tiek prasīta tā, it kā tā būtu priekšnoteikums taisnošanai un pestīšanai.
rainars
# Iesūtīts: 2010.12.04 15:42:13
Konfesionāls luterānis teikšu Āmen un lūgšu lai dzirdētais, izlasītais vārds savienotos ar ticību.
Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem. Bet dzirdētais vārds tiem nepalīdzēja, tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību. (ebr.4:2)- mums lai savienojasas.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.05 08:59:51
Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 299-300:

Cilvēkam, lai viņš būtu īsts kristietis, ir nepieciešama pareiza ticība. Bet, lai kļūtu par īstu mācītāju, ar to vēl nepietiek. Mācītājam šo pareizo ticību ir jāprot arī izteikt pareiziem vārdiem, ir jābūt spējai pareizi mācīt, ko un kā ticēt. Tāpēc arī apustulis Pāvils ļoti nopietni pamāca savu palīgu Timoteju: "Turi to par veselīgu mācību paraugu, ko esi dzirdējis no manis ticībā un mīlestībā, kas sakņojas Kristū Jēzū." (2. Tim. 1:13) Protams, ir svarīgi, lai mācītāja sirdī būtu patiesa ticība un ticības noslēpums tur tiktu droši pasargāts; taču tikpat svarīgi ir arī tas, lai viņš šo patieso ticību spētu izklāstīt "veselīgiem vārdiem", kā teicis apustulis: skaidriem, saprotamiem, nepārprotamiem un pareiziem vārdiem. To labi jāpatur prātā tiem jaunajiem teologiem, kuri ­ saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem ­ nav kā Timotejs no bērnības dzirdējuši patiesas ticības mācību, bet ir klausījušies racionālistiskus vai moderni ticīgus mācītājus. Ir pilnīgi iespējams, ka viņu atmiņā ir saglabājušies pilnīgi aplami izteicieni, kurus viņi izmanto sprediķos, nodarot lielu kaitējumu saviem klausītājiem.

Jūs jau zināt, ka racionālistiskie mācītāji, runājot par grēku nožēlu un atgriešanos, sauca to par dzīves uzlabošanu; kad viņi mācīja par svētdarīšanu, viņi runāja par tikumības ceļu; ja viņi gribēja runāt par Dieva dusmām, viņi tās, labākajā gadījumā, nosauca par Dieva nopietnību; Dieva predestinācijas vietā viņi runāja par likteni, kurš valda pār cilvēkiem; tā vietā, lai lietotu vārdu "Evaņģēlijs", viņi runāja par Kristus mācību. Kurš to ir klausījies kopš bērnības, tas viegli var piesavināties šos bīstamos racionālistiskos izteicienus, kaut arī viņš atrastos pareizā ticībā.

Bet arī moderni ticīgie teologi bieži kautrējas lietot baznīcas un Bībeles terminus, lai neradītu noraidošu attieksmi klausītājos. Viņi savos sprediķos labprāt nerunā par iedzimto grēku, par Dieva dusmām pret grēciniekiem, par dabiskā cilvēka aklumu, par garīgo nāvi, kurā pēc savas dabas atrodas visi cilvēki; viņi nelabprāt runā par velnu, kas staigā apkārt, kā lauva rūkdams, meklēdams ko aprīt, jo tad viņu klausītāji viņus drīz pamestu; viņi nelabprāt runā par mūžīgo elles uguni, par mūžīgajām mokām un pazudināšanu; nē, viņi meklē tādus izteicienus, kas klausītājiem nešķistu tik sveši, maldīgi un aizskaroši, kas vairāk atbilstu "apgaismotas tautas reliģiskajai izjūtai".

