"Iesākumā bija Vārds...", lasām Jāņa evaņģēlija prologā. Vārds dod iespēju saprast, uzzināt. Tādēļ kristīgā ticība ir saprāta apskaidrošana, kas ļauj dzīvot Jēzus Kristus īstenībā. Pāri kristīgai Baznīcai stāv Vārds, kurā ietilpst Dieva atklāsme un Dieva darbi. Vārds kļūst par cilvēku. Atzīt šo cilvēku, Jēzu Kristu, par Dievu, ieraudzīt Viņu kā Dieva Dēlu un Glābēju nozīmē kļūt kristietim. Vēsts, Vārds, ar ko Dievs pasauli radījis un uztur, tagad ir kļuvis redzams Jēzū Kristū.

Kristīgā ticība ir atziņas, saprašanas, domāšanas, dzirdēšanas, runāšanas un piedzīvošanas ticība. Dievs ir runājis, un man ir jāmeklē atbilde. Dievs ir runājis skaidri, saprotami, konkrēti. Man šī atbilde ir ne tikai jāsadzird, bet arī jāpiedzīvo. Tāpēc kristīgā ticība ir gan pārracionāla, bet gan arī racionāla, jo iesākumā bija Vārds. Ticēt nozīmē atzīt, izprast un saprastajam sekot, to īstenot, tam uzticēties. Tādēļ ticība ved pie prāta apskaidrības. Dievs caur Vārdu dara sevi uztveramāku, cilvēkam saprotamāku, tuvāku.

Luteriskā teoloģija uzsver, ka ir divi žēlastības līdzekļi - Dieva Vārds un Sakramenti - kristība un Svētais Vakarēdiens.

Kas ir Dieva Vārds? Tā ir vēsts par Kristu, sludināšana, Bībeles lasīšana, savstarpēja liecība. Cilvēks nespēj Kristum uzticēties vai Dievu mīlēt, ja viņš vispirms nav Kristu un Dievu iepazinis - un tāpēc vajadzīgs Vārds, caur kuru tas pie mums notiek - racionālā, loģiskā, saprotamā veidā. Līdz ar to parādās iespēja Dievu iepazīt personiskā, ciešā veidā.

Kāpēc Dieva vārdu saucam par "žēlastības līdzekli"? Pats nosaukums jau izsaka būtību - tas ir viens no veidiem, viens no "kanāliem", caur kuriem Dieva žēlastība nonāk līdz mums - mēs to satveram, piedzīvojam, un tā sāk pie mums darboties, radot mūs no jauna. Te ir īpaši jāuzsver tas, ka cilvēks manās jauno attiecību iespaidā, bez apzinātas gribas piepūles. Līdzīgi tas ir attiecībās ar Dievu - tēlaini izsakoties, mēs saņemam no Dieva gaismas un to atstarojam tālāk citiem. Dievs pats mūs pārvērš, pārveido, nevis mēs paši. Cilvēks mainās nevis pats no sevis, bet tikai caur attiecībām.

Dieva vārds - vēsts par Dievu un no Dieva - ir viens no Dieva žēlastības piedzīvošanas līdzekļiem, viens no veidiem, kā mēs iepazīstam Dievu un līdz ar to nonākam jauna veida attiecībās ar Viņu. Taču vārds uzrunā mūsu saprašanu, prātu, domas, bet cilvēks ir daudz vairāk par loģiku un saprašanu vien. Ir vajadzīgs līdzeklis, kas uzrunātu mūs vēl citā - pārracionālā, pāri loģikas un vārdu līmenim paceltā veidā.

Arī tāpēc mūsu uztvere ir nepilnīga un grēka ietekmēta. Viss, ko mēs saprotam un domājam, dzirdam un sakām, Dieva Vārda iemājošana vārdos, teikumos, burtos tūdaļ pat noņem no Vārda to pilnību, to absolūto patiesību, tas tūdaļ tiek pārprasts, nesaprasts, jo visa saprašana, uztveršana nenotiek vis kādā no grēka brīvā telpā, bet mūsu prātā un sirdī. Vārds ir paša Dieva attēls, taču tikai attēls. Vārds pats par sevi nevar izglābt. Izglābt var attēlā redzamais. Un attēlā redzams ir Jēzus Kristus. Tikai tad, kad Kristus top cilvēks, kad Dievs sūta savu vienīgo Dēlu, tad Dieva valstība ir cilvēku vidū, tad notiek Pestīšana.

Sakramenti ir satikšanās nevis ar Vārdu, bet ar To, kas ir iemiesojies Vārds - pats Kungs, Jēzus Kristus. Sakraments ir piedzīvojams Vārds. Tāpēc kristīgā ticība nav tikai Vārda reliģija, bet arī satikšanās reliģija. Tur cilvēks satiekas ar Dievu - ne vien Vārdā, bet dzīvē, un tā top mūžīgās dzīvības iespēja cilvēkam. Vārds ved pie Sakramenta. Mēs varam par otru cilvēku sacīt vislielākos vārdus, visprecīzākos aprakstus, taču iepazīt, iemīlēt, saprast šo cilvēku mēs varam, tikai satiekoties un daudzas reizes satiekoties, vēl vairāk - dzīvojot kopā. Vārds patiešām ir tikai iesākums, un Sakraments ir šīs dzīves īstenībā augstākais piepildījums cilvēkam ar Dievu. Jo katrs cilvēks ir kaut kas vairāk, nekā viņš zina un saprot.

Sakraments nav kāds mistisks spēks, kam piemīt pilnīgi nezināma un neizdibināma ietekme uz cilvēku, bet gan ir viens no pasludinājuma, Dieva vārda darbības, veidiem. Viens no žēlastības līdzekļiem...

Baznīctēvs Augustīns uzsvēra ārējās zīmes nepieciešamību un vienlaikus vēl jo nepieciešamāko zīmes un vārda saistību. Sakraments ir zīme ar paskaidrojumu. Zīme, kura tai līdzi nākošo paskaidrojumu iemieso, padara dzīvu, satveramu ar to mūsu būtības daļu, kas pārsniedz loģikas un saprāta līmeni. Mākslinieks nevis izstāsta savu domu, bet to uzglezno - lai mēs to uztveram citā, ne tik racionālā veidā. Droši vien viņš būtu varējis savu domu ietērpt vārdos, taču tad tas droši vien tik dziļi mūs neuzrunātu, kā mākslas darbs, kas mūs pārņem un atstāj neizdzēšamu iespaidu.

Šādā nozīmē Sakraments patiešām var darboties par spīti tam, ka racionāli tas cilvēkam paliek mistērija, noslēpums. Grieķu vārds mysterion, kuru latīniski tulkojam kā sacramentum, nenozīmē tikai apslēptu vai nesaprotamu norisi, bet arī atklājošu un paskaidrojošu norisi. Cilvēks var nesaprast, kas tieši notiek - kāpēc tieši caur šiem vārdiem un šo zīmi viņā ienāk Kristus - un tomēr to piedzīvot. Vienīgais nepieciešamais nosacījums ir cilvēka ticība.

Autori:
māc. Linards Rozentāls un māc. Indulis Paičs