dafne 
|
Iesūtīts:
2012.08.25 10:30:24
13 Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.
14 Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.
15 Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.
16 Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.
Mt.5:13-16
un
1 Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs.
2 Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga.
3 Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara,
4 tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.
Mt6:1-4 |
|
dafne |
# Labojis dafne: 2012.11.22 11:32:53
+jean
ka kristieši ir pamudināmi nest labus augļus, lai nepazaudētu Svēto Garu
eee..kur šitais ir rakstīC?
"Es esmu vīnakoks,jūs tie zari.kas manī paliek un Es viņā,tas nes daudz augļu,jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt"Jn.15:5 |
+jean  |
# Iesūtīts: 2012.11.22 12:26:53
Lūdzu Vārdu,
Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē .
Tanī brīdī, kad Jēzus kliedza pie krusta: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis? ,--- tas bija īpašs brīdis cilvēcei, jo tanī brīdī, Tēvs TIEŠĀM bija ATSTĀJIS Dēlu !!!
Jēzus zināja, ka Viņam ir uzlikts visas pasaules Grēks, ka viņš ir uzņēmies visas pasaules grēkus, -- kļuvis par lielāko grēcinieku, kļuvis par visu grēcinieku summu. Apsmieklu, ciešanas Viņš varēja paciest klusējot, tomēr šī atšķirtība no Tēva Viņam bija vissmagāk panesamā. To Viņš sauca arī mūsu dēļ, lai mēs zinātu, ka Viņš tiešām ir kļuvis par grēku mūsu labā, jo Dievs Viņu ir sodījis, atstājot Viņu!!
Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; |
+jean |
# Iesūtīts: 2012.11.22 12:42:17
dafne,
ar to kurnēšanu kļūst jo tālāk, jo trakāk, vai ne?
Tātad kurnēšana oriģināltekstā vairāk ir murmināšana zem deguna (skatījos angļu tekstu -- tur murmur arī vairāk kā murmulēšana), bet
.. bet pieliekot Aivara skaidrojumu: Kennets E Beilijs šo hetairos interpretē kā laipnu uzrunu svešiniekam , kura vārds nav zināms, un norāda, ka arābi šeit tulko kā `ya sah`, kas nozīmētu ` tu, kas klaigā `
Tātad -- cilvēks klusi bubina zem deguna , bet Dievs viņam saka: ko tu klaigā ??  Ko tas atklāj par Dievu?
Cilvēks izbrīnīts no Dieva uzrunas, raugās apkārt: Kurš te klaigā?? Neviena neredzu!! ------ Var gadīties arī tā, vai ne?? |
dafne |
# Labojis dafne: 2012.11.22 13:24:24
+jean
bet kā tur bija..Aivars gadijuma neminēja vel citus variantus?kam tu sim.." tu kas klaiga"piesējies ..ko tu klaiga? |
Aivars  |
# Iesūtīts: 2012.11.22 13:26:25
+jean
Ko izvairies no jautājumiem? Tad vari pierādīt, ka ATA saka, ka izdzirdot kurnēšanu Sv. Gars momentā cilvēku atstāj, kā tu te apgalvoji?
Un nestāsti, kas man jādara cīnoties ar Luteru, jo skaidri izteicos jau pašā sākumā, ka, manuprāt, pie šīs līdzības Luters iet lielā mērā sava laika tradīcijas pavadā. Luteriskā Baznīcā nav Lutera nemaldības doktrīnas, toties to raksturo nopietna attieksme pret Sv. Rakstiem. Tev laikam tas īsti nav saprotams.
Visbeidzot, vai esi kādreiz strādājis ar tekstiem, konspektējis, atreferējis galveno domu utt, kaut ko vairāk nekā `copy/paste`? Var jau būt, ka kļūdos, bet man šķiet, ka tu īsti nemāki analizēt rakstīto, kādēļ arī putrojies, kā kaut vai pēdējā piemērā ar to arābu tulkojuma dīvaino aplikāciju tavā argumentācijā. Lūdzu, neuztver to kā aizvainojumu, bet, ja tiešām neesi radis tekstus analizēt, tad pasaki to. Tad mēģināšu skaidrot katru tēzi plašāk, lai nav tā, ka te katrs savā valodā runājam. |
+jean |
# Iesūtīts: 2012.11.22 14:14:31
Draugs Aivar, kāpēc tu vēlies paķert mani uz muļķi??!!???
