Ziņu arhīvs
< Jūlijs 2008 >
p o t c p s s
  1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31      
2021. gada 28. janvāris
Vārda dienas: Kārlis, Spodris

Es paceļu savas acis uz kalniem

Ar šiem vārdiem varētu raksturot šī gada svētceļojumu, jo pārdomu tēma bija kalni – no Ararata, Sinaja kalniem Vecajā derībā līdz Kalna svētībām un Ciānai Jaunajā derībā. Svētceļojums sākās Ērgļu jaunceļamajā baznīcā, kur draudze sirsnīgi visus sagaidīja 14. jūlijā, un noslēdzās 20. jūlijā vienā no Latvijas senākajām baznīcām Krimuldā, kas vienmēr ir īpaši atvērta svētceļniekiem.

Šogad svētceļojumā piedalījās 55 dalībnieki – no 16 evaņģēliski luteriskajām draudzēm, kā arī no Svētā Jēkaba katoļu katedrāles. Dalībnieku vidū arī gani – Jaunās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Jānis Ginters un Madonas iecirkņa prāvests Ingus Dāboliņš.

Šogad svētceļojuma pieturvietas bija Mazozoli, Zaube, Nītaure un Sigulda. Pa ceļam – dievkalpojumi, stundu lūgšanas, meditācijas, dziesmas un sadraudzība. Nogurušos svētceļniekus atspirdzināja gan sirsnīgā Cielavu ģimene, gan Zaubes un Nītaures draudžu locekļi.

Kaut arī šo notikumu var saukt jau par tradicionālu, tomēr katru reizi nākas uzdot jautājumu – kāpēc doties šādā ceļā?

Varbūt tāpēc, ka svētceļojums nav ceļš uz, bet ceļš pie. Nevis uz kādu vietu, bet pie Dieva.

Lielais svētceļojums ilgst visu dzīvi, bet dzīves laikā ir arī šādi mazie svētceļojumi. Vai mazo svētceļojumu var veikt arī citādi, nevis pārvietojoties? Protams! Bet, tad būtu jāsaprot, no kurienes es izeju un kur vēlos nokļūt. Ja es palieku uz vietas – vai es tiešām aizveru savas istabas durvis, lai mani nekas no ārpuses netraucētu? Cik ilgi? Un vai esmu tik stiprs, lai šo ceļu veiktu viens pats?

Svētceļojums, fiziski izejot no savas komforta vietas, dodoties nezināmos apstākļos, kurus paredzēt varam visai nosacīti, tomēr ir īpašs veids, kā piedzīvot Dievu, sastapt citus cilvēkus un arī iepazīt sevi. Varētu teikt, ka šajā ceļā veidojas īpaša – svētceļnieku draudze, kas dzīvo kā viena miesa. Nav iespējams bezrūpīgi doties uz priekšu, ja cilvēkam tev blakus ir grūti. Savukārt, cik ļoti aizraujošs ir kopīgais prieks, kas izskan slavas dziesmās mūsu Radītājam. Ne velti Bībelē atrodami tik daudzi svētceļnieku psalmi, kad psalmists izsaucas: "No dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi" un arī – "Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi".

Šķiet, ka šie svētceļojumi vienmēr ir svētīti ar kaut ko īpašu – tās ir attiecības. Šogad grupa bija lielāka nekā parasti, taču tik saskanīga! Gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Aizvien ir brīnums, kā tik daudzi cilvēki nebūt ne vieglā ceļā var būt tik ļoti kopā vienā garā. Ikdienā bieži dzirdamā kurnēšana pat, ja bija, tad tik nemanāma, ka tā palika tikai paša sirds dziļumos. Tas viss arī veido šo lielo brīnumu – Dieva valstību mūsu vidū.

Svētceļojums ar kājām vēl ir īpašs ar nepastarpināto iespēju dzīvot līdzi Dieva radītajai skaistajai pasaulei dabā – redzēt un sajust rīta možumu, pusdienas sauli, piedzīvot saules rietu un nakts atpūtu kā Dieva žēlastību, kas atjauno, lai nākamajā dienā ietu tālāk.

Tie ir mazi iespaidi no maza ceļojuma. Katram tie būs nedaudz savādāki, tomēr skaistas ir šīs Dieva dāvinātās iespējas!


Anda Done

 


Ziņa publicēta 2008.07.30 17:08.
 » skatīt visus dienas ierakstus
 » skatīt visus mēneša ierakstus
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2021 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »