Vilis Maldonis 
|
Iesūtīts:
2011.11.03 11:32:28
Ļoti bieži esmu dzirdējis no dažādiem ļaudīm, ka mūsu Baznīca (šeit nerunāju par citām baznīcām un konfesijām) nespēj, nevar, nemāk (negrib?) būt kas vairāk, kā dogmu un cermoniju reproducētāja. Pārsvarā mācītāji ir dzīves negudri un nespēj vadīt (ganīt) ļaudis. Šo nespēju slēpj aiz teorijas zināšanām un ceremonijām un lekcijveida sprediķiem, kas sen jau "nedarbojas". Cilvēki vēlas mūsdienīgus (brīvus no nedzīvas rečitēšanas liturģijas, un nesaprotamu (mūsdienu ausīm, bet pašiem "neaizskarami svētu" tekstu) svētsvinīgumu. Kāpēc nav oficiālu modernu oficiālu dievkalpojumu versijas? Citās luterāņu baznīcās pasaulē (tai pašā ASV Misouri sinodē) ir. Un tie pulcina cilvēkus un sniedz daudziem prieku par viņu ticību... Lūk, tieši prieka trūkums par ticību mums šeit izstrūkst un šķiet, apzināti netiek audzināts un veidots. Viss ir smagnēji... kā arhibīskapa kabinetā... (bija publicēts netā - atvērtajās dienās) Vai nav tā, ka Baznīcas vadība saprot un māk tikai šo smagnējo ceļu? KO IESĀKT? |
|
sabio  |
# Iesūtīts: 2011.11.09 16:53:44
Pater, es jau nerunāju par pravu kačātājiem, bet tieši par tiem, kas ir tikpat prasīgi pret sevi.
Tāpēc arī viņus/as vairāk kā citus varbūt traumē citu pavirša, nolaidīga rīcība... |
Jošs Mulders  |
# Iesūtīts: 2011.11.09 16:57:08
saibo, redzi... tas dazhkaart noziimee, ka tu kaut kaa brauc augumaa un pieprasi citiem buut taadiem pashiem kaa tu...
Es vareetu meegjinaat prasiit no citiem "izteikties logjiski" ibo pats uzskatu, ka es izsakos logjiski... vai tas buus pareizi?
Jo buut prasiigam pret citiem klibajiem, ja pats esi sprinteris, iisti nav godiigi. |
sabio |
# Iesūtīts: 2011.11.09 17:20:00
interesanti- vai Mulders, Aivars labāk pieņemtu darbā gramatvedi perfekcionistu, kas nav ticīga/s, vai labāk paviršu, kas ir ticīga/s? 
runa jau par to , ka grūti reizēm cilvēkam nebūt prasīgam pret citiem, ja pats tāds ir pret sevi... Vieglāk jau, protams, ir dzīvot, pieņemot citus tādus, kādi viņi ir. |
Aivars  |
# Iesūtīts: 2011.11.09 17:29:49
sabio
Protams, ka normālu cilvēku, ne perfekcionistu. Ir svarīgi, lai cilvēks dara, kas darāms, nevis krīt histērijās, ka zīmuļi nav pareizi pēc garuma sakārtoti un čekam stūris nolocījies |
sabio |
# Iesūtīts: 2011.11.09 17:34:27
kā nu kurš saprot perfekcionismu... Starp tik galēju perfekcionismu un nolaidīgu paviršību varētu būt vēl vairākas starpstadijas
Starpcitu, nedomāju (kā te viens otrs mēģina manu domu pagriezt), ka prasīgums pret sevi un citiem vienmēr = galējs perfekcionims |
Pater Henricus  |
# Iesūtīts: 2011.11.09 17:51:13
sabio es jau saku - mācītājam ciešami jāsprediķo Dieva vārds un jābūt laipnam pret cilvēkiem. Neko vairāk arī nevajag no tā mācītāja tēla. |
Aivars |
# Iesūtīts: 2011.11.10 18:04:44
sabio
Starp tik galēju perfekcionismu un nolaidīgu paviršību varētu būt vēl vairākas starpstadijas
Tāpat kā alkoholiķim, vai ne? 
http://www.ctd.northwestern.edu/resources/displayArticle/?id=116
2. Korintiešiem 12:9 Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.
10 Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.
11 Tā lielīdamies esmu tapis bezprātis. Jūs mani pie tā novedāt. No jums man patiesībā vajadzēja sagaidīt atzinību. Jo es nevienā vietā neesmu mazāks par dižapustuļiem, kaut gan neesmu nekas.
Arī Justs Junkulis labi raksta : Jo, ja tu nesaskati sevi kā vērtīgu cilvēku Dievā, kuru Dievs ir pieņēmis (bez taviem nopelniem un darbiem) un kurš ir Dievam dārgs, ja tu to neredzi, tad tev ir ļoti grūti redzēt citu cilvēku vērtību. Tad tu, pats to neapzinoties, sāc no citiem pieprasīt, lai viņi pierāda tev savu vērtību ar darbiem, tikai tad tu tos pieņem. Tad tu nespēj piedot citiem. Tad tu pats bieži iekrīti perfekcionisma slazdā, proti, ka tu iekšēji nepārtraukti jūties vainīgs, jo tu nespēj piepildīt sev uzstādītos ideālus.
Jā, kas tad mūs atbrīvo no šīs nespējas redzēt savu un citu cilvēku vērtību Dievā? Kristus. |
Aßpiд  |
# Labojis Aßpiд: 2011.11.11 05:18:19
ir tāds sugas vārds arī laicīgajā sabiedrībā - pravu kačātāji
------------------------------
Jēdziens «kačāt pravas» kādreizējās SovDepijas lingua franca ienāca caur A.Solžeņicina «Один день Ивана Денисовича»: „.. шуметь и качать права он, как человек робкий, не смел, но всякому арестанту и Шухову давно понятно, что .. недодача есть в каждой пайке ..„ Sākotnēji «kačāt pravas» nozīmēja: strīdēties ar priekšniecību cenšoties meklēt kādu vispārēju taisnīgumu … un tika atšķirts no vienkāršas «bļaustīšanās». Priekš „laicīgās publikas” tie ātri kļuva sinonīmi, galvenokārt viņu tiesiskā nihilisma dēļ. Jaucot normatīvās un administratīvās tiesības, apklusināt taisnības meklētājus ir ļoti vienkārši. „Un kas tu esi, ka tev visvairāk vajag? Ko tu pats tai jomā esi darījis? Tu vispirms pierādi, ka tev pienākas, un tad parunāsim …” – šādus un līdzīgus argumentus jebkura priekš- un puspriekš-niecība šaus ārā dučiem, tiklīdz nomanīs vismazāko gaisa jaukšanu …
Šai foruma zarā pat – pietika vienam iepīkstēties par formas atbilstību saturam … un dabūja no visiem foruma grandiem, ka мама, не горюй: „te veel kaut kaadi chiixt, ka shiem balagaans par maz .. ja esi gatavs uzsaukt kaut vai Megadeth, noteikti vari dot savu artavu .. pastāsti, kas ir tava īstā problēma .. nāc un dari; ja tevi no kādas draudzes izmet ārā šo iemeslu dēļ ..”
Konkrētības labad, divi ierosinājumi kontemporālai liturģijai:
Kā Invitatorium (uzaicinājumu uz grēksūdzi) izmantot Stan Jones «Riders in the Sky» … ja ne visu, tad leitmotīvu – ieskatam http://www.youtube.com/watch?v=SmxB2BwVufA
Kā Postcommunio lūgšanu draudze dzied Giuseppe Verdi «Immenso Jehovah» … ieskatam http://www.youtube.com/watch?v=vJqg7d4F-kE&feature=related
|
vilks  |
# Iesūtīts: 2011.11.11 08:08:30
Aßpiд
pietika vienam iepīkstēties par formas atbilstību saturam … un dabūja no visiem foruma grandiem, ka мама, не горюй
nu nez, es principā negribēju nevienam uzbraukt. (paldies, protams, par manis iekļaušanu pie foruma grandiem  ) a kāds varētu būt labāks reaģēšanas veids?
