Ziņu arhīvs
< Jūlijs 2008 >
p o t c p s s
  1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31      
2021. gada 28. janvāris
Vārda dienas: Kārlis, Spodris

Melns cilvēks ar baltu sirdi

Vasaras sākumā Latvijā viesojās bīskaps Džeralds Kvitegerezs no Ugandas Āfrikā. Vizītes laikā viņš pabija dažādās Latvijas pilsētās, bet tā kā pusi no viesošanās laika Džeralds pavadīja, tiekoties ar cilvēkiem Talsos un rajonā. "Jūs esat labi cilvēki," viņš par latviešiem teica ne reizi vien.

Tu nevari būt daļējs kristietis

Džeralds var būt kluss, un ņemot vērā ļoti tumšo ādas krāsu, gandrīz nemanāms.  Bet, kad runa ir par Dievu, viņš aizdegas un var kļūt ļoti, ļoti skaļš. Reizēm pat kliedz! Pēc garīgas atbrīvošanas, pēc glābšanas, pēc svētībām, pēc pārmaiņām.

"Bāreņi nekad nav gribējuši būt bāreņi! Atraitnes nekad nav izteikušas vēlēšanos būt atraitnes! Ir bērni, kuri vēl 15 gadu vecumā nezina, ko nozīmē uzvilkt kājās kurpes… Nabadzība ir sātana darbs," viņš ar skumjām sauca, stāstot par Ugandu, kurā valda ļoti liela nabadzība. Tur ir ļoti daudz zagļu – ja atstāsti pildspalvu pie savas mājas un uz brīdi ieiesi iekšā, to vairs neatradīsi. Tāpat ar jebkuru citu lietu. Un, dzīvojot uz ielas, cilvēks nereti tiek seksuāli izmantots vai arī pats pārdod savu miesu, lai nopelnītu. AIDS gājiens triumfē…

Un tomēr bīskaps atgādināja: "Neuzticieties mantai! Nepārprotiet, es neatbalstu nabadzību. Bet vissvarīgāk ir uzticēties Dievam, mūsu spēkpilnajam Pestītājam. Tu nevari būt kristietis pa daļai, tev visā pilnībā jābūt kristietim – tavai dvēselei jābūt kristīgai, tavam ķermenim, acīm, matiem (mums Ugandā ir īsi mati, bet arī jūsu garajiem eiropiešu matiem jābūt kristīgiem!). Pasaule grib redzēt Jēzu caur mums, tāpēc mums jāapģērbj sevi, savas sirdis tā, kā kristiešiem pieklājas. Problēmas nāks. Nabadzība nāks. Sātans mēģinās jūs iegrūst atklātā ugunī, bet nebaidieties! Tā jums nekaitēs, jo kopā ar Dievu jūs esat vairāk nekā uzvarētāji."

Sirds kā eņģeļi debesīs

Lai kurā baznīcā bīskaps Latvijā bija, visās viņš teica – šī ir mana baznīca. Un cilvēkus, ko satika, pieņēma par savējiem tik lielā mērā, ka daudzi latvieši dzirdēja sev veltītus vārdus – tu esi mana māsa, brālis, mamma, tētis vai vecmāmiņa. Uz 80 un vairāk gadus nodzīvojušajām vecmāmiņām gan viņš skatījās ar milzīgu apbrīnu un bijību, jo Ugandā tas ir neiedomājams vecums – tur jau 50 gadu vecumā cilvēks ir patiešām ļoti vecs. "Ja cilvēki visu laiku slimo, strādā smagu darbu un uz galvas nes 70 kilogramu smagu nastu, vai tā var 50 gadus nodzīvot? Nē, 30 līdz 35 gadus dzīvo, un viss," nopūtās Džeralds.

Visur viņš apliecināja – lai arī mums ir atšķirīga ādas krāsa, dzīves apstākļi un ir daudz citu lietu, kas mūs šķir, Kristus mūs vieno. "No ārpuses esmu melns, bet man nav melna sirds. Mana sirds ir balta. Ne tāda, kā jūsu āda, bet tāda, kā eņģeļi debesīs. Arī jūsu sirdis tādas ir. Esmu prieka un pateicības pilns. Tāda iespēja, ka melnais cilvēks varētu aizbraukt uz Eiropu un sludināt Dieva vārdu baltajiem, šķiet neiedomājama," viņš atzina. Bet Dievam visas lietas ir iespējamas.

"Šodien lūdz, nesaņem atbildi. Rīt tāpat. Kas notiek? Vai Dievs ir noguris? Nē! Dievs ir nomodā pār mums, pat ja ejam cauri ugunij." Džeralds savulaik 17 dienas pavadījis cietumā savas ticības dēļ. Sists, lai no tās atteiktos. Neatteicās. Toties 25 cietumnieki kļuva par kristiešiem un, nokļuvuši brīvībā, dibināja draudzes, kas aizvien pastāv.

