Ziņu arhīvs
< Jūlijs 2008 >
p o t c p s s
  1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31      
2024. gada 28. marts
Vārda dienas: Gunta, Ginta, Gunda

DIENAS LOZUNGS

Pieminamus Viņš darījis Savus brīnumus, žēlīgs un žēlsirdīgs Kungs.
Ps 111:4

Viridum – Zaļā ceturtdiena

Rītā: 2Moz 30:22–31; Jk 5:13–16; Mk 6:7–13

Vakarā: 1Moz 14:18–19; 1Kor 11:20–29; Jņ 13:1–15
Ps 116:1–2, 12–19; 2Moz 12:1–14; 1Kor 11:23–26; Jņ 13:1–17, 31b–35

Krāsa: balta

Taisnīgums paaugstina tautu, ik ciltij nes negodu grēks.
Sak 14:34

Jēzus, kā ieradis, devās uz Olīvkalnu, un arī mācekļi viņam sekoja. Un, tajā vietā nonācis, viņš tiem sacīja:
"Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā." Lk 22:39–40

Rdz 2:10–18
1Kor 10:14–17, 11:27–32
Mk 14:12–25

lasīt vairāk >

Zaubē, virsmācītāju Jāni Liepiņu atceroties

Vairāk nekā gadu daudzu ļoti iemīļotais prāvests un Rīgas svētā Jāņa baznīcas virsmācītājs Jānis Liepiņš ir pārceļojis no mūsu pasaules mūžībā. Šogad viņa 92. dzimšanas dienas atceres laikā dzimtajā Zaubes baznīcā tika atklāta īpaša viņam veltīta piemiņas plāksne.

Kāds bija prāvesta Jāņa Liepiņa ceļš uz Zaubes baznīcu un viņa ietekmi uz šejienes ļaudīm, runājam ar Zaubes evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieku un viņa vietnieci Ojāru un Silvija Bīriņiem.

– Pastāstiet, lūdzu, par prāvesta Jāņa Liepiņa saknēm!

Silvija: – Jānis Liepiņš ir dzimis tepat, sešus kilometrus no Zaubes – Bēvuļēnos. Zaubes baznīcā viņš ir kristīts, iesvētīts, un viņa vecāki, manuprāt, šeit ir pat laulāti. Šepat, Zaubes Āžkalna kapos, Liepiņa vecāki guļ apbedīti, un viņš vasarās ļoti bieži brauca uz vecāku kapiem. Viņš vispār ļoti bieži apmeklēja Zaubi, viņam te ir daudz radu.

Ojārs: – Arī gados ļoti veci cilvēki, dažiem vairāk kā 90 gadu.

– Kāda bija prāvesta Liepiņa darbība Zaubē, mācītāja gaitas uzsākot?

Ojārs: – Viņš sāka studēt teoloģiju, kā students ieradās Zaubē un šeit, Zaubes baznīcā, noturēja savu pirmo sprediķi. Iznāca arī tā, ka pašu pēdējo sprediķi viņš noturēja tieši Zaubes baznīcā. 2007. gada 2. janvārī viņš ieradās šeit, lai apskatītu mūsu baznīcu, uzdāvināja mums lustras.

Silvija: – Tā kā mums baznīcā vēl joprojām nav kanceles, tad viņš atveda un uzdāvināja pulti. Svētīja mūs visus, pateica daudzus labus vārdus..

Ojārs: – Noturēja savu pēdējo uzrunu, svētbrīdi no jaunatvestās pults. Tā viņš arī aizgāja no mums, un nekāda cita publiska uzstāšanās viņam pēc tam vairs nebija.

Silvija: – Viņam vienmēr bija daudz jauku vārdu, ko teikt. Viņš bija mūsu iecirkņa prāvests pašā sākumā, kad atguvām draudzi. Un, kamēr atdabūjām atpakaļ draudzes īpašumus, mums bija lielas grūtības. Prāvests Liepiņš mums ļoti daudz palīdzēja – gan ar padomu, gan visādi citādi. Viņš arī teica, ka vajadzētu atjaunot pie sienām plāksnes, kas tur atradās pirmskara Latvijā ar Pirmā pasaules kara dalībnieku, kritušo vārdiem. Viņa doma bija tiem pievienot arī Staļina represijās bojāgājušo vārdus. Mēs gan nevarējām visu atjaunot, jo dokumenti bija gājuši bojā. Arī marmora plāksnes, kas baznīcā kādreiz bijušas pie sienas, tika sadauzītas un izmantotas vietējo iedzīvotāju kamīnu būvēšanā. Es viņam teicu, ka varam vienīgi pielikt pie sienas plāksni ar uzrakstu, ka Zaubes baznīcā kalpojis Jānis Liepiņš.

