DIENAS LOZUNGS
1Moz 6:22
Jēzus sacīja: Tad nu ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, ir līdzināms saprātīgam
vīram, kas savu namu būvējis uz klints.
Mt 7:24
2Moz 24:1–18
Kol 2:8–23
Mt 4:12–17
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Misijas brauciens kopā ar lellēm
Misijas braucienā pa Latvijas baznīcām no 14. līdz 18. jūlijam devās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Svētdienas skolu nozare kopā ar Liepājas ceļojošo leļļu teātri "Maska". Aktieri Agita Trupa, Elita Liepiņa un Pēteris Trups bērniem spēlēja izrādes, bet pēc tam notika piecas dažādas darbnīcas, kuras organizēja LELB Svētdienas skolu nozares vadītāja Ilze Gulbe kopā ar vietējiem aktīvistiem.Aktieriem līdzi ceļoja Liepājas žurnāliste Kristīne Pastore, rakstot ceļojuma dienasgrāmatu.
Pirmā diena
Pulksten 7.04 izbraucam no Liepājas, lai paspētu uz izrādi desmitos Kandavā. Kandavā, līkumojot pa šaurajām ieliņām augšup kalnā, nonākam pie baznīcas, kur mūs jau sagaida jaunieši. Ilze dodas visu sakārtot darbnīcām, bet Pēteris, Agita un Elita ķeras pie smagajām kastēm, koferiem un citiem nesamajiem no kā taps skatuve un kur saliktas gan izrādes lellītes, gan citi rekvizīti.
Tāds nu ir ceļojošā teātra aktieru liktenis – ne tikai spēlēt izrādes, bet arī pašiem būt gan par šoferi, gan nesējiem, gan skatuves strādniekiem un darīt daudz ko citu, jo komanda līdzi nebraukā – tie šajā reizē ir tikai viņi trīs: Pēteris, Agita un Elita. Pēterim, kā jau ierasts, arī šajā braucienā tika vislielākā slodze, jo starp izrādēm, kas bija divas reizes dienā un kas nozīmē, ka divreiz jāuzstāda un divreiz jānojauc skatuve un jānospēlē divas izrādes, kurā katram aktierim jāiejūtas vairākos tēlos, viņam vēl bija jāstūrē autobusiņš, šajās dienās nobraucot 1620 kilometrus. Iespaidīgi!
Raugos, kā top skatuve. Visi trīs tās cēlāji tik labi zina savu darbiņu, tik saskaņoti ņem, padod un pievieno skatuvei domātās detaļas, aizkarus un visu citu, ka šķiet – viņi rotaļājas.
Tikmēr Ilze kopā ar palīgiem darbīgi rosās, lai pēc izrādes bērni varētu doties uz darbnīcām. To būs veselas piecas: zīmēšanas, sporta, krustiņu, dāvanu un leļļu gatavošanas.
Pirms izrādes vēl viesmīlīgie mājinieki atbraucējus cienā ar tēju, kafiju un gardiem rabarberu raušiem. Tie ir pasakaini – kā mājās cepti. Tad arī uzzinām par vietējo ceptuvi "Ieviņa". Paldies čaklajām cepējām!
Un tad jau laiks izrādei. Lai labāk redzētu, bērni ņem spilventiņus no soliem un sasēžas ejā starp soliem. Uzrunu saka Oskars Jēgermanis, un stāsts var sākties. Tas ir par zēnu Henriju, kurš atbraucis uz laukiem pie tantes Mērijas, bet tur sastop Mārīti, kas ir vareni neganta: noplēš kokam mizu, nodara pāri kaķītim Murītim un beigu beigās apmelo Henriju, ka nekrietnos darbus darījis viņš. Taču Henrijam izdodas Mārīti pārliecināt, ka tā nav labi darīt, ka Dievs visu redz un visus mīl. "Dievs un es – mēs esam draugi" – tā sauc izrādi, un bērni tai dzīvo līdzi, palīdzot Mārītei saprast, ka viņa darījusi sliktus darbus, bet ka Dievs viņai piedos, jo mīl viņu.
40 minūtes paiet kā vienā elpas vilcienā, un ir pienācis laiks radošajām darbnīcām. Ilze piekodina, ka darbiņus no zīmēšanas darbnīcas viņa ņems līdzi un vēlāk izmantos vāka veidošanai grāmatai, kas domāta kā mācību līdzeklis Svētdienas skolas skolotājiem. Un bērni zīmē ar lielu iedvesmu. Sporta darbnīca gan izdodas klusāka nekā cerēts. Dodamies prom, bet bērni paliek smaidīgi un šajā dienā noteikti ir kaut ko iemācījušies un sapratuši.
