klusētājs 
|
Iesūtīts:
2008.08.10 16:46:46
1.piekšvēsture sākot no komunistu totalitārā režīma sabrukuma Austrumeiropā 2. konflkta plānošana un, kas bija/ir separātistu (lasīt "teroristu"  sponsors Dienvidosetijā 3. shēmas, arī iebrukuma dienas izvēle vienlaicīgi ar olimpiādes atklāšanu - lai max samazinātu sab. uzmanību faktam 4. iespējamie iemesli un, vai tā ir tikai nafta? par šo aktualitāti gribētos dzirdēt viedokļus |
|
Sandis  |
# Iesūtīts: 2008.08.17 20:19:31
Akebono
Tas man atgādina pedofīlijas skandālu garīdzniecībā.SLēpa ta,līdz pēdējam brīdim,kamēr sūdi mutē nesmēlās slēpa visejādi pieklusēja.Tā arī ar bībeles storijiem slēpj,joprojām slēpj un neatzīst.
Atgādināšu:
Skandāls Baznīcā ASV: iemesli un sekas
RTI Prof.Pr.Pauls Kļaviņš, Dr. theol.
2002. gada sākumā visu pasauli pāršalca un uzreiz sabiedrības nosodījumu izpelnījās masu informācijas līdzekļos neskaitāmas reizes izkliegtās ziņas par notikumiem Katoliskajā Baznīcā ASV: tika izvirzītas apsūdzības pret priesteriem, kuri seksuāli izmantojuši bērnus un nepilngadīgos. Laika gaitā, cenšoties norobežoties no nepamatotiem gadījumiem, noskaidrojās, ka ir izteikti apvainojumi ne tikai pret dažiem desmitiem, bet gan pret vairākiem tūkstošiem katoļu priesteru un garīgo ordeņu locekļiem. Lai gan kopumā runa ir tikai par 4% no visiem katoļu garīdzniekiem, tomēr šis skandāls Baznīcā skar ne tikai katru konkrēto vainīgo un viņa upuri, bet arī liek kritiski pārskatīt priesteru audzināšanas un bīskapu pastorālās vadības sfēru. Kā zināms, seksuāla vardarbība sastopama arī daudzās ģimenēs un sekulārās organizācijās, kur to dažādu apsvērumu dēļ cenšas noklusēt. Savienoto Valstu katoļu organizācijās izdarītie pārkāpumi izpelnījās īpašu ticīgās tautas un sabiedrības nosodījumu, neizpratni un sašutumu sakarā ar to, ka tie priesteri, kas izdarījuši vardarbību vienā draudzē, nereti tika pārcelti uz kādu citu, kurā tāpat turpināja savu amorālo rīcību. ASV bīskapi ir atklāti atzinuši savas kļūdas un atvainojušies ticīgajiem, tomēr skandāla izraisītās sekas nāksies labot vēl ilgi.
Šajā rakstā mēģināts sniegt objektīvu pārskatu par šo skandālu Baznīcā. Šoreiz aprobežosimies tikai ar diecēzes priesteru problēmām, atstājot otrajā plānā garīgos ordeņus, piem., pedofīlijas skandālā iejaukto mūku un mūķeņu specifisko situāciju. Vispirms problēmas vispārējais raksturojums (I daļā), tad jautājumi, kas skar priesteru sagatavošanos un darbību draudzē (II daļā), bīskapu rīcība šī skandāla mazināšanā (III daļā) un nobeidzot ieteikumi šāda veida krīzes novēršanai (IV daļā).
I daļa
Uzrunājot ASV kardinālus 2002. gada 23. aprīlī, Jānis Pāvils II teica: „Jauniešu izmantošana ir nopietns morālās krīzes simptoms, kas ietekmē ne tikai Baznīcu, bet arī visu sabiedrību”. Mazgadīgo seksuāla izmantošana Amerikas sabiedrībā ir izplatīta daudz vairāk nekā agrāk bija domāts un atzīts. Pēc dažām aplēsēm, katra ceturtā sieviete un katrs septītais vīrietis ir pieredzējuši viena vai otra veida seksuālo izmantošanu bērnības gados. Lielākajā daļā gadījumu tas notiek ģimenē, lai gan, iztrūkstot statistikas datiem, nav iespējams pateikt procentuālās attiecības starp priesteru un pārējās sabiedrības locekļu iesaistīšanos šajos noziegumos. Tomēr Baznīcas kalpu gadījumā šiem notikumiem seko īpašs nosodījums, jo cilvēki no garīdzniekiem sagaida augstākus morālus uzvedības standartus.
Diecēžu dokumentācija norāda, ka no 1950. gada līdz 2002. gadam apsūdzības mazgadīgo izmantošanā tika izvirzītas 4392 priesteriem, proti, 4 % no visiem aktīvi darbīgajiem Savienoto Valstu garīdzniekiem, kuru kopskaits sasniedz 109 694 personas.[1] Cietušo skaits šajos gados bijis 10 667. Viņu labā Baznīca iztērējusi vairāk kā pusmiljardu dolāru. 81 % no cietušajiem bija vīriešu kārtas: 78 % cietušo vecumā no 11–17 gadiem; 16 % – vecumā no 8–10 gadiem; mazāk nekā 6 % – jaunāki par 8 gadiem. Tātad visvairāk pārkāpumu saistīts nevis ar pedofīliju, kas ir psihiatriska novirze un pastāv pieaugušā cilvēkā seksuālā pievilcībā pie bērniem pirms pubertitātes, kas katrā bērnā sākas atšķirīgi, bet ar efebofīliju, kas netiek uzskatīta par psihiatrisku novirzi un raksturojas ar homoseksuālu pievilcību pie pusaudžiem. Konkrētu skaitu un vecumu bieži nav iespējams noteikt, jo nereti apsūdzībām nav pamatojuma, tās izvirzītas ar novēlojumiem vai vispār palikušas nezināmas. Paši pārkāpumi pieauguši 20. gs. 60. gados un visvairāk notikuši 70. gados, to skaits samazinājies vēlāk, īpaši strauji 90. gados. Šī statistika palīdz labāk saistīt šos pārkāpumus ar dominējošiem fenomeniem Baznīcā un sabiedrībā. Lai gan tie notikuši visās Amerikas diecēzēs, kuru kopskaits pašlaik ir 175, tomēr skaita ziņā pastāv liels nelīdzsvars, kas saistīts ar atšķirīgām norisēm un vadību vietējās Baznīcās. Lielākā daļa apsūdzēto ir diecēzes priesteri, atšķirībā no priesteriem – ordeņu un kongregāciju locekļiem, pret kuriem apsūdzību mazāk. Procentuāli pret 61 % no apsūdzēto priesteru skaita ir iesniegta viena apsūdzība; pret 27 % priesteru – divas vai trīs; pret 14 % – četras līdz deviņas, bet pret 3 % vai 149 priesteriem vēršas pat desmit un vēl vairāk apsūdzības smagos pārkāpumos, kuros iesaistīti gandrīz 3000 cietušo.
Patiesībai par labu jāatzīst, ka vairumā no minētajiem gadījumiem diecēze vai reliģiskais ordenis jau no sākta gala, kaut nepietiekami, tomēr reaģēja uz notiekošo. Gandrīz 40 % apsūdzēto priesteru piedalījās specializētās psiholoģisko terapiju programmās, lai atbrīvotos no savām seksuālajām novirzēm. Tomēr ļoti reti apsūdzības fakti tika iesniegti valsts iestādēm. Pēc uzskaites datiem tikai aptuveni 100 vai vairāk priesteru, bieži vien suspendēti, bija ieslodzīti ASV cietumos par uzvedību, kas saistījās ar mazgadīgo seksuālo izmantošanu. Citi, turpretī, tika vienkārši pārcelti uz citu draudzi vai pat citu diecēzi, nemaz neinformējot par viņu novirzēm ne ticīgos, ne vietējo baznīcu administrāciju.
Bērnu seksuālo izmantošanu par smagu noziegumu uzskata ne tikai civilie, bet arī Baznīcu likumi, izvirzot atbilstošu sodu. Laterāna III koncils 1178. gadā noteica „atlaist no klerikālā stāvokļa vai citkārt turēt klosteros gandarīšanas veikšanai” tos garīdzniekus, ko pieķēra pederastijas vai sodomijas grēkā. Atsevišķos gadījumos par šo noziegumu draudēja nāvessods uz sārta, kā to neatlaidīgi pieprasīja sv. Bernardīns no Sjēnas. 1566. gada pāvesta dekrēts noteica, ka jebkurš klēriķis, kas ir vainīgs noziegumos pret dabu, „jānodod laicīgām iestādēm sodīšanai”. Iepriekšējais (1917. gada) Baznīcas likumu kodekss (2359. kan. 2§), kā arī pašreiz spēkā esošā (1983. gada) kanonisko likumu norma nosaka „sodīt ar taisnīgu sodu, neizslēdzot atlaišanu no klerikālā stāvokļa, jebkuru garīdznieku, kas ar nepilngadīgo veicis pārkāpumus pret sesto dekaloga bausli” (1395. kan.) Reti šis sods pieminēts, lai gan cits kanonisko tiesību pants norāda, ka, ja Baznīcas pārvaldē pielaista vainīga nolaidība, tad tā pati par sevi ietver sodu, pat atlaišanu no amata (1389. kan.).
ASV Baznīcā par garīdznieku iesaistīšanos nepilngadīgo izmantošanā pastāvēja ļoti minimāla izpratne. Plašu ievērību 1984. gadā ieguva priestera Gilberta Gautē (Lafajotes diecēzē, Luiziānā) pārkāpumi, kuri daudziem atvēra acis uz šo problēmu. Diecēžu vadītāji un bīskapu konference kopumā pievērsās šim jautājumam vairākkārt, bet rezultātā pieņemtās normas palika vienīgi ieteikumu līmenī. Netika pieņemti visus bīskapus saistoši noteikumi krīzes novēršanai.
Problēma plaši parādījās 2002. gada sākumā izplatītajā informācijā, ka Bostonas arhidiecēzes priesteris Džons Geogāns, neskatoties uz daudzām sūdzībām par mazgadīgo izmantošanu, tika pārcelts no draudzes uz draudzi, sākot no 1979. gada līdz laicizācijai, t. i. izslēgšanai no klerikālās kārtas 1998. gadā. Tāpat priesteris Pauls Šanlijs, neskatoties uz Vatikāna bažām par viņa paustajiem skandalozajiem uzskatiem un attiecīgu rīcību, turpināja darboties kā priesteris līdz 1996. gadam. Šie un citi priesteri Bostonas arhidiecēzē varēja netraucēti darboties daudzus gadus, nesaņemot būtisku vairāk vai mazāk informētās arhidiecēzes pretestību jeb nosodījumu. Lielākā atbildība šajā nolaidībā gulstas uz kardinālu Lovu, kas bija tieši šī iemesla dēļ spiests atkāpties no Bostonas arhibīskapa amata 2002. gada 13. decembrī. Vienlaikus Masačūsetsas ģenerālprokurors 2003. gada jūlijā secināja, ka arhidiecēzes vadība, nepārkāpjot nekādu likumu, tomēr pieļāvusi nopietnas organizatoriska rakstura kļūdas.
2002. gada aprīlī pāvests Jānos Pāvils II sasauca Vatikānā šīm problēmām veltītu apspriedi. Viņš atzina, ka „priesterībā vai reliģiskajā dzīvē nav vietas tiem, kas dara pāri nepilngadīgajiem”. Neadekvāta reakcija pret šādu uzvedību mazina uzticību Baznīcai. Krīzes risinājumam jānorit uz drošiem ticības pamatiem.
2002. gada jūnijā Dalasā ASV Bīskapu konference pieņēma „Bērnu un jauniešu aizsardzības” hartu, kā arī izstrādāja atbilstošas normas konsekventai rīcībai, risinot šāda rakstura jautājumus. Vispirms runa ir par dziedināšanas un izlīgšanas veicināšanu attiecībā uz cietējiem, kuriem ir tiesības saņemt īpašu pastorālo aprūpi. Tad dokuments pievēršas tam, kā vislabāk reaģēt uz šo problemātiku: informācijas sniegšanai valsts iestādēm; garīdznieka atcelšanai no darbības draudzē; rūpīgai apsūdzības pamatotības izpētei; noteiktiem uzvedības standartiem. Pēc tam dokuments izklāsta jaunievestos organizatoriskos mehānismus jau esošās problemātikas izpētei un analīzei, kā arī ticīgo aizsardzībai nākotnē. Īpaši uzsvērta diecēžu un nekatoļu konfesiju sadarbība semināra un garīdznieku sadzīves programmu uzlabošanai.
Bīskapu konferences pieņemtās normas nosaka šādus etapus apsūdzību gadījumos: iepriekšēja izmeklēšana saskaņā ar kanonisko likumu; Vatikāna informēšana pēc pietiekamu pierādījumu savākšanas; garīdznieka atcelšana no kalpošanas amata; dzīves vietas ierobežošana; aizliegums publiski svinēt Euharistiju līdz procesuālo jautājumu izskatīšanas beigām. Diecēzēm jādibina laju padome, kas konfidenciāli sniedz konsultāciju bīskapam par to, kāds lēmums pieņemams par pašu apsūdzību (tās nopietnība, pamatotība, uzticība) un priestera atbilstību kalpošanai. Vienlaikus izmeklēšanas laikā, cik vien iespējams, ir jāsargā apsūdzētā reputācija.
Īpašu rezonansi ieguvusi atziņa par „nulles toleranci” attiecībā uz tiem garīdzniekiem, kuriem pierādīts kaut viens seksuāls pārkāpums pret nepilngadīgo. Seksuāls pārkāpums ietver ne tikai dzimumaktus, bet arī nepiedienīgu pieskaršanos. Visi šie garīdznieki pakļauti laicizācija, izņemot vecos un slimos priesterus. Tiem jālūdzas, jāgandara, tie nedrīkst publiski svinēt Sv. Misi, pieņemt sakramentus, valkāt garīdznieka apģērbu un stādīt sevi publiski priekšā kā priesteri.
Daudziem tomēr šī „nulles tolerance” nav saskaņojama ar Dieva žēlsirdību un piedošanu, kuru sludina Baznīca. Izskan domas, ka laicizācija jebkādā gadījumā ir ārkārtējs risinājums. Sabiedrība būtu labāk aizsargāta, ja priesteri vienmēr paliktu Baznīcas paspārnē. Citi uzskata, ka atjaunot laju uzticību Baznīcas vadībai var tikai ar radikāliem risinājumiem. Tomēr visi piekrīt tam, ka ar sodiem un milzīgām naudas kompensācijām, kas veselas ASV diecēzes noved bankrota priekšā, vien nepietiek. Skandāls Baznīcā saistīts ar to, kā priesteri tiek sagatavoti semināros saviem amata pienākumiem.
II daļa
Jānis Pāvils II ir uzsvēris, ka Baznīca par vienu no vissvarīgākajiem pienākumiem cilvēces evaņģelizācijas labā uzskata nākamo priesteru audzināšanu, rūpes par viņu personīgo svētdarīšanu un nemitīgu pastorālo pienākumu uzlabošanu (Pastores dabo vobis, nr. 2). 1990. gadā notikusī Baznīcas Sinode un Apustuliskais pamudinājums Pastores dabo vobis (1992) bija veltīti priesteru audzināšanas jautājumiem. To aktualitāti uzsver arī krīze ASV Baznīcā. Izrādās, ka daudzi nav bijuši atbilstoši sagatavojušies priesteru pienākumu izpildei. Minētais Džons Geogāns jau seminārā izcēlās ar izteiktu brieduma trūkumu un psiholoģiskiem traucējumiem. Pastāv vairāki iemesli tam, kāpēc semināros nokļuva tie, kuriem nekādā gadījumā tur nebūtu bijusi vieta. Vispirms, pastāvēja pieņēmums, ka cilvēks ar nopietnām problēmām seksuālā ziņā nemaz nejūt aicinājumu kļūt par priesteri. Semināristu atbilstību ordinācijai rūpīgi neizšķīra, jo dominēja uzskats, ka nevienam nav tiesību apšaubīt Dieva aicinājumu. 20. gs. 50. gados ASV semināri bija pārpildīti ar priesterības kandidātiem, līdz ar to viņu stiprās un vājās puses nebija iespējams individuāli novērtēt. Semināra laikā svarīgākais bija izturēt bez nopietniem pārkāpumiem līdz ordinācijai. Semināristu un priesteru skaitam mazinoties pēc Vatikāna II koncila, kad tūkstoši apjukušu priesteru atstāja kalpošanu un, saņēmuši pāvesta dispensu, salaulājās, pastāvēja spiediens, lai katru gadu ordinētu zināmu skaitu priesteru. Atbilstībai, briedumam netika pievērsta pastiprināta uzmanība. Nereti jaunieši iestājās seminārā ģimenes spiediena dēļ jeb pārāk jauni, nesasniedzot pietiekamu intelektuālo, garīgo un emocionālo līmeni. Netika ņemti vērā pāvesta Pāvila VI pamācošie vārdi, kas rakstīti jau 1967. gadā:
„Tie, kuri izrādās neatbilstoši – fizisko, psiholoģisko vai morālo iemeslu dēļ – ātri jāatstādina no priesterības ceļa. Lai audzinātāji to uztver kā vienu no vislielākajiem pienākumiem. Lai tie nenododas maldīgām cerībām un bīstamām ilūzijām un lai neļauj kaut kādā veidā kandidātam uzturēt šīs cerības ar zaudējumiem sev vai Baznīcai. Celibāta priestera dzīve, kas sevī ietver visu cilvēku pilnīgi un delikāti, izslēdz tos, kuriem nav pienācīgs psihofiziskais un morālais līdzsvars. Nav jāizliekas, ka žēlastība automātiski spēj aizstāt dabas defektus tādā cilvēkā.” (Sacerdotalis Coelibatus, nr. 64)
Lai gan nepastāv skaidri kritēriji, kas identificētu pedofīlu vai seksuālo maniaku, tomēr zināmas psihoseksuālas tendences var palīdzēt noteikt problēmu, piem., neskaidrība par savu seksuālo orientāciju, narcisisms, bērnišķas intereses un uzvedība, attiecību trūkums ar vienaudžiem, pārspīlējumi seksuālā attīstībā. Šādas iezīmes kļūst uztveramas psiholoģiska testa un pārrunu rezultātā. Vajadzīga vispusīga intervija ar priesterības kandidātiem, pievēršot uzmanību sociālo attiecību dinamikai laika gaitā. Tas būtu veicams semināra audzinātājiem, kuri dzīvo uz vietas un iepazīst audzēkņus ikdienas apritē, ne tikai dažas stundas nedēļā.
Ar psiholoģisko pieeju vien nepietiek. Jānis Pāvils II īpašu atbildību uzliek bīskapam: „Bīskaps nekavēsies bieži apmeklēt semināru... Bīskapam ir neatvietojami īsti personīgi jāpazīst kandidāti uz priesterību savā vietējā Baznīcā. Balstoties uz šiem tiešajiem kontaktiem, viņš nodrošinās, ka semināri veido attīstītas un līdzsvarotas personības, cilvēkus, kuri spēj veidot labas cilvēciskas un pastorālas attiecības, ir zinoši teoloģijā, stipri garīgajā dzīvē un mīlestībā uz Baznīcu” (Pastores Gregis, nr. 48).
Ņemot vērā priesteriem uzliktās prasības un pienākumus, īpaši dzīvot celibātā, atsakoties no laulības un ģimenes dzīves veidošanas, ļoti svarīgi, lai semināristi tiktu atbilstoši sagatavoti. Daudzus gadus ASV semināros audzināšana aprobežojās ar intelektuālo zināšanu apguvi. Pēc Vatikāna II koncila ievērojami mazinājās disciplinārās prasības. Izšķirošais bija sociālās aktivitātes, darbošanās praktiskajās un pastorālajās lietās. Fakultātēs nereti ieviesās brīvdomāšanas gars cerībā, ka Baznīca vairs neturēsies pie tradicionālās mācības morāles jomā. Daudzi teologi atklāti vērsās pret pāvesta Pāvila VI enciklikām Sacerdotalis coelibatus (1967) un Humanae vitae (1968), veicinot nepaklausību būtiskos jautājumos par cilvēka seksualitāti un mīlestības attiecībām gan laulībā, gan ārpus tās. Ja pirms Vatikāna II koncila morālteoloģijas lekcijās sestais dekaloga bauslis tika vispusīgi izklāstīts latīņu valodā, tad vēlāk šajā jomā ieviesās sajukums objektīvās prasībās. Morālais absolūtisms bija izvērsies morālā relatīvismā. Šādos apstākļos daudzi semināristi mēdza savas seksuālās problēmas uz laiku apspiest, noklusēt un nerisināt. Neizrisinātās problēmas liek sevi manīt vēlāk. Pēc ordinācijas uzsākot pastāvīgu dzīvi, tās atklājas ar vēl lielāku spēku.
Krīze ASV Baznīcā īpaši saistīta ar homoseksuālu uzvedību (81 %), kuru Katoliskais Baznīcas katehisms raksturo kā pretrunā esošu ar morālisko kārtību un dabisko likumu (sal. nr. 2357). Pastāv droša informācija, ka vairākos ASV semināros uz homoseksuālas uzvedības izpausmēm ne tikai „skatījās caur pirkstiem”, bet pat vairāk vai mazāk atklāti to pacieta.[2] Tikai vēlākos gados semināra kandidātam uzdod jautājumu par seksuālo orientāciju. Tomēr arī šajā ziņā joprojām nav vienotu standartu reakcijas ziņā. Daži bīskapi nekādā ziņā nepieņem semināros tos, kuri varētu būt orientēti uz homoseksualitāti. Viņi uzskata, ka priesterim jābūt kā tēvam savai draudzei, kas ir kā ģimene. Celibātam ir arī upura nozīme tikai tad, kad cilvēks atsakās no laulāto attiecībām, kuras uzskata par labumu savā dzīvē. Citi bīskapi nav tik kategoriski un pieļauj ordināciju pat homoseksuāli orientētam cilvēkam, ja viņš cenšas dzīvot šķīsti un svēti, saņēmis kalpošanas žēlastību. Viņi uzskata, ka aizliegums homoseksuālistam iestāties seminārā tikai iedzīs viņu pagrīdē. Šāda situācija neveicinātu audzinošus apstākļus seminārā un pēc tam diecēzes prezbiterātā.
Audzināšana celibātā dzīvē atšķiras homoseksuāli un heteroseksuāli orientētam cilvēkam. Dažkārt celibāta prasības tiek uzskatītas par līdzekli, kā izvairīties no konfliktiem ar savu seksuālo identitāti. Citkārt celibāts kļuva par veidu, kā apslāpēt vai arī apslēpt priestera neatrisinātās seksuālās problēmas. Viens no svarīgākajiem semināra audzinātāju, īpaši garīgo tēvu, pienākumiem ir izskaidrot celibāta nozīmi un sniegt konkrētus padomus celibāta dzīves ievērošanā. To darīt ir īpaši grūti pašreizējā situācijā, kad plašsaziņas līdzekļos uzmācīgi izplatītā stereotipā seksuālā aktivitāte kļuvusi par paraugmodeli attiecību veidošanā.
Jānis Pāvils II norāda, ka šķīstības audzināšanai celibātā ļoti svarīgas ir bīskapa rūpes un priesteru sadzīve (Pastores dabo vobis, nr. 50). Nerunāt par šo jautājumu, neveicināt uzticības un izpratnes gaisotni nozīmē grūtībās esošu priesteri uzturēt tādos apstākļos, kad problēma netiek risināta pozitīvi, bet izpaužas neveselīgā veidā. Celibāta dzīve nenozīmē vienpatību, norobežošanos, bet gan šķīstu attiecību intimitāti, patiesu draudzību, kuras pamatā ir lūgšanas dzīve. Lai izpildītu celibāta pienākumus, nepieciešama izkopta garīga dzīve, spējas izveidot un uzturēt draudzības attiecības, kā arī prieks par saviem amata pienākumiem.
Neviens nenoliedz, ka visi cilvēki ir grēcinieki un ir pakļauti daudz un dažādiem kārdinājumiem. Tomēr jo īpaši priesteris ir aicināts vērsties pret grēcīgumu ar savas dzīves svētumu un izvairīšanos no katras ļaunprātības. Svētuma pamatā ir dziļa garīgā dzīve, lūgšana, askēze, vienkāršs dzīves veids. ASV semināros garīgā dzīve nereti aprobežojas ar pārrunām par vispārējām cilvēciskām problēmām, neizvirzot individualizētas prasības katram kandidātam un neņemot vērā cilvēka personīgās attiecības ar Dievu un lūgšanas dzīvi. Gandrīz pilnīgi aizmirst par gandarīšanu, pašatteikšanos un mērdēšanos. Bieži tiek piemirsts, ka priesteris nav sociāls darbinieks, psihologs vai rupors svēto sacīto aforismu atgādināšanai. Viņam jānes citiem Dieva Vārds, jāsludina Kristus un Viņa Baznīcas mācība, un tas nav iespējams bez autentiskas garīgās dzīves. Ticīgiem nevis jādzird gudras frāzes par lūgšanu, bet gan jāredz piemērs lūgšanā, dzīves liecība, kur atklātos Dieva žēlastības spēks. Ja semināristam „nav laika” lūgšanai dažādu pastorālo aktivitāšu pārbagātības dēļ, tad tieši tāpat tas būs arī draudzes dzīvē. Lai arī cik vispusīgi attīstīta nebūtu semināristu audzināšana, simtprocentīgu garantiju par priestera dzīves adekvātu liecību dot nevar neviens.
III daļa
Cilvēka grēcīgums un vājums, garīdznieka personības nepilnības, smagi psiholoģiski ievainojumi, kurus audzināšana semināros un sadarbība ar Dieva žēlastību nav izskaudusi – tas būtu pats par sevi saprotams. Neizpratni un sašutumu ticīgajos un sabiedrībā izraisījusi neatbilstoša bīskapu rīcība garīdznieku krīzes adekvātā novērtēšanā, novēršanā un problēmas risināšanā. Ja agrāk uz šo problēmu skatījās vienīgi no morālā viedokļa, neizprotot rīcības psiholoģiskos un pataloģiskos cēloņus, tad pēc Vatikāna II koncila nokļuva otrā galējībā, atteicās no grēksūdzes mierinājuma un risinājumu meklēja vienīgi psihoterapijas programmās. Daudzi bīskapi seksuālo vardarbību neuzskatīja par noziegumu, kas skar plašāku sabiedrību līdz ar atbilstošu policijas, tiesas un sodu sistēmas iesaistīšanu. Pievērsties šo problēmu izskatīšanai likās pārāk neērti gadījumos, kad cietušo, viņu radinieku jeb citu priesteru rakstiskā informācija neviesa aizdomas par nepamatotu apsūdzību. Pārāk bieži bīskapi vai viņiem pakļautās diecēzes darbinieki nostājās apsūdzēto priesteru pusē, nemaz neuzklausot cietušo sāpīgo pieredzi. Šāda attieksme attālinājusi no ticības un Baznīcas dzīves daudzus cietušos, kuri vēlējās pirmām kārtām būt uzklausīti. Neguvuši atbalstu cilvēciskā līmenī, tie noslēdzās arī iespējām izlīgt ar Dievu un Baznīcu caur izlīgšanas sakramentu.
Bīskapi ļoti reti izmantoja kanoniskās iespējas (1395. kan.) pamatotos apsūdzības gadījumos iesākt laicizācijas procesu. Diecēzēs trūka kanonisko ekspertu tieši šī jautājuma risināšanai. Baznīcas tiesu instancēs būtu jāpierāda, ka priesteris ir pilnīgi atbildīgs par savu rīcību. Tehniskās procedūrās varēja viegli ieviesties kāda nepilnība jeb kļūda, kuru tribunāli Romā varētu izmantot kā iemeslu lietas otrreizējai caurskatei. Baznīcas likums un tā īstenošana konkrētos gadījumos iestājas par apsūdzētā tiesībām.
Krīzi veicināja arī zināms obstrakcionisms. Problēmu un nepilnību izcelt ir grūtāk nekā stāvēt malā un izlikties, ka viss ir kārtībā. Pārāk bieži konfidencialitāte un privātās dzīves tiesības tika augstāk vērtētas par ticīgās tautas tiesībām uz pilnvērtīgu līdzdalību draudzes dzīves veidošanā. Lai gan saglabājot problēmas „zem segas”, tūlīt nevājinās ticīgo laju uzticība garīdzniekiem, tomēr laikus nenovērsta problēma attīstoties var izvērsties daudz lielākā skandālā, kā to apliecina pašreizējā situācija ASV Baznīcā.
Apsūdzētos priesterus mēdza sūtīt uz specklīnikām pie psihiatriem un psihologiem. Gadījumos, kad priesteri tika uz laiku atbrīvoti no pienākumiem draudzēs, daži bīskapi pārāk ātri uzticējās terapeitu optimistiskajiem secinājumiem, ka priesteris pēc izietā klīniskā kursa ir gatavs atgriezties pie cilvēkiem draudzēs. Daži ārsti pat ieteikuši priesterim darboties draudzēs atveseļošanās procesa ietvaros. Rezultātā gadījās, ka atgriezušies draudzes darbā priesteri turpināja vardarbīgo uzvedību. Tikai pakāpeniski daļa psihologu ir nonākuši pie secinājuma, ka ir ļoti grūti līdz galam izdziedināt tos, kas atkārtoti iesaistījušies mazgadīgo seksuālā izmantošanā. Labākā gadījumā tie var darboties apstākļos, kuros tie nenonāk kontaktā ar bērniem un pusaudžiem, kā piemēram slimnīcās un veco ļaužu pansionātos.
Izvirzītās apsūdzības bīskapi un viņu advokāti centās risināt arī valsts tiesu sistēmas ietvaros. Cietušie izvirzīja prasības pēc lielām naudas summām. Daudzi nepienācīgo priesteru uzvedību uzskatīja galvenokārt par tiesisku problēmu, kas jānovērš par katru cenu. Diecēzes pārstāvji centās izmaksāt prāvas naudas summas cietušajiem, pieprasot no tiem solījumu neizpaust informāciju par piedzīvotām nebūšanām. Šāda rakstura vienošanās veicināja slepenības gaisotni un problēmu apslēpšanu. Lai gan šāda pieeja it kā uz kādu laiku neizplatīja par Baznīcu un tās kalpiem negatīvu informāciju, tomēr ar laiku lietu materiāli sabiedrības spiediena rezultātā tāpat nonāca plašsaziņas līdzekļu rīcībā.
Daudziem cietušajiem bīskapu rīcība liekas neizprotama un ieļaunojoša. Vienlaikus „nulles tolerances” pieeja atsvešina priesterus no bīskapa. Tie nejūtas droši, runājot ar savas diecēzes augstāko ganītāju par problēmām, kas būtu jārisina lielākas kopības un sadarbības labā. Bīskapam būtu jākonsultējas jo īpaši ar diecēzes pastorālās un presbiteriālās padomes locekļiem (495.; 497.; 511. kan.). Pieredze rāda, ka diecēzes priesteri bieži zina vai nojauš to, ka brālis piedzīvo nopietnas problēmas. Uz tām parasti norāda norobežošanās no citiem, atkarības un partikulāra draudzība. Tāpat arī kompetenti laji var palīdzēt ar ieteikumiem un padomu, vēršoties pret nepamatotām sūdzībām Svētā Gara patiesības spēkā. Jānis Pāvils II uzsver: „Ja kopība izsaka Baznīcas būtību, tad ir normāli, ka kopības garīgums izpaužas personīgā un kopienas jomā, izraisot katras kategorijas ticīgajos aizvien jaunus līdzdalības un līdzatbildības veidus. Līdz ar to bīskaps, cik vien var, attīstīs savā vietējā Baznīcā kopības un līdzdalības struktūras, kas ļauj ieklausīties Garā, kas mājo un runā ticīgajos, lai tos vadītu īstenot visu, ko vien pats Gars iesaka Baznīcas patiesajam labumam” (Pastores Gregis, nr. 44).
Uz jautājumu par to, ko Svētais Gars varētu mācīt Baznīcas locekļiem caur krīzi, varētu atbildēt: lielāku pazemību atzīt savas kļūdas un ierobežotību; lielāku atklātību problēmu atzīšanā, analizēšanā un risināšanā; lielāku kopību starp bīskapiem, priesteriem un lajiem; lielāku uzticību saviem Baznīcas locekļu pienākumiem; lielāku atjaunotnes garu, lai novērstu līdzīga rakstura krīzes arī nākotnē.[3]
IV daļa
Līdz šim mūsu uzmanība ir bijusi pievērsta krīzei ASV katoliskajā Baznīcā. Masu informācijas līdzekļi laiku pa laikam mēdz pāršķirstīt šīs krīzes pašas tumšākās lappuses. Tomēr, raugoties uz notikumiem otrā pasaules malā, arī mums, Latvijas katoļticīgajiem, jābūt modriem, jālūdzas un jādarbojas tā, lai mēs neatkārtotu citu kļūdas, bet gan no tām mācītos. Lai izvairītos no līdzīgu precedentu rašanās vai attīstības iespējām, vairāki Savienoto Valstu pieredzes rezultātā izkristalizējušies atzinumi būtu jāņem vērā arī mūsu zemē. Tā kā bīskapi pārrauga vietējās Baznīcas, rūpējoties par ticīgo garīgo labumu, tad ieteikumu īstenošana pirmām kārtām skar viņus.
1. Bīskapiem un semināra vadībai ir jānodrošina, lai katrs priesterības kandidāts būtu vispusīgi attīstīts un psiholoģiski līdzsvarots indivīds, kas neatsaucami sevi veltījis kalpošanai Baznīcai un Dieva tautai un kas skaidri izpratis priesterības prasības, ieskaitot celibātu.
2. Bīskapam personīgi jāiepazīst katrs kandidāts un rūpīgi jāapsver viņa atbilstība priesterībai. Lēmuma pieņemšanā silti ieteicams ņemt vērā kompetento semināra audzinātāju vērtējumu.
3. Bīskapam jāpievērš uzmanība tam, lai priesterības kandidāts seminārā atrastu tādu gaisotni, kas veicinātu veselīgu kopības garu un lai viņš justos drošs atklāt un risināt savas morālās, kā arī psihoseksuālās problēmas. Tāpat lai semināra gados topošajā Dieva kalpā uz visu mūžu iesakņotos prasme un vajadzība lūgties gan kopīgi, gan privāti.
4. Bīskapam jāpievērš uzmanība priesteriskās dzīves daudzpusīgajiem aspektiem, vēršoties pret funkcionālismu, atteikšanos valkāt priesterisko apģērbu, pret rupju materiālismu un pārspīlētu individuālismu, kā arī pret īpašām interešu grupām.
5. Bīskapam ar rūpīgu izvērtēšanu jāreaģē uz apsūdzībām par vardarbību un seksuāliem pārkāpumiem, jo sevišķi pret mazgadīgajiem, vispirms tiekoties ar cietušajiem un apsūdzētajiem, vērīgi viņus uzklausot un drošības pēc pieprasot rakstiskas liecības.
Šādi varētu būt ieteikumi garīdzniekiem:
1. Sadzīvē ar citiem veicināt draudzības attiecības, balstītas uz lūgšanu, pazemību, garīgām vērtībām, vēršoties pret partikulārismu un pakārtotām atkarības attiecībām, aiz kurām slēptos narcisisms un zema pašcieņa. Pēc iespējas vairīties no apstākļiem, kuri, pat attaisnotu iemeslu gadījumos, varētu veicināt ieļaunošanos un aizdomas par neatbilstošām attiecībām ar citiem.
2. Pēc ordinācijas turpinās priestera intelektuālā, garīgā un psiholoģiskā audzināšana. Bīskaps un kompetenti priesteri varētu palīdzēt ar konkrētiem ieteikumiem, ņemot vērā sociālo un kulturālo apstākļu maiņu, kas ietekmē cilvēku uzvedību. Obligāta ir regulāra grēksūdze un gandarīšana, sekojot seminārā praktizētajai iknedēļas biktij.
3. Veicināt kopības un saskaņas gaisotni prezbiteriātā, lai atklātu un tiešu pārrunu veidā risinātu potenciālās problēmas, neizpratni un aizspriedumus. Norobežošanās, aprunāšana un centieni pēc ienesīgiem amatiem vājina uzticību jau tā tik mazajā priesteru pulciņā un pastiprina uz karjerismu vērsta noskaņojuma veidošanos. Svarīgākais ir būt Baznīcas cilvēkam un prast piekopt biedrisku garu.
4. Ar prieku veikt un liecināt par savu kalpošanu, veicināt cieņu pret laulību un ģimeni, no kuras priesteris atsakās nevis pasaulīgu apsvērumu dēļ, bet tikai augstāku mērķu vadīts. Šādi tiek veicināts pozitīvs skatījums uz priesteri un tiek stādītas priekšā garīgas vērtības un dominējošiem kultūras modeļiem alternatīvs dzīves veids.
Šādi varētu būt ieteikumi Dieva tautas locekļiem:
Vecākiem pieskatīt savus bērnus un pusaudžus, lai tie nenokļūst situācijās, kas labvēlīgas seksuālai vardarbībai, neļaut izstrādāties ieradumam nākt vēlu vakaros mājās vai palikt pa nakti ārpus mājas; nenoliegt, bet uzklausīt savus bērnus, kad viņi vēlas izrunāties. Bērniem ir svarīgi atklāti informēt par savām gaitām vecākus; pusaudžiem – būt atturīgiem un droši pretoties jebkādam uzmācības mēģinājumam, skatīties uz labiem paraugiem un uzturēties labās kompānijās; jauniešiem un pieaugušiem – ar Dieva žēlastības un veselīgu piemēru palīdzību attīstīties un pilnveidoties savā seksuālajā attīstībā atbilstoši Dieva plānam, iepazīties un prast uzturēt draudzīgas attiecības ar vienaudžiem, atturoties no dzimumattiecībām pirms laulības. Visiem lūgties par priesteriem un viņu svēttapšanu.
Visiem cilvēkiem – gan maziem, gan lieliem – ieteikums prast atšķirt konkrētu garīdznieku grēcīgo rīcību no Baznīcas uzdevumiem. Baznīca ir svēta, bet to veido nepilnīgi, grēcīgi un vāji cilvēki. Arī garīdznieki ir tikai cilvēki, kuri, tāpat kā jebkurš cits, likuma priekšā uzskatāmi par nevainīgiem, kamēr viņu vaina nav pierādīta. Garīdznieki nāk no konkrētas ģimenes, tautas, sabiedrības, kurās bieži iztrūkst adekvāta audzināšana un augstiem morāliem standartiem atbilstoši uzvedības modeļi. Vērsties pret seksuālo vardarbību nozīmē uzlabot morālo līmeni ģimenēs un sabiedrībā. Šo cēlo un visiem nepieciešamo uzdevumu iespējams veikt tikai kopsolī ar visiem labas gribas cilvēkiem.
|
Sandis |
# Iesūtīts: 2008.08.17 20:23:08
Akebono
Par cietušajiem inkvizīcijas laikā.
2000 bojāgājušo.No kurienes tev ir tāda sekla,pat skopa informācija?
|
Juris Saivars  |
# Iesūtīts: 2008.08.17 20:46:37
Pie Gruzijas kara sekām –
Ierosinu Sandim piešķirt šī foruma Fieldmaršala titulu ar visām „copy+paste” lentām.
Mit dir marschiert der Ruhm
Aus Russlands großer Zeit
Hinein in alle Ewigkeit!
|
Rosalie  |
# Iesūtīts: 2008.08.17 22:47:33
Juris Saivars,
"par!"  ... (eine Richtung ) |
Balss  |
# Iesūtīts: 2008.08.18 00:35:14
Sandis
Doragoi, otstaņ... ņeužeļi ty dumaješ, čto kto to čitajet tvoji prostyņi?
|
Hermanis  |
# Iesūtīts: 2008.08.18 01:15:20
Balss Pievienojos Jūsu teiktajam |
Papucs  |
# Iesūtīts: 2008.08.18 01:39:54
Artos
no sirds pilnības
Stipri šaubos. Tik lielu siržu nemaz nav
Vairāk atgādina, kad krāns čupā un nevar aizgriezt. |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.08.18 11:10:43
Papucs  |
realpolitik [78.84.249.167] |
# Iesūtīts: 2008.08.18 12:01:43
Sandi, nu redzi - tikmēr aizmuldējies, kamēr zaimot sāki. Tu domā, ka man rūp tevis kā neticīgā, tātad elkukalpa, paštaisnība un tava moskovītiskā? Jā, reliģiozie un politiskie vadoņi ir daudz mēslu savārījuši. Nu un? |
KarotesNav  |
# Iesūtīts: 2008.08.18 12:03:28
Nav jau liela māksla Copy+Paste palagus saražot.
Bet jūs pamēģiniet kā Mulders, ar paša rokām izaust! |
realpolitik [78.84.249.167] |
# Iesūtīts: 2008.08.18 12:03:29
Tāpēc Dievs ir tiesnesis, kas visu iztiesās beigu galā! Jeb atkal sāksiet muldēt - mēs jaunu pasauli sev celsim, t.i. slaktiņu uztaisīsiet! |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.08.18 17:48:03
a_masiks
Ar prieku pieņemšu visus uzliktos pārbaudījumus un jau iepriekš pazemīgi pateicos!
(Gandrīz kā no Harija Potera! ) |
bitch  |
# Iesūtīts: 2008.08.18 18:00:36
tā arī nesapratu, kāds sakars pedofīliem bīskapiem ar karu Gruzijā... |
Sheksna  |
# Iesūtīts: 2008.08.19 08:58:11
bitch
tā arī nesapratu, kāds sakars pedofīliem bīskapiem ar karu Gruzijā...
Nu kā - VIŅI ir visur! Arī Gruzijā! Un VIŅI ir vainīgi visur un pie visa - arī pie kara Gruzijā... |
klusētājs |
# Iesūtīts: 2008.08.19 14:10:24
manī šobrīd pārdomas izraisa fakts, ka krievija atkal melo visaugstākajā līmenī - karaspēka izvešana nenotiek, kaut oficiāli tas ir apliecināts.
hm....par to kristietības ļaunumu un meliem...tā patiesība ir tāda, ka neviens pats tīrāks nav kļuvis otru ar dubļiem nomētājot. |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2008.08.19 14:19:09
Jauki, taatad iisti kristiesi nekritizee citas religijas?
Pag neputro dubļu mešanu ar post-factum dubļu konstatāciju! |
klusētājs |
# Iesūtīts: 2008.08.19 14:33:46
Ctulhu provocējat?
manuprāt /dubļi/ nav sinonīms jēdzienam kritika.
kas ir īsti kristieši Jūsu izpratnē? jautāju, jo esat lietojis šādu vārdu salikumu
|
Sheksna |
# Iesūtīts: 2008.08.19 14:57:01
klusētājs
manī šobrīd pārdomas izraisa fakts, ka krievija atkal melo visaugstākajā līmenī - karaspēka izvešana nenotiek, kaut oficiāli tas ir apliecināts.
Tu droši zini, ka NENOTIEK? Pirmos kā likums izved tilovikus un loģistiķus, un tikai pēc tam - kaujas vienības (šamējās, tā teikt, piesedz tiloviku un loģistiķu pakaļas). |
Akebono |
# Iesūtīts: 2008.08.19 15:57:14
Krievu kanālā viens krievu ģenerālis lauzītā angļu valodā skaidroja, ka viņi ir solījuši "pull back" nevis "pull out" savus trūpus, un tas esot, ko viņi tagad darot. |
klusētājs |
# Iesūtīts: 2008.08.19 16:46:40
Sheksna protams, ka droši nezinu. un ir iespējams arī variants, ko minējāt.
varbūt šo novilcināsanu var pamatot ar vienkāršu inerci - arī iespējams
|
:: Pievienot komentāru
|