Es rakstīju: grēkojot (iekurnoties) tu pats pazaudē žēlastību. Īpaši, ja cilvēkam Dievs (caur kādu brāli vai māsu Kristū) uzrāda grēku un brīdina: tā tu pazaudēsi žēlastību, ja tā turpināsi. Un, ja šis cilvēks tā vietā, lai nožēlotu grēkus un ticētu Dieva žēlastībai, sāk "slēpties kokos" vai tēlot: vai es sava brāļa sargs, nezinu kur viņš ir... Tad žēlastība ir pazaudēta. Līdz nāk kāds Nātans un atmodina "mirušo".
Bet tu man mēģini piespēlēt vārdiņu momentāni , ko es neesmu lietojis.
Bet par to otru tevis "piespēlēto" vārdiņu -- izdzirdot . Izdzirdot kurnēšanu (vai ieraugot jelkuru citu grēku) Dievs Tevi (jebkuru savu bērnu) vispirms pamācīs vairākkārt (kā šai līdzībā, kā Mozus grāmatā savu tautu), ja redzēs, ka tu pārdroši turpini savu grēkošanu. Tomēr, ja tu stūrgalvīgi neuzklausīsi Viņu, bet turpināsi purpināt šai sakarā: es neko sliktu nedaru, es neko sliktu nedaru, -- tad galu galā tu pazaudēsi Svēto Garu.
Kad? Neesmu Dievs, lai zinātu kad . Tik zinu, ka cilvēks šo brīdi uzreiz nepamana, jo viņš joprojām dzīvo pārliecībā, ka neskatoties uz saviem pārkāpumiem, viņš ir Dieva izredzēts un tāpēc drīkst darīt visu. Tam ir arī Bībeles piemēri, ko tu zini. |
+jean |
# Iesūtīts: 2012.11.22 14:28:35
dafne,
tu taču piekritīsi, ka Dievs redz cilvēku domas!!
Vai tu redzi domas ?? [domas ir neredzamas, vai ne?]
Bet Lūkas 9. nodaļā mēs lasām:
Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem ir pats lielākais.
Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas , paņēma bērnu un nostatīja to Sev blakus un sacīja:
Tāpēc domāju, ka tas nav neprecīzi, ka Dievam mūsu čuksti (pat sirds čuksti) ir kā skaļi saucieni, kurus Viņš dzird un kurus neatstāj neuzklausītus!!!
|
Aivars |
# Iesūtīts: 2012.11.22 15:09:09
+jean
Tos, kas paši ķeras pat uz plika āķa, nemaz nevajag uz muļķi ķert 
grēkojot (iekurnoties) tu pats pazaudē žēlastību - paanalizē pats šo savu apgalvojumu, ij atklāsi, ka es vēl saudzīgi esmu norādījis uz aplamībām. Paskaties, vai tai pašā ebaznīcā kaut ko neatradīsi arī par `gratia infusa`, pelagiānismu, donātismu utt..
Savā tekstā tu skaidri pateici, ka ja vien kāds ne tā iekleposies (iekurnēsies), tā uzreiz aizšķaudīs Kristus žēlastību ka divi deviņi.
Tavs cepiens par `stūrgalvīgu Dieva neuzklausīšanu` neattiecas uz šo Jēzus līdzību, un ieteiktu tev nemēģināt ietučīt visus savus dažādos teoloģiskos priekšstatus katrā atsevišķā Jēzus līdzībā, lai dvēseles barības vietā nesanāk vienkārši cūkēdiens, kur sabērts viss, kas pa rokai gadījies bez īpašas saprašanas.
