DIENAS LOZUNGS
Krāsa: sarkana
Glābiņš – no Kunga! Tavai tautai – tava svētība!
Ps 3:9
Viņš tos izveda ārā līdz pat Bētanijai un, savas rokas pacēlis, svētīja.
Lk 24:50
2Moz 34:1–17
1Tes 2:13–20
Mt 5:21–26
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Grāmata kā augšējais do
Ar mani reti gadās, ka pēc grāmatas izlasīšanas kāda pārpasaulīga prieka sajūta turas ilgi, ilgi. Artura Balklava–Grīnhofa grāmatu "Mūsdienu zinātne un Dievs" izlasīju vienā elpas vilcienā un nespēju nolikt tālākā plauktā, jo tā prasīt prasās, lai to pārlasītu. Jāatzīst – sen nebiju saņēmusi tādu garīgu stiprinājumu. Tā ir brīnišķīga sajūta, kad sirds un prāts nonāk līdzsvarā.Anda Līce
Manuprāt, viens no mūsu vājās un svārstīgās ticības iemesliem ir tieši šī līdzsvara trūkums. Sirds saka vienu, prāts – kaut ko citu. Sirds gavilē, prāts klusē. Sirds aicina darīt, prāts saka – pagaidi, nesteidzies. Tādēļ, grāmatas autora vārdiem runājot: "Vispusīgai pasaules – kā materiālās, tā garīgās – izzināšanai un izprašanai ir nepieciešama gan racionālās zinātnes, gan iracionālās ticības kopīga un vislabāk, protams, saskaņota rīcība."
Materiālistiskais pasaules uzskats ir padarījis sabiedrību mazasinīgu un sagrāvis tās garīgo imunitāti. Tādēļ ir iespējams tik viegli izļodzīt ģimenes pamatus, manipulēt ar vērtībām un pārliecību, nojaukt un pārkāpt pilnīgi visas ētiskās robežas. Aplam būtu šī uzskata konsekvences un augļus piedēvēt vienīgi komunistiskās ideoloģijas pārstaigātajai pasaules daļai.
Kaut arī zinātne sola ar laiku atbildēt uz visiem jautājumiem, uz pašu galveno – par esamības būtību un jēgu tā atbildi sniegt nespēj. Tādēļ nav brīnums, ka krīzēs nonākušu cilvēku palīdzībai tiek veidotas neskaitāmas struktūras, kuras vairumā gadījumu darbojas tukšgaitā, jo tiek ignorēts fakts, ka cilvēks nav nejaušs gadījums, kas nāk no nebūtības un tajā atkal pazūd, bet gan Dieva radīts un līdz ar to Viņa priekšā atbildīgs.
Neskaitāmi speciālisti meklē sabiedrības problēmu cēloņus un spītīgi atsakās ieraudzīt to vienu – bezdievību. Radio un televīzijas raidījumos, kas veltīti sabiedrības fiziskajai un morālajai veselībai, izpaliek garīdznieku viedoklis, līdz ar to ārkārtīgi svarīgs problēmas skatījuma aspekts tiek atmests, un sabiedrība, no vienas puses bezdievības, no otras – mānīgas visspēcības apziņas savažota klunkurē no viena grāvja otrā. Bībeles patiesības, kas taču attiecas uz pilnīgi visiem, tiek visžēlīgi atstātas tikai baznīcai un ticīgajiem. Vārds "Dievs" mūsdienu varenajiem šķiet tik netīkams, ka ir izravēts pat no ES konstitūcijas, tādējādi padarot anonīmu kristīgo kultūru, kura taču skaitās Eiropas pamats, un līdz ar to atmetot arī tās īsteno autoru – Dievu.
Bībele ir pasaulē visvairāk tulkotā un arī visvairāk nīstā grāmata. Ne katram zinātniekam izdodas konstatēt, ko spēja nu jau mūžībā aizgājušais astronoms E. Balklavs–Grīnhofs: "Bībelē ir pateikts viss, kas cilvēkam nepieciešams, lai viņš nodzīvotu interesantu, pilnvērtīgu, laimīgu un arī Radītājam patīkamu dzīvi. Tajā ir atklātas pamatpatiesības, kas ir būtiskas visiem laikiem un laikmetiem." Un vēl: "Svētie Raksti ir svēti tieši ar tajos iekodēto nemainīgo garīgo būtību, kas ir visas esamības un tās harmonijas pamats."
"Nemainīgā garīgā būtība" ir kā dadzis pārprastu brīvību un negarīguma dezorientētu ļaužu acīs. Garīgi augsti attīstītām sabiedrībām sevis saglabāšanai nav nepieciešama kādu ārējo briesmu klātesamība. Mēs diemžēl iekšēji un ārēji spējam savākties, pārvarēt savu egoismu un salikt rokas lūgšanā un pateicībā tikai zem īpaši smagiem apdraudējumiem un zaudējumiem. Šobrīd sabiedrībā valda liela vienaldzība un tajā pašā laikā arī liels nemiers. Daudzi teic, ka viņi naktīs slikti guļot āderu dēļ. Bet varbūt vainīga ir nemierīgā sirdsapziņa?
Grāmatā ar lielajiem burtiem izceltie vārdi: "Dievs kā PIRMCĒLONIS un PAŠCĒLONIS un ESAMĪBA kā sekas. Dievs kā informatīva un enerģētiska singularitāte (bezgalība) un kā visa esošā JĒGA," izskan kā augšējais do, pēc kura var dziļi ievilkt elpu.
*******
Arturs Balklavs–Grīnhofs "Mūsdienu zinātne un Dievs", LU Akadēmiskais apgāds, 2008
"Jautājums par zinātnes un reliģijas sadarbības un "cīņas" motīviem laiku pa laikam parādās Latvijas vēstoņos. Šai nelielajā rakstu apkopojumā A.Balklavs–Grīnhovs uzsver, ka starp zinātni un reliģiju pretrunu nav, un pamato Dieva nepieciešamības pierādījumu: "Viena no Dieva būtības galvenām izpausmēm ir Dieva nespēja nebūt.""
Irena Pundure, grāmatas sastādītāja
"Var teikt, ka šī A.Balklava–Grīnhofa grāmata atbilst mūsu priekšvārda epigrāfā liktajam seno Baznīcas tēvu principam ("Es saprotu, lai es ticētu; es ticu, lai es saprastu"). Tas izsaka to, ka mēs dabiskas prātošanas jeb zinātnes ceļā spējam nonākt pie Dieva esamības atzīšanas. Savukārt, atzinuši Dieva esamību un pieņēmuši Viņa atklājumus, mēs gūstam jaunas atziņas, kādas nav sasniedzamas dabiskās prātošanas ceļā un kas ved mūs pie pārdabisko noslēpumu izzināšanas."
Juris Tambergs, Dr.habil.phys., LU Cietvielu fizikas institūta vadošais pētnieks
"Nezinu, vai drīkstu Arturu Balklavu dēvēt par Latvijas Stīvenu Hokingu, viņš vairāk bija popularizētājs nekā jaunu ideju ģenerators, taču daudzajos skolniekos un arī plašā sabiedrībā saglabāt interesi par norisēm pasaules dzīlēs, plašajā Universā viņam ir izdevies. Ļoti zīmīgi, ka šie Balklava centieni viņam bijuši saistīti ar augstu ētikas uzstādījumu gan zinātnē, gan arī sabiedriskajām dzīvē, viņš prata uztvert zinātnes un reliģijas saistību, atzīt Dieva misiju, nenolaizdamies vulgarizējumos vai populismā, nepielāgodamies konjunktūrai."
Prof. Jānis Stradiņš, LZA Senāta priekšsēdētājs
  |
