"Es vienkārši kalpoju baznīcā" Lielsalacas draudzē pasniegts Uzticības vairogs
Ir cilvēki, kuri draudzē nav iespējams skaļākie, bet viņu klātbūtni jūt gandrīz visur. Kāds parūpējas, lai baznīcā viss būtu sagatavots dievkalpojumam, kāds spēlē ērģeles, kāds sakārto altāri, kāds laikus parūpējas par dziesmu lapām. Un dažreiz tas viss ir viens un tas pats cilvēks.
20. septembrī Lielsalacas draudzē Uzticības vairogs tika pasniegts Inai Melnalksnei. To pasniedza arhibīskaps Rinalds Grants.
Inas saikne ar baznīcu sākusies jau bērnībā - viņa stāsta, ka ticība vienmēr bijusi daļa no viņas ģimenes dzīves. Taču aktīvāka kalpošana Lielsalacas draudzē sākās 1999. gadā, kad viņa draudzē ienāca caur saviem bērniem.
Sākumā bija dziedāšana bērniem, pēc tam arvien vairāk pienākumu. Ina sāka spēlēt ērģeles, palīdzēja dievkalpojumos, rūpējās par altāra un baznīcas noformējumu, kļuva par mantzini. Pirms 23 gadiem izveidojās arī koris, kas šajos gados dziedājis ne tikai Lielsalacas baznīcā, bet piedalījies dažādos baznīcu dziesmu pasākumos.
Tomēr, runājot par visiem šiem gadiem, Ina pati savu darbību nesauc par neko īpašu. "Es nekad neesmu tā domājusi, ka daru kaut ko īpašu. Es vienkārši kalpoju baznīcā."
Varbūt tieši tāpēc viņu arī ir grūti iedomāties tikai vienā lomā. Mācītājs sarunā īpaši izceļ Inas disciplīnu un atbildības sajūtu - viņa ir cilvēks, kuram svarīgi, lai viss būtu laikus sagatavots un pārdomāts. Arī svētku noformējums viņai nav tikai skaists papildinājums. Viņa grib, lai cilvēks, ienākot baznīcā, jau no pirmā acu uzmetiena sajūt, ka šī ir svētku diena.
Pašai Inai viss šis gadu ritums šķiet gandrīz pašsaprotams. Viņa stāsta, ka daudzas lietas vairs nemaz nav īpaši jāplāno - tās vienkārši ir galvā: kādi ziedi būs vajadzīgi, kā jāsakārto altāris, kas jāizdara pirms dievkalpojuma. Tas ir ieradums, kas izveidojies vairāk nekā divu desmitgažu laikā. Tāpēc Uzticības vairoga saņemšana viņai bija patiess pārsteigums.
"Man trūkst vārdu," viņa toreiz sacīja. Saviļņojumam un priekam līdzi nāca arī neticība - vai tiešām viņa ir izdarījusi ko tādu, lai saņemtu šādu apbalvojumu? Un tomēr visvairāk šajā brīdī bija pateicības. Ina uzsver, ka viena pati viņa neko nevarētu izdarīt. Draudze viņai vienmēr nozīmējusi cilvēkus, ar kuriem kopā lūgt, dziedāt, kalpot un vienkārši būt.
"Man mierinājumu visos dzīves brīžos var atrast tikai un vienīgi baznīcā," viņa saka. Arī par turpmāko Ina runā vienkārši. Viņas vārdi nav gari novēlējumi vai sarežģītas atziņas: "Lūdziet un patiesi ticiet. Dievs visu redz." Un vēl viņa saka - neaizmirstiet pateikties.
Varbūt arī pats Uzticības vairogs šajā stāstā ir tieši par to - par pateicību cilvēkam, kurš gadiem ilgi vienkārši ir bijis klāt un darījis to, kas tajā brīdī vajadzīgs.
Pilnā bilžu galerija Flickr kontā spiežot šeit
Fotogrāfs - Uldis Muzikants
20. septembrī Lielsalacas draudzē Uzticības vairogs tika pasniegts Inai Melnalksnei. To pasniedza arhibīskaps Rinalds Grants.
Inas saikne ar baznīcu sākusies jau bērnībā - viņa stāsta, ka ticība vienmēr bijusi daļa no viņas ģimenes dzīves. Taču aktīvāka kalpošana Lielsalacas draudzē sākās 1999. gadā, kad viņa draudzē ienāca caur saviem bērniem.
Sākumā bija dziedāšana bērniem, pēc tam arvien vairāk pienākumu. Ina sāka spēlēt ērģeles, palīdzēja dievkalpojumos, rūpējās par altāra un baznīcas noformējumu, kļuva par mantzini. Pirms 23 gadiem izveidojās arī koris, kas šajos gados dziedājis ne tikai Lielsalacas baznīcā, bet piedalījies dažādos baznīcu dziesmu pasākumos.
Tomēr, runājot par visiem šiem gadiem, Ina pati savu darbību nesauc par neko īpašu. "Es nekad neesmu tā domājusi, ka daru kaut ko īpašu. Es vienkārši kalpoju baznīcā."
Varbūt tieši tāpēc viņu arī ir grūti iedomāties tikai vienā lomā. Mācītājs sarunā īpaši izceļ Inas disciplīnu un atbildības sajūtu - viņa ir cilvēks, kuram svarīgi, lai viss būtu laikus sagatavots un pārdomāts. Arī svētku noformējums viņai nav tikai skaists papildinājums. Viņa grib, lai cilvēks, ienākot baznīcā, jau no pirmā acu uzmetiena sajūt, ka šī ir svētku diena.
Pašai Inai viss šis gadu ritums šķiet gandrīz pašsaprotams. Viņa stāsta, ka daudzas lietas vairs nemaz nav īpaši jāplāno - tās vienkārši ir galvā: kādi ziedi būs vajadzīgi, kā jāsakārto altāris, kas jāizdara pirms dievkalpojuma. Tas ir ieradums, kas izveidojies vairāk nekā divu desmitgažu laikā. Tāpēc Uzticības vairoga saņemšana viņai bija patiess pārsteigums.
"Man trūkst vārdu," viņa toreiz sacīja. Saviļņojumam un priekam līdzi nāca arī neticība - vai tiešām viņa ir izdarījusi ko tādu, lai saņemtu šādu apbalvojumu? Un tomēr visvairāk šajā brīdī bija pateicības. Ina uzsver, ka viena pati viņa neko nevarētu izdarīt. Draudze viņai vienmēr nozīmējusi cilvēkus, ar kuriem kopā lūgt, dziedāt, kalpot un vienkārši būt.
"Man mierinājumu visos dzīves brīžos var atrast tikai un vienīgi baznīcā," viņa saka. Arī par turpmāko Ina runā vienkārši. Viņas vārdi nav gari novēlējumi vai sarežģītas atziņas: "Lūdziet un patiesi ticiet. Dievs visu redz." Un vēl viņa saka - neaizmirstiet pateikties.
Varbūt arī pats Uzticības vairogs šajā stāstā ir tieši par to - par pateicību cilvēkam, kurš gadiem ilgi vienkārši ir bijis klāt un darījis to, kas tajā brīdī vajadzīgs.
Pilnā bilžu galerija Flickr kontā spiežot šeit
Fotogrāfs - Uldis Muzikants
Dienas lasījums
Meklējiet labu, ne ļaunu, ka jūs paliekat dzīvi.Am 5:14a
Pielūkojiet, lai kāds ļaunu neatdara ar ļaunu, bet vienmēr dzenieties pēc labā attiecībās cits pret citu un pret visiem pārējiem!1Tes 5:15
Papildu rakstvietasEst 6:1–14
Apd 19:1–10
Lk 4:1–13
Apd 19:1–10
Lk 4:1–13
Mēneša lasījums
BRĪVĪBAI KRISTUS MŪS IR ATSVABINĀJIS, TAD NU PASTĀVIET TAJĀ UN NEUZŅEMIETIES ATKAL BAUSLĪBAS JŪGU.Gal 5:1