Viņš to uztvēra kā joku un nopietni atraidīja jebkādas domas, ka es kaut ko tādu tiešām varētu izdarīt. Bet man šī ideja iesēdās galvā, un visu laiku nepameta sajūta, ka to vajadzētu kādreiz realizēt. Tad, kad prāvests nomira, man bija simtprocentīga pārliecība, ka plāksne mums ir jādabū gatava.

– Kāds bija plāksnes tapšanas un sagatavošanas process?

S: – Pagājušajā vasarā mēs pie baznīcas atklājām akmeni, kas ir veltīts 750 gadiem kopš kristietības Zaubē. Bija atbraucis arhibīskaps, arī Jāņa draudzes pārstāvji, un kā dāvanas tika atvestas arī nelielas naudas summiņas. Uzreiz iedomājos, ka tās varētu noderēt idejas realizēšanā.

Pats interesantākais, ka kopš deviņdesmit pirmā gada, kad atguvām baznīcu, tā bija drausmīgā stāvoklī – izdemolēta, netīra, šaušalīga. Tomēr visi darbi, kas tika veikti baznīcas sakopšanai, tie visi it kā pašķīrās paši no sevis.

O: – Izremontējām baznīcu.

S: – Brīdī, kad radās ideja par plāksni, pavērsās tādi neiedomājami notikumi, ka plāksne patiešām tika uzlikta!

– Apbrīnojama Dieva vadība!

O: – Jā, viss, ko esam darījuši baznīcas labā, ir vienmēr pašķīries un tapis it kā pats no sevis.

S: – Mēs par to nebeidzam brīnīties! Mums nebija solu, sēdējām uz paštaisītiem beņķīšiem. Un pēkšņi kaut kur Dānijā vienu baznīcu skalo jūrā iekšā, bet mums atved tās solus!

– Ko jūs abi ikdienā darāt Zaubes baznīcā?

O: – Zāli pļaujam! (smejas)

S: – No deviņdesmit pirmā gada katra diena paiet kaut ko domājot un darot.  Savulaik svētdienas skola mums bija ļoti liela. Sākumā pie mums brauca no Rīgas Doma Irbes kundze svētdienas skolu vadīt. Bet vēlāk tā pajuka, neatradām nevienu skolotāju, un tad gāju bērnus mācīt es pati. Vienu brīdi svētdienas skolā darbojās 70 bērni. Šogad gan sanāk, ka skolā trūkst bērnu, vispār nav pirmās klases, arī otrās gandrīz nav. Tāpēc arī svētdienas skola tāda plāna, rudenī plānojam savākt nelielu grupiņu.

Diakonijas grupa mums izveidota uz spēcīga pamata. Katru ceturtdienu pie mums nāk draudzes dāmas uz kafiju.

O: – Materiāli mums palīdz māsu draudze no Zviedrijas. Un mēs savukārt tālāk palīdzam pagasta ļaudīm.

S: – Piemēram, desmit bērniem daudzu gadu garumā maksājam skolas pusdienu naudu, palīdzam cilvēkiem ar pārtikas pakām, apmaksājam medicīnas pakalpojumus – palīdzam kā varēdami!

– Ojārs oficiāli ir arī draudzes priekšnieks.

O: – Vispirms Silvija bija draudzes priekšniece un šos pienākumus veica 12 gadus. Pēc toreizējiem likumiem viņai vairs nebija tiesības turpināt šo darbu vairāk par diviem termiņiem. Viņa gan bija novadījusi jau kādus četrus. Un tad ievēlēja mani, un pašlaik esmu šai amatā divus gadus.

– Draudze jums vairs nav tikai darbs vai kalpošana, bet gan visa dzīve!

O: – Tā ir. Mēs jau visu savu ģimeni esam baznīcai piesaistījuši.