Redzu, ka tu nervozē tieši par to pašu, par ko Lutera kritiķi savulaik - ka tikai Evaņģēlijs par taisnošanu žēlastībā bez cilvēku nopelna, ļautiņus neizlaiž galīgi. Kāds Luteram pat esot tā arī vaicājis: "Kas tad notiks, ja katrs darīs ko grib?!" Luters esot pretī pajautājis: "Kas tad ir tas, ko tu gribi darīt?" Padomā par šo jautājumu arī Tu! (vai ja negribas domāt, izlasi ebaznīcā vai kur citur, kas teikts par taisnošanas un svēttapšanas attiecībām, un vai Dieva cilvēks dara labus darbus, vai labi darbi kādu padara par Dieva cilvēku)
Jebšu Tava personīgā ticības pieredze skan : Tik zinu, ka cilvēks šo brīdi uzreiz nepamana, jo viņš joprojām dzīvo pārliecībā, ka neskatoties uz saviem pārkāpumiem, viņš ir Dieva izredzēts un tāpēc drīkst darīt visu ?
Teicu jau sākumā - legālisms ir viltīgs, draugs mīļais!
bet par domu redzēšanu un čukstu kliedzieniem jau ir pilnīga beztēma |
+jean |
# Iesūtīts: 2012.11.22 15:15:05
Atkārtošos!
Aivar, un, ja nu es tev atradīšu un ierakstīšu šeit citātus no ticības apliecībām, nu apmēram -- ka kristieši ir pamudināmi nest labus augļus, lai nepazaudētu Svēto Garu -- vai tad tu mainīsi savu nostāju??? |
Aivars |
# Iesūtīts: 2012.11.22 15:20:34
+jean
Nu parādi, kur Kristus ko tādu ir sacījis!
un nevis `apmēram`, bet skaidri un konkrēti
|
dafne |
# Iesūtīts: 2012.11.22 15:26:23
+jeanjā,es ari ļoti pacietīgi gaidu šos citātus-atbildi uz savu jautājumu |
+jean |
# Iesūtīts: 2012.11.22 15:28:12
Bet par šo līdzību par vīna dārzu. Palieku pie Lutera brīnišķīgā skaidrojuma. Tu esi gudrāks, tu zini Bībeles oriģinālvalodas, skaties pats. Esmu tevi centies pamācīt kā nu pirmkursnieks var prast.
Un cik bieži viņš nosoda lepnos, pārgalvīgos un augstprātīgos – Ps. 119:21! Arī Sv. Pāvils 2. Kor. 12:7 saka: “Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs.” Arī šodien lasītajā vēstulē dzirdējām, cik izcili ļaudis ir krituši šādā grēkā. Tiem visiem, bez šaubām, ir uzbrucis viens un tas pats slepenais netikums – viņi ir kļuvuši pārdroši un domājuši: nu jau esam pietiekami tuvu Dievam, mēs Viņu pazīstam un esam darījuši tādus un tādus darbus.
Šie cilvēki nemaz nav pamanījuši , ka paši sevi ir atzinuši par pirmajiem Dieva priekšā. Redzi, kā ir kritis Sauls! Kādā grēkā Dievs atļāvis krist Dāvidam! Kā nācies paklupt Pēterim! Kā krituši daži Pāvila mācekļi!
Tādēļ vajag mūsu dienās sludināt šo Evaņģēlija līdzību tiem , kuriem Evaņģēlijs jau ir pazīstams – man un man līdzīgiem cilvēkiem, kas prot mācīt un pamācīt visu pasauli, tādēļ sāk uzskatīt, ka ir nonākuši vistuvāk Dievam un gluži vai norijuši Svēto Garu kā putnu ar visām spalvām un kauliem . (http://www.ebaznica.lv/?p=3646) |
+jean |
# Iesūtīts: 2012.11.22 15:39:11
dafne,
vakarā būšu mājās pie jaunās Vienprātības grāmatas ar cipariņiem, tad pateikšu, kur atrodams šis teikums:
kristieši ir pamudināmi nest labus augļus, lai nepazaudētu Svēto Garu
bet tikmēr ievadīšu vēl kādu citātu no 1. izd. bez precīzām norādēm |
+jean |
# Labojis +jean: 2012.11.22 17:59:46
Aivar, dafne! Te pagarš citāta no Valtera Bauslības un Evaņģēlija. Boldā citāti no Šmalkaldes artikuliem. Pēc tam Valters citē arī Luteru. Šis gabals ir 1:1 (negraizīts pa vidu) no 20. vakara priekšlasījuma. Pagarš, bet viss par tēmu.
Ja ļaudis domās, ka viņi nevar zaudēt ticību un žēlastību, viņi arī nemaz nedomās, ka jāatgriežas tad, kad viņi ir atkrituši, smagi grēkodami, pat, piemēram, pārkāpjot laulību un slepkavojot. Par Kromvelu, šo nožēlojamo cilvēku, kurš ķēniņu, savu kungu, notiesāja uz nāvi un sarīkoja visā zemē asiņainas tiesas, varam izlasīt, ka, nāvei tuvojoties, viņš bijis baiļu pārņemts. Viņš ataicinājis savu kapelānu un tam vaicājis, vai cilvēks, kas reiz ticējis, varētu šo ticību atkal pazaudēt. Nožēlojamais kapelāns atbildējis: “Nē!” Tad Kromvels teicis: “Tad ir labi. Jo to, ka man kādreiz ir bijusi ticība, es zinu.” Tādi laiki, kad Dieva vārdam ir bijusi uz viņu dziļa ietekme, varēja būt bijuši. Tad nu viņš paļāvās uz to, un nabaga kapelāns viņu mierināja, sacīdams: “Jā gan, ja tev ticība kādreiz ir bijusi, tad tā tev ir vēl aizvien!” Šeit jums ir piemērs tam, cik briesmīga ir šī mācība.
Tagad paklausīsimies liecību no mūsu ticības apliecības , proti, no Šmalkaldas artikuliem , III d.,3.art. (Müller,319) Tur teikts:
“Savukārt, ja rastos kādi atkritēji, kādi jau arī ir sastopami (man ir nācies kādreiz tādus redzēt [zemnieku] sacelšanās laikā, kuri uzskata, ka visi, kas, ja tie vienreiz ir saņēmuši grēku piedošanas Garu vai ir kļuvuši ticīgi, bet pēc tam ir grēkojuši, tomēr ir palikuši ticībā un ka viņiem šāds grēks nekaitē), viņi sauc: “Dari to, kas tev patīk! Nekas slikts nebūs, ja tu tici, tava ticība izdzēš visus grēkus,” utt. Viņi saka arī: “Ja kāds grēko pēc tam, kad ir saņēmis ticību un Garu, tas nozīmē, ka viņam to pa īstam nav bijis.” Esmu redzējis daudzus šādus neprātīgus cilvēkus un baidos, ka dažos no viņiem vēl joprojām slēpjas velns.”
Luters tātad uzskata, ka šāds uzskats ir velna diktēts!
“Tāpēc ir nepieciešami zināt un mācīt, ka svētīgiem cilvēkiem, ja tie vēl jūt sevī mītam iedzimto grēku, ik dienas grēki jānožēlo un pret tiem jācīnās, un ka tad, ja krīt redzamā grēkā, kā Dāvids, kurš noziedzās, pārkāpjot laulību, izdarot slepkavību un zaimojot Dievu, ticība un Svētais Gars ir cilvēku pametuši.”
Redzami grēki ir tādi, kas nepaliek paslēpti sirdī.
Tiklīdz Dāvids bija kritis šajos grēkos, viņš ne tikai vairs nebija apgaismots pravietis, viņš nebija vairs arī Dieva bērns. Un, ja viņš tajās dienās būtu miris, viņš būtu nonācis ellē. Jā, tas tā varēja turpināties gandrīz veselu gadu, kamēr pie viņa nebija ieradies pravietis Nātans sludināt grēku nožēlu. Viņš pats Nātanam [par vīru Nātana stāstā, kurš bija smagi noziedzies] teicis: “Šis vīrs ir pelnījis nāvi!” Un Nātans tad atbildējis: “Tu esi tas vīrs! Tu pats esi pasludinājis sev spriedumu! Tu esi pelnījis nāvi. Ja tu tagad neatgriezīsies, tu dosies uz elli un tapsi nolādēts!”
“Jo Svētais Gars nepieļauj grēkam valdīt un gūt virsroku, tā, lai tas taptu izpildīts, bet Viņš to virza un apvalda, lai tas nepaveiktu to, ko grib. Bet, ja viņš paveic to, ko grib, tad Svētā Gara un ticības tur nav klāt.”
Ticības gaismu izdzēst var ne vien rupjš grēks, bet arī katrs vieglprātīgs, apzināti izdarīts grēks. Tāpēc arī atkrišana no ticības notiek daudz biežāk, nekā mēs to domājam. Ticība pamet ne vien tos, kuri dzīvo apkaunojošu dzīvi; dažs ļaujas pavedināties, neņemot vērā vislabākās zināšanas un sirdsapziņas brīdinājumus, iecer kaut ko un šo ieceri īsteno, labi zinādams, ka tas ir pret Dievu un Viņa vārdu. Tad ticība ir izdzisusi; taču, ja cilvēks ātri atjēdzas un pārstāj grēkot, viņš var atkal drīz atgūt ticību. Tā tas bija ar Pēteri. Pēteris nenocietinājās. Kad viņa skats sastapās ar Jēzus acīm, viņš gāja ārā un rūgti raudāja. Pestītāja skats viņam lika nožēlot grēkus. Viņš tajā brīdī ieraudzīja, cik neizsakāmi liels ir viņa grēks un cik neizsakāmi liela ir viņa Kunga žēlastība. Jēzus skats šķita sakām: “Nabaga Pēteri, atgriezies!” Un tas viņam kā zobens iedūrās sirdī. Laimīgs tas cilvēks, kurš pēc krišanas tūdaļ pieceļas, nevilcinās ar grēku nožēlošanu, negaida, līdz viņa sirds nocietinās.
“Jo ir tā, kā saka Sv. Jānis: “Ikviens, kas no Dieva dzimis, nedara grēku un nevar grēkot.” (1.Jņ.3:9) Un arī tā ir taisnība, ko saka tas pats Sv. Jānis citur: “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (1.Jņ.1:8)”
Bet tagad paklausieties vēl kādu skaistu liecību no Lutera rakstiem. 1536.gadā kāds mācītājs bija atsūtījis uz Vitenbergas universitāti novērtēšanai Jāņa 1.vēstules komentārus, kurus pozitīva vērtējuma gadījumā viņš vēlējās publicēt. Tie saturēja šo kļūdu, ka izredzētie nezaudē Svēto Garu, arī pieļaujot apzinātus grēkus un smagus netikumus. Luters iebilda pret šī apcerējuma publicēšanu. Komentāru, kurā Luters pauž šaubas šinī jautājumā, parakstījuši arī pārējie fakultātes locekļi. Tas atrodams viņa Rakstos (Walch X,1996 utt.) (St.L.Ed. X,1706 utt.). Tur sacīts:
“Kad cilvēks grēko pret savu sirdsapziņu, tas ir, kad viņš apzināti un ar nodomu darbojas pret Dievu, piemēram, pārkāpj laulību vai dara citus ļaunus darbus, šis cilvēks tik ilgi, kamēr viņš apzināti saglabā šo gribu grēkot, ir bez nožēlas, bez ticības un nav Dievam tīkams. Piemēram, ja kāds vīrs pietur sev cita sievu, viņā nav nožēlas, viņā nav ticības un nav svētuma. Tur nav nekādu šaubu. Jo kur ir ticība, ar kuru mēs topam taisni, tur jābūt arī labai sirdsapziņai.”
