S.R... 
|
Iesūtīts:
2009.01.06 12:27:05
Šķiet, kristieši būs vienisprātis - tas ir tikums, tas ir Sv. Gara auglis u.tt. |
|
Mulders  |
# Iesūtīts: 2009.01.06 15:14:13
Zive, tur tā lieta... klasiskais teiciens "Vispirms izmaini sevi, tad maini pasauli" nozīmē vienkāršu lietu... Ka cilvēki daudz vairāk un ātrāk spētu laboties, ja visās vainās vispirms aplūkotu paši sevi kā vainas cēloni un tikai tad meklētu ārējus faktorus... Taču dzīvē notiek precīzi otrādi... Cilvēki pieiet problēmām no imperatīva, ka es noteikti neesmu vainīgs!
Tā ir lepnība, kas valda visā un visur, ka vainīgi ir "tie citi" |
Balss  |
# Iesūtīts: 2009.01.06 15:42:06
Ar gribasspēku kļut pazemīgi mēs laikam nevaram. Tam ir jāizriet no mūsu attiecībām ar Dievu. Tikai tad pazemība, tāpat kā citi gara augļi, varēs parādīties mūsu dzīvē.
Reizēm izdodas reaģēt pazemīgi, bet - tikai reizēm... biežāk gan nē, diemžēl. |
Zobradzis  |
# Iesūtīts: 2009.01.06 15:47:16
Tad gribai nav nozīme? Balss pastāsti kā Tev tas krīt no debesīm, man tik tad zemāk izdodas, kad pats liecos, iekožu mēlē, kad gribas attaisnoties, turu kopā lūpas, ja gribas lielīties, kamēr pakrūtē tas paiet. |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.06 15:50:42
Zobradzis
Griba ir jāvingrina - es tāpat kožu mēlē. Bet ir vieglāk tai mēlē iekost, jo ciešāk tu turies Kristus tuvumā un apzinies, ka esi sīks, apžēlots, Dieva pacietības un nepelnītas mīlestības objekts (patiesībā totāls sušķis, lai gan tā gribētos uzsist sev uz pleca - es jau tāds tīri nekas kristiec, vai ne?) |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.06 15:52:22
Ctulhu Lai reaģētu draudzīgi, ir vajadzīga pazemība... |
Zive.  |
# Iesūtīts: 2009.01.06 15:55:21
Zobradzis
Es teiktu, ka izpratnei ir lielāka nozīme nekā gribai. Ja ir izpratne ko un kāpēc dari, tad griba netiek tik briesmīgi noslogota. Vismaz pazemības sakarā. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2009.01.06 15:55:29
Zobradzis, un kas tev ir tāds, ko tu neesi saņēmis? Bet ja esi saņēmis, tad kāpēc lielies kā tāds, kas neesi saņēmis? |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.06 15:55:43
Ctulhu
Lai reaģētu draudzīgi situācijā, kad tiek aizskarta tava pašapziņa, ir pilnīgi nepieciešama pazemība. |
Zive. |
# Iesūtīts: 2009.01.06 15:57:01
Mulders Vo vo! Un ja ir šī izpratne, tad ir daudz vieglāk būt pazemīgam. |
Zobradzis |
# Iesūtīts: 2009.01.06 16:13:07
Zive. Varbūt. Es jau tamdēļ pārdzīvoju par sevi, ka saprotu kā tai pazemībai jāsmaržo, bet es smirdu nereti pēc lepnības.
Man daudz padomu agrāk dots, sēdēju dažādās lekcijās, pierakstīju un kad vēlos pielietot, tad ļoti bieži konstatēju ka daudz kas skan pareizi, bet kā tas dzīvē īstenojas, nu tas atkal...
Mulders Es nelielos, es gribu zināt un viss. Man garām tas laiks, kad man likās kristīgā ticība no gudriem vārdiem sastāv. Gribas vienkāršu praktisku pieredzi. Nu piemēram, šis, kā Balss saka- jo ciešāk tu turies Kristus tuvumā. Iekš kā Kristus ir tuvu? Vakarēdienā? Baudu. Turēties pie Viņa. Kā? Caur Rakstu vārdiem? Katru dienu tiem atrodu laiku. Esmu piespiedis katru dienu atrast nepilnu stundu lūgšanai rītā un vakarā.
Kad to daru, saprotu, ka pērējais ir mana piespiešanās, pat teiktu, ka viss atlikušais ir manā rīcībā balstīts.
Tāpēc es izbrīnijos par to tekstu - Ar gribasspēku kļut pazemīgi mēs laikam nevaram. |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.06 16:24:08
Zobradzis
Domāju, ka ta pazemīgums nāk no iekšiens. Kad cilvēks patiesi aptver, ka viss, kas viņam ir - gudrība, skaistums, talanti, laba daba - vienalga kas labais - ir viņam Dieva dāvināts. Tātad pašam nekāda nopelna pie tā nav. Līdz ar to rodas pazemīgāks skats uz sevi pašu.
Tad ir iespējams gaišāk un vieglāk piedzīvot pasauli un arī sevi tajā akmeņu brzmā, kas mēs visi esam.
Ja es nebūtu sastapusi šādus gaišus, pazemīgus kristiešus, man arī liktos, ka tas ir neiespējami. |
9K116  |
# Iesūtīts: 2009.01.06 16:27:39
Balss
Lai reaģētu draudzīgi situācijā, kad tiek aizskarta tava pašapziņa, ir pilnīgi nepieciešama pazemība.
Atkarīgs no situjovinas. Var būt situjovina, kad tas šāda aizskaršana ir ok, bet ja mēs runājam par 2 vienlīdzīgu cilvēku attiecībām, tad tur tādai aizskaršanai nevajadzētu būt. |
S.R... |
# Iesūtīts: 2009.01.06 16:31:45
9K116
cilvēki mēdz viens otru pārprsat, tas manuprāt visbiežāk arī ir konfliktu cēlonis - reti ir sastopami rupji uzbraucieni, tu, muļķis u,tt. visi mēs kaut ko darām labu motīvu vadīti. |
Zive. |
# Iesūtīts: 2009.01.06 16:32:41
Zobradzis
zini kā, manuprāt, sanāk - ja mēs ar gribasspēku kaut ko baigi urbjamies un panākam, tad automātiski mūsu lepnībai parādās iemesls izbāzt savu degunu.
Kad to daru, saprotu, ka pērējais ir mana piespiešanās, pat teiktu, ka viss atlikušais ir manā rīcībā balstīts.
A kur paliek Dievs? Kāda Tev jēga ar Viņu komunicēt? Kāpēc Tu lūdzies, ko Tev dod lūgšana? |
Grēciniece  |
# Iesūtīts: 2009.01.06 16:38:33
Kamēr pazemība top par dabisku sirds stāvokli, manuprāt, jāpaiet ļoti ilgam titāniskam sevis laušanas laikam. Piespiedu un, pasaulīgi skatoties, ļoti vardarbīgam, darot pretēji tam, ko pēc savas samaitātās dabas darīt būtu tik dabiski un brīvi.
Savā kristīgā dzīvē ļoti retu reizi no pazemības kādu atblāzmu esmu manījusi un zinu, kā tas garšo, bet pamatā jau tas ir visai tāls mērķis.
Pazemība nav iespējama bez pa-zemošanās un pa-zemošanas, klusi un ar mierīgu sirdi panesot ne tikai pelnītus, bet galvenokārt nepelnītus apvainojumus, pāridarījumus un nejauku attieksmi pret sevi. Ja mums Dievs blakus nolicis tādus kolēģus, bērnus, laulātos - paldies Viņam, tā ir lieliska iespēja mācīties pazemību! Jo īsāks laiks paiet, kad kārtējā tādā situācijā tas pielec un līdz ar to var izmainīt savu reakciju, jo mazliet tuvāk esam, lai sāktu kaut ko saprast no pazemības. |
S.R... |
# Iesūtīts: 2009.01.06 16:49:38
Grēciniece
redzi, te mēs ātri varam iebraukt otrā grāvī - nav pieļaujama vardarbība pret savu personu, es esmu suverēna, tikai no Dieva atkarīga persona un ir stingri jāzin robežu, kuru otrs nedrīkst pārkāpt. to ir jānorāda pazemīgi bet stingri! |
Grēciniece |
# Iesūtīts: 2009.01.06 17:00:26
S.R...
Nepiekrītu Tev, jo piekrītu tam, ko un kā māca Baznīcas Tēvi. Tas gan mūsdienās nav īpaši populāri, īpaši jau protestantismā.
Paskatīsimies apgrieztā secībā - nez, kā gan mums pašiem izdodas ievērot tās stingrās robežas pret otru cilvēku - ar savu nemīļumu, nelaipnību, neizdarītiem labiem darbiem un izdarītiem sliktiem, ar citu nosodīšanu un aprunāšanu utt.? Realitātē lielie un skaistie lozungi nestrādā, esam vien vāji radījumi, kas paši otram pāri dara un ir pakļauti otra pāridarījumiem, tālab vienīgais pareizais ceļš - mācīties no tā labumu izdabūt, proti, pazemībā trenēties.  Bet tas mans subjektīvs viedoklis, kas formējies, lasot askētu-praktiķu, ne rakstāmgalda ticīgo pieredzes. |
izlog. Esere [95.68.44.155] |
# Iesūtīts: 2009.01.06 17:11:26
Grēciniece |
izlog. Esere [95.68.44.155] |
# Iesūtīts: 2009.01.06 17:12:54
es domāju par agresiju, kura tiek vērsta pet neaizsargātu personu, mani, bērniem u.tt. tur nekāda pazemība vairs nav iespējama. nekur neesmu lasījusi ka mazohisms ir pazemības paveids. |
Grēciniece |
# Iesūtīts: 2009.01.06 17:23:07
izlog. Esere [95.68.44.155]
Ir arī tajā robežas, ir! Nedomāju jau pataloģisku uzvedību kā no vienas, tā otras puses. Man liekas, ka gudrība par to, kas ir kas un kur robežas novelkamas, arī ar ticības prakses gadiem nāk, to nevar teorētiski izdomāt. Jo tas, ko savas lepnības dēļ no otra nevarējām izturēt pirms gada, šodien jau ir vieglāk panesams (tā vajadzētu būt), un tā tam vajadzētu turpināties. |
:: Pievienot komentāru
|