Arī šie vīri grib cilvēkus atgriezt, par to nav nekādu šaubu. Taču viņi lieto kļūdainus izteicienus. Viņi tic, ka spēj kādu atgriezt, šo to noklusējot vai visu attēlojot tā, lai tas patiktu arī dabiskajam cilvēkam. Viņi rīkojas kā ārsts, kas mīkstčaulīgam slimniekam negrib izrakstīt rūgtas zāles, vai arī tās saldina tā, ka tās zaudē ārstējošo efektu. Tie, kas pasaulei netīkamo Evaņģēliju nesludina skaidri un pareizi, savu amatu neveic godīgi un nodara lielu postu dvēselēm. Viņi nesekmē Kristus mācības skaidru atzīšanu, bet atļauj kristiešiem taustīties tumsā un sekmē aplamas iedomas, vada viņus pa nepareizu un bīstamu ceļu.
..
Ņemiet to vērā, mīļie draugi, un apdomājiet, ka jums kā Evaņģēlija kalpiem ir pienākums ne vien ticēt tā, kā tic baznīca, bet arī runāt tā, kā to dara baznīca. Tāpēc jums savi sprediķi, pirms jūs tos iemācāties no galvas un ceļat priekšā draudzei, jāpakļauj stingrai kritikai, pārbaudot ne vien to, vai viss atbilst ticības mācībām, bet arī ­ vai viscaur izraudzīta pareizā valoda, pareizie termini un izteicieni, lai nebūtu tā, ka jūs pret savu gribu nevis ceļat, bet graujat. Tas ir visaugstākajā mērā svarīgi. Tādēļ arī luteriskā baznīca kopš pašiem tās sākumiem ir pieprasījusi no katra mācītāja ne par matu nenovirzīties no ticības apliecības, nenovirzīties no mācības, ko satur Raksti un ticības apliecība, "non tantum in rebus, sed etiam in phrasibus", tas ir, gan attiecībā uz sprediķa saturu, gan arī uz veidu, kā to māca.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.06 22:01:35
Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 310:


Taču šai apziņai par to, cik izcila ir skolotāju un mācītāju kalpošana, ir jākļūst par pamudinājumu, lai Dieva vārda kalpi kļūst aizvien uzticīgāki, veicot savus amata pienākumus. Viņiem ir jātiecas pēc tā, lai kristīgā mācība tiktu mācīta skaidri un nesagrozīti ­tā, lai nabaga klausītāji saskatītu savu postu un Dieva neizmērojamo labestību, lai tie nāktu pie ticības, tajā dzīvotu un beidzot nonāktu tur, kur varēs Dievu skatīt un Viņu mūžīgi godināt un slavēt.

Mēs redzam, ka mācītāja galvenais uzdevums ir pareizi sludināt Patiesības Vārdu. Viņam nav jārīkojas kā namdarim, kas, aptēšot baļķi, neņem vērā, kur krīt skaidas. Bet viņam jābūt kā zeltkalim, kas savāc vismazāko dārgā metāla daļiņu, kas nokritusi no viņa darbgalda. Lai mūsu Kungs bagātīgi piešķir jums savu Svēto Garu, ka jūs, nonākot savā amatā, uzticīgi būtu nomodā pār tiem neizmērojamajiem dārgumiem, kas jums uzticēti, lai jūs pareizi aprūpētu tās dārgās dvēseles, kuras Dievs jums uzticējis. Tā, lai arī par jums reiz varētu sacīt: "Jūsu darbi jūs pavada." Tad nenāks prātā gausties par to, ka kādreiz jāpiedzīvo trūkums, gan studējot, gan kalpojot svētajā amatā. Jūs slavēsiet Dievu, redzēdami, ka Dievs aiz tīras žēlastības liek jums mirdzēt kā Dieva zvaigznēm Debesu spozmē mūžīgi mūžos.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.08 23:19:28
Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 321-322:


