Svētdiena, 17. decembris, vārda dienas svin: Hilda, Teiksma  
  00:00  
uz sākumu.... Kontakti.... Lapas karte... uz sākumu...
  Ziņu arhīvs
<< marts 2008 >>
pi o t c p s sv
          1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31            
 Jaunumi citās sadaļās

Dāvana izredzētajiem

LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis, nolasīts 2008. gada Lieldienās Rīgas Domā. "Kristus mīļotie, šajā rītā es gribētu jūs sveicināt ar lielā apustuliskā tēva un Baznīcas skolotāja Jāņa Zeltamutes uzsaukumu svētajās Lieldienās. Esmu to darījis jau iepriekšējos gados, taču tas tik skaisti un precīzi izteic Lieldienu svētku būtību, ka to var klausīties vēl un vēl:

Ja kāds ir tikumīgs un mīl Dievu, lai bauda šīs gaišās svinības.

Ja kāds ir prātīgs vergs, lai piepilda sevi ar sava Kunga prieku.

Ja kāds ir noguris gavējot, lai saņem tagad balvu.

Ja kāds strādājis no pirmās stundas, lai saņem viņam pienākošo atalgojumu.

Ja kāds ieradies pēc sestās stundas, lai nešaubās, lai nāk šurp bez jebkādām bažām.

Ja kāds ieradies tikai vienpadsmitajā stundā, lai nebīstas, ka ir aizkavējies, jo devīgais Valdnieks arī pēdējo pieņem tāpat kā pirmo, vienpadsmitajā stundā nākušajam dod atpūtu gluži tāpat kā no pirmās stundas strādājušajam, pēdējo žēlo un par pirmo rūpējas, pirmajam maksā un pēdējam dāvina. Tāpēc visi ejiet mūsu Dieva priekšā – gan pirmie, gan otrie – un saņemiet atlīdzību.

Bagātie un nabagie, gavilējiet savā starpā!

Atturīgie un nevīžīgie, godājiet šo dienu!

Tie, kas gavējuši, un tie, kas nav gavējuši – priecājieties šodien!

Cienasts ir sagatavots – mielojieties visi! Jērs ir liels, un lai neviens neaiziet izsalcis! Visi izmantojiet labvēlības bagātību!

Neviens lai neraud aiz nabadzības, jo visiem ir nākusi valstība!

Neviens lai neraud par savu apgrēcību, jo piedošana ir atspīdējusi no Kristus kapa!

Neviens lai nebīstas nāves, jo no tās mūs ir atbrīvojusi Glābēja nāve! Viņš ir nokāpis ellē un sagūstījis elli. To jau Jesaja paredzēja, kad sauca: "Elle, noskumsti!"

Paņēma miesu, bet atrada Dievu, paņēma zemi, bet satika debesis, paņēma to, ko redzēja, bet uzdūrās tam, ko neredzēja.

"Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?" (1. Kor.15, 55)

Kristus ir augšāmcēlies un tu esi gāzta!

Kristus ir augšāmcēlies un dēmoni ir krituši!

Kristus ir augšāmcēlies un eņģeļi priecājas!

Kristus ir augšāmcēlies un kapā nav neviena mirušā!

Kristus, no mirušiem augšāmcēlies, ir kļuvis mirušo pirmdzimtais. Viņam slava un valstība mūžīgi mūžos! Amen!

Kristus ir augšāmcēlies! Viņš ir uzvarējis nāvi un atņēmis ellei tiesības uz mums. Pasaulē, kas virzās uz galu un ir padota nāvei, Kristus ir ievedis nemirstību un mūžīgo dzīvību. Un, kas ir pats brīnišķīgākais – viņš to ir darījis pieejamu KATRAM, kas vien vēlas. Kā teica Jānis Zeltamute, Cienasts ir sagatavots – mielojieties visi! Jērs ir liels – lai neviens neaiziet izsalcis!