Kā gan es varētu ar netīru sirdsapziņu vērsties pie sava mīļā Dieva un viņam sacīt: “Ak, mans Dievs, Tu esi man piedevis manus grēkus! Lai Tev slava un gods mūžīgi mūžos!” Nē, Dievs tevi atraidīs, ja tu tā runāsi. Tu jau nemaz nemeklē Dievu, bet vēlies palikt savos grēkos; kā gan tu vari paļāvībā griezties pie Viņa? Tas nav iespējams! Ja, piemēram, pie tevis atnāktu kāds, kas tevi nekrietni aizvainojis, un sacītu: “Es ar tevi esmu nekrietni izrīkojies, lūdzu, piedod man. Bet es, protams, tāpat rīkošos arī turpmāk.” Vai tu tādam cilvēkam varētu piedot? Protams, nē! Tā varētu runāt tikai tāds, kas sajucis prātā: “Piedod man, bet es tā turpināšu; ikreiz, kad es tevi sastapšu, es rīkošos tāpat. Bet es vēlos, lai tu man piedod.” Tā ar Dievu rīkojas tie cilvēki, kas grib saņemt Viņa žēlastības mierinājumu un tomēr - palikt savā grēkā.
“Tas ir pilnīgi neiespējami, ka blakus atrastos šīs divas lietas: ticība, kas paļaujas uz Dievu, un ļauns nodoms jeb, citiem vārdiem sakot, ļauna sirdsapziņa.”
Sirdsapziņa ir nejauks liecinieks. Šis liecinieks never muti ciet, lai ko mēs darītu. Mēs visi esam nabaga grēcinieki. Bet tad, kad mums ir nodoms grēkot, sirdsapziņa mūs brīdina: “Nedari to. Citādi tu būsi Dieva ienaidnieks. Tu nemaz negribi nokļūt pie Dieva!”
“Ticība un Dieva lūgšana ir smalkas un vārīgas lietas; jau pavisam mazs sirdsapziņas ievainojums var būt cēlonis to zaudēšanai.”
Pie tā, ka es zaudēju žēlastības stāvokli un ka manī izdziest ticības gaisma, nav tik svarīga grēka ārēji redzamā neģēlība. Man grēkojot, tas notiek mana sirds stāvokļa ietekmē. Ja grēks mani pārsteigs pēkšņi, Dievs man to piedos un nedusmosies uz mani. Tas neizdzēsīs manu ticību. Mani var aizraut mans temperaments. Es negribu grēkot, bet manī kaut kas ar varenu spēku saviļņojas, un es pat nepaspēju to visu apsvērt, kad jau esmu sagrēkojies. Tas nav nekāds nāves grēks, un ir iespējams, ka cilvēks tad var arī palikt ticībā. Bet, ja, apzināti rīkojoties pret savu sirdsapziņu, paliek grēkā, varbūt pat ilgāku laiku, ar nodomu, tad tur vairs nav vietas ticībai, tad nav iespējams lūgt Dievu, tad Svētais Gars pamet sirdi, Viņš tur negrib valdīt. Tad nabaga cilvēks savā sirdī ielaiž citu valdītāju. To Svētais Gars tad laiž iekšā, pats aiziedams.
“Katrs pārbaudīts kristietis to itin bieži ir pieredzējis.”
Kristietis pamana: pietiek tikai mazdrusciņ paļauties kādam grēkam, lai uzticēšanās Dievam tūdaļ ietu mazumā. Viņš zina: ja tu tūlīt neatgriezīsies, grēks tevi paņems savā varā un ticībai tu būsi kļuvis nederīgs. Tad viņš krīt ceļos, lūdz Dievu ar asarām (lai arī tas grēku nožēlai nav tik būtiski) un var Dievam sacīt: “Tu taču zini, es negribu grēkot!” un kā kādreiz Pēteris: “Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Jo Pēteris jau varēja Pestītāju ņemt par liecinieku, viņam bija tīra sirdsapziņa, un viņš varēja Kristum sacīt: “Tu taču spēj ielūkoties sirdī! Kāpēc tad Tu man jautā?” Tā katram kristietim vajadzētu spēt runāt ar Dievu, vajadzētu spēt Viņam pateikt: “Mans Dievs, Tu jau zini, ka es negribu grēkot un tomēr grēkoju. Bet Tu arī zini, ka esmu kļuvis par grēka ienaidnieku.”