Es vienkārši nespēju iedomāties, ka dievkalpojumu forma varētu būt mūsu baznīcas galvenā problēma. (Ak, ja tas tā būtu, mums, jādomā, būtu labākā baznīca pasaulē.) |
sabio |
# Iesūtīts: 2011.11.11 09:11:55
hmmm, kur tad es tā slavēju to perfekcionismu? Starpcitu- kā nosaukt īpašību - otram piedēvēt to, ko viņš/a nemaz īsti nav teicis un tad vēl cepties it kā tiešām būtu kaut kas tāds pateikts... |
sabio |
# Iesūtīts: 2011.11.11 09:17:52
iedomājos situāciju- santehniķis atnāk un štruntīgi sataisa trubas, tā ka namajā dienā viss applūst un tad kad viņam saimnieks kautko pārmet- viņs atbild, ka cilvēks nespēj redzēt savu un viņa vērtību Dievā; jo tas taču ir svarīgāk. : D |
varbūt šitā [173.208.132.210] |
# Iesūtīts: 2011.11.11 10:07:20
Pater Henricus
"Paldies Dievam, luteriskā baznīcā garīdznieku iekšējais stāvoklis neatsaucas nedz uz Dieva Vārda pasludinājumu, nedz uz sakramentiem."
Tas ļoti, ļoti atsaucas uz "ciešamu pasludinājumu" un stipri ietekmē arī laipnību ar cilvēkiem. Tas nosaka visu gaisotni, kādā draudze dzīvo. |
varbūt šitā [173.208.132.210] |
# Iesūtīts: 2011.11.11 10:08:03
Pater Henricus
No otras puses - kāds tad īpašs garīdznieku stāvoklis būtu sagaidāms - kā jau pieminēju, garīdznieks iziet cauri tādām dzirnavām, ka maz neliekas."
Iekšējam stāvoklim, protams, ir arī ārēji, objektīvi iemesli. Tas nebija pārmetums, vnk konstatējums. Bet ja kristietis vai mācītājs izpaužas pēc miesas darbu kataloga (Gal.5), vai var teikt: "man ir iemesli, mani uz to izprovocēja"? Apkārtējā vide vienmēr provocēs. Kamēr ar to garīgi netiek galā, kā var ganīt citus? Maldonis teica - dzīves negudri. To nevarēs labot, ievedot happy-clappy dievkalpojumus. Vilkam taisnība, tā nav mūsu lielākā problēma.
|
Aivars |
# Iesūtīts: 2011.11.11 10:35:34
varbūt šitā [173.208.132.210]
Ja drīkst, tad runājot par jūsu lielāko problēmu, gribu padalīties ka man, tajos brīžos, kad man gadās klausīties cēli sprediķojam kādu, par kuru zinu pārāk daudz, lai ticētu, ka viņš tiešām vienmēr dzīvo saskaņā ar paša teikto, palīdz mūsu Kunga teiktais: Mateja 23:3 Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.
Ja gribu ieklausīties Dieva Vārdā, nevis vienkārši tiesāt savu brāli, tad viņa problēmas tajā brīdī paliek viņa problēmas, ne manējās, un man nav jāskumst par `mūsu lielākajām problēmām`. Un zini, Dievs, kas mēdz runāt caur pagānu praviešiem un viņu ēzeļiem, arī caur viņu necienīgiem kalpiem vismaz kādu teikumu katrreiz pasaka.