Tādēļ Dieva izredzētā tauta – Kristus baznīca Lieldienas svin kā vislielākos svētkus. Varbūt tie liekas tādi pretenciozi vārdi – izredzētā tauta. Tomēr ir labs iemesls Jūs, kas šorīt patiesi svinat Kristus augšāmcelšanos, saukt par izredzētajiem.

Nupat pirms Lieldienām vairākos plašsaziņas līdzekļos dzirdēju, ka saskaņā ar aptaujām, Lieldienas kā kristīgus svētkus svinot tikai kāda desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju. Pārējie tās svinot pēc citām tradīcijām vai vienkārši izmantojot brīvdienu. Man pat likās, ka to ziņoja ar tādu kā gandarījumu vai prieku.

Pirmajā brīdī tas varbūt rada tādu kā vilšanos – tik maz? Nav patīkami justies kā minoritātei. Bet vai tad tas nesaskan ar paša Kristus vārdiem? Viņš taču stāstīja līdzību par Ķēniņu, kas aicina viesus uz sava Dēla kāzu mielastu, bet tie aizbildinās un negrib nākt. Šo līdzību Jēzus noslēdz ar nedaudz noslēpumainiem vārdiem: – "Daudz ir aicinātu un maz izredzētu." Mācītāji sprediķos bieži vairās pieskarties šiem vārdiem. Tēma par izredzētību, par to, ka ne visi ieies pa šaurajiem debesu vārtiem, ka vairākums staigā pa plato ceļu, kurš ved no tiem projām – tas ir tāds vārīgs jautājums. Nav ērti par to runāt.

Bet to, kas liekas noslēpumains vai vārīgs, izskaidro pati dzīve. Kristus ir augšāmcēlies! Lieldienu Jērs ir sagatavots un pasniegts dzīru galdā. Daudzi ir aicināti. Ar Hrizostoma muti runā pats Dievs: "Nāciet visi! Bagātie un nabagie, cītīgie un nevīžīgie, gavējušie un negavējuši, grēkojušie un svētie! Es to priekš jums esmu darījis. Kristus, nevainīgais Lieldienu jērs ir upurēts jūsu grēku izpirkšanai! Piedošana ir atspīdējusi no viņa kapa. Viņa augšāmcelšanās ir jūsu nemirstība!" Tāds ir Dieva aicinājums visiem. VISIEM! Daudz ir aicinātu.

Bet maz ir izredzētu. Deviņi no desmit aizbildinās kā lūgtie viesi no Jēzus līdzības:

– Es esmu tīrumus un vēršus pircis, man ir bizness, man ir darbs, es nevaru nākt.

– Es esmu sievu ņēmis – man ir kādas attiecības, kuru dēļ tagad nav īstais brīdis tuvoties Dievam.

– Man nav laika, man ir apstākļi, savu Dievu es varu palūgt mājās. Un, ja godīgi, mani tas vispār neinteresē.

Jēzus nāca meklēt katru cilvēku un atdeva dzīvību par visiem, bet paredzēja, ka būs tā, kā arī aptaujas liecina. Daudz ir aicinātu. Maz izredzētu. Dzīve to parāda.

Taču tie, kas Dieva saucienam paklausījāt, tie, kas ar prieku svinat mūsu Kunga augšāmcelšanos – jūs patiešām esat izredzētie! Dievs Jums ir pasniedzis patiešām karalisku dāvanu! Jūs varat kā bērni priecīgā nepacietībā saiņot vaļā krāšņos iesaiņojuma papīrus, lai redzētu, kas tajā iekšā.

Ko tad Dievs mums ir uzdāvinājis Lieldienās? Padomāsim par to. Mēs katrs šorīt noteikti iegājām nomazgāt muti, sasukāt matus. Mēs paskatījāmies spogulī. Ko mēs tajā redzējām? Par sevi varu teikt, ka es ik rītu spogulī ieraugu savu galveno problēmu. Es ieraugu pēdas, ko manā sejā ir atstājusi nāve. Katru rītu tā ir pienākusi vēl par vienu nakti tuvāk.

Mēs varam mēģināt tās pēdas notušēt un izlīdzināt. Priekš tā ir izveidota vesela industrija. Nupat kādā žurnālā redzēju foto, kur kādai sievietei izlīdzina grumbas ar 24 karātu zelta masku. Brīnišķīgi, ja ir tādas iespējas. Taču tā ir bēgšana uz augšu pa lejup nesošām kāpnēm. Neatturamo nācēju – nāvi – tas nespēj pagriezt atpakaļ.

Atceros kā pusaudža gados tēvs manā istabā bija nolicis šaha pulksteni – lai man būtu kur laiku paskatīties. Taču tas gāja ļoti skaļi. Man likās, ka ik tikšķis nocērt manai dzīvei vienu sekundi. Uz pulksten divpadsmitiem tur bija tāds sarkans karodziņš. Kad rādītājs apgāja stundu, karodziņš nenovēršami un liktenīgi nokrita, it kā sakot – viss! Laiks ir iztecējis. Ilgi es to nevarēju izturēt un pulksteni apturēju.

Mēs varam apturēt pulksteni, bet nespējam apturēt laiku. Mēs varam iemācīties par nāvi nedomāt. Tā skaitās nesmalkjūtīga, nevēlama sarunu tēma. Es zinu, ka daudzi no jums arī šobrīd jūtas traucēti – ko viņš tur svētku dienā par nāvi runā!? Taču, aizmirstot par nāvi, mēs nespējam likt tai izgaist. Un mirt nozīmē zaudēt pilnīgi visu. Tā ir mūsu galvenā problēma. Arī šorīt spogulis par to mums atgādināja.

Un tādēļ Dieva Lieldienu dāvana izredzētajiem ir tik karaliska. Kad erceņģelis Gabriēls pasludināja Marijai, ka viņa kļūs māte pasaules glābējam, viņš visus viņas jautājumus un šaubas izgaisināja ar vienu teikumu: "Dievam nekas nav neiespējams". Lai arī kādi būtu mūsu jautājumi, lai cik neapturams būtu laiks un nenovēršama nāve, Dievam nav neiespējamu lietu.

Nekas cits tā neapstiprina Gabriēla vārdus kā Kristus augšāmcelšanās. Dievs ir Tēvs, kura acu priekšā sit krustā viņa Dēlu. Vai var būt vēl lielāks strupceļš par šo? Ja nu vienīgi Dēla strupceļš, kurš mirst pie krusta un kura kapam uzvelts milzīgs akmens. Mūsu prāts, jūtas un pieredze saka, ka šeit nekas nav labojams.

Taču Dievs šo situāciju atrisina pavisam citā, mums nepieejamā līmenī. Viņš atņem nāvei uzvaru. Viņš ņem sev pēdējo vārdu un esamības nosacījumos ienes augšāmcelšanos. Savā visvarenajā spēkā Viņš atrisina ne tikai savu strupceļu, bet arī mūsu vislielāko problēmu – nāvi. Augšāmcelšanās kļūst arī par mūsu realitāti.

Svētajos Rakstos mēs par to lasām: "Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Tam, kas tic uz Viņu, ir mūžīgā dzīvība. Tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā."

Apustulis Pāvils arī norāda uz lielo atšķirību starp nāvi un dzīvību. Nāve ir alga par mūsu grēkiem. Mūžīgā dzīvība ir Dieva dāvana viņa mīlestības un Kristus vietnieciskās nāves dēļ. Bezvainīgs un nāvi nepelnījis, Viņš pie krusta nomira mūsu nāvi, atņemot tai varu pār mums. Nāvi par saviem grēkiem mēs saņemsim katrā ziņā, bet mūžīgo dzīvību tad, ja savienosimies ar Kristu – ticībā un kristību sakramentā. Augšāmceļot  viņu no kapa, Dievs arī mūs atbrīvoja no nāves neizbēgamības. Un apustulis Pāvils sauc: "Satveriet mūžīgo dzīvību, uz ko jūs esat aicināti!" Visi ir aicināti. Jā, aptaujām taisnība, maz ir to, kas izšķiras būt izredzētie. Bet tiem, kas izšķiras, Dieva dāvana ir patiesi karaliska. "Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm. Nāves vairs nebūs, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis." Tā ir sacīts pašā Bībeles noslēgumā.

Tu vari būt starp izredzētajiem. Neiespējamo lietu Dievs nav nesasniedzams mērķis vai neizdibināms princips, bet mūsu mīlošais Tēvs. Nekas cilvēkam nav pieejamāks kā Dievs, kurš devies viņu meklēt. Dievs nav tālu nevienam no mums. Nebēdz, neslēpies, un Viņš Tevi atradīs. Tuvojieties Dievam, un viņš tuvosies jums. "Kas tic un top kristīts, taps svēts," saka Kristus. Ticībā uz Augšāmcelto un apliecinot Jēzu par Kungu, mēs esam Dieva bērni, kam pieder viss.

To zinot, gudra dvēsele vairs nesūdzas par to, ka dzīve ir īsa un necenšas izbēgt no īstenības, apturot pulksteni. Gudrs cilvēks nenotriec laiku tukšā reibumā un ļaunumā, bravūrīgi dziedot, ka dzīve ir rūgta, bet alus ir salds. Gudrs cilvēks meklē dievišķas vērtības. Jo vērtīgāka bijusi kāda dzīve, jo mierīgāk, bez asarām un bailēm cilvēks šķiras no tās, zinot, ka nāve nožāvē asaras, atbrīvo no šīszemes ciešanām un ved uz augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību. Visvairāk no nāves bīstas tie, kuru dzīvei nav bijis nekādas vērtības.

Nav briesmīgākas nelaimes cilvēkam, kā būt bezdievīgam. Tāds cilvēks neredz attaisnojumu dzīvei un jēgu nāvei un grib apreibināties laicīgos sīkumos, lai aizmirstu mūžību. Taču mūžība neļaujas aizmirsties. Tā nāk un neapstājas. Patiesi – izredzētie mēs esam, ja varam to sagaidīt paļāvībā uz Kristus augšāmcelšanos, sacīdami: "Pie Tevis Kungs, es palieku vienumēr. Tu mani vadi pēc sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, man nevajag ne debesu ne zemes. Kaut man arī mirtu miesa un sirds, Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi."

Šeit gan man jāapstājas un jāatceras kāds Imanta Ziedoņa dzejolis, kas mani bieži ir rosinājis uz pārdomām. Tur bija par cilvēku, kas naktī, zem tumšām, zvaigžņotām debesīm jūtas skaudri vientuļš "kā lapsām vēl nenokauts zirgs", "un viņam nav neviena, kam pateikt, cik ļoti ir bezgalības bail."

Man liekas, mūsu ģeniālais dzejnieks te atkal ir ļoti trāpīgi izteicis kaut ko patiesu, ko varbūt arī paši esam sajutuši. Mūžība nav viennozīmīga lieta. No bezgalības tiešām var nobīties. Mūžīga svētlaime kopā ar laipnu un mīlošu Dievu ir ļoti mierinoša doma. Bet mūžība kopā pašam ar savu un ar visas pasaules ļaunumu, nemieru, bailēm un sāpēm var būt līdz nāvei biedējoša. Cilvēks vēl spētu samierināties ar esamības izbeigšanos, sevišķi mūža otrajā pusē, ja dzīves nasta kļuvusi smaga. Daudzi būtu ar mieru nodzīvot dzīvi pēc iespējas krāsaināk un interesantāk, un pēc tam vienkārši izdzist – kā gaismai, kad pagriež slēdzi.

Taču slēdža nav. Saskaņā ar Dieva atklāsmi Bībelē, Dievs mūs ir radījis pēc sava tēla un līdzības – tātad  mūžīgus. Cilvēkā ir ieliktas dažādas spējas, bet viena spēja viņam nepiemīt. Mums nav dota spēja nebūt, neeksistēt.

Kad Bībele runā par dzīvību, tā, protams, nedomā tikai dzīvi miesā un zemes virsū. Tā liecina arī par turpinājumu – par mūžīgu, nebeidzamu dzīvību mierā, svētlaimē, saskaņā ar Dievu un sevi. Kad Bībele saka, ka nāve ir grēka alga, tā arī nedomā tikai miesīgo nāvi un esamības izbeigšanos. Bībele runā par to, kur un kā cilvēks pavadīs savu mūžību. Mūžība nekad nebeidzas. Tieši tādēļ mūsu neizbēgamā bezgalība var gan iedrošināt, gan biedēt.

Kas drīkst kāpt Tā Kunga kalnā? Kas stāvēs Viņa svētajā vietā? Tas, kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds, kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē. Tā noteikts Svētajos Rakstos. Būsim reālisti par sevi. Tas nav par mums. Ar mūsu bagāžu debesu vārti mums ir par šauru. Ir lietas mūsu dzīvē, un ne viena vien, kurās mēs negribam atzīties ne paši sev. Mums būtu bezgala kauns, ja kāds cits par tām uzzinātu. Tad kā lai nostājamies Kristus priekšā, kurš ne tikai zina visu, bet arī tika šo mūsu grēku dēļ mocīts un nonāvēts? Kā lai uzdrošināmies viņam tuvoties? Ko viņš ar mums darīs.

Izcilajā romānā "Quo Vadis" par pirmajiem kristiešiem Nerona laika Romā, apustulis Pēteris sarunājas ar grieķi Hilonu. Šis nožēlojamais cilvēks bija daudz krāpis, melojis, zadzis un denuncējis. Taču beidzot, ieraugot cilvēkus, ko viņš bija nodevis, degam uz sārtiem Neronam par izpriecu, pat viņa zemisko dvēseli pārņēma šausmas. Taču apustulis viņu aizveda ūdens malā un lika mest tajā krasta oļus. Vai Tu vari ar šiem oļiem aizbērt jūru? Lai cik liels būtu olis, ko tu met, tas pazūd dzelmē kā nebijis. Tāda ir Kristus piedošana. Nav tāda grēka ko Kristus nevarētu vai negribētu piedot.

Šī doma mums reizēm ir par smagu. Vai tad Staļinam var piedot? Vai Hitlers var nonākt debesīs? Vai Dievs piedos Gulbenes bērnu slepkavam? Vai varmākas un mūsu pāridarītāji, kam pēc taisnības vajadzētu degt ellē, saņems Dieva piedošanu? Tas mums šķiet nepareizi un netaisni.

Taču mums nevajadzētu ne uz vienu cilvēku raudzīties no augšas. Nav pasaulē tāda grēka, ko arī mēs zināmos apstākļos nevarētu izdarīt. Ja neesam darījuši, tad varam būt pateicīgi, ka tas mums ir aiztaupīts.

Daudz svarīgāk ir apzināties, ka nav tāda grēka, ko Dievs mums negribētu vai nespētu piedot. Kristus mīlestība, augstsirdība un spēja piedot ir patiešām neaptverama un neizmērojama. Lai kas tas būtu, kas moka mūsu sirdsapziņu, Viņš to jau ir izlīdzinājis, izpircis ar savu nāvi un uzvarējis ar savu augšāmcelšanos. Piedošana jau ir tepat. Tev atliek nožēlā to viņam lūgt un ticībā to no viņa saņemt.

Patiesi karaliska ir Dieva Lieldienu dāvana. Nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds. Ne mēs tās tīras saglabājuši, bet Kristus tās mazgājis un svētdarījis. Tā ir mūsu iespēja atgūt sirdsmieru dzīvē un līdzsvaru ar sevi. Tā ir mūsu iespēja kāpt Kunga kalnā un stāvēt Dieva priekšā. Visus grēks nokauj, bet par tiem, kam Kristus piedevis, Baznīca Lieldienu naktī dzied: "Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījās tādu Pestītāju!" Patiesi, izredzēti ir tie, kas šo dāvanu saņem. Visi ir aicināti, un pat ja atsaucas viens no desmit, Kristus saka: "Kas pie manis nāk, to es patiesi neatstumšu."