“Tāpēc Pāvils savieno šīs divas lietas, sacīdams: “Bet sludināšanas mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds un labas apziņas, un neliekuļotas ticības.” (1.Tim.1:5)”
Neliekuļota ticība ir dzīva, īsta, patiesa ticība, kas nāk no sirds.
“Tāpat arī 19.p.: “savā ticībā un labā sirdsapziņā”. Līdzīgi arī turpat 3:9: “Tādiem, kas ticības noslēpumu glabā skaidrā sirdsapziņā,” utt. Šie un vēl citi vārdi, kurus citēsim vēlāk, parāda, ka tur, kur nav skaidras sirdsapziņas, nav ticības un svētuma.”
Ticībai un tīrai sirdsapziņai vienmēr jābūt kopā. Kur ir ticība, tur ir arī tīra sirdsapziņa. Un, kam nav tīras sirdsapziņas, tam, zināms, nav arī ticības. Par šādiem cilvēkiem apustulis saka, ka “to ticības laiva ir sadragāta” (1.Tim.1:19). Kam nav tīras sirdsapziņas, tas ir pārmetis cēlo ticības dārgumu pāri bortam.
“Tāpēc, kad kāds tiek taisnots, lai arī vienīgi ticība Pestītājam Jēzum Kristum sniedz žēlastību, tā ka tiek piedoti grēki un cilvēks tiek pieņemts, taču viņam ir arī jāatstāj ļauni nodomi, lai viņā būtu tīra sirdsapziņa. Un, kur ir ticība un tīra sirdsapziņa, tur droši ir Svētais Gars; bet tomēr paļaušanās nav uz paša labajām īpašībām un tīro apziņu, bet gan uz Kristu. No tā mēs secinām, ka esam guvuši žēlastību Kristus dēļ, pēc Viņa apsolījuma, un varam raidīt Dievam pieņemamas lūgšanas, kā to saka Jānis: “Ja mūsu sirds mūs pazudina, mums ir paļāvība uz Dievu, un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa.” (1.Jņ.3:20) Un, lai arī grēks svētīgajā cilvēkā paliek, kā, piemēram, iedzimti trūkumi, ļaunas tieksmes, nepietiekama Dieva bijāšana un paļāvība uz Viņu, - tas nav jāvērtē kā nenozīmīgs trūkums, bet gan kā liels grēks.”
Jāņem vērā, ka visi grēki ir lieli. Arī tā sauktie vājuma grēki, no kuriem taisnotais nespēj atbrīvoties, nav jāuzskata par niecīgiem sīkumiem. Kaut arī to dēļ ticība netiek izdzēsta, taču ar tiem nedrīkst jokoties.
“Tomēr šīs vājības tālu jāatšķir no apzinātas grēkošanas un ļauniem nodomiem, kas dara sirdsapziņu netīru.”
Tā ir tā lielā atšķirība!
“Šādi grēki un svētums nemīt blakus, un šeit mums nav jārunā par predestināciju, bet gan par Dieva dusmām, kas atklātas Viņa vārdos, un tad, pēc mūsu krišanas, atkal jāmeklē žēlastība.”
Luters grib sacīt: mums šeit nav jādomā šādi: “Nu, ja jau es esmu [mans liktenis ir nolemts] predestinēts, tad jau man nav nekādu bēdu. Es jau šā vai tā nonākšu Debesīs.” Jā, tas ir tiesa, ka tad, ja tu esi predestinēts, tu tapsi pestīts. Bet tas jau tieši ir jautājums, vai tu tāds esi. Jo tad, ja tu dzīvo ar saviem grēkiem un tajos paliec, tad tā ir zīme, ka tu neesi izredzēts. Un nevis tāpēc, ka Dievs tevi negribētu, bet gan tāpēc, ka Viņš ir saskatījis, ka tu esi nelietīgs cilvēks, kas nelietīgi izlieto Viņa žēlastību. Ja tu esi šāds cilvēks, tad tu nesaņem žēlastību, un, ja tu šajā stāvoklī paliec, tu ej pazušanā! (http://www.ebaznica.lv/?p=3646) |
Lūdzu Vārdu  |
# Labojis Lūdzu Vārdu: 2012.11.22 20:01:27
+jean Tēvs TIEŠĀM bija ATSTĀJIS Dēlu … Viņš tiešām ir kļuvis par grēku
Vai Jēzus pie krusta bija kļuvis par grēku, jeb par grēcinieku?