Ikreiz, kad mācītājs ķeras pie sprediķa rakstīšanas, lai kāptu kancelē un to celtu priekšā klausītājiem, viņam būtu jāķeras pie darba ar bijību, lai nekas netiktu pateikts nepareizi. Viss, ko viņš ir uzrakstījis, ir ļoti rūpīgi jāpārbauda, vai tas saskan ar Dieva vārdu un kristīgo pieredzi. Viss, ko viņš saka publiski, viņam ikreiz ir jāliek uz svētuma precīzajiem svariem un labi jāizvērtē, vai tas saskan ar apustuļu un praviešu rakstiem. Uzrakstījis dažus skaistus un gudrus teikumus, mācītājs varbūt domā: "Tas ir skaisti! Tas man ir izdevies! Tas ir iespaidīgi!" Taču nevajadzētu ļauties jūsmīgam pašapmānam, bet to visu vajadzētu vēlreiz labi apsvērt, vai dažviet ­ varbūt tieši vietās, kas šķiet tik skaistas ­ neslēpjas kas nepareizs. Iespējami arī gadījumi, kad kādas lietas izklāsts nav pietiekami skaidrs un viegli var radīt pārpratumus, pilnīgi nepareizus priekšstatus. Ja kaut kas tāds pamanīts, ir jābūt ļoti stingram pret sevi un bez žēlastības jāizsvītro atsevišķas problemātiskas vietas, kaut arī to sacerēšanā būtu ieguldīts daudz pūļu. Tā jārīkojas arī ar veselām sprediķa daļām vai pat visu sprediķi, ja viss aizgājis greizi. Un tad labāk runāt brīvi, bez manuskripta, ja nav vairs laika visu uzrakstīt no jauna. Bet, ja gadītos kļūdīties, jau runājot no kanceles, un ja šo kļūdu izdodas pamanīt, tad kļūda tūdaļ pašam jāizlabo un jāsaka: "Mīļie klausītāji, es sacīju tā un tā, bet tas ir citādi..." Ja kļūdu pamana vēlāk, tad tā vēlāk arī jāizlabo, un, ja jautājums ir ļoti svarīgs, tā, ka klausītājus ar to var novest uz maldu ceļa, tad kļūda ne vien jāizlabo, bet pasacītais arī svinīgi jāatsauc. Tas nemazinās cieņu pret mācītāju, taisni otrādi, ļaudis tad redzēs, ka viņš ir godprātīgs un cenšas būt precīzs. Kļūdu nedrīkst atstāt nelabotu, cerot, ka klausītāji paši sapratīs un nepareizo izskaidros pareizi. Nē, ir jārunā tā, lai pasacītos vārdus nevarētu pārprast. Tāpēc arī apustulis visiem sprediķotājiem atgādina: "Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu?" (1. Kor. 5:6; sal. arī Gal. 5:9) Nepareiza mācība ir šāds raugs. Ir novērots, ka inde, saņemot to arī pavisam mazās devās, iespiežas cilvēka asinsvados, saindē viņu un beidzot nonāvē, bet, saņemot lielāku vienreizēju indes devu, organisms spēj izdzīvot. Ikdienas pieredze rāda un māca, cik neizsakāmi lielu postu var nodarīt viens vienīgs nepareizs teikums sprediķī. Piemēram, mācītājs var nevietā un nepamatoti izsacīt pārmetumus, nosodījumus, runājot uz dievbijīgiem un apzinīgiem kristiešiem, kas, dziļi norūpējušies par savām dvēselēm, bažīgi tiecas pēc pestīšanas. Kad šādi patiesi kristieši savā dzīvē saskata ko tādu, ko mācītājs ir nosodījis kā aplamu un ar ko cilvēks var zaudēt Dieva žēlastību, viņi var sākt apšaubīt savu žēlastības stāvokli un iedomāties, ka viņi vairs nedrīkst uzticēties pestīšanai. Šādā situācijā šim mācītājam nevajadzētu domāt, ka, runājot par šo tēmu citādi kādā no nākošajām svētdienām, viņš varēs izlabot pieļauto kļūdu. Jo vairāk viņa klausītāji uzskatīs savu mācītāju par pareizi ticošu vīru un patiesu, pieredzes bagātu kristieti, jo grūtāk viņiem būs izvilkt no savām sirdīm tās bultas, kuras viņš tiem ar savu kļūdaino nosodījumu būs iešāvis. Tāpat ir arī gadījumi, kad mācītājs kādreiz nosodījuma vietā kādam ir sniedzis mierinājumu, tā ka viltus kristieši, neievērojot visu sprediķi kopumā un turoties vienīgi pie šī mierinājuma, līksmi izdarījuši sev labvēlīgu secinājumu: "Tā tik uz priekšu! Arī es tātad esmu labs kristietis!" Tas ir patiešām briesmīgi, ja kāds miesīgi pārdrošs cilvēks uzskata sevi par labu kristieti, kaut arī tas nepavisam tā nav, un savā aklumā iet mūžīgā pazušanā.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.11 15:24:01
Interesanti, ko "ekumēniskā" sarunā saka pāvestieši, kad JV, apliecinot savu luterisko ticību, viņiem citē Dr. Lutera Lielo katehismu (VG 396)?

Jā, šeit vēl varētu klusēt par sīkiem, atsevišķiem zagļiem, jo vajadzētu ķerties klāt lielajiem, varenajiem zagļiem, ar kuriem sabiedrojas kungi un firsti un kuri apzog ne tikai vienu vai divas pilsētas, bet ik dienas izlaupa visu Vāciju. Jā, kur tad paliktu visu zagļu galva un augstākais patrons, Romas Svētais Krēsls ar visiem saviem piekritējiem, kas zogot piesavinās visas pasaules labumus un kam tie pieder līdz pat šai dienai? Pasaulē tā notiek: kas var atklāti zagt un laupīt, tas staigā droši un brīvi, neviena nesodīts, turklāt vēl grib, lai to godina. Tajā pašā laikā mazajiem, slepenajiem zagļiem, kas vienreiz palaiduši nagus, ir jācieš kauns un sods, lai tos otrus padarītu dievbijīgus un godājamus. Taču tiem jāzina, ka viņi ir lielākie zagļi Dieva priekšā un ka Dievs viņus sodīs ar to, ko viņi ir pelnījuši.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.11 18:26:59
ATA Apoloģija (VG 257): Tik tiešām, vai ir kāds cilvēku vidū, kas mūsu [luterāņu] pretinieku [pāvestiešu] skaidrojumā jelkad ir sapratis mācību par grēknožēlu? Bet tas taču ir kristīgās mācības centrālais jautājums!
lēnprātīgais
# Iesūtīts: 2010.12.11 22:02:51
Konfesionāls luterānis Tik tiešām, vai ir kāds cilvēku vidū, kas mūsu [luterāņu] pretinieku [pāvestiešu] skaidrojumā jelkad ir sapratis mācību par grēknožēlu?

Pajautā arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam!
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.12 10:16:51
lēnprātīgais Šķiet, ka šamais ir iemācījies veikli "aiziet" no jautājumiem, un neko daudz no buldozera k-ga "skaistums nāk no iekšām" neatpaliek:

http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2010&month=12&article=2
rainars
# Iesūtīts: 2010.12.12 12:58:25
Vai vajag ieslīgt senajā reformācījā . Domājams ka reformāciju dara Svētais Gars mūsu sirdīs kas liek saukt uz Debesu Tēvu Aba tēvs un atdzīt ka esmu bijis neprātis atļaut lai Jesus nāk mūsu sirdīs un dara pestīšanas darbu , ka mums nevajag kalpot pēc vecā burta ar nedzīviem darbiem , bet kalpot jaunajai Derībai Garā. Tas ir dzīvot caur Jēzu Kristu un viņa upuri, pienesot Dievam mutes lūpas augli , kas viņa vārdu slavē. Prakrtiski tas nozīmē ka uz mums izteiktiem zaimiem paši neatbildam , bet atdodam Kristum , apzinoties ka viņš uzņēmis un sevīm visus mūsu aizvainojumus un sāpēs (Jes 53)
DRaugi atdzīsim viens otru kā arī Kristus mūs ir atdzinis. Nedzīsimies pēc tukša goda cits citu izaicinādami un apskauzdami , centīsimies kopībā atrast Kristus varenības spēku kas darbojas pie mums ticīgos , to pašu spēku ar kuru Jēzus Kristus ir uzcelts no miroņiem.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.12 13:47:52
rainar Vai vajag ieslīgt senajā reformācījā
Tik pat labi varētu jautāt: vai vajag lasīt vēl senāko Jauno Derību un pavisam seno Veco Derību? Ja nebūtu bijis Reformācijas, tad Evaņģēlija - grēku piedošanas apsolīja būtība joprojām būtu miglā tīta. Tā ka saņemies, savācies un ieslīgsti Zasses Kas ir luterisms? lasīšanā. Tad sapratīsi, ka ir tikai dabiski, ka cilvēki ēd, lai nenomirtu, un studē senu, bet skaidru mācību, lai nedzīvotu maldos.
rainars
# Iesūtīts: 2010.12.12 15:32:08
Man domāt atradi manis neveikli sacītajā nepilnību un dod vaļā. Varbūt var paskatīties ko labu esmu pateicis. Tak esi kristus kalps un rādi prtiekšzīmi piedot ja kādam kas ir pret citu. Tā tak arī nav vienīgā reformācija. Paskat ko izdarīja brāļu draudzes Latvijā. Skatīsimies uz ticības aizsācēju Jēzu Kristu un godāsim arī citas prakses kas ved pie patriesības atdziņas taisnošanai ticībā un ne no darbiem. Esi ieslīdzis vienā virzienā , ņem plašāk.
Ir dzirdēts ka īsts kristietis esot ar katoļu pazemību, luterāņu pareizību un babtistu prieku. Centīsimies atdarināt (imitēt) Kristu visā pilnībā. Centīsimies būt dzīvi neaptēsti(pilnīgi) akmeņi Dieva garīgajā mājoklī kuram jātur arī citu smagums. Citus apliekot pats necelsies- Citus ceļot pašu pacels.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.14 23:16:13
K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 354-356:

