Lielajā Piektdienā

Hoz 6:1–6; 2Moz 12:1-13

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus!
Uzruna no mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis 18:1-19:42

1 To sacījis, Jēzus ar Saviem mācekļiem aizgāja pāri Kidronas strautam; tur bija dārzs. Tanī Viņš un Viņa mācekļi iegāja. 
2 Bet arī Jūda, Viņa nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar Saviem mācekļiem tur daudzreiz bija bijuši kopā. 
3 Tad nu Jūda, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju sulaiņus, ierodas tur ar lāpām, lukturiem un ieročiem. 
4 Zinādams visu, kam jānāk pār Viņu, Jēzus izgāja tiem pretim un sacīja: "Ko jūs meklējat?" 
5 Tie atbildēja Viņam: "Nācarieti Jēzu." Viņš tiem sacīja: "Es Esmu." Bet arī Viņa nodevējs Jūda stāvēja kopā ar tiem. 
6 Kad nu Viņš teica: „Es Esmu”, - tie atkāpās un nokrita pie zemes. 

Šeit neliela atkāpe:

Vecās Derības 2. Mozus grāmatā Mozus sacīja uz Dievu: "Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, - tad tie jautās: kā Viņu sauc? - Ko tad lai es viņiem saku?" 14 Dievs sacīja uz Mozu: "ES ESMU, kas ES ESMU." Viņš sacīja: "Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: „ES ESMU” - tas mani sūtījis pie jums." 

Un tieši tāpat, kā Dievs nosauc Sevi Mozum, tā arī Jēzus nosauc Sevi „Es Esmu” saviem gūstītājiem Ģetzemanes dārzā.

Jēzus viņu priekšā nostājas, kā Tēvs un šeit ir īsti vietā atcerēties, ko saka pravietis Jesaja 9. nodaļā: Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera valdnieks.1 

Un Jūdi, kas ir labi Svēto Rakstu zinātāji, Viņa priekšā bailēs atkāpjas un nokrīt pie zemes.
7 Tad Viņš (Jēzus) vēlreiz viņus jautāja: "Ko jūs meklējat?" Un tie atbildēja: "Jēzu Nācarieti." 
8 Jēzus atbildēja: "Es jums Esmu sacījis, ka Es Tas Esmu; ja jūs Mani meklējat, tad ļaujiet šiem aiziet!" 
9 Tā piepildījās vārdi, ko Viņš bija teicis: "No tiem, ko Tu Man Esi devis, Es nevienam neesmu ļāvis iet bojā." 
10 Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhs. 
11 Tad Jēzus sacīja Pēterim: "Bāz zobenu makstī! Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?" 

Tā Jēzus saviem gūstītājiem parāda, ka Viņš ir ne tikai dzīvs Dievs, bet arī dzīvs cilvēks, atlaiž Savus mācekļus, lai viņi kopā ar Viņu netiktu pazudināti un dara visu, lai Rakstu pravietojumi tiktu piepildīti un labprātīgi dodas spīdzinātāju rokās.

Jānis, kas par šo notikumu Ģetzemanes dārzā liecina, ir vienīgais no 4 evaņģēlistiem, kas no Viņa neatkāpās un pilnīgi noteikti ir bijis klāt līdz galam šajā notikumā, par pārējiem mums tādas skaidrības nav, līdz ar to Jāņa liecība par notikuma būtību ir visskaidrākā.

Būdams Jēzus mīļākais māceklis, viņš zina visvairāk un necenšas arī paspilgtināt Jūdas nodevēja lomu ar skūpstu Jēzum, kā to varam lasīt citos evaņģēlijos. Viņš vienkārši liecina, ka Jūda ir nodevējs un nodod Jēzu apzināti, pēc savas gribas.

Jūda nespēj cīnīties ar savu lepnību un mantkārību, kad Marija svaida Jēzu ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu. Viņam apsolūti nerūp nabagie, bet drīzāk skauž Jēzum parādītais gods, viņš pie tā piedauzās un vēlas arī piesavināties iemaksas, ja eļļa tiktu dārgi pārdota un pārmet Marijai izšķērdību.

Jēzus par Mariju iestājas un Jūda apgrēcinās savā sirdī un nolemj Jēzu nodot un pie tam vēl savā liekulībā uzdrošinās no Viņa rokām pēdējā mielasta laikā pieņemt kumosu.

Kā rakstīts Jāņa evaņģēlijā, “pēc šī kumosa tanī iegāja sātans.”2

Kā mēs zinām, pret ļaunumu bez Jēzus palīdzības mēs nespējam cīnīties. To nespēj arī Jūda, jo pret Jēzu apgrēcinās un tāpat, kā Kains, kas kļuvis lepns nespēj valdīt pār savas sirds ļaunumu un nogalina savu brāli Ābelu, tāpat arī Jūda nolemj nodot Jēzu augstajiem priesteriem. Ne velti Raksti un tēvi mūs māca – neielaid ļaunumu savā sirdī... jo, “Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!”3

Pēc tam Kristus atlaiž savus mācekļus, lai viņi netiktu sagūstīti un neciestu kopā ar Viņu, un Jēzu saņem, apsūdz, spīdzina un nepatiesi apvainotu piesit pie krusta.

Neskatoties uz visām Viņa darītajām brīnumainajām zīmēm Viņam nenotic, vai pareizāk sakot – nevēlas ticēt,

Jēzus tiek nolemts Krusta nāvei „Un visi ļaudis, (augstā priestera un farizeju saskubināti, Pilātam, kurš vēlas viņu attaisnot,) atbildēja un sacīja: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem."4 

Un Kristus asinis nāk pār šo Dieva tautu… joprojām, kā sods, kamēr tā ir neticībā uz Jēzu, kas ir viņu un visas pasaules Glābējs un Pestītājs.

Dievs, protams, piedod, bet tādam grēkam ir nepieciešams laiks un grēkatziņa, kas Dieva tautai acīmredzami nāk ar grūtībām.

Bet ātrāk vai vēlāk nāks ebreju tautai atklāsme no Dieva, par Jēzu, kā Dieva Vienpiedzimušo Dēlu, un Viņa asinis, kas bija, kā sods, nāks ticībā kā svētība, žēlastība un šķīstība no katra grēka...

Un tas ko rabīni čukst ausī tiem, kas dodas mūžībā, ka Jēzus jau ir atnācis un Viņu apliecinot piedod grēkus, lai būtu miers mūžībā…To sludinās Izraēlā no jumtiem…

Jo Jēzus mira pie Krusta gan viņu tautas, gan mūsu grēku dēļ!

Viņš visu grēku paņem uz Saviem pleciem un pienaglo pie Krusta!

Lai Dievs Svētī mūs un Ebreju tautu, ka mēs visi varam atgriezties Dievišķās mīlestības patiesības realitātē, nomirt sev un augšāmcelties Kristus dziedinošajā žēlastībā!

Dievam, lai ir pateicība mūžīgi!
Āmen.