Aivars Lapšāns 
|
Iesūtīts:
2009.11.01 10:58:09
Ko teiksiet? Sākam diskusiju. |
|
indriķis  |
# Iesūtīts: 2009.11.02 23:20:20
Grēciniece , savādāk liekulīgā un neizlēmīgā klusēšana Baznīcai svarīgos jautājumos sāk nogurdināt. (Kā piemēram, jautājums par Zviedrijas LB notiekošo, kurā gribētos dzirdēt mūsu virsganu ļoti skaidri paustu reakciju un nostāju.)
Nu beidzot es varu tev piekrist kādā lietā 100%. |
Merlins  |
# Iesūtīts: 2009.11.02 23:38:43
Aivars Lapšāns
"Šķelšanos organizēja Bāliņš."
Šķelšanos Straupē neviens tīšām neorganizēja. Caur cilvēku miesīgajiem darbiem tā radās un uzplauka. Brālis Bāliņš rīkojās tā, kā prata un domāja pareizi esam. Un brālis Lapšāns arī darīja kā prata un domāja pareizi esam. Un tā kā ne viens ne otrs nebija īsti ņēmuši vērā Jēzus aicinājumu "Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs", tad iznāca tas, kas iznāca. Bet tie, kas Straupē ir normāli, ticīgi cilvēki, nevis pravieši ēlijas ar zobeniem, aizgāja pie bīskapa, izstāstīja savas rūpes un visu atrisināja kā kristīgā draudzē pieklājas. Tikai drusku netaisnīgi iznāca - Bāliņu no Straupes pārcēla, bet Lapšāns palika, kaut abi bija eļļu ugunī lējuši.
"Es nevienu brāli nekad neesmu pazemojis." - esi gan, un kā vēl, tikai neesi pamanījis. Kaut vai to pašu Bāliņu, kurš rīkojās nevis kā velna kalps, bet vienkārši kā stūrī iedzīts cilvēks. Protams, var būt arī tā, ka tos kas nav "tavējie", Tu par brāļiem neuzskati, tādēļ vari tā sacīt. |
lēnprātīgais  |
# Iesūtīts: 2009.11.02 23:44:16
Grēciniece
Vai Tev griētos, ka Baznīcas vadība katru dienu nāk klajā ar veciem paziņojumiem? Attiecībā pret Zviedriju jau 2006. gadā ir skaidri pausta nostāja. Cik spēdama meklē rakstos!
A.god. Upsalas arhibīskapam KG Hammaram
A.god. PLF prezidentam, bīskapam Markam S. Hansonam
A.god. PLF ģenerālsekretāram Dr. Išmaelam Noko
SATRAUKUMĀ PAR VIENOTĪBU
Šo vēstuli mums liek rakstīt Zviedrijas Baznīcas un Baltijas baznīcu nozīmīgās un vēsturiskās attiecības, kā arī mūsu nopietnā attieksme pret līdzdalību Pasaules Luterāņu federācijā – Baznīcu kopībā. Daudzus gadus Zviedrijas Baznīca mums ir bijusi dārgs un nozīmīgs partneris un viens no tuvākajiem kaimiņiem. Mūs saista ilga, savstarpēji bagātinoša vēsture un apustuliskās sukcesijas dārgā zīme. Augstu novērtējams ir Zviedrijas Baznīcas ieguldījums ekumēniskās kustības aizsākšanā un attīstībā. Mēs kopīgi esam bijuši iesaistīti procesā, kas pārveidoja PLF no atsevišķu Baznīcu apvienības par Baznīcu kopību.
Tādēļ ar bēdām un raizēm mēs uzņēmām ziņu par Zviedrijas Baznīcas Ģenerālās sinodes 2005. gada 27. oktobrī pieņemto lēmumu svētīt „reģistrētās partnerattiecības“ jeb juridiski definētu viena dzimuma savienību. Mēs noraidām naida izpausmes pret homoseksuāliem cilvēkiem, taču esam pārliecībā, ka Baznīcas pienākums un pastorālā atbildība ir nest arī viņiem visu Dieva vārdu - bauslību un evaņģēliju, atgriešanos no grēkiem un grēku piedošanu Kristus dēļ tai draudzei, ko Viņš atpircis ar Savām asinīm. Mūsu Baznīcas uzskata, ka homoseksuālas attiecības nav savienojamas ar Kristus māceklību, bet uz tām ir attiecināmi mūsu Kunga vārdi: „Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.“ (Mk. 1:15) To, mūsuprāt, pietiekami skaidri pamato Svētie Raksti, kā tos tradicionāli ir lasījusi un skaidrojusi apustuliskā Baznīca. Tāpēc mēs nevaram uzskatīt viena dzimuma pāru svētīšanu vienkārši par pastorālu aprūpi. Šāds lēmums iezīmē milzīgu pārmaiņu Baznīcas attieksmē pret uzdevumu mācīt un ganīt.
Lai arī atzīstam un respektējam katras Baznīcas tiesības pieņemt savus lēmumus, mēs nožēlojam, ka šis lēmums tika pieņemts vienpusēji, neņemot vērā citu Baznīcu nostāju. Diskusijas, kādas jau PLF asamblejā Vinipegā izraisīja Zviedrijas Baznīcas iesniegtais rezolūcijas projekts par homoseksualitāti, ļāva prognozēt nenovēršamo kaitējumu, ko šādas nostājas pieņemšana nodarīs PLF kopībai. PLF padome centās novērst šo ievainojumu un izveidoja īpašu komisiju ģimenes, laulības un seksualitātes jautājuma izpētei, lai radītu pamatu debatēm. Aizsteidzoties priekšā darba noslēgumam, Zviedrijas Baznīcas Ģenerālā sinode ir komisijas darbu padarījusi par formalitāti. Mēs arī nožēlojam kaitējumu, ko šis lēmums ir nodarījis ekumeniskajiem centieniem, vēl vairāk attālinot Kristus Baznīcas redzamas vienības iespēju un, mūsuprāt, pazeminot visu luterisko Baznīcu ticamību attiecībās ar citām Baznīcām. Mums ir grūti saprast, kādēļ homoseksualitātes jautājumam tiek piešķirta tik augsta prioritāte, ka tā dēļ tiek upurēta Baznīcas ekumeniskā atbildība un vājināta kopība PLF. Fakts, ka lēmumu svētīt viena dzimuma savienības ir atbalstījuši visi zviedru bīskapi, padara mums neskaidru veidu, kādā bīskapi īsteno savu kalpošanu Baznīcas vienībai, kā arī apustuliskās sukcesijas zīmes saturu Zviedrijas Baznīcā šodien.
Tas, ka viena no PLF dalībbaznīcām ir pieņēmusi vienpusēju lēmumu svētīt viena dzimuma savienības, ir radījis faktu, kas būtiski ietekmē attiecības gan ar Zviedrijas Baznīcu, gan PLF sadraudzībā. Viena dzimuma savienību svētīšana ir nesavienojama ar mūsu Baznīcu ticību, ticības apliecību un doktrīnu. Mūsu Baznīcās spēkā esošās Satversmes un noteikumi neļautu atzīt un palikt kopībā ar mūsu pašu garīdzniekiem, kuri praktizētu vai atbalstītu viena dzimuma pāru svētīšanu. Konsekventi tas pats attiecas uz garīdzniekiem citās Baznīcās. Tas nozīmē, ka mēs nevarēsim atzīt un praktizēt kopību ar visiem Zviedrijas Baznīcas garīdzniekiem. Tas konsekventi nozīmē arī to, ka turpmāk nebūs iespējams pilnā mērā īstenot pilnu un beznosacījumu sadraudzību PLF ietvaros.
Mums ir ļoti svarīga Kristus miesas, Viņa Baznīcas vienotība, un tādēļ mēs vēlamies saglabāt attiecības ar Zviedrijas Baznīcu un sadraudzību PLF, cik vien tas jaunajos apstākļos iespējams. Taču augšminētā lēmuma sekas un pārmaiņu apmēri vēl jānovērtē, un iespējamie risinājumi vēl jāmeklē. Mēs aicinām visas PLF dalībbaznīcas pievērst nopietnu uzmanību Zviedrijas Baznīcas lēmumam, jo tas attiecas uz visiem mums. Mēs arī mudinām PLF ģenerālsekretāru Dr. I.Noko meklēt veidu, kā pārrunāt radušos situāciju mūsu Baznīcu kopībā. Mums vajadzētu ar lūgšanām un aizlūgšanām nopietni domāt par iespējamiem modeļiem, kā turpināt attiecības veidā, kas ļautu saglabāt katra integritāti un godīgumu.
Andres Põder
Igaunijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps
Mindaugas Sabutis
Lietuvas evaņģēliski luteriskās Baznīcas bīskaps
Jānis Vanags
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps
Pērnavā, 2006. gada 6. martā
|
Aivars Lapšāns |
# Labojis Aivars Lapšāns: 2009.11.02 23:56:10
Merlins Caur cilvēku miesīgajiem darbiem tā radās un uzplauka.
Kā jau Tev esmu paudis, tad , ja neesi no augšienes atdzimis kristietis, tad vajadzētu vismaz kaut kādu instrukciju ,,svešiniekiem,, kā ieiet draudzē. Viņš nāk kā buldozers, cilvēki pajūk....Un , kas Tu domā te padome nedrīkst iejaukties, ja redz , ka no šī Dieva kalpa ,,kalpošanas,, paliek vien tukšas sienas baznīcā. Padome pieņem lēmumu. Jā tas ir lēmums. Un Draudzes lēmums ir jāakceptē visiem. Bet palaist melus , tas ir baušļa pākāpums.
