Foto - U.Muzikants
Vairāk bildes pieejamas - šeit
Vairāk bildes pieejamas - šeit
Redaktors
2020.01.16 13:19
2020. gada 1. janvārī apritēja 100 gadi, kopš iznāca mēnešraksta “Svētdienas Rīts” pirmais numurs. Piektdien, 10. janvārī, LELB arhibīskaps Jānis Vanags rīkoja pieņemšanu mūsu Kunga Jēzus Kristus Atspīdēšanas laikā, kurā kopā ar bijušajiem un esošajiem “Svētdienas Rīta” darbiniekiem, baznīcas ļaudīm un izdevuma atbalstītājiem atzīmēja šo vēsturisko gadskaitli. Klātesošos uzrunāja arī “Svētdienas Rīta” redaktore Inga Reča.
“Tagad informāciju var iegūt no portāliem un podkāstiem, ļoti daudz kas ir atrodams jūtūbē – līdz ar to, klasiskie mediji piedzīvo krīzi. Tomēr nekas nav salīdzināms ar to, ka tu paņem rokā skaistu, krāsainu un [pēc tipogrāfijas krāsas] smaržojošu žurnālu un tur var just autoru kolektīva cilvēcīgo raksturu un ieguldījumu. Tas mums ir bijis ļoti dārgs,” savā uzrunā sacīja arhibīskaps.
Tas, kāda vērtība ir “Svētdienas Rīts”, īpaši tapis skaidrs pirms deviņiem gadiem, kad iestājās finanšu krīze un baznīcas vadība saprata, ka vairs nevar atļauties izdot nedēļas laikrakstu: “Mums bija jāpieņem lēmums, bet notika neticams brīnums – mums atradās atbalstītāji ārzemēs –, pilnīgi negaidīti augļus nesa agrāk ieguldītais. Un tad no laikraksta tapa žurnāls. Rezultāts bija tāds, ka “Svētdienas Rīta” komanda krīzē saskatīja iespēju atdzimt labākā, pievilcīgākā veidolā. Manuprāt, izdevums ir skaistāks un saturīgāks pat nekā iepriekš. To mums visiem vajadzētu mācīties.”
Arhibīskaps Jānis Vanags pateicās redaktorei Ingai Rečai un žurnāla komandai – datorgrafiķei Irēnai Vitomskai un korektorei, doktorei Ievai Kalniņai un… ”Un vairāk jau arī nav! Jūs varat iedomāties – tie ir tie cilvēki, kas izdod žurnālu bez nokavēšanās, bez izlaidumiem – katru mēnesi labā saturā un kvalitātē. Arī tas ir brīnums, kas liecina par lielu pašaizliedzību. Pateicība arī Artai Cišai, kura nāk talkā vajadzības brīdī!”
Baznīcas vadītājs atcerējās un pateicās iepriekšējiem redaktoriem un žurnālistiem, kuri ir strādājuši “Svētdienas Rītā”: Gundaram Ceipem, Valdai Ģēģerei, Elmāram Barkānam, Tālivaldim Kronbergam, Anitai Tukišai, Gitai Staltei. Bet īpaši viņš pieminēja 1989. gadā atjaunotā “Svētdienas Rīta” (sākotnēji tas tika izdots kā Latvijas Tautas frontes laikraksta “Atmoda” pielikums) atjaunotāju un pirmo redaktori Aidu Prēdeli. “Kā viņa cīnījās par “Svētdienas Rītu”! Vienreiz bija jāiznāk laikrakstam, un Jelgavas tipogrāfijā bija aptrūcies ūdens. Un Aida bija spējīga aiziet uz ugunsdzēsēju depo, dabūt ugunsdzēsējus, kas savā mašīnā to ūdeni atved. Tādā neatlaidīgā un neapturamā gājienā viņa cīnījās par “Svētdienas Rītu”. Faktiski tā jau ir bijis ar “Svētdienas Rītu” visu laiku,” atzina arhibīskaps Vanags.
“Kāpēc to visu vajadzēja? Man liekas, ka “Svētdienas Rīts” ir unikāls visu izdevumu starpā ar savu saturu. Tas mums ir licies pietiekami svarīgs, lai “Svētdienas Rītu”, par spīti visām grūtībām, tomēr censtos paturēt,” sacīja Jānis Vanags. Domājot par informācijas izplatīšanu, viņš teica, ka tagad baznīcai ir “Virsvaldes Vēstis”, tāpēc arī “Svētdienas Rīta” uzdevums ir mainījies: “Mēs neuzskatām “Svētdienas Rītu” par savu informatīvo lapu – tam ir citi uzdevumi. Viens, piemēram, ir baznīcas kopības veidošana, kopības sajūtas radīšana. Bet – otrs… Ar ko baznīca atšķiras no sektas? Sekta cenšas norobežot cilvēku no apkārtējās kultūrvides – nošķirt no ģimenes, no sabiedrības, no tautas. Baznīca pati ir piedalījusies pie šīs kultūrvides veidošanas, jutusi par to atbildību. Par latviešiem saka, ka viņi ir dabai tuva tauta, bet problēma ir tā, ka dabas parādības vai jebkādi citi objektīvie fakti mūs nenoved pie vērtībām. Vienmēr starpā ir kāda skaidrojoša atskaites sistēma, kā mēs no faktiem nonākam pie vērtībām. Un mūsu civilizācijā tā ir bijusi judeokristīgā, jeb Vecās un Jaunās Derības vēsts – atskaites punkts un skaidrojošais satvars, kurā mēs esam varējuši gūt sekmes. Un baznīca visu laiku cenšas būt tā, kas uztur šo vēstījumu joprojām sadzirdamu. Mēs zinām, ka nevar nocirst koku un pēc tam turpināt gadu no gada ievākt augļus. Tāpēc ar savu kalpošanu sabiedrībā mēs gribam šo vēstījumu uzturēt dzīvu, un tam ir kalpojis arī “Svētdienas Rīts”.”
Uzrunas noslēgumā arhibīskaps norādīja, ka “esam turējušies pie redakcionālās neatkarības, bet arī esmu pateicīgs, ka tas nekad nav ticis nelietīgi izmantots”.
“Svētdienas Rīta” simtgade – skaitlis 100 – uzliek milzu atbildību…
“Kas bija tie cilvēki, kuri pirms simts gadiem uzdrošinājās dibināt laikrakstu, kurš pastāvēja 20 gadus, tad okupācijas dēļ uz 49 gadiem to slēdza, tad – atkal atradās cilvēki, kuri uzdrošinājās “Svētdienas Rītu” atjaunot, lai šobrīd jau 30 gadus tas atkal iznāktu?” savas uzrunas sākumā sacīja Inga Reča.
Viņas rokās bija unikāls dokuments, kura atrašana bija Dievjaušība, jo viss liecināja par to, ka šis darbs ir zudis – “Svētdienas Rīta” 1989. gadā atjaunotā laikraksta pirmās redaktores Aidas Prēdeles bakalaura darbs, 1993. gadā beidzot Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti – “1920. gads “Svētdienas Rīta” slejās, atspoguļojot baznīcas garīgās, ekonomiskās un citas problēmas”. “To vēlreiz un vēlreiz pārlasot, es saprotu, cik tas ir vērtīgs – gan vēsturisko faktu dēļ, gan arī tā uzdevuma dēļ, kas reiz uzlikts “Svētdienas Rītam”, bet joprojām nav piepildīts,” konstatēja tagadējā redaktore.
Pavisam īsi galvenās atziņas
1919. gada novembrī sanāk Rīgas pilsētas prāvestu sapulce prāvesta Erdmaņa vadībā un nolemj dibināt Latvijas Iekšējās misijas biedrību. Biedrības atklāšanas svētki notiek 14. decembrī un 15. decembrī biedrība pieņem lēmumu par mēnešraksta “Svētdienas Rīts” dibināšanu. Par pirmajiem redaktoriem ievēl mācītāju Edgaru Bergu un Gustavu Šaurumu. ( No 1921. līdz 1938. gadam – 17 gadus (!) redaktora pienākumus pildīja mācītājs Ādams Mačulāns). Un jau pēc 2 nedēļām (!) – 1920. gada 1. janvārī – IZNĀK “Svētdienas Rīta” 1. NUMURS!
Jaunā izdevuma uzdevumu formulē redaktors Bergs:
“Ir svētdienas rīts. Pēc grūtiem nedēļas darbiem zemkopis sēž savā istabā. Karš viņam daudz ir izpostījis, bet cerībā un paļāvībā uz Dievu viņš atkal gājis pie darba. Darbs ir grūts, un sirds dažkārt ir tik smaga, kad nāk prātā agrākā turība. Bet cik necik viņš tomēr ierīkojies, ronas jau pirmie panākumi, un tie ļauj ticēt labākai nākotnei. Uzcītīgam darbiniekam sirds ir tik pilna. Viņš ietu labprāt Dieva namā klausīties kādu nopietnu sirsnīgu vārdu un smelties Dieva spēku turpmākiem darbiem. Bet baznīca stāv tukša – izpostīta. Tur neviens nesludina Dieva vārdu. – Te viņš saņem garīgu rakstu, viņš uzšķir to, sāk lasīt. Jo vairāk viņš lasa, jo vairāk viņš jūt, ka tiešām ir svētdiena. Viņa mazā istabiņa pārvēršas par Dieva namu, kur mīt Dieva Gars. Viņš bijis atkal Dieva tuvumā un ņem Dieva svētību līdzi dienas darbā. Tāds “Svētdienas Rīts” grib šīs laikraksts būt. Dievs lai svētī viņa ceļu! Āmen.”
Savā darbā Aida Prēdele dod arī novērtējumu pirmajam “Svētdienas Rīta” izdošanas gadam: savu uzdevumu tas ir veicis godam! Viņa raksta: “1920. gadā jūs neatradīsiet pārpublicējumus, par kuru kvalitāti var strīdēties, mēnešraksts godīgi attēlo sava laika garīgo dzīvi, to nemēģinot uzspodrināt vai liekulīgi darīt krāšņāku, nevairoties no polemikas, kas lielā mērā ir katras godīgas žurnālistikas pamats.
