DIENAS LOZUNGS
Jes 12:6
Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību.
Jņ 1:14
2Moz 20:1–21
Kol 1:24–2:7
Mt 4:1–11
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Alkstot pēc Dieva mīlestības un mūžīgās dzīvības cerības
Ik gadu jūlijs un augusts latviešu tautai ir ļoti specifisks laiks. Laiks, kad radi, draugi un novadnieki visā Latvijā – Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē – satiekas... kapusvētkos. Pēc lielajiem Baznīcas svētkiem šī, bez šaubām, ir visplašākā Baznīcas tradīcija mūsu tautā, un diezin vai ir kāds latvietis, kurš kaut reizi nebūtu pabijis kapu svētkos.Mūsdienās kapu svētku parastais norises laiks ir jūlijs, augusts. Tas ir laiks, kad ir beigušies visi galvenie Baznīcas gada svētki, un Pļaujas svētki vēl ir priekšā. Katru gadu Latvijas kapsētās notiek simtiem kapu svētku, tos apmeklē tūkstošiem cilvēku. Bet kas tad ir – kapu svētki?
Mirušo apbedīšanai visās kultūrās tikusi piešķirta liela nozīme. Arī Latvijas teritorijas senie iedzīvotāji rūpējās par to, lai viņu aizgājēji tiktu apbedīti pareizi, saskaņā ar tā laika reliģiskajiem priekšstatiem. Latviešu senreliģijā kapi ir bijuši arī kulta vieta – tā nebija tikai vieta, kur guldīja mirušos, bet tā bija arī vieta, kur notika svarīgākās svētdarbības.
Poļu antropologs P. Ladikovskis uzskata, ka kapu svētki ir cēlušies no pagānu tradīcijas, kad cilvēki sanāca uz īpašu rituālu, lai parunātos ar mirušajiem, lai piesauktu viņus. Kādreiz šis pagānu rituāls bija izplatīts Polijā, Ukrainā, Krievijā un arī Latvijā.
Kristietības laikā sākās mirušo apglabāšana baznīcā un kapsētās pie baznīcas. 18 gs. sākumā Vidzemē ienāk Brāļu draudze, kura tautas domāšanā un reliģiskajos uzskatos atstāj neizdzēšamu iespaidu. Latviešu zemnieks sāk apjaust, ka Jēzus Kristus ir arī viņa Pestītājs. Valda uzskats, ka tieši no brāļu draudžu tradīcijām ir veidojusies latviešu kapu kopšanas kultūra un ka brāļu draudzēm ir bijusi ietekme ir arī pie kapu svētku rašanās. Ļoti iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc kapu svētki vēsturiski vispirms attīstās Vidzemes draudzēs.
Taču Kurzemē kapu svētku tradīcija izplatījās daudz vēlāk. Agrākais apraksts par kapu svētkiem Kurzemē, Vārmes draudzes Busku kapos ir datējams tikai ar 1906. gadu.
Latvijas brīvvalsts laikā kapu svētki ir jau nostiprinājušies un kļuvuši kā neatņemama Latvijas baznīcas sastāvdaļa. Nacionālā pašapziņa, kas tajā laikā bija nostiprinājusies, dabīgi uzņēma kapu svētku tradīciju, jo savā ziņā tā bija nacionāla tradīcija ar tautiskām saknēm.
Padomju laikā, apmēram 45 gadu garumā, attieksme pret baznīcu nebija viscaur vienāda. Tomēr kapu svētki netika aizliegti, un būtībā tie bija vienīgie atļautie pasākumi ārpus kulta celtnēm. LELB arhibīskaps emeritus Ēriks Mesters stāsta, ka šajā laikā nebija iespējama evaņģelizācija, taču kapsētā Dieva vārdu varēja pasludināt.
Mūsdienās kapu svētki notiek tikpat kā visās darbojošās kapsētās. Kapu svētku diena ir arī svētki tuvākai un tālākai apkārtnei. Šai dienā dzīvie satiekas ar dzīvajiem, kas varbūt nav ilgi redzēti un dzīvo citā pagastā vai draudzes otrā malā. Īpaši tas ir izteikti Vidzemes lielajās kapsētās un mūsdienās, kad cilvēki bieži vien nedzīvo savos dzimtajos novados un mājās, bet, atbraucot uz kapu svētkiem pie saviem piederīgajiem, satiek tur skolas un jaunības draugus.
Kapu svētki, nenoliedzami, ir tautas svētki, un tiem mūsdienās ir liela popularitāte. Ne vieni citi svētki, pat ne Bībeles svētki, netiek tā apmeklēti kā kapu svētki. Taču kapu svētkiem ir raksturīga ne tikai popularitāte, bet arī to sniegtā tautas piederības jeb tautiskuma apziņa. Īpaši izteikti tas ir, sajūtot savu piederību kādam novadam. Ja arī dzīves takas kādu ir aizvedušas citā Latvijas pusē vai ārzemēs, tad kapu svētkos, atgriežoties pie dusošajiem senčiem savā novadā, cilvēki atkal jūtas piederīgi vietai, no kurienes cēlušās viņu pašu dzimtas saknes.
Ja dziļāk ielūkojas pašā nosaukumā "kapu svētki", tad var saskatīt gan Bauslību, gan Evaņģēliju. Šo divu vārdu savienojuma paradoksialitāte – "kapi un svētki" – raisa gluži pretējas asociācijas. No vienas puses, beigas, nāve, un – prieks, līksme, no otras. Ē. Mesters kapu svētku tradīcijā kā atzīstamu saskata Dieva vārda pasludinājumu un dzīvības, nāves problēmu atvēršanu cilvēkiem. Kapu svētkos tiek saņemts arī mierinājums un ticības stiprinājums.
Vēsturniece D. Beitnere saka, ka kapos mēs tiekamies ar vēsturi, tur pārdomājam savu personisko dzīvi un arī kaut ko tādu, par ko ikdienā nerunājam. Bieži vien cilvēki, kuri nepieder draudzei un kuriem nav saiknes ar Baznīcu, kapos tam atrod kādu aizvietojumu, un tie pārspīlēti kļūst par tādu kā svētvietu. Tomēr tieši kristīgā vēsts, kas izskan kapu svētkos, atšķirībā no parasta kapu apmeklējuma pārdomām un pārdzīvojumiem šai dienā dod pavisam citu nokrāsu.
Neraugoties uz kapu svētku pagāniskajām saknēm, mūsdienās tas nav par šķērsli, lai neizmantotu šos svētkus Kristus pasludināšanai. Tas, kas bijis pagānisks, iegūst jaunu saturu. Kapu svētki ir iespēja kristīgai un tautiskai tradīcijai izveidot tādu īpatnu sajaukumu, jo dievkalpojumi notiek dabā, kas ir tuva latvietim. Galu galā – cilvēki arī mūsdienās nav mainījušies, arī mēs visi alkstam pēc Dieva mīlestības, piedošanas, miera un mūžīgās dzīvības cerības.
Raksta tapšanā izmantots Lutera Akadēmijas diplomanda Alvja Āboliņa pētījums "Kapu svētki Latvijā"