Redaktors
2021.10.03 17:07
Svētdienā pēc erceņģeļa Miķeļa un visu eņģeļu dienas (29. septembrī), tātad oktobra pirmajā svētdienā, luteriskā Baznīca svin Pļaujas svētkus. Kopš 17. gadsimta Pļaujas svētki tiek svinēti kā vieni no ievērojamākajiem Baznīcas svētkiem.
Saprotams, ļaudis ir svinējuši ražas svētkus visos laikos un tiem ir bijusi vieta daudzās reliģijās. Dabas un ražas svētkus, ko tautas svinēja pirms kristietības laikos, senā un viduslaiku kristīgā Baznīca pārdēvēja par tā saucamajām Quatember dienām (lat.Quattuor tempora – četri laiki). Rudens laikā iederējās prieks un pateicība par laukos un dārzos izaudzēto ražu. Vēl nebija noteikta viena svinama diena, kā tas ir šodien. Svināmais laiks bija no Sv. Apustuļa Bartolomeja dienas 24. augustā līdz Mārtiņa dienai 10. novembrī.
Kāds tad ir Pļaujas svētku īstais saturs? Mēs redzam, ka vairumā draudžu, īpaši lauku draudzēs, dievnami tiek bagātīgi izpušķoti ar ziediem, krāsainu lapu vītnēm, lauku un dārzu augļiem. Ticīgo ļaužu apziņā tā nav vienkārši dievnama izrotāšana vai skaista dekorācija, bet pateicības pienesums Dievam ar uzsvaru: “ No tā, kas ir tavs, mēs Tev pienesam”. Ar dziļu pateicību draudze piemin Dieva radošo spēku, kas brīnumaini pavēl no mazas sēkliņas rasties daudzveidīgiem un krāšņiem augļiem, kas liek zemnieka darbam labi izdoties, dod mums dienišķo maizi un citas labas un svētīgas dāvanas.
Tomēr šo svētku nozīme cilvēku personīgajā izjūtā nav vairs gluži tāda kā senāk. Maz vairs ir tādu, kas dzīvo laukos un pārtiek no lauksaimniecības. Pilsētās aug bērni ar pārliecību, ka pārtiku ražo veikali. Lielai daļai cilvēku mūsu zemē ir gluži vienalga kāda raža šogad padevusies Latvijā, jo piedāvājums un cenas lielveikalos no tā būtiski nemainīsies, un mazāk būs tādu, kurus gada bagātā raža darīs patiesi laimīgus.
Dzīvojot mūsdienu globalizētajā pasaulē, priekšplānā izvirzās pavisam citi jautājumi. Ekonomiski attīstītajās valstīs tiek ražots pārāk daudz, tai skaitā pārtika. Pāri palikusī daļa tie iznīcināta vai vienkārši izmesta. Tai pašā laikā nabadzīgākajās valstīs miljoniem cilvēku ir nepaēduši, vai pat mirst badā. Tas, protams, mums uzdod jautājumu, vai šai ziņā varam ko mainīt? Šodien mēs nevaram vairs svinēt Pļaujas svētkus kā “ vecajos labajos laikos”, kad tāda veda problēmas nebija mūsu redzes un dzirdes lokā. Šodien Pļaujas svētki mums uzdod grūtus jautājumus un uzrāda konfliktus, kas skar pārāk industrializēto un dabisko vienkāršību zaudējušo lauksaimniecību, ar to saistītās vides un veselīga uztura problēmas u.t.t. Paliekot šo problēmu līmenī mūsu Pļaujas svētku dievkalpojumi pārvērstos par taisnības un labākas saimniekošanas iespēju meklējumiem ar kopēju noskaņu, ko raksturotu neapmierinātība un zūdīšanās, pavisam aizmirstot pateikties.
Atcerēsimies senās, skaistās Pļaujas svētku dziesmas, tās mums neļaus pazaudēt īsto svētku noskaņu. Piemēram, Matiusa Klaudiusa: Mēs aram un mēs sējam gan sēklu tīrumā, bet augļus gaidīt spējam pēc debess padoma. Kad sviedri žūst no vaiga, kad sēkla kaisīta, tad Dievs pats savā laikā mums augļus briedina. Pie visa tā, kas mūs nodarbina, ko priekš sevis esam ieguvuši vai zaudējuši, pie bagātas vai trūcīgākas ražas, pie tā, vai esam pārtikuši, vai dzīvojam pieticībā, atcerēsimies un mācīsim to saviem bērniem: no Dieva esam saņēmuši, Viņa rokās ieliekam un Viņa svētībai uzticam saņemtās dāvanas. Visās labajās dāvanās dalāmies ar saviem tuvākajiem.
Līdz ar to sacīsim vienkārši. Pļaujas svētki ir pateicības svētki. Ja protam pateikties, tad esam patiešām bagāti. Pļaujas svētki mums māca būt pateicīgiem. Par ko? Ko vēl varam no Dieva izlūgties un lietot? Mārtiņš Luters, skaidrojot “ Mūsu Tēvs” lūgšanas lūgumu pēc dienišķās maizes, rakstīja: “ Dievs gan dod dienišķo maizi visiem arī bez mūsu lūgšanas, pat ļauniem cilvēkiem, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Viņš mums to māca atzīt un ar pateicību un ar pateicību saņemt mūsu dienišķo maizi”. To, ka pie dienišķās maizes pieder ne tikai pārtika, Luters paskaidro, uzskaitīdams, ka dienišķā maize ir viss nepieciešamais miesas uzturēšanai un vajadzībām – ēdiens, dzēriens, apģērbs, apavi, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, dievbijīgs laulāts draugs, dievbijīgi bērni, dievbijīga saime, labi un uzticami vadītāji, laba valdība, labs laiks, miers, veselība, kārtīga dzīve, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām. Pļaujas svētkos atcerēsimies, ka šie dārgumi nav ielikti mūsu rokās, pateicoties mums pašiem, gadījumam, laimei vai kādai noteiktai sabiedrības vai saimniecības kārtībai, bet tos esam saņēmuši no Dieva žēlastības un labuma. Savukārt, mēs paši sevi liekam Dieva rokās kā tādi, no kuru dzīves un augļiem Dievs vēlas gūt pagodinājumu un prieku sev.
Mīļie brāļi un māsas Kristū! Svinēsim Pļaujas svētkus dzīvas ticības atziņā par to, cik mūsu Dievs ir bagāts, prieka pilnām un pateicīgām sirdīm par svētīgām, pilnīgām dāvanām, ko ikdienas no Dieva saņemam.
Dekāns Pēteris Kalks