Vasarsvētkos par lielāko brīnumu - ticību

“Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts”Apd.2, 21

Pirmajā Vasarsvētku dienā notika kas iespaidīgs. Bija skaņa it kā stipram vējam pūšot, uguns mēles un valodas. Bija ļaužu izbrīns. Cilvēki jautāja: “Kas tas ir?”

Tomēr Pēteris nepalika pie ārējā fenomena. Viņš nesprediķoja par uguns mēlēm, neapstājās pie vēja skaņas vai valodu brīnuma, bet atvēra Rakstus un sludināja Kristu. 

Tas ir Svētā Gara darbs. Svētais Gars nenāk, lai cilvēks apjūsmotu savu garīgo pieredzi. Gars nāk, lai cilvēks ticībā piesauktu Kristu. Jēzus pats saka par Garu: “ Tas Mani cels godā..” /Jņ 16:14/

Tāpēc Vasarsvētku lielākais brīnums nav vējš, uguns vai valodas. Lielākais brīnums ir ticība, ko Svētais Gars rada caur krusta un augšāmcelšanās sludināšanu.

Dieva dziļākais darbs nenotika virs mācekļu galvām , uguns mēlēs. Tas nenotika arī  viņu mutēs, sākot runāt  svešās valodās. Tas notika sirdīs, kur viņi tika satriekti un jautāja: “Brāļi, ko lai mēs darām?” /Apd 2:37/

Lūk, tur notiek Vasarsvētku dziļākais brīnums: cilvēks pārstāj apbrīnot pieredzi, notikumu, fenomenus un sāk meklēt Pestītāju.

Mēs dzīvojam laikā, kur cilvēks grib redzēt, piedzīvot, sajust. Un tajā ir kaut kas saprotams. Cilvēks grib zināt, vai Dievs tiešām ir dzīvs. Viņš grib, lai ticība nav tikai teorija. Viņš grib, lai Dievs aizskar sirdi. Gribas redzēt, pieredzēt.

Un Dievs tiešām aizskar sirdi. Kristīgā ticība nav auksta dogmatiska sistēma. Svētais Gars nav artikuls ticības apliecībā. Viņš ir Kungs un Dzīvdarītājs. Viņš mierina, atdzīvina, modina, atgādina un ved pie Kristus.

Un tomēr te mums jābūt godīgiem pret savu sirdi. Arī garīgās lietās cilvēks var nemanot sākt meklēt nevis pašu Dievu, bet sajūtu par Dievu. Nevis Kristu, bet pacēlumu. Nevis piedošanu, bet pārdzīvojumu. Nevis krustu, bet uguni. Nevis Vārdu, bet iespaidus. Un tad cilvēks nemanot sāk skatīties nevis uz Kristu, bet sevī. Viņš sāk mērīt savu sirdi, savu garīgo temperatūru:
Vai mana ticība ir pietiekami dzīva?
Vai manī vēl ir dedzība pēc Dieva?
Vai es tiešām esmu piedzīvojis Svēto Garu?
Vai Dievs tiešām ir pie manis? 

Bet Svētais Gars nenāk, lai cilvēks skatītos uz sevi. Viņš nāk, lai cilvēks tiktu izvests no sevis un pievests Kristum.

Mācības tīrība nav mazsvarīga lieta. Ekumeniskā laikmetā viegli var rasties iespaids, ka galvenais ir kopīga pieredze, kopīga sajūta, kopīgs garīgs pacēlums, bet mācība var palikt otrajā plānā.

Tomēr pieredzi nedrīkst pacelt pāri Dieva Vārdam. Svētais Gars nerunā pretēji Kristus Vārdam. Viņš ir Patiesības Gars. Viņš ceļ godā Jēzu, nevis cilvēka garīgo pārdzīvojumu.

Sajūtu, spontanitātes, ārēju zīmju vai emocionāla pacēluma daudzums automātiski nenozīmē vairāk Svētā Gara.

Gars ir atpazīstams pēc tā, ka tiek sludināts Kristus. Tas atmasko grēku un ved pie Kristus. “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” /Apd 2:38/

Ir iespējams dziedāt ar paceltām rokām un tomēr meklēt sevi.
Ir iespējams raudāt dievkalpojumā un tomēr pielūgt savu pārdzīvojumu.
Ir iespējams runāt par Garu un tomēr neizvēlēties krustu.
Ir iespējams meklēt uguni, bet izvairīties no grēku nožēlas.
Ir iespējams gribēt spēku, bet negribēt piedošanu.

Dievs nenāk pie tevis kā tava iekšējā sajūta. Viņš nāk pie tevis kā ārējs apsolījums. Kā Vārds, kas tiek pasludināts. Kā Kristība, kas ir notikusi. Kā Absolūcija, kas tev saka: “Tavi grēki tev piedoti.” Kā Vakarēdiens, kur Kristus saka: “Par jums dota. Par jums izlietas.”

Vienu dienu sirds deg, citu dienu tā ir auksta. Vienu dienu lūgšana nāk viegli, citu dienu tā nāk ar gfrūtībām.

Bet Kristus nemainās. Kristū tev ir Dieva apsolījums ārpus tevis. Kristū tev ir piedošana, kas nav atkarīga no tavas sajūtas stipruma. Kristū tev ir miers, ko pasaule nevar dot.

Tāpēc īsts Svētā Gara darbs nav vispirms tas, ka cilvēks saka: “Es esmu piedzīvojis kaut ko lielu.”

Īsts Svētā Gara darbs ir tad, kad cilvēks saka: “Jēzus ir mans Kungs. Jēzus ir mans Pestītājs. Viņa dēļ mani grēki ir piedoti.”

“Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, — kā vien Svētajā Garā.” /1Kor 12:3/

Tāpēc, ja tu šodien vari kaut vai klusi, ar trīcošu sirdi sacīt: “Jēzu, apžēlojies par mani,” — tad neuzskati to par mazu lietu. Tas jau ir Svētā Gara darbs tevī.

Ne tāpēc, ka tava ticība būtu stipra.
Ne tāpēc, ka tava sirds vienmēr degtu.
Ne tāpēc, ka tu būtu garīgi iespaidīgs.

Bet tāpēc, ka Kristus ir labs pret grēciniekiem.
Tāpēc, ka Viņš ir tavs Pestītājs.

Valmieras iecirkņa prāvesta Edija Kalekaura pārdomas.