Mulders 
|
Iesūtīts:
2008.04.04 11:24:42
Šodien kāds cilvēks izraisīja man pārdomas.
Pārdomas radās sakarā, kad es pasludināju kādai dvēselei evanģēliju, ka mēs varm būt droši par mūsu pestīšanu Dieva apsolījumu dēļ un Dievs nemelo. Un tad kāds teica, ka Dievs mūs pārbauda ciešanās...
Un tas man lika uzdot sev jautājumu un atbildēt, bet kamdēļ Dievs liek mums pārbaudes, vai viņš neredz mani kāds es esmu arī bez pārbaudēm. Vai tad viņš nezin vai instruments ir derīgs? Un tad man atvērās pāris Rakstu vietas
1 Pet 4:1 Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka, tā ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai.
Efez 2:10 Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.
Kā arī 1 Korintiešos, kad pateikts, ka Dievs neļaus pārbaudīties pāri mūsu spējām! |
|
KarotesNav  |
# Iesūtīts: 2008.04.04 12:33:10
Mulders
Sistēma, kurā ir klintis pa ko var staigāt un gaiss ko var elpot, apriori paredz, ka tu caur gaisu krītot vari pret klinti salauzt kāju! Tātad ciest!
Nu, klintis var taisīt no gumijas, no akmeņiem, no nokarsēta bleķa. Ciešanas ir gan obligātas, bet to veidi un stiprumi ir stipri maināmi. |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.04.04 12:34:20
Ctulhu
Ciesanas jaaizniidee. Ideaalaa - pavisam.
Attīstībā, apmācībā, pieredzes gūšanā, diemžēl ciešanas ir neizbēgamas. Jautājums var būt tikai par to veidu un stiprumu. |
Mulders |
# Labojis Mulders: 2008.04.04 12:37:10
KN, atkal... līdzko ir mazas ciešanas, tā tās var extrapolēt arī uz lielām ciešanām... Jo visur neesam mēs vieni, bet arī mūsu prāts kas cieš... tātad prāts faktiski ir daļa no ciešanu komponentes...
Nu un cilvēku, kuram ieborē, ka ēst gaļu ir slikti, patiesi cieš redzot, ka kāds ēd kotletes.
Tb nevajag pat vispār existēt materiālai pasaulei, pietiek ar vienu pašu apziņu, un es apgalvoju, ka grēks spēj radīt ciešanas arī "tukšā vietā"...
Mēs kad apsitam īkšķi pret durvju stenderi nereti dusmās iesitam stenderei, it kā tā būtu ciešanu avots un cēlonis!
Bet tā taču nav! |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.04.04 12:37:11
Ctulhu
studijas laikam var uzskatiit par `attiistiibu`, ta kes negaadas ciesanas no taa neizjutu.
Risināt apnicīgus uzdevumus, cīnīties ar nesaprašanu, mācīties neinteresantus priekšmetus, ... |
Mulders |
# Labojis Mulders: 2008.04.04 12:39:43
Ctulhu, pat KN, nebūdams Kristietis, saprot, ka ciešanas ir dažādas... un es pat teiktu, ir arī "konstruktīvas ciešanas". Tamdēļ arī Dievs devis cilvēkiem un visai pasaulei ciešanu toleranci! Ka nesprāgstam nost no pirmajām grūtībām...
Bet kā viss šai pasaulē, arī ciešanām ir pretmets... Svētlaime! Un tā nereti ir daudz daudz vērtīgāka un labāka nekā ciešanu izraisītās neertības!
Cilvēki IR gatavi ciest, ja tas ved pie kaut kā laba...
Tātad varam runāt par "bezjēdzīgām" ciešanām... Tas ir patiess ļaunums, jo patiess ļaunums ir bezjēdzīgs, tas ir pretējs tam, kam piemīt jēga - tu teiktu konstruktīvisms!
Jo jēdziens "jēga` ietver teleoloģisku (uz mērķi vērstu) komponenti! |
Balss  |
# Iesūtīts: 2008.04.04 12:39:57
Esmu jau agrāk minējusi, ka tieši ciešanās visdziļāk izjutu Dieva tuvumu, Viņa man dāvināto mieru cauri visām bēdām un asarām un ciešanām.
Tādi mēs cilvēki esam - laikam tas ir tas vesera sitieniņš, kas mūs veido pareizajā formā, lai mēs labāk iekļautos ideālajā.
Bet tādi sīkāki pārbaudījumi - runāju tikai no savas pieredzes - man šķiet ir tie mazie žagariņi, ar kuriem mēs, zosis, tiekam dzītas pareizajā virzienā. Es, piemēram, labi saprotu, kā vajadzētu, bet ... negribas. Un tad man uzdod ik pa brīžam ... un man vēl joprojām gribas aizšļūkt nepareizajā virzienā... Klausīšu jau klausīšu, bet šodien vēl nē...  |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.04.04 12:43:44
Ctulhu, nav tik vienkārši... to vai lieta bij grūtības vai ciešanas, var tikai no attāluma pateikt. Un grūtības ari nereti nedod nekādas pozitīvās emocijas...
BTW arī ciešanas var pārvērst tikai grūtībās un otrādi - dažreiz! |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.04.04 12:48:09
Ctulhu
Ciešanu cēlonis bija bērna nāve. Tātad noslēgts notikums, kur vairs nebija ko novērst.
Bet jā, Dievs perfekti izveda cauri šīm ciešanām. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.04.04 12:51:44
Ctulhu, bet varēja dziedināt šīs nāves brūces!
Krsitietim šāda bērna nāve ir apjausma, ka bērns ir devies ceļā pie Dieva bez vecāku "atļaujas" un "akcepta"...
Tā teikt, Dievs bērnu sauc pie sevis un Dievs arī dod vecākiem mierinājumu. Mūsu bērni nepieder mums, lai kā to gribētos! Tie ir uz laiku audzināšanā aizdoti cilvēciņi, kuru piederība ir Dievam!
Šo, šķiet, nekristietim ir ļoti grūti saprast un sagremot... bet arī PAT savu bērnu nāvi mēs redzam savādākā gaismā nekā neticīgie! |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.04.04 12:58:26
Ctulhu, ja pēc tam paši vecāki tiek uz Sibīriju, kā arī saņem paciņas no Sibīrijas un Sibīrijā bērnam ir labāka dzīve nekā kaut kādā Kaukāza kišlakā... tad jā... Es gribu lai mans bērns ir laimīgs, pat ja es neesmu viņa laimes avots!
Tev arguments ir tai gadījumā, ja partija un Dievs ir melojuši! |
Rausītis  |
# Labojis Rausītis: 2008.04.04 13:36:34
Mulders 2008.04.04 12:14:20 Var gadīties, ka neticīgajam arī, tak neticīgais to neapzinās...
par to man arī nācās pārdomāt un sapratu, ka neticīgais pat ļoti grib, lai Dievs būtu un viņam ticēt, bet bez sava grēka atziņas nekas no tā visa nesanāk.
Proti, pēc ļoti smaga trieciena, neticīgais jūt, ka ir izvests cauri ciešanām diezgan pārdabiskā veidā, bet tad, tā vietā lai pārdomātu savu dzīvi no grēka aspekta (jā, iepējams, ka ciešanas sākumā tiek uztvertas kā sods) secinājums tiek izdarīts, ka grēku vajadzēja darīt savādāk vai grēka sekas vajadzēja notušēt savādāk. Faktiski trūkst vispār atziņas, kas ir grēks. Te nu es nonācu dilemmas priekšā - mēģināt rakņāties un norādīt uz grēku man nav nekādas vēlēšanās. Bet lai evaņģēlijs būtu kā balzāms ir laikam tomēr jāsaprot, ko tad tas ārstē. Ja es stāstīšu, ka Dievs ir labs, tad šajā gadījumā man pat piekritīs, jo atziņa, ka Dievs (dieviņš diemžēl) ir novērsis šī cilvēka ciešanas, ir. Respektīvi, bail, ka mans mesedžis aizies nedaudz greizi.
Starpība starp ticīgā un neticīgā ciešanām - kristietim pat, ja ciešanas sākumā tiek uztvertas kā sods, tad dievatziņa un evaņģēlijs tās padara svētīgas un rūda ticību. Neticīgajam, tas ir no sērijas "fū, proņeslo" vai "cūka, dzīve", bez nekādas dziļākas izpratnes.
vēl man jocīgs liekas apgalvojums, kas ir ļoti polulārs tieši neticīgo vidū "viss, kas notiek uz labu". Ja kristietis kaut ko tādu saka, es saprotu, ko viņš/a ar to domā. bet ja to saka neticīgais, tad es "visa notiekošā galā" neko labu neredzu. manuprāt, viņi paši nesaprot, ko runā. |
Mirga  |
# Iesūtīts: 2008.04.06 20:46:45
Paldies! Sevišķi par diskusijas sākuma daļu. Tur daudz jau pateikts, bet tā ir, ka pilnīgi ciešanas nekad nesapratīsim. Vai līdzīgi nav ar ļaunumu? Kamēr būs ļaunums, būs ciešanas. Varbūt taisni šī saistība padara visu tik grūti saprotamu?
Un cik labi, ka varam paļauties uz Dievu, kur ir skaidrība. Un nevilksim šauras robežas. Arī pasauli aptverošos procesos esam iesaistīti.
Vēl ir Pāvila vārdi kol. 1, 24:
„Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir viņa miesa.” –
Šis pants līdz ar nākamajiem jaunajā tulkojumā atšķiras. Varbūt kāds var pakomentēt?
|
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.04.07 09:28:22
Rausītis
Neticīgajam, tas ir no sērijas "fū, proņeslo" vai "cūka, dzīve", bez nekādas dziļākas izpratnes.
No otras puses, neticīgajam bieži vien nav neviena, ko vainot. Nevainosi tak aklos evolūcijas spēkus un matērijas īpašības. :-)
vēl man jocīgs liekas apgalvojums, kas ir ļoti polulārs tieši neticīgo vidū "viss, kas notiek uz labu".
Manuprāt, tas teiciens ir vairāk populārs visādu māņticīgo, amuletu cienītāju un tamlīdzīgu vidē. |
Rausītis |
# Labojis Rausītis: 2008.04.07 09:35:47
Manuprāt, tas teiciens ir vairāk populārs visādu māņticīgo, amuletu cienītāju un tamlīdzīgu vidē.
Jā, un lielākā daļa super "prātīgo" neticīgo vai pusticīgo, kā viņi labprāt sevi sauc, tieši tādi savā būtībā ir "māņticīgi" vai elkticīgi. tādu neticīgu nemaz nav.
neviena, ko vainot
vaino dzīvi, tb visu kas pagadās blakus vai nomoca paši sevi |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.04.07 09:37:52
Rausītis
lielākā daļa super "prātīgo" neticīgo vai pusticīgo, kā viņi labprāt sevi sauc, tieši tādi savā būtībā ir "māņticīgi" vai elkticīgi.
Vispār liela daļa cilvēku, neatkarīgi no ticības, būtībā ir māņticīgi vai elkticīgi. Arī kristiešiem ir svētdienas kristieši un amuletu kristieši.
Tādu īstu, pēc pārliecības, ir diezgan maz. Manuprāt. |
elina222  |
# Iesūtīts: 2008.06.20 00:50:52
Mulders bet varēja dziedināt šīs nāves brūces!
Krsitietim šāda bērna nāve ir apjausma, ka bērns ir devies ceļā pie Dieva bez vecāku "atļaujas" un "akcepta"... Bet šis ir visbiežākais iemesls, kādēļ cilvēki aiziet no ticības Dievam. Manam labam draugam nesen nomira māte, pēkšņi dzīve sagrizās kājām gaisā; viņš ir nedaudz vīlies Dievā... Kā lai tiek galā ar tādām ciešanām?  |
S.R...  |
# Iesūtīts: 2008.06.20 10:10:48
elina222
Manam labam draugam nesen nomira māte, pēkšņi dzīve sagrizās kājām gaisā; viņš ir nedaudz vīlies Dievā... Kā lai tiek galā ar tādām ciešanām?
dikti gudri izrunāties par cita cilvēka sāpēm un ciešanām nebūtu labi. bet visam ir savs mērs. arī sērām. ja cilvēks ir kristietis, šis periods nevarētu pārlieku ievilkties, kristietim nāve nav beigas, bet gan sākums kam jaunam. kad uzliekam uz aizgājēja kapa vainagu. kas tad tas ir, ja ne apliecinājums uzvarai? vainags ir uzvaras simbols. tuvinieka nāve ir mūsu ticības pārbaude, cik patiesi mēs ticam Jēzus apgalvojumam, es aizeju jums sagatavot vietu pie Tēva, Viņam ir daudz mājokļu. vai ticība ir formāla vai patiesa, tāds varētu būt jautājums. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.06.20 10:40:10
. Bet šis ir visbiežākais iemesls, kādēļ cilvēki aiziet no ticības Dievam. Manam labam draugam nesen nomira māte, pēkšņi dzīve sagrizās kājām gaisā; viņš ir nedaudz vīlies Dievā... Kā lai tiek galā ar tādām ciešanām?
Kāpēc viņš ir vīlies?
Parasti (izklausās jau ciniski) šāda vilšanās ir reducējama uz apmēram sekojošo - Apvainojos uz Dievu, jo viņš nerīkojās pēc mana prāta! Bet dažreiz Dievs mums atņem kaut ko, lai mēs mācītos uzticēties viņam, un kad iemācamies Dievam uzticēties, tad saprotam, ka Dieva darbi ir labi darbi, viņš var arī dziedināt sāpēs... ja esi dusmīgs uz Dievu, met savas dusmas uz Dievu, viņš tās pieņems... |
vilks  |
# Iesūtīts: 2008.06.20 10:51:30
elina222
es nesen no kāda paziņas dabūju mazu bukletiņu par sērām, kad kāds tuvinieks miris, kuru izdevusi Latvijas slimnīcu kapelānu asociācija. Varbūt Tavs draugs var parunāties ar kapelānu (slimnīcu ārstiem jāzina, vai ja Tavā pilsētā nav, vari uzrakstīt vai piezvanīt uz šeit atrodamajām adresēm ). Ir pilnīgi normāli dusmoties uz Dievu, kad ir lielas sāpēs. Vēl Tu vari mēģināt uzdāvināt kādu no Bībeles biedrības grāmatām "kad sastopamies ar ciešanām" vai kaut kā tā.
|
diletants  |
# Iesūtīts: 2008.06.20 11:11:04
Par ciešanām mazliet paradoksālā veidā rakstīts arī Rom. 5; 3-5
3 Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību,
4 izturība - pastāvību, pastāvība - cerību,
5 bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.
Parasti jau ciešanās par laimi maz tiek domāts, tomēr šeit vairāk laikam norāde uz avotu, kas ciešanas (t.i. it kā negatīvus pārdzīvojumus) dara par pamatu cerībai un laimei. Kā arī netieša norāde uz to, ka tā arī šajā dzīvē droši vien ir -nevar ļaudis būt pastāvīgi tikai laimīgi vai nelaimīgi- ciešanas mijas ar prieku. |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