S: – Sākumā dēls baznīcā spēlēja ērģeles un vadīja ansambli, tad viņš aizbrauca uz Japānu studēt japāņu valodu, un ērģeles spēlēt sāka meita, ko dara līdz šodienai. Kad baznīcā notika remonti, tad mūsu znoti pa naktīm veda materiālus uz baznīcu un sakārtoja mēbeles tā, ka nākamajā rītā mācītājs un draudze pirms dievkalpojuma palika pie ieejas durvīm kā apmulsuši…

Atgriežoties pie sarunas par virsmācītāju Jāni Liepiņu, vēlos pateikt, ka piemiņas plāksnes noformēšanā vērsos pie Sv. Jāņa draudzes mācītāja Jura Zariņa, jo viņi daudz kalpojuši kopā. Zinu, ka prāvests negribēja, lai izceltu visus viņa goda titulus, – tikai, lai viņu sauc vienkārši par virsmācītāju. Mācītājs Zariņš arī ierosināja plāksni atklāt prāvesta dzimšanas dienas noskaņās. Viņš arī zināja prāvesta Liepiņa mīļāko Bībeles pantu, kas tagad ierakstīts plāksnē: "Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši, un, vērojot viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai." (…) Un tad, "LELB virsmācītājs prāvests Jānis Liepiņš, dzimis 28. maijā 1916. gada Zaubes pagasta Bēvuļēnos, kristīts, iesvētīts Zaubes baznīcā, visu mūžu rūpējies par dzimto draudzi, mūžībā aizsaukts 27. aprīlī 2007. gadā, zemes klēpī guldīts Rīgas Meža kapu Mācītāju kalniņā."

– Spriežot pēc teiktā, prāvests Liepiņš ir ļoti nozīmīgs cilvēks jūsu dzīvē?

S: – Patiesībā ir tā, ka pati esmu no Jāņa draudzes. Tikai septiņdesmit septītajā gadā ar vīru atnācām uz Zaubi. Brīžiem jūtos, it kā no Jāņa draudzes būtu atsūtīta uz šejieni komandējumā. Tā arī prāvestam Liepiņam mēdzu teikt.

O: – Sākot ar vecāko meitu, prāvests ir iesvētījis visus mūsu bērnus, kristījis mūsu mazbērnus un arī mazmazbērnus.

– Kāds viņš jums ir palicis atmiņā kā cilvēks?

O: – Ļoti sirsnīgs un rūpīgs, izpalīdzīgs. Kad pašā sākumā saņēmām Zaubes baznīcu, tā bija tukša, nebija nekā, ko likt iekšā. Prāvests Liepiņš visu sadāvināja, atveda krucifiksu, Svētā Vakarēdiena gleznas reprodukciju. Viņš dāvinājis mums trūkstošo naudu jumta remontam. Viņš mums ir daudz palīdzējis visādā veidā.

S: –Prāvests Liepiņš mūsu draudzei bija kā tēvs. Varēju ar viņu atklāti runāt par visu ko, un viņš mācēja precīzi atbildēt – dažbrīd tā, ka man iekšā viss saspurojās un likās, ka tā taču nevar būt, kā viņš man tādu padomu dod, bet tikko pretestības gars norima un es visu pārdomāju, sapratu, ka tieši tā, kā teica viņš, ir pareizi.

– Ko mēs no prāvesta varam mācīties un tagad, kad viņa vairs nav līdzās, atcerēties?

S: – Man ļoti imponēja tas, kā viņš izturējās pret savu vecāku kapa vietām līdz pat pēdējam brīdim, kamēr vien varēja kustēties. Katram bērnam vajadzētu tā mīlēt savus vecākus un tā rūpēties par viņu kapa vietām, kā prāvests Liepiņš rūpējās. Lai cik viņš arī nebija noguris, lai cik nebija slims, viņš nekad neaizmirsa sakopt vecāku atdusas vietu. Varbūt tas kādam šķiet nesvarīgi, bet palūkojoties, cik reti kādi bērni aizbrauc pie savu tuvinieku kapu vietām, man liekas, ka prāvesta piemērs ir brīnišķīgs.


Kristīna Soloha ("Svētdienas Rīts" 2008. gada 28. jūnijā)

Attēlā (augšā): Dievkalpojuma dalībnieki pēc piemiņas plāksnes atklāšanas kopā ar mācītājiem Juri Zariņu un Armandu Konrādu.  Foto: Vjačeslavs Solohs

 

Ziņa publicēta 2008.07.01 14:22.
 » skatīt visus dienas ierakstus
 » skatīt visus mēneša ierakstus
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2024 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »