Šī lapa ir izdrukāta no LELB <br>Interneta adrese:<br>http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=2521<h3>Nacisma sagrāves un 2.pasaules kara upuru piemiņas dienas dievkalpojums Rīgas Domā 2019.gada 8.maijā</h3><p>Redaktors<br>2019.05.08 14:18
</p><img src="http://www.lelb.lv/lv/box/news/lelb_zinjas-2521.s.jpg" border=0 align=right>LELB mācītāja un LBS kapelāna Normunda Celmiņa uzruna<p><font size="2" face="arial,helvetica,sans-serif"><i>Psalms 130: 5 – 6</i></font><br><div align="left"><font size="2" face="arial,helvetica,sans-serif"><i>Es gaidu uz to Kungu,</i></font><br><font size="2" face="arial,helvetica,sans-serif"><i>mana dvēsele gaida,</i></font><br><font size="2" face="arial,helvetica,sans-serif"><i>es paļaujos uz Viņa vārdu.</i></font><br><font size="2" face="arial,helvetica,sans-serif"><i>Mana dvēsele gaida uz to Kungu,</i></font><br><font size="2" face="arial,helvetica,sans-serif"><i>vairāk nekā naktssargi uz rītausmu.</i></font><br></div><font size="2" face="arial,helvetica,sans-serif"><br>&nbsp;&nbsp;&nbsp; Nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulācija un Otrā pasaules kara<br>beigas Eiropā daudzos atmodināja cerības. Kara beigas bija salīdzināmas ar<br>ilgi gaidītās un klusībā cerētās rītausmas sagaidīšanu. Nakts bija ne tikai<br>tumša un ilga, bet ārkārtīgi postoša – cilvēcība tika sabradāta, noniecināta<br>un pat nokauta. Visticamāk daudzos bija zudusi cerība, ka rīts reiz pienāks<br>un beigsies cietsirdīgā un mokošā elle, bet netaisnība tiks vesta gaismā un<br>taisnīgi sodīta. Šodien mēs varam jautāt, vai šīs cerības ir piepildījušās?<br>Daļēji noteikti ir piepildījušās, bet vai pilnībā?<br>‍<br>&nbsp;&nbsp;&nbsp; Varbūt, ka kļūdos, lai vēsturnieki man izlabo, bet jau Pirmā<br>pasaules kara beigas radīja cerību, ka tās bija visu karu beigas, tomēr<br>notika citādāk. Iespējams, ka vienu no galvenajiem iemesliem precīzi ir<br>atklājis humānists un teologs Roterdamas Erasms: “Karu ir viegli iesākt,<br>bet grūti nobeigt.” Izteikto domu savā ziņā papildina pazīstamā amerikāņu<br>žurnālista un rakstnieka Ernesta Hemingveja vārdi: “Ar to vēl karš<br>nebeigsies, ja viena puse pārstās karot.” Kara pārtraukšana Eiropā bija<br>neticami liels atvieglojums un prieks, tomēr ne visiem cerības piepildījās.<br>Kara beigas vienlaikus ar cerībām radīja daudzus grūtus izaicinājumus. Karš<br>bija pārtraukts, tātad nebija vairs pretinieku. Bija vienīgi karavīri, kas<br>ierauti postošā un necilvēcīgā kara darbībā. Mūsu Tēvzemē karš sašķēla pat<br>ģimenes. Tēvs karoja pret dēlu, brālis pret brāli. Kara beigas nostādīja<br>nopietnas izvēles priekšā, kā dzīvot tālāk un kā rast izlīgumu, lai<br>neturpinātos kara radītais posts un sadalījums. Izlīgums starp bijušiem<br>pretiniekiem un daudzkārt arī starp tuvākiem un tālākiem radiniekiem,<br>draugiem un atšķirīgām tautām. Kā atraisīties no visa postošā un<br>necilvēcīgā? Taču līdzās karavīriem bija arī kara noziedznieki. Ko iesākt<br>ar necilvēcīgiem eksperimentiem ar cilvēkiem koncentrāciju nometnēs un ar<br>apzinātiem centieniem iznīcināt vairākas tautas, piemēram, ebrejus un<br>čigānus? Grūts un nepopulārs bija jautājums, vai tikai sakautie atbild par<br>izdarītajiem kara noziegumiem? Un kā ar PSRS radītajiem lēģeriem, kā ar<br>čekas pazemotajiem, nomocītajiem un nogalinātajiem?<br>‍<br>&nbsp;&nbsp;&nbsp; Kara laikā līdzās necilvēcībai bija arī daudz pārsteidzošu un<br>cilvēcības pilnu mirkļu. Ir emocionāli piesātināti un aizkustinoši stāsti,<br>kas iedvesmo saskatīt bijušajos pretiniekos cilvēkus. Ērihs Marija Remarks<br>kāda no savām grāmatām stāsta par neparastu sastapšanos starp diviem<br>pretinieku karavīriem Otrā pasaules kara laikā. Vācu karavīrs kaujas laikā<br>patvērās artilērijas lādiņa radītajā krāterī. Palūkojies uzmanīgi apkārt,<br>viņš pamanīja ievainotu pretinieku karavīru. Ievainotā dzīvība dzisa. Vācu<br>karavīrs iedeva mirstošajam ūdeni un klausījās, kā viņš stāstīja par sievu<br>un bērniem. Viņš palīdzēja atrast kabatas portfeli un izņemt ģimenes<br>fotogrāfijas, lai tās aplūkotu beidzamo reizi. Sastapšanās laikā abi<br>karavīri pārstāja būt par ienaidniekiem. Vācu karavīrs ievainotajā saskatīja<br>ne vairs pretinieku, bet tēvu, vīru, kādu, kurš mīl un kuru mīl, kādu, kurš<br>bija līdzīgs viņam. Lūk, ceļš uz mieru un izlīgumu. Kara beigās tas no jauna<br>kļuva aktuāls. Tas lika pārdomāt un rūpīgāk izvērtēt, vai visi vācu karavīri<br>bija uzskatāmi par līdzatbildīgiem pie noziegumiem pret cilvēci.<br>‍<br>&nbsp;&nbsp;&nbsp; Kara beigas aktualizēja jautājumus par taisnīgumu un sodu. Bet ne<br>visi varēja to baudīt un ne visi pieredzēja atbrīvošanos. Dr. hist. Uldis<br>Neiburgs raksta: “Kopš Otrā pasaules kara beigām ir pagājuši vairāk nekā<br>septiņdesmit gadu, tomēr tā atstātais mantojums joprojām ieņem svarīgu lomu<br>Eiropas kolektīvajā atmiņā un identitātē. Mūsdienu Eiropā lielos vilcienos<br>var izšķirt trīs atmiņu kultūras: Rietumeiropa atceras nacistu okupāciju un<br>holokaustu, Austrumeiropa atceras gan nacisma, gan komunisma noziegumus, bet Krievijā joprojām dzīvs ir mīts, ka PSRS ir bijusi tikai uzvarētāja un<br>atbrīvotāja. Arī Latvija vēl šobrīd izjūt Otrā pasaules kara un tam<br>sekojošās pusgadsimtu ilgās okupācijas nestos fiziskos, materiālos un<br>garīgos zaudējumus. Okupācijas sekas ir arī sabiedrības etniskā sašķeltība<br>un sadalītā vēstures apziņa… Kara beigas nacistu okupētās Rietumeiropas<br>iedzīvotājiem nozīmēja brīvības atgriešanos, taču Austrumeiropa nonāca<br>komunistiskās totalitārās sistēmas varā. Drīz vien arī izrādījās, ka Otrā<br>pasaules kara beigas bija sākums “Aukstajam karam” starp bijušajiem<br>sabiedrotajiem – PSRS un Rietumvalstīm.” Varbūt ir vērts no jauna izvērtēt,<br>vai ir atklātas un pārvarētas visas 2.Pasaules kara radītās sekas un<br>atstātais negatīvais mantojums.<br>‍<br>Latvija daļēji pārvarēja Otrā pasaules kara sekas ar neatkarības atjaunošanu<br>1990.gada 4.maijā. Taču vēl arvien mēs dzīvojam divkopienu valstī, kurā ir<br>latviski un krieviski runājošās kopienas. Ikdienā, bez atsevišķiem<br>izņēmumiem, cilvēki spēj savstarpēji saprasties un draudzīgi komunicēt,<br>tomēr sadalījums vēl arvien pastāv. Kā to pārvarēt un kā atrast vislabāko<br>ceļu uz izlīgumu?<br>‍<br>Skumji ir arī tas, ka ne visi ir gatavi atzīt Latvijas okupāciju un nosodīt<br>čekas pastrādātos noziegumus ne kara laikā, ne pēc tā beigām. Varbūt arī<br>čekas maisu atvēršana un viss ap un par tiem ir vēl vienas no Otrā pasaules<br>kara sāpīgajām sekām, kas rosina meklēt ceļu uz izlīgumu. Ceļš uz izlīgumu<br>nav viegls, pieņemu, ka kopš neatkarības atjaunošanas ir bijuši vairāki<br>mēģinājumu to veidot un nostiprināt, celt tiltus pāri plaisām, kas šķir<br>cilvēku no cilvēka.. Kungs Jēzus ar savām ciešanām un krusta nāvi ir devis<br>ceļu un uzcēlis tiltu, kas ved uz izlīgumu ar Dievu un līdzcilvēkiem.<br>Izlīgums un brīvība. Būt brīvam nozīmē mācīties uzņemties atbildību. Iespēja<br>domāt un rūpēties ne tikai par savu labumu, bet arī dot citiem labāko no<br>sevis un dalīties tajā, kas pieder. Paiet soli pretim un meklēt jaunas<br>iespējas būvēt tiltus, kas ved pretim savstarpējai sapratnei un izlīgumam.<br>Varbūt mums jācenšas vairāk saskatīt kopīgais un tas jāattīsta, lai rastu<br>izlīgumu. Dziedošo ģimeņu šovā Vitolu ģimene izpildīja jauku un vienkāršu<br>dziesmiņu, kuras autors bija ģimenes tēvs Jānis. Dziesmiņās pirmajā pantā ir<br>vārdi:<br><i>“Es gribu, lai kāds maziņš notikums būtu kopīgs mums<br>jo tik daudz tādu notikumu uz šīs zemes ir<br>kas cilvēku no cilvēka no cilvēcības šķir.”<br>‍</i><br>&nbsp;&nbsp;&nbsp; Nav nekā postošāka par karu un tik pat postošs spēks ir kara<br>radītajām sekām. Ticu, ka Latvijā ir daudz tādu cilvēku, kuri ar cerību<br>gaida to brīdi, kad ausīs rīts un mēs pārvarēsim to plaisu, kas mūs vienu no<br>otra šķir un mēs vairs nedzīvosim divu valodu kopienu valstī. Lai<br>Visuvarenais dāvina padomu, gudrību un iecietību vienam pret otru!<br>‍<br>Āmen<br>‍<br>‍<img src="box/images/1_2.jpg" style="margin: 0px; width: 500px; height: 300px;" alt="" width="500" height="300" border="0" align=""><br>‍<img src="box/images/3_1.jpg" style="margin: 0px; width: 500px; height: 300px;" alt="" width="500" height="300" border="0" align=""></font><script>
window.print();
</script>