"Viņa Dēla Jēzus Kristus asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem." (1. Jņ. 1:7) "No visiem grēkiem!" Apustulis saka "no visiem grēkiem", nevis "no visiem nāves grēkiem, visiem smagajiem grēkiem, visiem lielajiem grēkiem." Tātad ir tomēr nepieciešamas Jēzus Kristus, Dieva Dēla, asinis, lai izdzēstu arī tā saucamos piedodamos grēkus. Bet, ja Dēla asinis ir bijušas vajadzīgas, lai mēs taptu šķīstīti arī no piedodamajiem grēkiem, tad tiem pašiem par sevi tāpat ir jābūt nāves grēkiem. Grēks ir kaut kas briesmīgs tāpēc, ka tas ir anomia [nelikumība, patvaļa]. Grēks ir sacelšanās pret svēto, visvareno Dievu, Debesu visaugstāko likumdevēju. Kurš gluži apzināti grēko, rīkojas kā tāds, kas likumu, ko ķēniņš licis pienaglot pie sienas, norauj no tās un mīda kājām. Kas notiks ar tādu cilvēku? Valstī, kurā ir absolūtā monarhija, viņš tiktu notiesāts uz nāvi. Bet arī tad, ja mēs ar Dieva baušļiem neapejamies gluži tā, kā šajā piemērā, mēs tomēr tos pārkāpjam ik dienas. Par to mums no visas sirds jāpauž sava nožēla. Tāpēc īsts kristietis neizturas kā nekaunīgs noziedznieks, nestaigā lepni izslietu galvu; viņš nav nocietinājis savu sirdi, bet jūt nožēlu. Kad viņam atgādina kādu Dieva vārdu, viņš to tūdaļ pazemībā pieņem. Katrs kristieti var brīdināt vai viņam kaut ko pārmest, viņš to pieņems. Var gan arī gadīties, ka viņš, kā izsakās Luters, kādreiz atļauj sevi dīdīt velnam un kādu brīdi pretojas, ir satraukts un nesaskata, ka tas ir nekristīgi, bezdievīgi, taču tad drīz vien lūdz Dievam un cilvēkiem piedošanu. Ar nesalauztu garu cilvēks var runāt cik grib par ticību un kristietību, tam visam nav nekādas nozīmes, jo viņš ir grēka varā. Turpināsim ticēt, ka grēks, lai tas būtu kāds būdams, pats par sevi nekad nav piedodams; lai es darītu ko darīdams, ja tas vērsts pret bauslību, bauslībai mani jānolād. Šeit var citēt arī pazīstamo tekstu Mt. 5:21-22:

"Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: Tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet kas saka uz savu brāli: ģeķis (Racha)! tas sodāms augstā tiesā; bet kas saka: bezdievis (Narr)! tas sodāms elles ugunī." Vai kaut kur ir kristietis, kas nebūtu apsūdzams par to, ka ir dusmojies uz savu brāli, kaut arī īsu laiku, kaut arī vājuma brīdī? Viņš tomēr ir grēkojis, par ko viņam jāsajūt kauns. "Tas sodāms tiesā!" Kristus pret dusmošanos attiecas tāpat kā pret nonāvēšanu, slepkavību. Vārds "ģeķis" liecina, ka dusmas izlaužas vārdos un žestos. Tās sasniedz augstāko līmeni, ja kāds saka "bezdievis", par to bauslība šādu sadusmotu cilvēku nekavējoši sūta elles liesmās.

Visi šie teksti liecina, ka tā sauktie piedodamie grēki pēc savas dabas, paši par sevi nav pieļaujami jeb piedodami, bet gan ir nosodāmi nāves grēki. Vienīgi par ticīgajiem rakstīts: "Tiem, kas ir Jēzū Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas." (Rom. 8:1) Bet tie ir tādi cilvēki, kas grēku uzskata par kaut ko ļoti nopietnu.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.16 22:47:53
K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 371:

Mani draugi, pats par sevi saprotams, ka pirmais, kas nepieciešams teologam, ir pilnīgas, precīzas un skaidras zināšanas par atsevišķajām mācībām par Dieva atklāsmi. Būtu pretrunīgi dēvēt tādu cilvēku par teologu, kuram šādu zināšanu nav. Teologiem taču jābūt dvēseļu dziedniekiem. Miesas dziedniekam pirmām kārtām jābūt zināšanām par zālēm, kādas daba sniedz dažādu miesas kaišu ārstēšanai. Bet garīgās zāles jau nav nekas cits, kā mācības, ko Dievs atklājis mūsu pestīšanai.

Lai arī cik nepieciešamas katram teologam ir precīzas, pilnīgas un skaidras zināšanas par katru kristīgās atklāsmes mācību, ar to tomēr vēl nepietiek. Ne mazāk nepieciešamas ir vēl divas lietas, proti, pirmkārt, lai viņam būtu labs pārskats par šo mācību savstarpējo saistību, lai būtu iespējams tās pielietot, un, otrkārt, lai viņam pedagoģiskajā darbā pietiktu drosmes un aizrautības, lai viņš pret to justu mīlestību. Tāpat kā ārsts, kas gan pazīst atsevišķu zāļu ārstnieciskās īpašības, bet nemākulīgi tās sajauc, tā ka šīs zāles viena otru neitralizē un zaudē savu iedarbību. Tad tās pielietojot, pacients netiek izdziedināts, bet gan tuvināts nāvei. Tāpat arī teologs, kurš nezina, kuras mācības ir savienojamas un kuras viena no otras jānošķir, dvēselēm viegli var kaitēt, nevis tām palīdzēt. Un tāpat kā ārsts savus smagos pienākumus varēs izpildīt tikai tad, kad viņš jutīs patiku un mīlestību tieši pret šo profesiju, nedomājot tik daudz par materiālo atlīdzību, tāpat arī teologs tikai tad būs uzticīgs savai profesijai, kad viņš par savu amatu būs sajūsmināts, kad viņš jutīsies atalgots ar to, ka Dievs viņam palīdz glābt dvēseles, graut sātana varu, celt Dieva valstību un papildināt Debesu iemītnieku skaitu.
lēnprātīgais
# Iesūtīts: 2010.12.17 13:40:10
Konfesionāls luterānis Tāpat kā ārsts, kas gan pazīst atsevišķu zāļu ārstnieciskās īpašības, bet nemākulīgi tās sajauc, tā ka šīs zāles viena otru neitralizē un zaudē savu iedarbību. Tad tās pielietojot, pacients netiek izdziedināts, bet gan tuvināts nāvei. Tāpat arī teologs, kurš nezina, kuras mācības ir savienojamas un kuras viena no otras jānošķir, dvēselēm viegli var kaitēt, nevis tām palīdzēt.

Man šķiet, ka K.F.Valters te nedaudz iebraucis auzās. Nav jau Dieva Vārds kaut kādi buramie pantiņi, kas pareizi savirknēti ārstē, bet nepareizā kārtībā noskaitīti, kaitē. Pārāk liels dvēseles tehnologs viņš kļuvis. Ar šādu nostāju izskatās, ka viņš zaudējis paļaušanos uz Jēzus vārdiem: "Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam."
Svētais
# Iesūtīts: 2010.12.17 14:22:40
Konfesionāls luterānis
vai tu pieļauj to, ka citās konfesijās cilvēki maldās savās atziņās un uzskatos, un ka Dievs tāpat viņus mīl un vēlas viņiem palīdzēt? Vai tu pieļauj to , ka viņu sirdis ir šķīstas , bet prāti sagrozīti? Vai tu pieļauj to, ka arī tu maldies kaut kādās atziņās un uzskatos? To, ka citē citu atklāsmes ir labi, bet pamēģini saviem vārdiem izskaidrot un paskaidrot, labi? Jo ja kāds domā ko atzinis, tas nav atzinis vēl kā pienākas. Citiem vārdiem, ja kāds domā ka kaut ko zina, tad tāds nezina neko, ir uzpūties un lielīgs. Par sevi varu teikt tā, ar mani ir tas pats, jo vairāk saņemu kaut kādas atklāsmes, jo mazāk saprotu. sāku apzināties, ka viena atklāsmes patiesība ir atkarīga no citas savstarpēji saistītas atklāsmes par kādu sfēru, un nebūs pilnīgas ainas, kamēr nebūs izpratnes par šīm saistītajām sfērām. citādi var viegli nonākt galējībās. katrā ziņā pat ja kāda atklāsme ir svarīga un to gribi iegūt citreiz tas ir pakāpienveida izpratnes modelis, kur uz katra pakāpiena atrodas savs puzles gabaliņš, lai izveidotos pilnīga aina par vienu noteiktu sfēru. Neaizmirsti, ka tas, kas uzskata, ka pieder Kungam, tieši tāpat lai uzlūko arī visus pārējos ticīgos, ka tie arī pieder Kungam. Jo ja kāds uz brāli saka bezdievis tas sodāms elles ugunī, un ja kāds uz brāli dusmo sodāms augstā tiesā. padomā par to, bet tikai lūdzu neatbildi man ar tiem palagiem, bet pats saviem vārdiem, tad vismaz sapratīšu tevi labāk kā līdz šim.
Tēvs Indriķis
# Labojis Tēvs Indriķis : 2010.12.17 14:32:13
lēnprātīgais , protams, nav jau Valters nekāds orākuls,
bet par šo Valters izsakās ne sliktāk par daudziem rakstītājiem.
Vnk Valteru labāk lasīt ne caur ārpus konteksta citātiņiem.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.12.17 14:39:51
Svētais - K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, 373:

Ticība neizaug no cilvēka paša. Īsta ticība ir tik stipra, ka pat tad, ja debesis sagāztos un elle atdarītos, viņš tomēr apliecinātu savu ticību uz Jēzu Kristu, patieso Dievu, kurš viņu, pazudušu un nolādētu radījumu, ir pestījis ar savām dārgajām asinīm un paglābis no visiem velniem. Bet liekuļa ticība ir kā marta sniegs, kas izkūst saulē.

Daži domā, ka viņi ir stingri luterāņi, ja viņi apgalvo, ka tas, kurš nav luterānis, nevar tapt glābts, un ka tādam vismaz vēl savā pēdējā stundiņā jāapliecina sava luterticība, jo citādi viņam lemta pazušana. Taču tāds, kas to apgalvo, nav īsts luterānis, viņš ir atkritis no luterticības. Luteriskā baznīca nepavisam uz kaut ko tādu nepretendē, bet gan māca, ka cilvēki tiek taisnoti un glābti žēlastībā. Cilvēki, kas dzīvo sektās un mīl patiesību, var būt labāki kristieši nekā mēs, luterieši. Kristus valda visur, pat starp saviem ienaidniekiem.
<< 1 ... 18 . 19 . 20 . 21 . 22 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 9 , pavisam kopa bijuši: 1763