Mēs savukārt cauri Rīgai dodamies uz Inčukalnu. Te izrāde notiek vietējā kultūras namā. Šo izrādi skatos no skatuves puses. Droši vien kaut reizi dzīvē to būtu interesanti redzēt katram, kā aktieri zibenīgi mainās ar lellēm, kā slienas pirkstgalos un pat metas ceļos. Starp citu, tādām vajadzībām viņiem ir pat speciāli ceļu aizsargi. Šis darbiņš ir patiešām fiziski grūts. Toties rezultāts ir viegls – skatītāji aktieru sviedrus neredz. Šī ir otrā izrāde, un aktieri ir atdzīvojušies vēl vairāk nekā pirmajā. Bērni to uztver, un dialogi ir vēl dzīvāki un dzirkstošāki kā iepriekš. Vēlāk Agita saka, ka neviena izrāde nav līdzīga cita citai, katra ar kaut ko atšķiras – tas ir radošais moments.
Šodien vēl jānokļūst līdz Madonas rajona Praulienai, kur pārnakšņosim, bet rīt vietējā bērnudārzā „Pasaciņa” būs tikšanās ar bērniem. Praulienas viesu namā "Apiņu kalte" mūs sagaida pati tās saimniece Antra Gotlaufa ar vakariņām un gardām, gardām zemenēm. Un iemāca kaut ko pavisam gastronomiski jaunu – nu mēs zinām, cik garšīgs ir siers ar ievārījumu. Noteikti pamēģiniet! Gan Ilze, gan aktieri ar Antru jau ir pazīstami – viņi te nakšņojuši jau iepriekšējos gadus un tiekas kā labi draugi. Vēl pirms laišanās miegā no televīzijas ziņām uzzinām, ka Latgalē šodien plosījusies neganta vētra.
Otrā diena
Dodamies uz bērnudārzu. Šoreiz skatītāji lielākoties ir dārziņa audzēkņi, sākot no pašiem mazākajiem – divgadniekiem – līdz tādiem, kas septembrī sāks mācīties skolā. No vietējām mājām atnākuši arī lielāki bērni skolas vecumā. Mammas atvedušas arī tos, kas dzīvo pa mājām.
Praulienā "Maska" ar izrādi "Dievs un es – mēs esam draugi" jau viesojās pērn, tāpēc šoreiz skatītāji var noskatīties pasaku izrādi "Kliņķīša piedzīvojumi vai kā rūķītis draugus atrada". Tālāk mūsu misijas ceļš ved uz Daugavpils pusi, kur Berķenelē, dzejnieka J.Raiņa mājās, gaidāma tikšanās ar svētdienas skolas nometnes bērniem un jauniešiem. Pa ceļam ziņās dzirdam, ka vakardienas vētra Līvānu skolai norāvusi jumtu. Kad braucam tai garām, uzmanīgi skatāmies, vai patiesi? Jumts patiešām ir papostīts, bet pilsētiņā izlauzīti koki, taču daudz briesmīgāks skats paveras, kad nonākam Jersikā – tur vētra plosījusies ar lielu spēku un gar zemi ir nogāzti veseli meža masīvi.
Kad iebraucam Berķenelē, bērni jau uzslējuši teltis un gatavojas nometnes atklāšanai, ko vadīs Daugavpils prāvests Aivars Gusevs un kas notiek vecā baznīciņā. Tā ir tik veca, ka jumta praktiski vairs nav, un tur ikdienā dievkalpojumi vairs nenotiek.
Berķenele ir dzejnieka Raiņa bērnības vieta. Viņa tēvs tur nomāja pusmuižu. Vēlāk savas atmiņas par Berķeneli dzejnieks ietvēris darbā "Dagdas piecas skiču burtnīcas" trešās burtnīcas nodaļā "Vienīgā aina", kā arī vairākos dzejoļos.
Kad svētdienas skolas nometnes audzēkņi atnākuši no dievkalpojuma, laiks izrādei, kas notiek senā klētī. Gaisotne ļoti savdabīga, skatītāju vecums – ļoti dažāds un emocijas no dzirkstošas līdzi dzīvošanas mazākajiem līdz skeptiskai klusēšanai no lielāko puses. Toties darbnīcas šoreiz atraisa visus, un kad Ilze rāda, kā, salokot papīru vairākās daļās un ar vienu rokas kustību noplēšot nelielu papīra strēmelīti iespējams izveidot krustiņu, pat lielākajiem pusaudžiem mutes izbrīnā paliek vaļā, un viņi steidzas pārliecināties, vai tā patiešām ir taisnība, vai tas ir iespējams. Izrādās, ka ir!
Trešā diena
Šodien pirmā izrāde Valkas rajona Ēveles pagasta Tautas namā. Pagastā ir patīkams jaunums. Nupat šeit ieradies mācītājs Aldis Kalcenavs. Līdz šim te mācītāja nebija un nav arī bērniem svētdienas skolas. Ilze priecājas – nu būs jāsāk organizēt. To, ka nācēji būs, viņa nešaubās. Un jaunais mācītājs domā par savējiem un par baznīcu. Lielākā rūpe ir tās jumts, kas līdz ziemai jāsaved kārtībā. Pagasta centrā izlikts arī lūgums, ja iespējams, ziedot baznīcas jumta remontam. Pirms izrādes, sakot atnākušajiem uzrunu, mācītājs uzsver un arī vēlāk privātās sarunās atgādina, ka Dievs ir mīlestība. Un tas skan tik patiesi!
Tālāk ceļš ved uz Kārķu baznīcu, kas ir pavisam netālu. Pa ceļam gan iegriežamies pie Ilzes mammas, kas mūs cienā ar sarkanām un dzeltenām avenēm, ko ēdam tieši no zariem, bet līdzi saņemam varen gardu kēksu. Sirsnīgs paldies!
Kārķos piedzīvojam brīnumu – gaišas sajūtas jaunā, baltā baznīcā. Ekspluatācijā tā nodota tikai pirms sešiem gadiem, bet pirms tam celta 13 gadus. Turpceļā Ilze īsumā ieskicē, kā tā radusies vietā, kur nekad agrāk baznīca nav bijusi. Tolaik vietējie iedzīvotāji Mārīte un Ģirts Kalniņi vēlējušies nokristīt savus bērnus, bet mācītājs licis aizdomāties – kā tad ar pašiem? Un tad vienunakt Tas Kungs sapnī uzrunājis Ģirtu, ka viņam jāceļ baznīca. Tagad Ģirts savā baznīcā ir arī evaņģēlists.
Baznīca ir maza, balta un ļoti gaiša ēka, kurā ir viegli elpot. Mārīte, kas mūs sagaida, saka, labi, ka kāds vācu mācītājs noticēja Ģirta idejai par baznīcu un palīdzēja ar naudu. Vēlāk noskaidrojies, ka viņš pats pēc Otrā pasaules kara strādājis pie sagrauto baznīcu atjaunošanas Berlīnē. Vēlāk finansiālu un citādu atbalstu snieguši arī zviedri. Bet ļoti daudz tur ir pašu pagasta iedzīvotāju devums – viņi paši gājuši mežā, cirtuši kokus un gatavojuši būvmateriālus. Mārīte atzīstas – reizēm viņa varējusi tikai brīnīties par vīra lielo ticību, ka viss izdosies.
Arhitektoniski jaunā celtne harmoniski sasaistīta ar mūra paliekām, kas agrāk kalpojušas kā baronu dzimtas kapliča – tur tagad iekārtota sakristeja. Mēs arī pa nakti paliekam baznīcā, un Agita ar Pēteri nakšņo tieši tur. "Maska”" ar savām izrādēm te viesojas jau trešo gadu pēc kārtas. Skatītāji viņus pazīst un nāk jau kā pie savējiem. Vairāki pat mērojuši patālu ceļu, lai redzētu izrādi. Uz izrādi nāk ne tikai bērni, bet arī pieaugušie un pat sirmas māmuļas. Mārīte sirsnīgi saka – tās ir no mūsu draudzes.
Ceturtā diena
Dodamies uz Lielvārdi. Tur izrāde un darbnīcas notiek baznīcā. Tā atrodas burvīgā vietā pašā Daugavas krasta līkumā. Turpat līdzās muzejs un slavenā Lāčplēša gulta – milzīgs, milzīgs akmens. Baznīca ir gaiša un tajā ir viegli elpot. Vēl pirms izrādes mums piedāvā nelielu ekskursiju – dodamies uz Uldevena pili..
Arī Lielvārdē izrāde "Dievs un es – mēs esam draugi" jau redzēta, tāpēc šoreiz laiks rūķītim Kliņķītim, ko bērni uzņem ar lielu prieku un pēc tam ar tikpat lielu prieku dodas uz darbnīcām. Izrādes laikā nolijis spirdzinošs lietutiņš un nu var doties laukā. Atkal spīd saulīte un atnācēju sejas rotā smaidi. Bērni dodas no vienas darbnīcas uz citu, un ir pietiekoši daudz laika, lai paspētu izdarīt visu, kas katram interesē.
Piektā diena
Priekulē "Maskas" aktierus jau pazīst – viņi te ir bieži viesi ar visdažādākajām izrādēm. Uz šo pasākumu ieradies gan Grobiņas iecirkņa prāvests Ainārs Jaunskalže, gan arī speciāli gaidot šo notikumu, savu atvaļinājumu par dažām dienām aizkavējis mācītājs Hanss Jensons. Pēc izrādes, kopīgas dziesmas un fotografēšanās viņš taisnā ceļā dodas uz lidostu, lai nokļūtu Zviedrijā. Bet bērni turpina rosīties darbnīcās.
Pēc darbnīcām dodos uz Rīgu pie savas ģimenes, bet aktieri uz savām mājām – uz Liepāju. Taču tas nenozīmē, ka misija ir beigusies. "Ikviens, kas vēlas redzēt šo izrādi, var mūs uzaicināt, un mēs priecāsimies atkal doties ceļā!" atvadoties saka Pēteris. Un Agita vēl piebilst, ka pie šīs pašas misijas piederas arī divi braucieni uz Limbažu rajona Lādezeru, kur notika kristīgā nometne.
Kristīne Pastore ("Svētdienas Rīts")
Foto: no LELB Svētdienas skolu nozares arhīva
  |
