Paulus 
|
Iesūtīts:
2009.10.22 15:51:12
Zviedrijas baznīca turpmāk laulās arī viendzimuma pārus
Publicēta: 13:45 22.10.2009.
Stokholma, 22.okt., LETA. Zviedrijas Luterāņu baznīcas sinode ceturtdien pieņēmusi vēsturisku lēmumu atļaut baznīcā laulāties arī homoseksuāliem pāriem, vēsta interneta izdevums "The Local".
Lēmums pieņemts, balstoties uz baznīcas padomes jūnijā iesniegto petīciju Zviedrijas baznīcas sinodē - augstākajā lēmējvarā.
Zviedrijā šī gada 1.maijā stājās spēkā likums, kas atļāva homoseksuāliem pāriem laulāties civilā vai reliģiskā ceremonijā.
Līdz tam Zviedrijā homoseksuāļiem bija ļauts savas partnerattiecības reģistrēt civilā ceremonijā.
Civilās savienības, kas gejiem un lesbietēm garantē tādu pašu juridisko statusu kā laulātiem pāriem, Zviedrijā ir atļautas kopš 1995.gada.
Paredzams, ka baznīcas laulību ceremonijās homoseksuāliem pāriem tiks veiktas nelielas izmaiņas, piemēram, frāze "vīrs un sieva" tiks aizstāta ar vārdu savienojumu "likumīgi laulātie".
Jau kopš 2007.gada Zviedrijas baznīca, kura apvieno aptuveni 74% valsts iedzīvotāju, viendzimuma pāriem devusi savu svētību.
Baznīcas sinodes lēmums Zviedriju padara par vienu no pirmajām valstīm pasaulē, kurā geju laulības atļauts noslēgt valsts lielākajā baznīcā.
LETA |
|
Aivars  |
# Iesūtīts: 2009.10.24 09:36:39
Pagāns [87.110.4.204]
Kurš zina, kas ir un kas nav ārstējams? Protams, garīgas traumas ir sarežģīta tēma, bet neprasme palīdzēt tās pārvarēt, nav iemesls vēl dīvainākām praksēm.
Vai tik Armilo ar tām slimajām aknām nebūs vairāk domājis alkoholiķi, kam arī tradicionālas ģimenes attiecības mēdz būt problēma. |
incognito  |
# Labojis incognito: 2009.10.24 10:24:26
Pagāns [87.110.4.204]
Nu jā. Ir gadījumi, kad jauns vīrietis, saprotot, ka ir homoseksuāls, izlemj kļūt par mācītāju, cerot, ka nodošanās Dievam viņu dziedinās. Katoļu kontekstā tas noved pie pedofīlijas skandāliem, luterāņu - pie tādiem kā notikums ar M.Santu.
Vai nebūtu bijis labāk tūlīt atzīt savu seksualitāti un piepildīt to ar pieaugušu partneri? |
Mārtiņš  |
# Iesūtīts: 2009.10.24 11:40:01
incognito
Nu jā. Ir gadījumi, kad jauns vīrietis, saprotot, ka ir homoseksuāls, izlemj kļūt par mācītāju, cerot, ka nodošanās Dievam viņu dziedinās.
Nodoties Dievam var un vajag kā vienkāršam cilvēkam, lajam. Mācītāja vai priestera (katoļiem) amats ir īpašs aicinājums, kas pirmkārt ir vērsts uz draudzi nevis personīgo dziedināšanos.
Vai nebūtu bijis labāk tūlīt atzīt savu seksualitāti un piepildīt to ar pieaugušu partneri?
Atzīt savu zaglīgumu, un piepildīt to, atzīt savu melīgumu un peipildīt to (varbūt deputāti tā dara - un ko mums tur satraukties, visi tak dzīvi un vispār kāda vaina?).
Grēka, grēcīguma atzīšana ir nepieciešama priekš ciņas ar to nevis tā veicināšanai. |
Raimonds  |
# Labojis Raimonds: 2009.10.24 12:55:14
Ir jau tomēr labāk, ja mēģina apliecināt vīrieša priestera vai macītāja kalpošanas priekšrocības no pozitīvās, labās puses, bet nevis noliedzot un apkarojot skaistāko un dvēseliskāko Dieva radību. Kas mēs, veči, gan būtu bez brīnišķigajām mīlošajām sievietēm! 
Bet attiecībā par homo-seks, man šķiet, ka ir jāpiesargas pret kaut ko cīnoties, nepalikt pašiem par monstriem. Evaņģēlijs jau nav ideoloģija, bet Dieva mīlestības notikums... arī šodien.
armilo
izvēlās gļēvāko rīcību un izdara pašnāvību
Neliela replika. Cik mēs pazīstam dvēseles tumsu, ļaunā gara elpu, vienaldzīgu sabiedrību, nodevīgus draugus un nogurdinošas slimības!? 
|
lēnprātīgais  |
# Iesūtīts: 2009.10.24 14:03:14
Raimonds "Bet attiecībā par homo-seks, man šķiet, ka ir jāpiesargas pret kaut ko cīnoties, nepalikt pašiem par monstriem."
Es tam pilnīgi pievienojos, bet man tā vien liekas, kas mēs ne tik daudz cīnamies pret h-seks, kā ceļam pret to cietokšņus - lai no šī grēka piekopšanas pasargātu paši sevi, savus tuviniekus, savu draudzi un arī visu tautu. Parasti ir tā, ka šī mūsu aizsardzība tiek apzīmēta par uzbrukumu, neiecietību u.t.t. (Vai kaut kas līdzīgs nav vērojams Latvijas un Krievijas attiecībās, kas mūs pastāvīgi apsūdz krievvalodīgo nīšanā un diskriminēšanā. Krievijas acīs mēs kļūtu labi vienīgi tad, ja ar prieku atmestu savu neatkarību, savu nacionālo pašapziņu un kļūtu par krieviski runājošiem internacionālistiem) |
abdullāh  |
# Iesūtīts: 2009.10.24 14:53:26
tātad ja es pareizi sapratu,tad zviedru garīdzniecība,kura pieņēmusi Jēzu ,kā pestītāju un ,kuru vada tā saucamais"svētais gars",kuras rindās ir mācītāji ar teoloģisko izglītību neko nesajēdz no bībeles mācības?
bet kā jūs lelb luteri zināt ,ka jūsu Vanagi ir pareizi sapratuši Bībeli,?
|
Raimonds |
# Labojis Raimonds: 2009.10.24 15:14:48
lēnprātīgais
Šī tēma - cilvēka seksualitāte, ir daudz plašāka nekā pāris vārdos to var aprakstīt. Var teikt, dedzība liecina par nevienaldzību, bet tajā pašā laikā arī kādu iekšēju strīdu ar sevi t.i. notikušu pāridarījumu ar pašu vai tuvākajiem. Taču tik lab` analoģijās ar Krieviju var teikt, viņi uzrūc uz visiem, bet tai pat laikā, pašiem ir strīpa neatrisinātu iekšēju problēmu. Nebūt h-seks ir lielākā bēda un nebūt tamdēl ir jāiet ierakumos. Latvijas nelaime ir cita - visa veida un līmeņu korupcija un koruptatīvās saites. T.i.cits no cita ir atkarīgs un parādā. H-seks citreiz tam visam ir tikai kā spītīgs vai izsmejošs izaicinājums.
|
*Duksis |
# Iesūtīts: 2009.10.24 17:51:17
> Zviedrijas baznīca turpmāk laulās arī viendzimuma pārus... .
Ko tur daudz ko citiem luterāņiem cepties, ņemot vērā to, ka luterismā laulības nav sakraments? |
Papucs  |
# Iesūtīts: 2009.10.24 18:13:20
*Duksis
Žetons! |
armilo  |
# Iesūtīts: 2009.10.24 18:58:41
Luterāniem sakraments ir Dieva žēlastības līdzeklis grēku piedošanai. Šādā rakursā laulība nevar būt sakraments. Kaut gan, kas lai zina, cik liela loma laulībai ir pestīšanas iemantošanā. Senajiem ebrejiem ir tāds izteiciens: vīrs, kas ir nodzīvojis mūžu ar briesmīgi kašķīgu sievu, tas elles vaiga neredzēs.
Luterāniem laulība nav sakraments, bet tapēc jau luterāņi laulību nedegradē, kā kautko maznozīmīgu. Nozīmīgumu laulībai piešķir Dieva pavēle augļoties, un būt vienai miesai. |
abdullāh |
# Iesūtīts: 2009.10.24 19:05:34
Nozīmīgumu laulībai piešķir Dieva pavēle augļoties, un būt vienai miesai...
kā arī neēst cūkgaļu ,apgraizīties un nomētāt ar akmeņiem laulības pārkāpējus,bet ja tas viss ar Jēzus asinīm ir aizmazgāts vēstures mēslainē,tad tik pat labi var ******i precēties,kā to arī "tā saucamais svētais gars"acīm redzot ir paskaidrojis zviedru luteriem |
abdullāh |
# Iesūtīts: 2009.10.24 19:07:07
divi žetoni zviedru luteriem un katoļu celebātistiem,tikmēr jūs tur dievmaizīes dalīsiet un ar asinīm uzdzersiet ,mēs ņemsim,lai dievs dod,pa 4 sievām un vairosimies. |
armilo |
# Iesūtīts: 2009.10.24 19:10:28
abdullāh, man nekas nav pretīm, ja tu visas četras patiesi mīlēsi un spēsi uzturēt.
Evaņģēlijā Jēzus saka, ka ne jautas apgrēcina cilvēku, kas ieiet viņā, bet tas, kas no viņa iziet, jo no sirds iziet labais un ļaunais. Tā Isa atzina par labu jebkuru barību. |
abdullāh |
# Iesūtīts: 2009.10.24 19:13:57
to,nesaka Jēzus,bet gan šī evanģēlija versijas anonīmais autors.
nu tad loceklis ,kas ieiet divu zviedru kristīgo luteru dupšos arī neapgēcina?!
|
*Duksis |
# Labojis *Duksis: 2009.10.24 19:18:24
Starp citu, lasīju, ka jūdu sabiedrībā laikmetu mijā bija visai interesantas dažas lietas. Neizplūdīšu detaļās, tikai piezīmēšu, ka piemērām ar prostitūciju (seksuālo pakalpojumu sniegšanu komercnolūkos) drīkstēja nodarboties tikai precētas sievas... . Ij viņai par to neviens ne pa galvu sita, nedz viņu ar akmeņiem apmētāja. Acīmredzot, laulības pārkāpējas bijušas tikai tās, kuras vairāk par naudu valdzinājušas citas lietas. ... . Tas nu tā - kā ilustrācija teicienam, ka Dieva prāts cilvēkam nav izprotams. |
tā ir. [81.198.128.164] |
# Iesūtīts: 2009.10.24 19:59:30
Kad tenisists grib pagulēt ar sievieti, tad zviedri bļauj pa visu pasauli, ka netikls. Bet, kad pašiem zaimot sagribas, tad.... |
skolniekss |
# Iesūtīts: 2009.10.24 20:58:09
Ko vēl viņi Svētī? |
Aivars Lapšāns  |
# Labojis Aivars Lapšāns: 2009.10.25 00:54:15
Ivo Pavlovičs
Man ļoti žēl , Ivo....bet sieviešu prieterība nav Jaunās derības rakstu struktūra mūsu baznīcā. Visos laikos sievietes ir mācījušas un mācīs Dieva vārdu. To neapturēs ne sātans ne kristietis. Vecās derības laikā priestera uzdevumi bija perfekti uzrakstīti. Un arī kas tos drīkstēja veikt. Un tie atšķiras no mūsu laika priestera darba. Arī jēdziens - prieteris jaunajā derībā ir citāds. Tas ir atkarīgs no tā , kā draudze veido hierarhiju.
Sieviešu ordinācija par priesteri (domāju , ka Tu to biji domājis - mācītāja) nav klupšanas akmens sievietēm , bet vīriešiem. Viņi visos laikos ir meklējuši vainīgos. Tikai ne sevī. Tas ir pazemojoši mūsu māsām teikt, ar kurām kalpojam , ka Zviedrijas ļaunuma sakne ir sieviete, līdz ar to LELB ,,prieteres,, noliekot pazemojošā stāvoklī. Un tas ir ļoti nopietni. Dievs no tādiem cilvēkiem var atstāties , kuri izvirza te Latvijā šādas hipotēzes. Neaizmirsti ka Jēzus arī tagad nostājas pazemoto pusē. Var sākties pamatīgs sajukums. Te nav Zviedrija.