Kā, jums nav krokodilu?

Latvijā, protams, bija bīskapam neierasti laika apstākļi. Kā Džeralds paskaidroja, viņš kopš dzimšanas nav mugurā vilcis džemperi! Te draugi viņam sarūpēja ne tikai pāris džemperus, bet arī ziemas virsdrēbes, lai temperatūras maiņa būtu vieglāk pārciešama. Džeralds brīnījās, ka pie mums, piemēram, nav krokodilu un ka raža ir tikai reizi gadā. Ik dienas varēja dzirdēt viņa pārsteigumu apliecinošo izsaucienu "O–o!" un baudīt viņa patieso sirsnīgumu.

Kad Džeralds atzinās, ka nezina savas dzimšanas dienas datumu (bet gadu zina, bīskapam ir 45 gadi – E.M.), tūlīt tika gādāts par to, lai viņš varētu izbaudīt latviešu jubileju tradīcijas – sirsnīgā gaisotnē Džeralds pūta kūkā saspraustas svecītes.

Ugandietis pabija ne vien daudzos dažādu konfesiju un draudžu pasākumos Talsos, Sabilē, Kandavā, Saldū un Rīgā, bet arī apskatīja Latvijas laukus, Baltijas jūru, nobaudīja latviešu ēdienus un ciemojās latviešu ģimenēs.

"Pirms devos uz Latviju, vietējie sprieda, ka mani tur sacirtīs gabalos un izvārīs zupā! (Smejas) Teicu – nē, es dodos pie savas ģimenes." Izglītotie ugandieši šo to zinot par baltajiem cilvēkiem, bet cilvēki ciematos nezinot neko. Tikai tad, kad atbrauc misionāri, vietējie ierauga, ka baltie ir tādi paši cilvēki, ar tādām pašām vajadzībām un jūtām. Starp citu, melnādainie piedzimstot balti! Un tikai pēc kāda pusgada pamazām iegūstot tumšo ādas toni! "Vai jūs spējat iedomāties, ka Džeralds kādreiz bija tikpat balts?" viņš jautāja, savu roku nolicis blakus mazās Ieviņas rokai.

Visur ir vajadzīgs Dievs

Džeralds ir dzimis Kongo, runā 14 valodās, no kurām septiņi ir dažādi vietējie dialekti. "Šīs ir manas Eiropas mājas, tāpēc man vajadzētu iemācīties arī latviešu valodu," Džeralds uzskata.

"Man ir seši bērni un viena sieva," viņš uzsver, jo Ugandā tiek piekopta arī daudzsievība. Bīskaps noraida kā neefektīvu balto cilvēku iedomu, ka prezervatīvi apturēs AIDS izplatīšanos Āfrikā. "Palīdzēt var vienīgi laulības robežu ievērošana, kad cilvēki nemaina seksuālos partnerus, kad nenodarbojas ar seksu pirms laulībām. Kristieši šos principus ievēro," viņš sacīja.

"Arī baltajiem ir problēmas, mēs to zinām, lai gan salīdzinoši šķiet, ka jums viss ir. Pat Amerikā ir problēmas. Un visur ir vajadzīgs Dievs. Visi latvieši taču nevar doties uz Ugandu, tāpat kā visi ugandieši nevar doties uz Latviju. Bet mēs esam viena miesa, kas dara kopīgu darbu. Mēs visi esam instrumenti Dieva rokās, katram jādara savs darbs."

Draudzēs, kurās cilvēki ziedoja naudu, atbalstot Āfrikas kristiešu kalpošanu un rūpes par bāreņiem un atraitnēm, Džeralds sacīja: "Jums tagad ir bērni Ugandā." Turienes brāļiem un māsām Kristū ļoti esot vajadzīgas mūsu aizlūgšanas. "Un man tagad ir ģimene Latvijā," vēl lidostā Džeralds atkārtoja cilvēkiem, kas ar asarām acīs viņu pavadīja.

Bet šīs nav stāsta beigas, jo draudzība turpinās elektroniskā pasta vēstulēs, Latvijas misionāri nākošā gada sākumā plāno atkārtotu braucienu uz Ugandu un, ja Dievs vēlēs, tad varbūt jau pēc gada atkal varēsim uzņemt Džeraldu pie mums.

Elīna Mierkalne


Attēlā (augšā): Ugandas bīskaps Džeralds Kvitegerezs. Foto: Dainis Kārkluvalks

Viena lieta ir runāt par kristiešu vienotību, cita – to piedzīvot. 
Džeralds kopā ar mācītāju Mareku Ignatu un pērminderi Oskaru Ķīviču 
dala Svēto Vakarēdienu. Foto: Elīna Mierkalne

 

Ziņa publicēta 2008.07.22 12:21.
 » skatīt visus dienas ierakstus
 » skatīt visus mēneša ierakstus
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2021 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »