patriots 
|
Iesūtīts:
2007.02.16 17:32:57
Grūti bija atrast atbilstošu sadaļu manis uzstādītajai tēmai. Varbūt redaktors varētu atvērt jaunu sadaļu. To varētu nosaukt: " Latvietība un kristietība", vai arī citādi. Manuprāt šis jautājums varētu interesēt daudzus cilvēkus.
Bet pagaidām piedāvāju padiskutēt par to sadaļā "Par ticību". Tātad, mans uzstādījums ir jau redzams nosaukumā. Kas tad ir latvietis - pagāns, vai kristietis? Un ja nu latvietis ir kristietis, tad ko viņš var no savas tautas kultūras un garīgā mantojuma paturēt, bet ko jāatmet? Vai piederība kādai reliģijai ietekmē arī nacionālo pašapziņu? |
|
Balss  |
# Iesūtīts: 2008.01.06 02:15:56
Sheksna
Latviešu tautai tomēr ir abi mantojumi, lai arī kristīgais ir jaunāks.
Te jautājums bija par tautas garīgo mantojumu, ne par prievīšu tautiskumu .
Tas vēders - dievs visaugstākais, bija citāts no Veidenbauma par cilvēkiem, kam ir tikai šaura apvāršņa egoistiskas, materiālistiskas intereses.
Ne jau mehāniski ko darīt, skaitīt pantiņus vietā/nevietā, bet kopt un saglabāt to mūsu tautas mantojumu un dot tālāk arī savai apkārtnei un bērniem - kad tev tādi būs - tas gan tā kā būtu ikviena cilvēka pienākums, kurš mīl savu tautu un vēlas tās ne tikai miesisko, bet arī garīgo pastāvēšanu (tautības aspektā).
Par garīgo - mūžīgo pastāvēšanu mums būtu jārūpējas gan pašiem par sevi, gan par ikvienu līdzcilvēku neatkarīgi no viņa tautiskās vai rasiskās piederības. |
Sheksna  |
# Iesūtīts: 2008.01.06 11:15:35
Balss
Te jautājums bija par tautas garīgo mantojumu, ne par prievīšu tautiskumu .
Tad prasās nodefinēt, kas tas tāds īsti ir.
Ne jau mehāniski ko darīt, skaitīt pantiņus vietā/nevietā, bet kopt un saglabāt to mūsu tautas mantojumu un dot tālāk arī savai apkārtnei un bērniem - kad tev tādi būs - tas gan tā kā būtu ikviena cilvēka pienākums, kurš mīl savu tautu un vēlas tās ne tikai miesisko, bet arī garīgo pastāvēšanu (tautības aspektā).
Nu bet jautājums jau ir par to, KĀ praktiski izpaužas šī `kopšana un saglabāšana`? Ja Tu sastāvi kādā folkloras grupā vai strādā bibliotēkā vai muzejā, tad skaidra lieta, ne ja nesastāvi un nestrādā? |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.01.06 13:51:54
Sheksna
Ja tu domā par garīgo nacionālo mantojumu, tas neizbēgami būs saistīts ar garīgo. Pat skaistuma izjūta materiālajās lietās atspoguļo tautas garīgo izpratni par pasauli. Ir labi to pazīt un, cik nu iespējams, to sevī paturēt. Nu, kaut vai - ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes. Vai - savu vecu māmuliņu padomam vien turēju. Vai -
Balta gāja tautu meita kā ar sniegu apsnigusi.
Nav ar sniegu apsnigusi, iet ar savu tikumiņu.
Izjūta par to, kas ir skaists, kas vērtīgs, kas glabājams, kā sadzīvot, dažādām tautām mēdz atšķirties. Lai gan dziļākajā kodolā visas tautas slavē godīgumu, drosmi, labsirdību, nesavtību, taisnīgumu.
Praktiski - ne tikai atļauj savu nodokļa maksātāja naudu izlietot tautas kultūras saglabāšanā, bet dzīvo saskaņā ar šiem tautas gadsimtos izkoptajiem atzinumiem - piem., neesi cūkmens, esi tikumīgs visādā nozīmē, iepazīsti un iemīli un glabā sevī, savā dzīves izjūtā šos tautas ideālus. Kuri ir sakopoti tajā pašā folklorā, dziesmās, sakāmvārdos. Mani bērni, kad viņu rīcības sakarā pasaku kādu sakāmvārdu, to jau pazīst un hmm, reaģē. |
Sheksna |
# Iesūtīts: 2008.01.06 18:42:45
Balss
bet dzīvo saskaņā ar šiem tautas gadsimtos izkoptajiem atzinumiem - piem., neesi cūkmens, esi tikumīgs visādā nozīmē, iepazīsti un iemīli un glabā sevī, savā dzīves izjūtā šos tautas ideālus.
Nu, bet šajā ziņā mūsu kultūras mantojums nav nekas unikāls - līdzīga ētiskā izpratne ir arī daudzām citām tautām. Tautas pasakas, sakāmvārdi utml. ir laba lieta, bet Tu jau pati zināsi, ka tas NAV un NEVAR BŪT vienīgais ētikas avots... |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.01.06 18:57:45
Sheksna
Protams, es jau arī rakstīju, ka ētiskie pamatpostulāti visās tautās principā ir visai līdzīgi, lai gan musulmaņu kultūrā varētu būt vairāk uzsvērts goda jautājums. Pareizi, tautas sakāmvārdi, dziesmas un pasakas tikai ir forma, izpausme tai ētikai, kura caur to pieņem taustāmu, izteicamu formu: dievišķajai, mīlestības, labā ētikai.
Bet, ja tevī neglabājas nekas no tā, ne latviešu, ne krievu, ne kādas citas tautas vāktās un tālāķ nodotās vērtības, tad kādas tev vispār ir? Neskaidras, svārstīgas, kā nu iznāks, tā būs? Šodien tā, rīt - šitā? |
Sheksna |
# Iesūtīts: 2008.01.06 20:27:34
Balss
Bet, ja tevī neglabājas nekas no tā, ne latviešu, ne krievu, ne kādas citas tautas vāktās un tālāķ nodotās vērtības, tad kādas tev vispār ir?
Tas, kas ir KOPĪGS visām šīm vērtībām. Tas sektors, kur tās pārklājas. |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.01.06 23:39:41
Sheksna
Daudzi pavāri samaitā putru. Deviņi amati, desmitais - bads. Šis sakāmvārds varbūt drusku nevietā, bet sametot vienā katlā visu ko, var sanākt nebaudāms kokteilis - kosmopolītisks kur labi, tur dzimetene stilā. Ne bez iemesla Dievs (tev - vēsturiskā attīstība) radīja tautas ar kopīgu valodu, kopīgu vidi un kopīgām, šai tautai specifiskām vērtībām. Biezputra = ķēpa. |
KarotesNav  |
# Iesūtīts: 2008.01.07 10:19:19
Kas ir šodienas latvietis? Punkti - šlāgeri un jāņu alus? Tautasdejas? Valoda?
Kādi punkti bija pirms 200 gadiem? Pirms 1000 gadiem? Vai bija bāleliņi, kokles un svētavoti, Burtnieku kalns, viedi sirmgalvji un kosmiskās zināšanas?
Kas ir tas, ko jāsaglabā? Uz kurieni to jāvirza? Vai - nav jāvirza, bet pēc iespējas jānotur esošās pozīcijas?
Pirms 1000 gadiem mums nebija kristietības. Bija cits latvietis. Tagad ir latvietis ar kristietību, atšķirīgs.
Vai kaut kādam jaunievedumam ir jāiesakņojas, lai tas kļūtu par "savējo"? Un cik ilgā laikā tam jānotiek? Kad beidzās pretestība un kad rodas jaunais latvietis? |
Sheksna |
# Iesūtīts: 2008.01.07 10:39:11
Balss
Daudzi pavāri samaitā putru. Deviņi amati, desmitais - bads. Šis sakāmvārds varbūt drusku nevietā, bet sametot vienā katlā visu ko, var sanākt nebaudāms kokteilis - kosmopolītisks kur labi, tur dzimetene stilā.
Es neko nerakstīju par `sametam putrā`. Es rakstīju `paņemam KOPĪGO (domājot vērtības, kas tad arī būtu galvenā `garīgā mantojuma` esence, vai ne? Nevis tas, ka prievītes ir tieši tādas, bet Lielvārdes josta - šitāda)`. |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.01.07 10:51:26
KarotesNav
Tu esi sarakstījis veselu rindu tēmu, par ko varētu diskutēt. Ieņemt sevī, savā domu un jūtu un zināšanu pasaulē to labo, ko mūsu tauta ir radījusi. Tās nav tikai prievītes un kokles, lai gan arī. Pazīt, mīlēt un dot tālāk savas tautas kultūras mantojumu - kaut vai pasakas bērniem lasīt, lai nav tikai Spiderman u.c. fantāziju blēņas.
Sheksna
Kopīgais=internacionālais, bezpersoniskais. Vai tu spēj domāt runāt par ļoti tuvām, intīmām tēmām kādā svešvalodā? (Kristietim es jautātu - vai vari ar Dievu sarunāties, lūgt.) |
Sheksna |
# Iesūtīts: 2008.01.07 10:54:20
Balss
Kopīgais=internacionālais, bezpersoniskais. Vai tu spēj domāt runāt par ļoti tuvām, intīmām tēmām kādā svešvalodā?
Domāt - droši vien ka ne. Runāt, ja pietiekoši labi zinu svešvalodu, varu. |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.01.07 11:06:11
Balss
Tu esi sarakstījis veselu rindu tēmu, par ko varētu diskutēt.
Centos laboties par sarakstītajām netēmām :-)
Kopīgais=internacionālais, bezpersoniskais. Vai tu spēj domāt runāt par ļoti tuvām, intīmām tēmām kādā svešvalodā?
Varu to darīt krievu valodā, ko pārzinu ļoti labi.
Pazīt, mīlēt un dot tālāk savas tautas kultūras mantojumu - kaut vai pasakas bērniem lasīt
Citu tautu pasakas arī labi der. Andersena vai brāļu Grimmu, piemēram.
Tad, vēl interesants jautājums - kā ar amerikāņiem? Nekādas tur sevišķas dziļas kultūras tradīcijas viņiem nav. Bezmaz katrs var ātri konvertēties par amerikāni. Vai tad amerikāņi ir tāpēc sliktāki par latviešiem? |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.01.07 11:17:00
KarotesNav
Runāt vispār ir viens, bet runāties, piemēram, ar bērniņu vai savu mīļoto (ja tu nerunā ar Dievu) ir kaut kas daudz intīmāks.
Iepazīt citu tautu mantojumu ir vērtīgi, bet reizēm ļoti atsvešināti mūsu izjūtai. Piem., vācu pasakās reizēm ir baiga brutalitāte, kas nav latviešu pasakās - piem., likt ļaunajai pamātei dancot nokaitētās kurpēs...
Amerikāņi ir kopumā jauki cilvēki, bet pasekli, kā nācija bez īstām kopīgām saknēm - tāpēc varbūt viņiem tik ļoti patīk kultivēt amerikānisko patriotismu - karogu, himnu, 4.jūliju u.c. |
patriots |
# Iesūtīts: 2008.01.09 23:46:56
Domāju, ka ar Ameriku mums paralēles vilkt nesanāks. Tā ir pilnīgi cita kultūrvide. Kā tad ir ar to latvisko un kristīgo? |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.01.10 09:30:12
patriots
Amerika ir piemērs tam, ka tīri labi var iztikt bez dziļām nacionālām saknēm.
Taču, lai runātu tālāk, ir sākumā jānoskaidro - kas ir "īsts latvietis"?
(pieņemam, ka apmēram zinām, kas ir īsts kristietis). |
filologs [81.198.233.119] |
# Iesūtīts: 2008.01.10 22:05:36
Es, kā parasti, pieslēdzos, kad parādās kāds filoloģisks jautājums..  Bet, ja nopietni, uz Balss jautājumu, vai par tuvām un intīmām tēmām var domāt un runāt svešvalodā, atbildēšu, ka reizēm tieši svešvalodā par tādām tēmām ir vieglāk runāt... (Esmu to palaikam esmu darījis gan dienasgrāmatā, gan arī vēstulēs un sarunās - kaut arī adresāts arī ir latvietis.) |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.01.10 23:10:25
filologs [81.198.233.119]
Esmu ievērojis, ka dažreiz, skaļi domājot (kā parasti cilvēki mēdz darīt), neko nevar izdomāt, un tad palīdz, ja nomaina valodu, kurā domā :-) |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.01.13 02:32:28
KarotesNav
Domāt un runāt svešā valodā ir OK. Ir vērtīgi un bagātinoši, piemēram, lasīt Bībeles tulkojumu citā valodā. Bet -
Kopīgais=internacionālais, bezpersoniskais. Vai tu spēj domāt runāt par ļoti tuvām, intīmām tēmām kādā svešvalodā? (Kristietim es jautātu - vai vari ar Dievu sarunāties, lūgt.)
Šeit es atkārtoju vēlreiz - runāt par dziļi intīmām lietām ir kas tāds, tik personīgs, ko var izteikt tikai šajā visintīmākajā, bērnības valodas līmenī - kā mīlestību uz savu tautu, kuras tai cieši un dziļi piederīga daļiņa esi tu pats.
Izņēmums - īsta divvalodība jauktā ģimenē. Tad cilvēks spēj būt patiesi piederīgs divām kultūrām. |
patriots |
# Iesūtīts: 2008.01.13 10:29:16
Balss
Jā, par to latviskuma senumu varētu vēl pastrīdēties. Kristīgā ticība Latvijā ir no 12 gs. Dainas un pasakas ir jaunākas. To var nomanīt pēc tekstā lietotajiem vārdiem. Domāju, ka tautasdziesmas ir formējušās kristīgās ticības ietekmē. Dainās minētā Māra ir Marija. Un tāda īsta tautas dziesmu apzināšanās notika tikai 19. gadsimtā. Tautas tērpi, dejas, dainas - tas viss ir veidojies kristīgās ticības ietekmē. |
Sheksna |
# Iesūtīts: 2008.01.13 12:17:55
patriots
Kristīgā ticība Latvijā ir no 12 gs. Dainas un pasakas ir jaunākas. To var nomanīt pēc tekstā lietotajiem vārdiem.
Nebūs gluži tiesa. Protams, ka vesela rinda dainu un pasaku (kur iet runa par svešiem kungiem, vāciešiem, mācītājiem) ir jaunākas par krustnešu invāzijas laiku, bet apgalvot, ka VISAS dainas un pasakas ir jaunākas, gluži vienkārši nav pamata.
Dainās minētā Māra ir Marija.
Atkal - varētu būt un varētu nebūt. Par šo ir 2 viedokļi, un īsti pierādīts nav ne viens, ne otrs.
Tautas tērpi, dejas, dainas - tas viss ir veidojies kristīgās ticības ietekmē.
A vot tērpi kak raz gan ira oriģināli, ibo šamējo paliekas ir atrastas pirmkirstīgās ēras apbedījumos. Tā ka ja par dainām un dziesmām var strīdēties, tad attiecībā uz tērpiem ar to kristīgās ticības ietekmi tā būs, kā būs... |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