Varbūt augšāmcelšanās var likties tāda no zemes dzīves attālināta lieta, ko atcerēties pēdējā stundiņā, bet kam nav lielas nozīmes mūsu ikdienā. Tomēr īstenībā augšāmcelšanās ir viena no mūsu dzīves lielajām nepieciešamībām. Latviešu filozofs Rihards Kūlis saka, ka augšāmcelšanās ir jaunas jēgas iegūšana. Šī doma tiešām pelna, lai to apcerētu. Jaunas jēgas iegūšana...

Reizēm gadās, ka dzīve mūs aizved pie tāda kā Lielā Ķīnas mūra, pret kuru tu atduries, ka ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet. Mēs, piemēram, atskārstam, ka esam dzīvojuši nepareizi, ka esam zaudējuši daudz laika, esam cēluši savu ēku uz pamatiem, kas nenes. Un nu jau gadi pagājuši un tos vairs nevar atsaukt, lai dzīvotu citādi, bet tālāk iet tāpat arī negribam vai nespējam. Dažreiz dzīvē nākas zaudēt kaut ko tik lielu, ka paliek tukšums, kas neaizpildās. Ko nevar aizpildīt ne ar kādiem surogātiem. Ko darīt? Kā dzīvot tālāk?

Un, lūk, šie ir jautājumi par jaunas jēgas iegūšanu. Tātad par augšāmcelšanos. Par augšāmcelšanos pēc tādas kā "ikdienas nāves". Padomāsim – vai tas kaut kādā mērā ir arī mans jautājums? Ja jā, tad mums vajadzīga augšāmcelšanās. Jauna jēga. Nevis pēc nāves, bet tagad.

Vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Cilvēks varbūt nezin ko atdotu, ja viņam dzīvē rastos tā jaunā jēga, bet, lūk, nerodas. Tad atcerēsimies, ka augšāmcelšanās ir Dieva darbs. Pat Jēzus piecēlās no kapa Dieva spēkā. Tāpat arī ar mums. Nonākot pie tā lielā mūra, kur vairs nav ceļa tālāk, jauna jēga, jauns ceļš ir atrodams Viņā, kas mums un priekš mums ir augšāmcēlies. Jēzū Kristū.

Varbūt daudziem tā liksies skaista teorija. Viņi ir kristīti un svētīti, pat uz baznīcu aiziet, taču dzīves tukšumi nav aizpildījušies un jauna jēga nav radusies. Viņiem ir grūti noticēt stāstiem, ka Jēzū Kristū cilvēks iegūst līdzsvaru, apmierinājumu un jaunu jēgu dzīvē. Taču bieži arī mēs, kristītie ļaudis, līdzināmies kareivjiem, kas Jēzu piesita krustā. Viņi bija Jēzum tik tuvu, tik līdzdalīgi Kristus vietnieciskajā nāvē kā neviens cits. Viņi būtu varējuši lūgt un dabūt no viņa grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Bet viss, ko viņi no Kristus gribēja, bija sadalīt savā starpā viņa trūcīgo apģērbu.

Vai mēs, kristieši, nemēdzam rīkoties līdzīgi? Viss mums ir dāvināts, bet ko mēs no Kristus vēlamies? Vai nav tā, ka no viņa karaliskajām dāvanām mēs paņemam pretī tikai iesaiņojuma aukliņas, nekad pat īsti neuzzinot, kas tajās iekšā?

Augšāmcelšanās un jauna jēga nav maza lieta. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem raksta, ka atjaunotai dzīvei mēs ceļamies augšā tad, kad līdz ar Kristu esam iegremdēti viņa nāvē. Iegremdēti, nevis pirkstus apslapinājuši.

Mūsu dvēsele ir kā svari, kuros visu laiku kāds liek kaut ko iekšā. Mēs paši varam salīdzināt proporcijas – cik mūsu dvēselē ieliek televizors, seriāli, šovi, izklaides, laicīgas sarunas, avīzes, pienākumi, darbs un dienišķās rūpes, un cik otrā svaru kausā mums ieliek Kristus nāve un augšāmcelšanās? Tad vai ir brīnums, ka jauna jēga nerodas? Ka nespējam augšāmcelties? Augšāmcelšanās ir Dieva darbs.

Jauna jēga dzīvē ir atrodama un katrs tukšums ir aizpildāms, dzīvojot patiesu garīgu dzīvi. Kā vakar radio "Rīta tematā" teica profesors Leons Taivāns, Reliģija nav jūsmošana, bet disciplīna. Tā ir darbs ar sevi. Es varētu piebilst – vispirms Svētā Gara darbs cilvēka dvēselē. Cik mēs esam devuši viņam iespēju ar to strādāt? Kāda nozīme mūsu ikdienas dzīvē ir līdzekļiem, ar kuriem Dievs pasniedz Svēto Garu – Dieva vārdam, sakramentiem, lūgšanām, studijām?

Kristīgā ticība, mācība, filozofija, pieredze, tradīcija, dievkalpojumi, mūzika, māksla – Kristus mācekļa ceļš ir ļoti dziļš, bagāts un skaists. Tur var atrast jaunu jēgu katrā apjukumā, jaunu ceļu no katra strupceļa, aizpildīt katru tukšumu – bet, iegremdējoties dzīvē ar augšāmcelto Kristu, nevis metot kauliņus par viņa drēbēm.

Kristus mīļotie, it īpaši tie, kas esam kristīti un iesvētīti, jā vārdu Kristum teikuši – mēs patiesi esam Viņa izredzētā tauta, kam viņš ir devis savas gaismas pilnību. Kaut nu mēs savu izredzētību par pasaules lēcu virumu nepārdotu!

To es gribētu teikt ne tikai par katru personīgi, bet arī par mūsu tautu. Kristus ir tik daudz devis latviešiem kā nācijai. Latviešu valoda ir izaugusi plašumā un bagātībā, Bībeli tulkojot. Turpat sākusies latviešu rakstniecība un daudzas citas kultūras jomas. Brāļu draudžu skolas lieliski veidoja latviešus kā izglītotu, eiropeisku tautu. Savulaik mūsu vēsturē varēja novērot to, ko šobrīd redz, piemēram, Dienvidaustrumāzijā. Reliģijas pētnieki aizrāda, ka tur šobrīd notiek liela kristīgās apziņas celšanās. Kristiešu skaits pieaug par tūkstošiem un miljoniem. Un līdztekus tam notiek arī liela šo nāciju labklājības izaugsme.

Savā laikā, pieņēmusi Kristus vēsti, Eiropa kļuva par spēcīgāko civilizāciju, kas izpletās pa visu pasauli. Domājot par to, es atceros dīvaino prieku balsī, kura ziņoja, ka šodien tikai 10% Latvijas iedzīvotāju Lieldienas svin kā kristīgus svētkus, turklāt svarīgāk tas esot cittautiešiem, nevis latviešiem.

Te ir vietā vēl viena doma, ko izteica profesors Taivāns. Altruistiskas sabiedrības ir dzīvotspējīgākas nekā egoistiskas. Bet altruismu sabiedrībā iedēsta reliģija. Tādēļ, distancējoties no kristietības, mūsu sabiedrība kļūst arvien savtīgāka, individuālistiskāka un arvien mazāk dzīvotspējīga. Filozofs Rihards Kūlis tā trāpīgi atgādina, ka pasaules vēsture ir viena liela etnosu kapsēta. Neskaitāmas tautas ir vienkārši iznīkušas, beigušas eksistēt. Arī mēs jūtam, ka esam norieta stāvoklī, turklāt blakus vitālai, ekspansīvai islāma civilizācijai, kas pamazām ieņem arvien drošāku pozīciju kādreiz stiprajā, kristīgajā Eiropā.

Domājot par savu tautu, mēs pievēršam daudz uzmanības pagātnei. Mēs atzīmējam dažādas piemiņas dienas un cenšamies izskaidrot pasaulei savu unikālo vēsturi. Bet mums vajadzētu daudz nopietnāk domāt par savu nākotni. Mūsu tautai vajag jaunu jēgu. Tai vajag augšāmcelšanos. Un laicīgajā tirgus laukumā tā nebūs atrodama. Tirgū tikai met kauliņus par Kristus apģērbu, par to, kas vēl palicis no reiz diženā kristīgā mantojuma. Lai augšāmceltos, mums vajag Kristu pašu. Dzīvot ar viņu, audzināt bērnus par viņa mācekļiem, glabāt un attīstīt Kristus novēlējumus mūsu sabiedrībā var izrādīties daudz vajadzīgāk nekā reizi gadā atzīmēt kādas piemiņas dienas – vai arī reizi gadā atnākt uz baznīcu.

Tad nu redziet, Kristus mīļotie un izredzētie, cik daudz jums ir apsolīts un dots! Kristus karaliskās dāvanas mūs īpašā veidā atbrīvo. Tas, kas mūs bieži visvairāk kaitina un nomoka, ir atziņa – "Tas nav taisnīgi! Tas nav godīgi!" Patiesi, pasaulē ir daudz netaisnību. Bieži mums liekas, ka nedabūjam savu daļu, kas mums pēc taisnības pienāktos. Bieži tas tā arī ir. Tas mūs tracina un vārdzina, un mēs jūtamies apdraudēti konkurences cīņā. Bet Dievs mums ir dāvinājis savu Dēlu. Kristus par mums ir miris un augšāmcēlies. Viņā mēs saņemam grēku piedošanu, jaunu jēgu dzīvei un mūžīgo dzīvību. To mums neviens nevar atņemt.

Tā ir brīnišķīga, atbrīvojoša vēsts. Mums nav jāmokās un jādusmojas, ja kādās cilvēcīgās lietās kaut kas nenotiek taisnīgi vai godīgi, vai ja neesam saņēmuši visu, kas mums pienāktos. Dievs mums nepelnīti ir devis daudz vairāk un darījis par saviem izredzētajiem. Lai apziņa, ka drošību nes nevis uzvara konkurences cīņā, bet Dieva laipnība, kas mums jau ir dāvāta, māca mūs būt dāsniem un attiecībās augstsirdīgiem, priecīgiem un miera pilniem. Jo Kristus taču ir par mums augšāmcēlies – patiesi augšāmcēlies! Lai viņa augšāmcelšanās atspīd mūsu sirdī un acīs, mūsu vārdos un darbos, mūsu dzīvē un nāvē. Vēlu jums svētītas, priecīgas Lieldienas!"


Attēlā: Doma baznīcas vitrāža. www.doms.lv


Ziņa publicēta 2008.03.25 12:09.
 » skatīt visus dienas ierakstus
 » skatīt visus mēneša ierakstus
Meklēšana
Vai esi plānojis abonēt jauno žurnālu "Svētdienas Rīts" ?
Jā, jo esmu bijis laikraksta "Svētdienas Rīts" ilggadīgs lasītājs
Jā, jo man ir svarīgi zināt, kas notiek Baznīcā
Nē, bet labprāt lasītu to internetā
Nē, jo nevaru finansiāli atļauties
Vēl neesmu izlēmis
Nezinu, jo neesmu par to neko dzirdējis
Nē, jo mani neinteresē šis izdevums
     rezultāti » 
Tu vari palīdzēt!
Aizlūgumi
Pateicības
Iesaku-Aicinu
Saites
Copyright © 2006 LELB. All rigts reserved. Created by MB Studija »