|
Ēvalds Bērziņš  |
# Iesūtīts: 2012.11.22 20:05:45
dafne
ar to sevis tiesāšant tu domā tādu kā sevis izvērtēšanu ...vai kā?
Jā un sevis pazemošanu Dieva priekšā. |
Raimonds  |
# Iesūtīts: 2012.11.22 20:31:32
+jean
Valtera priekšlasījums paskaidro, ka kristietis var arī atkrist no Dieva. Tas rakstīts, protams, mūsu luteriskajās TA. Bet šis raksts īsti neatbild, ko diskusijā norāda Aivars, ka Dievs savā žēlastībā taisno grēcinieku bez viņa paša nopelniem vai, kā šajā lasījumā runāts par sirds un sirdsapziņas stāvokli.
Valtera priekšlasījums ir noteiktai auditorijai veltīta lekcija, lai arī šeit var redzēt, kā pedagoģiskie, didaktiskie aspekti dominē pār tīri evaņģēliskajiem. |
+jean |
# Iesūtīts: 2012.11.22 20:39:56
Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība. (2. Kor. 5)
Lūdzu Vārdu, es nezinu vai ir nozīmīga atšķirība starp to, ko tu jautā. |
Aivars |
# Labojis Aivars: 2012.11.22 20:58:33
+jean
Lai arī Tu esi paņēmis kaut kādu polemizēšanu (kurā netrūkst tendenciozitāties, starp citu, un kas ir tālu no izsvērta skaidrojuma) arī tur tomēr neredzu, ka LUTERISKĀS TICĪBAS APLIECĪBAS pasludinātu, ka Kristus steidz nolādēt un Sv. Gars steidz pamest cilvēku tiklīdz tas iekurnas un labie darbi Sv. Garu pietur.
Šmalkaldes Artikulu III,3 (43)atrodamais izteikums par to, ka ja cilvēki krīt atklātā grēkā kā ` zaimošana tad ticības un Sv. Gara nav ar viņiem` lai cik miglains, tomēr arī nepasludina to, ko Tu apgalvo. Manuprāt, vispār ir mulķīgi, izraut teikumus no konteksta un TA kaut kā pat pasludināt par autoratīvākām nekā Sv. Rakstus
Bet Tevis paša ticības labad, iesaku palasi ne tikai Valtera šausmināšanos par Kromvela mācītāju, bet iepazīsties kaut vai ar nesen latviešu valodā izdoto Brenana Menninga `Evaņģēlijs Skrandaiņiem` Manuprāt, šis izbijušais franciskānis veiksmīgāk prezentē Luteriskās Reformācijas svētību, nekā tas pats Valters. Bet nu tā jau ir nedaudz cita tēma. |
Lūdzu Vārdu |
# Labojis Lūdzu Vārdu: 2012.11.22 21:26:08
+jean
Labi – pajautāšu citādi:
- ja cilvēks kādā savas dzīves situācijā, pēc viņam pašam saprotamām pazīmēm spriezdams, nāk pie slēdziena, ka Dievs no viņa ir novērsies, pauž savu sašutumu par to klusi murminot sev zem deguna – vai viņš tādēļ zaudē pestīšanu un mūžīgās dzīvības apsolījumu?
- kad Jēzus kādā savas dzīves situācijā, pēc Viņam pašam saprotamām pazīmēm spriezdams, nāca pie slēdziena, ka Dievs no Viņa ir novērsies, pauda sašutumu par to skaļi kliedzot – ko Viņš tādēļ zaudēja?
|
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