Tas , ka Zviedrijas mācītāji vīrieši ir ielaiduši grēku savā baznīcā nav sievu ordinācijas sekas , bet viņu sabojātā attieksme savā personiskajā dzīvē. Latvijas mācītājas sludina pret homoseksuālismu . Jo Latvijas tautas tikums ir labā līmenī. Kāda starpība - vīrs , sieva. Jo jaunās derības galvenais process ir evaņģēlija sludināšana, nevis rituāli. Bet Bībele Jaunajā derībā rituālus ļauj veikt kā sievai , tā vīram. Jo šie rituāli atšķiras no Vecās derības kā diena pret nakti . Mums , kristiešiem baznīcas Dievkalpojums nemaz nav rituāls. Es vismaz to tā nesauktu... Jēzus būtībā pie krusta bija pēdējais rituāls;tāpēc arī priekškars tajā brīdī pārplīsa. Ko Tu domā , ja vīri aizies karā , tad sievas nedalīs vakarēdienu savā draudzē? Nesludinās Dieva vārdu? Vakarēdiens man nav rituāla darbība. Tas ir kaut kas cits, kaut kas daudz pārāks par rituālu.
Pats esi sludinājis - cīnieties par evaņģēliju ar viesiem Dieva ieročiem. Kopš kura laika sieva nav Dieva ierocis Vārda pasludināšanai?
Tad vēl viens mans pasludinājums Tavai karstajai sirdij ir tāds ,lai Tu aizdomātos - Kurš te Latvijā ,,mācītājs,, aizsmacis cīnās par par pedarastijas legalizēšanu baznīcā, ja ne Cālītis , Samts....K ...is (slēpti) . Kas viņi ir? - ? - sievietes? Nezināju gan. Tas pats notika Zviedrijā. Vīrieši ,,mācītāji,, zobus atgriezuši par pedarastu priesterību ( priesterība Tavs termins) cīnījās un izcīnijīja. Latvijas mācītājas ar šausmām noskatījās uz Cālīša un Samta samta revolūciju un sludināja no kanceles šo grēku. Nu , nevajag visu jaukt putrā. |
Aivars Lapšāns |
# Iesūtīts: 2009.10.25 02:00:34
tā ir. [81.198.128.164]
Kad tenisists grib pagulēt ar sievieti, tad zviedri bļauj pa visu pasauli, ka netikls. Bet, kad pašiem zaimot sagribas, tad....
Jēzus izredzētajai tautai teica , ka jūs bieži vien dzīvojat nesvētāk kā pagāni. Tā sanāk , Zviedru tautas tikums ir labāks par Zviedru baznīcas tikumiskumu. Vēsture atkārtojas. |
Aivars Lapšāns |
# Iesūtīts: 2009.10.25 03:07:28
Ivo Pavlovičs
Merlins
Iekopēju kādas māsas mācītājas dzīvi. Reiz arī Vecpiebalgā raudāju par kādu citu mācītāja bērniņu kurš pirms gulētiešanas kasījās. Lūdzām tak kopā Dievu lai viņš tiktu dziedināts. Un Dievs apžēlojās. Vai tad šī māsa nebūtu jāapažēlo? Uzvārdu dzēšu. Domājiet paši - vai asarām ir prāts ?
SARMĪTE ..........
Evanģēliski luteriskās baznīcas mācītāja,
kristīgās ētikas skolotāja,
Atmodas notikumu aktīva dalībniece.
Dzimusi 1960. gada 19.janvārī Rīgā.
Māte Aina Dortāne dzimusi 1929.gada 24. decembrī 12 bērnu ģimenē Valkas rajona Ērģemes ciema “Miciņos”. Šefpavāre. Tēvs Pēteris Dortāns (1928 -1990) ir dzimis Andzeļu ciema “Vuciņios” (netālu no Dagdas) deviņu bērnu ģimene, kristīts Aglonas Bazilikā. Atslēdznieks. Mātes māte Marija Rozentāle (1904-1985) - luterāne, tēva māte Valentīna Dortāne (1894-1982) - katoliete. Abas mācījušās Pēterburgā, ļoti ticīgas, sirsnīgas un daudz devušas Sarmītes un viņas brāļa Normunda (dzimis 1964.g.) garīgajā izaugsmē. Viņas iemācīja mazbērniem dzīves pamatu: “Visu, ko dari, izdari labi, godīgi un līdz galam!” Ziemassvētkos mājās dedzina eglīti, svecītes pietaupītas no iepriekšējiem gadiem, jo Padomju varas gados Ziemassvētku laikā svecītes veikalos pārdošanā nebija. Lasīt Sarmīte iemācās no vecmāmiņas Dziesmu grāmatas vecajā drukā piecu gadu vecumā. Pirmās grāmatās, ko viņa lasīja vēl pirms skolas, bija visai atšķirīgas - R.L.Stīvensona „Bagātību sala”, „Nolaupītais”, V.Vollesa „Bens–Hurs” un Bībele.
Meitene labi un teicami mācījās Rīgas 24. vidusskolā (1967-1975), darbojās dramatiskajā pulciņā. Kad bērniem bija jāstājas oktobrēnos un jākļūst par “Vladimira Iļjiča mazbērniem”, Sarmīte raudāja: “Negribu dzīvot pie Ļeņina Kremlī, gribu dzīvot pie savas vecmāmiņas”. Šai dienā viņa neaizgāja uz skolu. 1968.gadā blakus 24. vidusskolai sāka celt jauno 50.vidusskolu. Sarmīte kopā ar citiem oktobrēniem un pionieriem šefības kārtā palīdzēja celtniecības darbos, pienesa ķieģeļus. Pēc vairāk kā 20 gadiem 1991.gadā mācītāja Sarmīte Fišere šo skolu iesvētīja Doma baznīcā par Rīgas centra Humanitāro ģimnāziju un mācīja skolā kristīgo ētiku.
Lai realizētu savu bērnības sapni - būt dārzniecei, meitene mācās Bulduru sovhoztehnikumā. Tehnikumu beidza 1979.gadā ar izcilību, bija internacionālas tautu sadraudzības pulciņa vadītāja, daiļlasītāja, laba sportiste. Darba gaitas sāka kā agronome Latvijas Valsts Universitātes Botāniskajā dārzā Rīgā. Paralēli darbam Sarmīte uzsāk sešu gadu neklātienes studijas Garīgajā seminārā. Jau no mazām dienām Sarmīti urdījuši jautājumi: “Kāpēc es esmu nākusi pasaulē? Kas ES esmu? Kas ar mani notiks, kad nomiršu?” Sabiedriskās mācības stundās mācītais izrādās meli. Valda savstarpējie pārmetumi, tiesāšanās, nepiedošana. Visam pāri - komunisma ideja. No semināra laika Sarmīte ar sirsnību un dziļu mīlestību atceras rektoru Dr. Robertu Akmentiņu, Dr. Edgaru Jundzi, Dr. Paulu Žibeiku, profesoru Robertu Feldmani, mācītāju Modri Plāti.
1981. gadā Sarmītes darba gaitas turpinās specializētajā ārstniecisko augu audzēšanas padomju saimniecībā “Dzirkstele” Limbažu rajonā. Uzņēmīgā agronome ar lielu darba mīlestību un pienākuma apziņu veic visus darbus, izpelnoties sovhoza direktora Pētera Bondareva atzinību un iespēju piedalīties mācību sesijās Garīgajā seminārā.
1980. gadā Sarmīte apprecējās. Piedzima dēls. Uz viņu jaunā māmiņa skatās ar bijību: “Viņš ir mans turpinājums. Daļa no manis. Kaut kas vairāk par mani.“ Mazais saslimst ar ekzēmu ļoti smagā formā. Sāp ārstu attieksme un vienaldzība. Bezmiega naktīs Sarmīte apzinās: “Ir jālūdz kāds cits palīgā, jo cilvēki nespēj palīdzēt”. Māmiņa cīnās par savu bērnu, lai viņš izveseļotos un izaugtu par personību. Tuvākie cilvēki novēršas no Sarmītes, jo viņiem šķiet neērti, ka tik jauna sieviete tic augstākiem spēkiem. Bet - notiek Brīnums. Atgriežoties ar dēlu mājup no kapusvētku dievkalpojuma Viļķenes baznīcā, vakara saules apspīdētajam puisēnam, kas divus gadus bija mocījies ar nepārtrauktu niezi un ādas iekaisumiem, nolobās visas vātis. Puisēns māmiņas acu priekšā kļūst vesels! Sarmīte nenoklusē caur savu bērnu piedzīvoto Dieva žēlastību. Pasaulē valda haoss, pelēcība, bet Sarmīte uz visu skatās ar mīlestību un prieku un kalpo Dievam ar pateicību.
1985. gada 22. jūlijā Sarmīte piedalās Latvijas PSR Dziesmu svētkos Mežaparkā. Svētku izjūtu iespaidā viņa uzraksta emocionālu vēstuli darba kolēģei - komjaunatnes sekretārei, kurā citē dzejnieka Leonīda Breikša Lūgšanu. Vēstule nekavējoties tiek nodota VDK darbiniekiem kā pretpadomju aģitācija. Sarmītes paskaidrojums vairāk gan izvēršas par L.Breikša dzejas sacerējuma atreferējumu. Agronome Sarmīte padomju saimniecībā izpilda arī Dabas aizsardzības biedrības priekšsēdētājas pienākumus, organizē dažādus pasākumus; kādam par moto ņemta viena no tautas dziesmām. Rezultātā atkal jāraksta plaši paskaidrojumi valsts drošības iestādēm, jo kārtējo reizi Sarmīti apvaino pretpadomju aģitācijā. Viņu gandrīz izslēdz no Garīgā semināra. 1986. gadā ar Dr. R.Akmentiņa svētību jaunā teoloģe paātrināti noliek atlikušos divus eksāmenus un kā pēdējā šī semināra absolvente saņem teoloģijas kanditāda grādu. Viņa sāk pašaizliedzīgi, ar pilnu atdevi un lielu mīlestību, kalpot Gulbenes rajona Velēnas, Tirzas un Limbažu rajona Alojas un Skultes draudzēs.
1986.gada Pļaujas svētkos viņai ir iespējams asistēt sirmās mācītājas Helēnas Valpēteres (1911.g.25.12. - 1989. g.14.06.) dievkalpojumos Jumpravas, Krapes, Gostiņu, Vietalvas draudzēs. 1989. gada 9.septembrī pārpildītā Rīgas Lutera baznīcā arhibīskaps Kārlis Gailītis, piedaloties prāvestam Jurim Cālītim, mācītājam Jurim Rubenim, ordinē Sarmīti pilntiesīgas mācītājas amatam. Neizsakāma ir Sarmītes izjūta vienlaicīgi saņemot šo triju roku svētību! No arhibīskapa rokām S.Fišere arī saņem Helēnas Valpēteres sudraba krustu, kuru sirmā mācītāja dāvājusi Sarmītei ar novēlējumu: “Ej pie maniem brāļiem un māsām, bet zini, ka to, kuru Dievs aicina, viņš arī pārbauda.”
1990. gada 19.janvārī, S. Fišere piedalās vispasaules luterāņu jauniešu asamblejā Buenosairesā.
Viņa pārdzīvo saviļņojošu momentu - Argentīnas valsts prezidents Menems sveic Sarmīti viņas trīsdesmit gadu jubilejā. 1990. gadā kopā ar prāvestu Modri Plāti un arhibīskapu Kārli Gailīti piedalās 8.Vispasaules luterāņu asamblejā Brazīlijā. Šai laikā Latvijā ir sākusies Atmoda, kaut arī republika vēl skaitās Padomju Savienības sastāvā. K.Gailītis, M.Plāte un S.Fišere - PSRS pārstāvji no Latvijas, domājot par Latvijas brīvību, asamblejā vāc parakstus deklarācijai par starptautisko Latvijas atzīšanu. 1991.gada 19.janvārī, savā trīsdesmit pirmajā dzimšanas dienā, mācītāja Fišere ir Barikāžu dalībnieku vidū un Zaķusalā notur lūgšanas brīžus, kā arī Latvijas televīzijā uzrunā tautu ar Dieva vārdu: „Citiem viņu spēks ir zirgi, citiem kaujas rati, bet mēs esam stipri ar Dieva - sava kunga - vārdu.”
S. Fišere 1991. gadā kopā ar gaidu priekšnieci Mildu Feldmani atjauno gaidu un skautu kustību Latvijā un izveido Ogrē Gaidu un skautu muzeju, pagaidām vienīgo Baltijā. Ir Ogres pilsētas deputāte. Daži pašvaldību darbinieki, Sarmītes iedvesmoti, atrod ceļu uz Ogres baznīcu.
No 1992.gada līdz 1996. gadam S.Fišere Latvijas radio Svētdienas skolas raidījumos saprotami izskaidro, ka Dievs sagaida no cilvēkiem labestību, piedošanu, sava es pārvarēšanu. Svarīgi, lai cilvēki pareizi saprastu Dieva vārdus un atzītu sevī: „Es nekaunos Kristus Evanģēliju. Tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” Rom.1.12.
Rīgas Domā 1995. gada augustā S. Fišere organizē un vada sieviešu ordinācijas 20 gadu atceres dievkalpojumu, kura piemiņai Ogres draudze izdod grāmatu par sievietēm mācītājām “Ej un saki!” .
Kalpojot Dievam, mācītājas dzīve izveidojas tā, ka viņa ir nemitīgi ceļā, iepazīstot arvien jaunas draudzes un izzinot tautas vēsturi. Visās draudzēs - Carnikavas, Ogres, Straupes, Krustpils, Jēkabpils, Kuldīgas u.c. mācītāju Fišeri ļaudis uzņem sirsnīgi, jo no viņas izstaro pacietība, labestība, iekšējā gaisma.
2000.gada 29. septembrī Rīgas Domā Sarmīte saņem arhibīskapa Jāņa Vanaga svētību misijas braucienam uz Baškīriju, lai veicinātu Tērvetes un Augstkalnes draudžu sadarbību ar Arhlatviešu ciema latviešu Augšāmcelšanās draudzi. Par S.Fišeres misijas darbu varam lasīt Sarmītes uzrakstītajā “Baškīrijas dienasgrāmatā”, kura publicēta avīzē “Svētdienas Rīts” no 2000.gada septembra līdz 2002. gada oktobrim, redaktore Gita Stalte. Vēlāk kopā ar Saldus ģimnāzijas skolotāju Katrīnu Zīli viņa sēstas labas gribas cilvēku dāvātajā automašīnā un bez bailēm divatā dodas uz Arhangeļskas apgabalu noturēt svētbrīžus, mācīt bērnus un stāstīt par Latviju.
Kā viesmācītāja S.Fišere kalpojusi arī Zviedrijā, Kanādā, Anglijā, ASV latviešu draudzēs. Mācītājas Dieva mīlestības spēks un savaldība palīdz simtiem cilvēku atrast pašiem sevi, savu vietu dzīvē.
Īpaša vieta viņas darbībā ir svētdienas skolām un kristīgās ētikas mācīšanai. Ar lielu mīlestību un sapratni mācītāja 1986. gadā nodibina Alojā pirmo svētdienas skolu Padomju Latvijā. Dažādos laika periodos māca kristīgo ētiku Carnikavas pamatskolā, Rīgas centra humanitārajā ģimnāzijā, Zaļenieku pamatskolā. Skolotājai ilgstoša sadarbība ir izveidojusies ar Tērvetes bērnu nama, Rīgas Vājdzirdīgo bērnu vidusskolas, Baškīrijas Arhlatviešu ciema vidusskolas bērniem. S. Fišere kopā ar autoru kolektīvu saraksta grāmatu „Es mācos mīlēt”, kas apstiprināta Izglītības Ministrijā kristīgās mācības apgūšanai pirmajās četrās klasēs.
Sagaidot Baškīrijas galvaspilsētā Ufā 2001.gadu, Tautu sadraudzības pasākumā, divi tūkstoši dziedātāju vidū, kas pārstāvēja ap trīsdesmit dažādu tautību, S. Fišere kopā ar Baškīrijas latviešiem tautas tērpos ar dziesmām “Pūt Vējiņi”, “Āvu, āvu baltas kājas”, ”Dziedāju par tevi tēvu zeme“, ”Ziedi, ziedi rudzu vārpa” izcīnīja pirmo vietu, par ko saņēma Baškīrijas prezidenta R. Rahimova pateicības rakstu par tautu draudzības veicināšanu.
Pilnīgā paļāvībā Dieva gribai Sarmīte saka: “Ja kāds grib kalpot Dievam, tad jākalpo cilvēkiem. Ir jātiek galā ar savu iekšējo cilvēku, kurā mīt dusmas, nespēks, ķildas. Esmu stingri pārliecināta, ka ar lūgšanām mēs varam ietekmēt pasauli. Dievs ir teicis - jums viss ir brīv, bet ne viss jums der! Tā ir kolosālā uzticēšanās, dažbrīd grūta izvēle - apzināties Kristus vārdus: “Es esmu Ceļš. Patiesība un Dzīvība. Neviens netiek pie tēva debesīs kā vien caur mani.””
|
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