Jā, caur miesīgiem darbiem , kā Tu raksti, nevis svētā sadraudzē ienāk svešinieks un sāk visu draudzes sarūpēto graut. Nav jau ļaunās pāvestības laiki. Neaizmirsti par ko Luters cīnījās! Sātanam mūslaiku kristieši vairs nepakļausies. Aizmirsti. Tas cilvēku muļķošanas bizness vairs neies cauri.
Un vispār, man Tev jautājums - Tev vispār ir kaut kāds sakars ar Kristu? To , ko Tu te gvelz ir no sātana operas. Straupē tā cilvēka vadībā baznīca jau bija tukša. Tagad viņa ir atkopusies. Es nespēju noticēt Tavai dvīņdabai. Dievs apžēlojies par šo cilvēku!Es neticu , ka Tu esi kristietis. Vienkārši tas neiet kopā. Es redzu Tavu asaru uz teātra kāpnēm..... |
Aivars Lapšāns |
# Labojis Aivars Lapšāns: 2009.11.03 01:05:07
Elmārs Barkāns:
Klusē, sieviete!
) Pagājušajā nedēļā vienā no lepnākajām galvaspilsētas viesnīcām “Maritim Park Hotel” un Torņakalna Lutera baznīcā pulcējās gan pašmāju, gan pasaules teoloģes un mācītājas un sprieda par savu amatmāsu likteni Latvijā.
Viņas ne tikai svinēja pirmo Latvijas sieviešu ordinācijas 30. gadadienu, bet arī mudināja Latvijas luterāņu Baznīcu atkal atļaut daiļā dzimuma pārstāvēm tērpties talārā. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) pasaules ievērību ieguvusi ar to, ka oficiālajā līmenī ieņem kareivīgu nostāju pret sievietēm mācītājām, un tas draud izvērsties ar nemieriem jau tā visai nestabilajā, vismaz ideoloģiskajā līmenī, LELB struktūrā.
Vēsture skopojas ar argumentiem
Pirms 30 gadiem vienīgo skopo ziņu par pirmo Latvijas sieviešu ordinācijas faktu var atrast Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas kalendārā 1976. gadam, ko tolaik sakostiem zobiem un ļoti stingrā uzraudzībā, kā arī niecīgā tirāžā padomju cenzūras apstākļos visžēlīgi atļāva izdot Latvijas luteriskajai Baznīcai. Gada hronikā par 1975. gada 23. augustu lasāms:
“Pirmās sievietes mācītājas Latvijā. Arhibīskapa katedrālē notika trīs Akadēmisko Teoloģijas kursu (ATK) studenšu Helēnas Valpēteres, Bertas Strožas un Vairas Bitēnas ordinācija mācītāja pakāpē (ar titulu mācītāja palīdzes). Tā bija vēsturiska diena Latvijas ev. lut. Baznīcā. Ordināti bija arhibīskaps prof. Dr. theol. J. Matulis, Konsistorijas I prezidija padomnieks prāv. V. Ozoliņš un II prezidija padomnieks ATK rektors virsmāc. Prof. R. Priede. Uzrunu ordinējamām teica prāv. V. Ozoliņš, pēc tam savus veltījuma vārdus — rektors R. Priede. Sprediķoja visas trīs jaunās mācītājas: H. Valpētere par 2. Kor. 5,19-20: “Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!”, V. Bitēna par Ap. d. 20,24: “Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju” un B. Stroža par Mat. 17,1-3,5: «Un tika apskaidrots viņu priekšā, un viņa vaigs spīdēja kā saule, un viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.» Ordinēja arhibīskaps ar saviem asistentiem.”
Tā arī ir visa informācija, ko tolaik Latvijas ticīgā tauta oficiāli varēja iegūt par sieviešu ordinācijas jautājumu. Tālaika padomju totalitārais režīms nepieļāva diskusijas par augstākstāvošo priekšnieku lēmumu pareizību. Tie bija jāakceptē ar “urā!” saucieniem uz lūpām. Tāpat kā stagnācijas laikā 1. maijā un 7. novembrī visus dzina Komjaunatnes (tagad — 11. novembra) krastmalā ar sarkanām lupatiņām māt kompartijas vadoņiem, vajadzēja arī pakļauties arhibīskapa nolēmumiem. Vieni gribēja savu dienišķo rubli pelnīt fabrikā pie konveijera, bet otri — labākajā gadījumā — vienreiz nedēļā aiziet uz baznīcu palūgt Dievu.
Protams, te jāatgādina, ka arhibīskapa nolēmumi tajā laikā bija atkarīgi no čekas un kompartijas pārraudzītās Ministru Padomes Kulta lietu pārvaldes. Lai tālajā 1976. gadā Jānis Matulis varētu ordinēt sievietes, viņam pirmām kārtām atļauja bija jāizprasa nevis no saviem amata brāļiem garīdzniekiem, bet gan no ateistiskās okupācijas varas ierēdņiem. Kā viņš šo atļauju dabūja, ir noslēpums. Tomēr, loģiski secinot, gan padomju ierēdņu kabinetos, gan mācītāju dzīvokļos tolaik droši vien bija gan asas diskusijas, gan smīkņāšana, gan atvieglotas nopūtas. Kāds bija to dziļākais saturs, nekur nav piefiksēts, un tā arī droši vien paliks “mistisks teoloģisks noslēpums”.
Vairākās Atmodas laika publikācijās un arī tagad sarunās ar “Nedēļu” teologi un reliģijas pētnieki savos izteikumos par sieviešu ordinācijas aizsākumu Latvijā ir ļoti lakoniski. Īsumā tos var izteikt šādi: tas bija vienpersonisks, apstākļu diktēts J. Matuļa lēmums, jo Latvijas Baznīcā katastrofāli trūka mācītāju.
Sievietes atrod brīvību
Padomju laikā studēt par garīdznieku vārda vistiešākajā nozīmē bija dzīvībai bīstami. Pazīstu kādu puisi, kurš pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados gatavojās iestāties ATK. Par viņa nodomiem kaut kādā veidā uzzināja čeka, kuras aģents drīz vien puisi “nejauši” sastapa uz kāda ielas stūra un izteica ultimātu: “Izvēlies! Ja iesi studēt teoloģiju, mēs tevi uzreiz iesauksim armijā un aizsūtīsim uz kara zonu. Ja ne — dienests izpaliks.” Glābdamas savu ādu, studētgribētājs tā arī ATK neiestājās. Savukārt meitenēm ar sarkanarmiju draudēt nevarēja (droši vien, viņām draudēja ar kaut ko citu, bet tas bija dzīvībai mazāk bīstami).
Padomju laikos gara (un arī ticības) brīvība sievietēm bija daudz iespējamāka nekā vīriešiem. Tādēļ viņu ticība bija ne vien izdzīvošanas, bet arī dzīvības jautājums. Balstīta arī teoloģiskā pārliecībā. Sieviešu nestais Ticības Vārds bija patiesāks, un tas varēja ja ne izglābt, tad vismaz saturēt laicīgās varas plosīto Baznīcu. To arī droši vien saprata J. Matulis. Viņam arī bija teoloģiski argumenti, kuri diemžēl atklātībā tā arī nevarēja parādīties. Tolaik Latvijā, atšķirībā no demokrātiskām sabiedrībām, bija pieļaujama tikai viena “diskusija” — kompartijas akceptētās ideoloģijas slavināšana.
Bikls teoloģisks diskurss
Kaut gan tajā pašā jau pieminētajā “Baznīcas kalendārā” bija pieļauts teoloģisks diskurss, izdevumā, kurā slavināta cīņa par mieru, tautu draudzība un publicēti aicinājumi trimdas latviešiem atgriezties saulainajā padomju Latvijā, ir publicēti arī četri sprediķi.
Viena no tiem autore ir Helēna Valpētere, tolaik — Rīgas Mārtiņa draudzes mācītāja. Svētrunas nosaukums ir visnotaļ zīmīgs — “Mīlestība”. Sprediķa autore citē Raini: “Gūt var ņemot,/ Gūt var dodot./ Dodot — gūtais/ neatņemams.”
Vai tas attiecas ar uz mācītājas amata krustu? Tālāk viņa raksta: “Kādēļ neatņemams? Tādēļ, ka dodot var gūt tikai tad, kad to dara labprātīgā nesavtīgā mīlestībā, un tāds guvums ir mūžīgi neatņemama daļa tevī, kura, darbodamās mūsos, pilnveido mūs mīlestībā.” Tātad pirms 30 gadiem uzsāktā sieviešu ordinācija bija mīlestībā balstīta. Tikai tagad šī mīlestība savulaik ordinētajām dāmām ir atņemta. Latvijas luterāņu Baznīca ir vienīgā kristīgā konfesija Vecajā pasaulē, kurā ir bijusi atļauta un pēc tam atkal aizliegta sieviešu konsekrācija par garīdzniecēm. 1993. gadā pēc Jāņa Vanaga stāšanās valsts luterāņu ganāmpulka priekšgalā, sievietēm atkal aizliedza kļūt par mācītājām.
Līdz tam brīdim vēl vairākas sievietes bija oficiāli paspējušas ietērpties talārā. Viņas ordinēja Atmodas laikā par arhibīskapu kļuvušais un 1992. gadā traģiski bojāgājušais Kārlis Gailītis. Viņš sievietēm par mācītājām atļāva kļūt, nevis totālā mācītāju trūkuma spiests vai tādēļ, ka tā bija izdomājis vientulībā pie sava rakstāmgalda un dabūjis akceptu varasvīru kabinetos, bet gan garīgās pārliecības mudināts.
Bībelē raksta par klačām
Latvijas luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente Vija Klīve (viņu par luterāņu diakoni 1990. gadā ordinēja trimdas Baznīca) “Nedēļai” pamatoja, kādēļ arī sievietes drīkst būt garīdznieces: “Es domāju, ka tas tā vienkārši ir. Teoloģisko jēdzienu ziņā mēs neesam ne jūdi, ne grieķi, ne vīrieši, ne sievietes. Mēs esam viens Kristū, un tādēļ mēs arī Dieva priekšā esam ar vienādām tiesībām. Bībelē ir panti par to, lai sievietes klusē, bet tie ir izrauti no konteksta, tie ir rakstīti vietējiem apstākļiem. Pirms divtūkstoš gadiem baznīca bija tā vieta, kur sievietes vienreiz nedēļā varēja sanākt kopā un parunāties. Domāju šais pantos ir runa tieši par šādām reizēm — lai sievietes dievnamā nepļāpātu. Tas neattiecas uz to, ka sievietei baznīcā vispār būtu jāklusē, ka viņa nedrīkst sprediķot. Tie panti jāskata kontekstā, tie nav ierakstīti uz mūžīgiem laikiem. Laiki mainās! Dievs ir dzīvs, un Viņš nav ierāmēts kādos rāmjos pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Viss iet uz priekšu.
Arī Mārtiņš Luters aizstāvēja vispārējās priesterības principu. Mēs visi esam priesteri, tikai mēs no sava vidus izvēlamies vienu cilvēku, kurš varbūt ir izglītotāks, lai viņš visas šīs garīgās lietas vadītu, lai nebūtu haoss. Luteram nebija nekas pret to, ka arī sieviete ir mācītāja, viņai ir tādas pašas tiesības kā vīrietim. Tikai Lutera laikā bija tāda vēsturiskā situācija, ka sievietes tolaik nekalpoja par garīdzniecēm.”
Tātad, pēc V. Klīves teorijas, bieži citētie panti, kurus izmanto sieviešu priesterības noliedzēji, ir rakstīti tāpēc, lai, vienkāršoti runājot, «bābas baznīcā nedzītu klaču». Ja viņas tur publiski uzstājas ar svētrunām, lūgšanām, Bībeles lasījumiem, nav nekādu šķēršļu, tieši otrādi. Lūk, pāris problemātisko citātu no Pāvila vēstulēm:
“Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā. Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva. Un Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā.” (1. Tim. 2,11-14)
“Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka.” (1. Kor. 14,34)
LELB arhibīskaps J. Vanags teoloģu apgalvojumus uzskata par muļķībām vai arī viņš tajos negrib iedziļināties. Viņš deklarē: “Tas, ka ordinācija ir rezervēta vīriešiem, bijusi baznīcas nostāja, un līdz šim nav izdevies saklausīt pārliecinošus pretargumentus.” Laikrakstā “Diena” luterāņu virsgans skarbi piebilst: “Baznīcās, kur bīskaps noraida sieviešu ordināciju, viņu neviens nevar piespiest ordinēt, ja viņš uzskata, ka tas nav pareizi.”
Cerība mirst pēdējā
Tā kā LELB par mācītājiem pagaidām var kļūt tikai ar J. Vanaga svētību, tad latviešu teoloģēm vienīgi jācer uz Dieva brīnumu, lai viņas drīzumā kļūtu par LELB garīdzniecēm. Un viņas tic arī šim brīnumam, jo “cerība kaunā nepamet”.
K. Gailīša pirmā ordinētā (1989. gada 9. septembrī) persona — mācītāja Sarmīte Fišere “Nedēļai” pieļāva iespēju, ka var pienākt brīdis, ka sievietes atkal varēs kļūt par LEB draudžu ganēm: “Tas nāk iekšēji. Tas ir katra cilvēka sirdsapziņas jautājums. Dievam visas lietas ir iespējamas, Domāju, ka arī mūsu pašu arhibīskaps var mainīt savas domas.”
V. Klīve ir mazliet politiski racionālāk noskaņota un par iespējamo teoloģisko revolūciju LELB saka: “Tas ir tāpat kā ar PSRS. Padomju Savienības sabrukums nāca ātrāk, nekā daudzi to bija iedomājušies. Nezinu, kas notiks un vai tā būs revolūcija. Dievs darbojas, un mēs nezinām, kā Viņš darbojas.”
|
Merlins |
# Iesūtīts: 2009.11.03 07:20:30
Aivars Lapšāns
Redzi Aivar, Straupes lietā es varbūt nezinu visas detaļas, kuras zināmas Tev, tādēļ es runāju par otru pusi, kas labāk zināma man. Es liecinu par to, ko esmu redzējis un dzirdējis. Par Straupes draudzes padomi kapituls sākumā tiešām pieņēma nepareizu lēmumu, kas pēc tam bija jāatceļ. Bet tas notika lielā mērā tādēļ, ka pēc Tevis sprieda par visu draudzi. Kļūdaino lēmumu varēja atcelt, kad, satiekoties ar Straupes draudzes ļaudīm, noskaidrojās, ka Tu tajā esi drīzāk izņēmums un unikums, nevis ka visa draudze ir aizmaldījusies no luteriskās mācības un tradīcijas. Tādēļ man liekas nedaudz ironiski, ka Tu visu laiku atsaucies uz to ka " manā(!) draudzē viss ir kārtībā". Lai Dievs dod, ka tā, bet, ja velnam, kā Tu saki, neizdevās tur visu sajaukt, tad ne jau pateicoties Tev, bet drīzāk par spīti Tavām darbībām. Bet ne jau par Straupi šeit ir runa. Drīzāk par šo:
"Neaizmirsti par ko Luters cīnījās!"
To patiešām vajadzētu paturēt prātā. Luters cīnījās par baznīcu, kuras ticība un dzīve būtu pamatota Bībeles svētajos rakstos. Tādēļ viņš cīnījās gan pret pāvestiešiem, kas evaņģēlija patiesību bija apslēpuši zem cilvēku ieviestām mācībām. Bet ne mazāk stingri Luters cīnījās pret jūsmotājiem, kas pāri Bībelei lika savas personīgās, pa taisno no Svētā Gara saņemtās atklāsmes. Spriežot no tā, ko Tu esi rakstījis šai forumā, Tu liecies esam tipisks jūsmotājs, kuru ļoti kaitina uz Bībeles rakstiem pamatoti spriedumi, kad Tie nesaskan ar Tavām personīgajām atziņām. Tas ir iemesls, kādēļ Tev šeit dažs labs runā pretī.
|
Ivo Pavlovičs  |
# Iesūtīts: 2009.11.03 09:04:02
Gnostiķis Debesu valstībā mēs vēl nedzīvojam, tā ka jāievēro tas, kas sacīts par zemes lietām. Jā, un tām zemes lietām ir atspulgs Debesīs. |
Ivo Pavlovičs |
# Iesūtīts: 2009.11.03 09:25:43
Aivars Lapšāns Es ļoti ceru, ka optimisms attiecībā uz sieviešu ordināciju ir nepamatots. Aivar, ja tu redzētu kādas sekas ir sieviešu ordinācijai ilgtermiņā, tad iespējams, tu tā nerunātu. Tu pats aicini runāt par sieviešu ordinācijas jautājumu, bet nespēj valdīties un runāt argumentēti, ne emocionāli. |
Mārtiņš  |
# Iesūtīts: 2009.11.03 10:03:26
Latvijas luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente Vija Klīve (viņu par luterāņu diakoni 1990. gadā ordinēja trimdas Baznīca) “Nedēļai” pamatoja, kādēļ arī sievietes drīkst būt garīdznieces: “Es domāju, ka tas tā vienkārši ir. Teoloģisko jēdzienu ziņā mēs neesam ne jūdi, ne grieķi, ne vīrieši, ne sievietes. Mēs esam viens Kristū, un tādēļ mēs arī Dieva priekšā esam ar vienādām tiesībām . Bībelē ir panti par to, lai sievietes klusē, bet tie ir izrauti no konteksta, tie ir rakstīti vietējiem apstākļiem. Pirms divtūkstoš gadiem baznīca bija tā vieta, kur sievietes vienreiz nedēļā varēja sanākt kopā un parunāties. Domāju šais pantos ir runa tieši par šādām reizēm — lai sievietes dievnamā nepļāpātu. Tas neattiecas uz to, ka sievietei baznīcā vispār būtu jāklusē, ka viņa nedrīkst sprediķot. Tie panti jāskata kontekstā, tie nav ierakstīti uz mūžīgiem laikiem . Laiki mainās! Dievs ir dzīvs, un Viņš nav ierāmēts kādos rāmjos pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Viss iet uz priekšu. (pasvītrojums mans)
Teoloģes kundze runā par tiesībām Dieva priekšā. Mana neteologa saprašana saka, ka Dieva priekšā mums ir atbildība un žēlastības apsolījums. Arī mans otrs pasvītrojums norāda uz problēmu argumentācijā, jo ir tiešā pretrunā ar luterisko sola scriptura . Izskatās, ka viņai pašai kaut kas nelīmējas ar argumentāciju.
Arī Mārtiņš Luters aizstāvēja vispārējās priesterības principu. Mēs visi esam priesteri, tikai mēs no sava vidus izvēlamies vienu cilvēku, kurš varbūt ir izglītotāks, lai viņš visas šīs garīgās lietas vadītu, lai nebūtu haoss. Luteram nebija nekas pret to, ka arī sieviete ir mācītāja, viņai ir tādas pašas tiesības kā vīrietim. Tikai Lutera laikā bija tāda vēsturiskā situācija, ka sievietes tolaik nekalpoja par garīdzniecēm.
Lai Luteru minētu kā aizstāvi, ir jāparāda, kā viņa aizstāvētais vispārīgās priesterības princips attiecas arī uz sieviešu kalpošanu, citādi es to redzu tikai kā manipulatīvu paņēmienu. Un atkal, nevis Dieva griba, bet sieviešu vs. vīriešu tiesības.
Diemžēl abas ierakumu puses ļoti stipri cīnās pret oponentiem un par savām tiesībām vai viedokli, un, kā man no malas tas izskatās, gandrīz visi aizmirst par Dievu, kuram tik ļoti gribam klapot. Te tiešām par paraugu vajag ņemt un celt Luteru, kurš Rakstos lūkojās pēc Dieva gribas, nereti esot pat šokēts par tur ieraudzīto, it īpaši uz savu personīgo iedomu un vēlmju fona. |
Mods-1 |
# Iesūtīts: 2009.11.03 11:16:57
Aivars Lapšāns un Merlins varētu savas ārpus tēmas sarunas turpināt kaut kur citur. |
Aivars Lapšāns |
# Iesūtīts: 2009.11.03 11:35:49
Merlins
Redzi Aivar, Straupes lietā es varbūt nezinu visas detaļas, kuras zināmas Tev, tādēļ es runāju par otru pusi, kas labāk zināma man.
Es kā jaunās derības jūsmotājs Tev papaudīšu, ka sīkumus var uzzināt tikai un vienīgi padzīvojot attiecīgajā draudzē.
Tava informācija par Straupes draudzi ir no dokumenta , kurš sarakstīts bija no B. puses kā apmelojošs dokuments, lai izformētu draudzi. Meliem īsas kājas. Kristīgajā sabiedrībā nevar spriest no klačām, nepatiesām liecībām. Tu paņem melus un ar tiem sāc manipulēt . Atbrauc uz sadraudzību Straupē. Mums ir pirtiņa . Varēsi brāļiem un māsām par mani izprašņāt. Varu nebūt klāt. Tad Tev veidosies viedoklis pareizajā virzienā.
Man Tev jautājums- kāpēc es nevaru būt jūsmotājs? Mīlu Jēzu un jūsmoju. Mīlu savu draudzi un jūsmoju. Kas TEv žēl?
Un . Merlin. būtu pareizāk , ja tu šajā diskusijā nenāktu ar uzbrukumu, bet mīlošu sirdi. |
mārrutku vilks  |
# Iesūtīts: 2009.11.03 11:42:00
Un kādā tieši veidā Aivara Lapšāna un Merlina personiskā sarakste būtu nozīmīga sieviešu ordinācijas jautājumā?
Aivars Lapšāns
varbūt uzraksti Merlinam personīgu ielūgumu uz epastu un turpiniet sarunu privāti?  |
Aivars Lapšāns |
# Iesūtīts: 2009.11.03 11:52:56
Ivo Pavlovičs
Ivo , es jau teicu, ka Zviedrijas ilgtermiņš te neiederās. Mums ir jāpeirāda, ka te ir Latvija. Ka te gan vīrs gan sieva ir viena miesa - vienoti Kristū.
Be, ja kalpošana ir liturģiski bāzēts uzvedums , tad , es Tev piekrītu - sātnam durvis vaļā ..... |
Aivars Lapšāns |
# Iesūtīts: 2009.11.03 11:53:40
mārrutku vilks
Man jau ir. |
Aivars Lapšāns |
# Iesūtīts: 2009.11.03 11:56:25
Ivo Pavlovičs
Lai citi parunā. Es tikai lūdzu , ne caur Lapšānu, bet caur Jēzus mīlošo sirdi. |
mārrutku vilks |
# Labojis mārrutku vilks: 2009.11.03 11:59:58
Īstenībā šai diskusijā lielā mērā novērojami visi iemesli, kāpēc par šo tēmu mūsu Baznīcā ir tik sarežģīti runāt. Proti, tikai retais diskutētājs spēj saglabāt mieru un meklēt patiesību. Lielākā daļa viegli novēršas no apspriežamā temata, lai izteiktu indīgas piezīmes pret tiem, kam ir cits viedoklis, ja nevar izdomāt argumentu, vienkārši izsakās noniecinoši un vulgāri u.tml.
Jautājums, vai šādā emocionālā gaisotnē ir iespējams nonākt līdz kādam risinājumam vai arī vispār ieraudzīt to, kas ir patiesā problēma?
Kā Aivars teica, ne jau sieviešu ordinēšana vai neordinēšana ir galvenā problēma un ar vienkāršu lēmumu par vai pret nekas netiks atrisināts. Kā redzams no Aivara Lapšāna iekopētajiem materiāliem, kā arī no citām vietām, kur Latvijas mācītājas sievietes runā - viņas kļuva par mācītājām tādēļ, ka bīskaps viņas aicināja kalpot, pašas nerāvās un neuzplijās. Un tolaik, pie katastrofāla mācītāju trūkuma, iespējams, bīskapam nebija citas izejas.
Un, zinot visu to, man šķiet noziedzīgi un ļauni pārmest šīm sievietēm, ka viņas ar varu ir rāvušās altārī, ka viņas maisās pa kanceli un citādus tādus tekstus - jo viņas savulaik ticības un Evaņģēlija sludināšanas dēļ uzņēmās ļoti smagu kalpošanu, riskējot ar savu fizisko un garīgo veselību, jo nebija pietiekoši daudz vīriešu, kas to būtu darījuši. Toties tagad, paēdušiem sēžot pie datora siltā istabā, protams, ir viegli spriedelēt par to, cik briesmīgi viņas rīkojušās un ka tagad vajadzētu viņas atcelt.
Un jautājums īstenībā ir vēl plašāks - par Gara dāvanu atpazīšanu un pielietošanu draudzēs, par to, lai kristietis ar dāvanu mācīt un ganīt ļaudis netiktu nosūtīts uz virtuvi ar norādi, ka tā ir vienīgā vieta, kur viņa dzimuma cilvēks var kalpot u.tml. |
Aivars Lapšāns |
# Iesūtīts: 2009.11.03 12:14:56
mārrutku vilks
Āmen! |
Aivars Lapšāns |
# Iesūtīts: 2009.11.03 12:24:16
Ivo Pavlovičs
ES Tev , Ivo, mazliet par to ilgtermiņu.
Šai pasaulei vairs ilgs laiks netiek dots. Un uz ilgtermiņu vairs nav ko cerēt. Tāpēc draudzes ir ātrumā jāsakārto. Kur vajadzīgs mācītājs - tur mācītājs , kur sieva tur sieva mācītāja. Viņu jau nemaz nav. LELBā ir mācītāju trūkums. Pie tam kritisks. Mēs pat varam piedzīvot Jēzus nākšanu. Kāds te ilgtermiņš. Mums nekavējoties ir jāsaliedējas vienā miesā. Un no augļiem būs skatīt sievas kalpošanas darbu, citādi .....iespējams Tu sacelies pret Dieva pavēli šai sievai. Diezgan bīstami būt pārliecinātam. Vēlreiz atkārtoju. Sievas Latvijā kalpo ļoti labi. Augļi garšīgi un daudz. Vai tagad īstais laiks tajos ielaist tārpu? |
danar  |
# Iesūtīts: 2009.11.03 12:37:31
mārrutku vilksBet kas tad ir patiesiba...vai ne ta,ka esam grecigi laudis,kuri nemitigi putrojas savos spriedumos.Ka ir tomert mums jaturas pie kadam norādēm un nevaram visu darit ka ienak prata.Ta kam tad mums vispar tadi Raksti ir vajadzigi?Darisim katrs pec sava prata,jo visi taks esam priesteri.Te neredzu cinu pret sievietem-macitajam,drizak par Sv.Rakstu autoritati.Tas tapat ka pie arsta aizejam,vins mums iesaka kadas zales lietot,pie kada specialista griezties,bet ja tu tam atmet ar roku,tad var but letals iznakums.Tapat skiet ir ar garigam lietam,zinam tac,ka visi slimi ar greku esam,Dievs ir veidojis kaut kadu kartibu,lai mes tiktu dziedinati.Devis Zāles un ari noteicis kadiem Arstiem-asistentiem but.Vins tacu zin kas un ka mums ir labak.
Un ari virtuvee var mācīt laudis
|
danar |
# Iesūtīts: 2009.11.03 13:01:28
Aivars LapšānsNu,uz Jezus otro atnaksanu mums ir jabut gataviem katru dienu,jo nav jau zinams kura diena,stunda Vins naks.un nav citas Dieva paveles,ka tikai tas,kuram varam izlasit Sv.Rakstos. |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