Atvainojos, ja ar šo savu dzīves negudrību tavas problēmas kā vairoju, bet ja nu noder. |
varbūt šitā [77.247.181.163] |
# Iesūtīts: 2011.11.11 10:47:49
Aivars
Paldies, vienmēr ļoti noder. Redzi, mūsu problēmas ir mūsu tieši tāpēc ka tās uz mums attiecas. Sevi no to apzināšanās norobežojot, cilvēks vairo nevis otra problēmas, bet savējās. |
Aivars |
# Iesūtīts: 2011.11.11 10:53:20
varbūt šitā [77.247.181.163]
Tici man, savējās no tā nevairojas. Tieši otrādi! Atkrīt liekas `mūsu problēmas`
Tas gan nenozīmē, ka kādreiz pie sevis nenodomāju: "Ko tu tur muldi! Labāk pastāsti šajā kontekstā kā izrīkojies ar pilsoni X, situācijā Y!", bet ja uz to baigi nenofokusējas, tad tā `mūsu problēma` vairs nav galvenā, un ieklausoties, vari sev paņemt arī kaut ko labu, ko nu mīļais Debestēvs caur šo draņķa grēcinieku sniedz otram tādam pašam grēka gabalam - man |
varbūt šitā [46.23.70.180] |
# Iesūtīts: 2011.11.11 11:10:39
Aivars
Īstenībā viss, ko gribēju teikt, bija tas, ka ne jau liturģija ir šodienas aktualitāte vai ar cik pirkstiem mācītājs tur oblāti, bet iekšējās izmaiņas, kas sākas ar mūsu alias savu iekšējo problēmu apzināšanos. Tas notiek tad, kad tas notiek, diemžēl ne agrāk. Tiesāšana un aizrādīšanās starp brāļiem neko būtībā nerisina. Savstarpēja palīdzība garīgā izaugsmē mērķim kalpotu daudz labāk. Dzīvojiet laimīgi Dieva gādībā! |
Aivars |
# Iesūtīts: 2011.11.11 11:13:08
varbūt šitā [46.23.70.180]
Nu re, tieši to pašu jau es arī domāju
Gluži kā 133 Psalmā
1 Dāvida svētceļnieku dziesma. Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!
2 Tas ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas bārdā, Ārona bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm.
3 Tas ir kā Hermona rasa, kas nokrīt uz Ciānas kalniem, jo tur Tas Kungs ir apsolījis svētību un dzīvību mūžīgi!
|
varbūt šitā [46.165.196.182] |
# Iesūtīts: 2011.11.11 12:19:05
Aivars
Teorētiski jau visi to saprot un domā. Dzīvē, t.sk. šajā forumā, konferencēs utt. jūt un redz pavisam ko citu. Nokļūšana 133. psalmā, resp., atbilstoša sirdsstāvokļa iegūšana man liekas Nr. 1 no visām pārmaiņām, kādas var un varbūt arī vajag ieviest.
Precizējumam, sevis norobežošana no "mūsu" problēmu apzināšanās bija pārprotama un pārprasta frāze. Atvainojos. Skaidrāk būtu bijis, piemēram: "Vairoties redzēt to, ka pašam ir līdzīgas problēmas kā pārējiem, cilvēks vairo nevis otra problēmas, bet savējās." |
Pater Henricus |
# Labojis Pater Henricus : 2011.11.11 12:19:16
varbūt šitā [173.208.132.210] Tas ļoti, ļoti atsaucas uz "ciešamu pasludinājumu" un stipri ietekmē arī laipnību ar cilvēkiem. Tas nosaka visu gaisotni, kādā draudze dzīvo.
Es gan vairāk domāju uz luterāņu baznīcai nepiemītošo donātisma shizmas uzstādījumu.
Nedomāju, ka normāls mācītājs ar savām problēmām sāktu izgāzt dusmas uz draudzes locekļiem vai ārdītos no kanceles. Ja viņš ir pietiekami garīgi nobriedis, lai vispār būtu mācītājs, viņš spēs nodalīt amatam būtisko no paša problēmām.
Bet cilvēki ir visādi - ir novērots ka pat tāda elementāra lieta kā krusta piešķiršana palīgm. uzlabo gan pasludinājuma evaņģēlisko saturu, gan attieksmi pret cilvēkiem, kad cilvēks sajūtas akceptēts un norimst. |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