Ja mēs runājam par kristīgo presi kā par žurnālistiku (un kā gan citādi?!), tad arī te pirmais “bauslis”, ko pārkāpt nav atļauts nevienam garīgam vai negarīgam izdevumam, ir patiesīgums. Izdevumā katrs ticīgais varētu lasīt Svēto Vārdu, taču, ja tajā trūkst ikdienā notikušā patiesīga izklāsta, tas nav kristīgs izdevums.
Otra kristīga izdevuma specifiska prasība ir tolerance. Sektantisms nepieder pie kristīgās preses pozitīvām īpašībām. Un, līdz ko vārds kristīgos izdevumos zaudē toleranci kā sludināšanas un reizē informācijas pasniegšanas veidu, tas zaudē savu patiesi kristīgo ievirzi.”
Inga Reča arī sacīja, ka tad, kad 2001. gadā atnākusi strādāt uz “Svētdienas Rītu” un vēlāk kļuvusi par laikraksta redaktori, Aidas Prēdeles uzliktā latiņa par “Svētdienas Rīta” uzdevumu un misiju sasaucās ar tām vērtībām, kurām arī viņa centusies sekot šos 19 gadus:
““Svētdienas Rīta” uzdevums ir pasludināt evaņģēliju. Un tikai? Bet evaņģēliju tīrā veidā sludina Svētie Raksti. Vēl jo vairāk – konfesionāla baznīcas avīze, kuras specifiskais uzdevums ir sludināt evaņģēliju tai pieejamās formās un ietvaros. Baznīcas avīze nekad nebūs Bībeles citāts, bet tā rādīs, kā Svēto Rakstu vārdi iemiesojas, dzīvo, cīnās un – uzvar.”
Inga Reča savā uzrunā norādīja, ka nemaz ne novecojuši, bet pat ļoti trāpīgi sasaucas ar nesen formulēto “Svētdienas Rīta” uzdevumu – būt vienam no 21. gadsimta luteriskās baznīcas misijas instrumentiem – mācītāja un ļoti ražīga “Svētdienas Rīta” autora Kārļa Beldava 1920. gadā rakstītie vārdi: “Laikraksts aizsniedz arī to, kas baznīcā vai nu negrib nākt, vai arī nevar nākt. Slimniekiem un vārguļiem kristīgie laikraksti var būt par lielu prieku un stiprināšanu. Bet arī neticīgais dažreiz aiz gara laika ņem rokā kristīgo laikrakstu. Še laikraksts spēj tam vārdu teikt, ko mācītājs pat pie labākās gribas nespēj…”
Pateicība un lūgšana
Noslēgumā redaktore Inga Reča pateicās gan tai “Svētdienas Rīta” komandai, kuras locekļu vārdi jau ierakstīti vēsturē, gan tiem, kuri šajā kalpošanā darbojas šodien: “Mums ir tā privilēģija zināt, kā viss notika iepriekšējos 100 gadus… Un tieši tāpēc, ka mēs to zinām, mēs zinām, kā “Svēto Rakstu vārdi iemiesojas, dzīvo, cīnās un – uzvar”, šovakar pateiksimies Dievam par tiem cilvēkiem, visiem “Svētdienas Rīta” darbiniekiem, kuri, neraugoties uz bieži ļoti nelabvēlīgajiem apstākļiem, uzdrošinājās un ticēja savai misijai un uzdevumam, un gadsimta griezumā atkal un atkal pieredzēja, ka Dieva žēlastība un labvēlība ir ar viņiem! Šovakar vēlos īpaši pieminēt tos, kas vēl nesen darbojās kopā ar mums, bet nu Tēvs viņus ir saucis uz Mājām: Aidu Prēdeli, Ritu Brūveri un Johannesu Baumanu – katram no viņiem ir bijusi ārkārtīgi nozīmīga loma “Svētdienas Rīta” tapšanā un pastāvēšanā. Mēs šovakar nolēmām nesaukt cilvēku vārdus, bez kuriem šodien nebūtu iedomājama žurnāla iznākšana – lai nevienu neaizmirstu, bet jūs te visi kuplā pulkā esat klāt! Sirsnīga pateicība jums! Paldies Tev, Debesu Tēvs, par “Svētdienas Rīta” garajiem iznākšanas gadiem un ļoti Tevi lūdzam: ja tas ir Tavs prāts, svētī šo darbu arī uz priekšu!”
Žurnāls “Svētdienas Rīts” joprojām ir vecākais preses izdevums Latvijā – tas iznāk kopš 1920. gada janvāra, ar pārtraukumu no 1940. līdz 1989. gadam. "Svētdienas Rīts" iznāk reizi mēnesī, krāsains, 32 lappušu apjomā un aplūko norises gan luterāņu, gan citās konfesijās un piedāvā lasītāju uzmanībai sarunas par ticību un dzīves pieredzi ar izcilām personībām Latvijā un pasaulē. Žurnālu "Svētdienas Rīts" izdod LELB izdevniecība SIA “IHTIS”.