DIENAS LOZUNGS
1Moz 6:22
Jēzus sacīja: Tad nu ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, ir līdzināms saprātīgam
vīram, kas savu namu būvējis uz klints.
Mt 7:24
2Moz 24:1–18
Kol 2:8–23
Mt 4:12–17
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Vieta, kur atsperties un stāvēt
Paradoksālā kārtā daudzām sievietēm par tādu kļuvis Iļģuciema cietums, diezgan noteikti tām, kas jūnija vidū saņēma Kristīgās izglītības un audzināšanas programmas "Mirjama" diplomus. Tas bija jau šīs programmas, kuru sadarbībā ar Valsts Probācijas dienestu Iļģuciema cietumā īsteno kapelāne Rudīte Losāne, sestais izlaidums."Vieta, kur atsperties un stāvēt" – tā, izsniedzot diplomus, viņa citēja Luteru. Raksturojot katru programmas audzēkni (to aizvadītajā gadā sāka 16, beidza – 13 ieslodzītās), kapelāne daudzām no viņām veltīja labus vārdus, salīdzinot ar pumpuriem, kas mācību laikā atvērušies, un novēlot, lai šīs rozes, izejot brīvībā, nenovīstu.
Izlaidums "Mirjamas" kapelā sākās ar dievkalpojumu, kuru vadīja arhibīskaps Jānis Vanags. Tajā muzicēja čelliste Maija Prēdele un pianists Māris Žagars. Izmantojot līdzību ar Barabu (Marka 15: 1-15), kurš vēlāk Bībelē nemaz nav pieminēts, bet no leģendām un nostāstiem zināms, ka šis noziedznieks, ticis pēc pūļa pieprasījuma negaidīti atbrīvots, atgriezies no grēkiem un turpinājis dzīvi kā jauns cilvēks, cienījams vīrs, pat nodibinājis kristīgu kopienu.
Arhibīskaps savā sprediķī akcentēja domu, ka katrs no mums ir grēcinieks (kaut vai sadusmojoties vairākas reizes dienā – ak, cik reizes mūsu mūžā tad iznāk!...), bet mums katram ir cerība kļūt brīviem, tādēļ, ka Dievs devis savu dēlu Jēzu Kristu mums par glābēju. Izšķirošs ir tas, ko mēs iesāksim ar savu brīvību, tādēļ, ka mūsu dzīvi nosaka ne tikai tas, ko mēs esam uzzinājuši, sapratuši , bet arī lielā mērā – mūsu ieradumi. Jesaja salīdzinājis dabīgo cilvēku ar jūru, kurai viļņojoties uzvandās augšā arī tās duļķes – tāpat cilvēka dvēseles kustības uzvanda ko netīru.
"Tādēļ Kristus māceklības ceļš nevienam nav viegls, īpaši tāds, kāds tas bija Barabam pēc atbrīvošanas. Un tas nav iespējams vienatnē – Dievs radījis savu baznīcu, lai mēs cits citu atbalstītu, savus sakramentus, un mīlestība, miers, prieks un citi Svētā Gara augļi nav cilvēka pūļu rezultāts, bet gan piedzīvojums, kurā Svētais Gars atbrīvo mūsu dvēseli." Uzsverot šo izlaiduma situāciju – ko darīt tālāk – Jānis Vanags nobeidza savu svētrunu ar novēlējumu: "Lietosim to, ko Dievs mums devis, lai mēs būtu sekmīgi šajā ceļā!"
Arī Iļģuciema cietuma priekšniece Nadežda Trosjuka novēlēja Mirjamas absolventēm spēku atbrīvoties no sliktiem ieradumiem un izturību nepadoties tiem, arī – labus draugus, kas palīdzētu šajā jaunajā ceļā.
Kristīgās izglītības un audzināšanas programma "Mirjama" ietver Vecās Derības kursu, kuru pasniedz Viesturs Pavasars (šo mācību gadu tas bija veltīts Soģu grāmatai), ievadu Jaunajā Derībā (šogad – Tēvreize) māca kapelāne Rudīte Losāne, klasisko mūziku – Jānis Ginters, mākslas vēsturi – Baiba Eglīte. Viņa diplomu pasniegšanu papildināja ar secinājumiem par katras absolventes raksturu un spējām, vadoties pēc viņu iesniegtajiem darbiem – gleznu reprodukciju "Kristus svētīšana" apraksta. Pēdējos divus gadus programmā iekļauts arī priekšmets "Kino garīgās dimensijas", kur šogad galvenais akcents, pēc kapelānes iniciatīvas, tika likts uz Bulgakova romānu "Meistars un Margarita" un tā ekranizāciju.
Cietumā darbojas četras studijas: rokdarbu, kuru vada žurnāliste Anitra Tooma un kuras darbi tiek izstādīti zālē, glezniecības – vadītāja gleznotāja Marta Jurjāne – (šogad liels notikums – izstāde "Pieskāriens brīvībai" galerijā "Bonhans.s"), Jūlijas Tkačenko vadītā vokālā studija, kas uzstājās zālē pirms teātra izrādes, un teātra studija aktrises Kristīnes Klētnieces vadībā.
Teātra izrāde – šogad Ostrovska "Negaiss" – Iļģuciema Nacionālā teātra izpildījumā (tā to te sauc) – parasti ir izlaiduma kulminācija. Īpaši jau tādēļ, ka tā tiek spēlēta plašās un daudznacionālās ieslodzīto auditorijas priekšā. Kaut režisore Kristīne Klētniece savos ievadvārdos mēģina publiku noskaņot uz nopietnas, pat traģiskas, nots (ja nu kāds nezina Ostrovska "libretu" – valdonīga vīramāte, Katarīna, mīlestība, negaiss...), abi izspēlētie lugas fragmenti tiek uzņemti ar nevaldāmiem smiekliem.
Vienīgi ļoti veiksmīgi atrastās un Ostrovska (arī Puškina, Čaikovska) garam piemērotās dziedātājas, soprāna Olgas Barišņikovas priekšnesums tiek uzklausīts nopietnā klusumā, tam piemīt tāds suģestijas spēks, ka dziedot par mīļoto, kuru viņa gaida, visa zāle pagriežas uz to pusi, no kurienes viņam jānāk!
Par to, ka "Negaisa" epizožu dialogos un pārpratumos komiskais ņēma virsroku par traģisko, atbildība gulstas galvenokārt uz lomu izpildītājām, kas bija tik atraisītas, ka, jūtot zāles atbalstu, izspēlējās uz nebēdu. Kaut izrādes centrālais tēls (gan pēc autora, gan – režijas – ieceres) ir un paliek valdonīgā Kabanova – "svinīgā" un spožā Larisas Radzikovskas izpildījumā, tāda maza "čirka" kā pašas meita (pēc lugas) Kristīnes Kleines veidolā brīžiem pat visus pārspēlēja, piesaistot sev skatītāju uzmanību ar izdomas bagātību ainiņās pilnīgi bez teksta. Redzējām divas, visai atšķirīgas Katarīnas – Olgu Kozlovu un Sintiju Purgali. Kā jau katru gadu, aktrisēm "piespēlēja" kāds no ārpuses – šogad – jaunais aktieris un režisors Valters Sīlis.
Var tikai apbrīnot, cik skaistas šajā dienā ir Mirjamas absolventes, arī – kā viņām izdodas slēgta tipa cietuma apstākļos sarūpēt tik jauku galdu šīs dienas noslēgumam. Pie tā atsauksmes par izrādi, Kristīnes Klētnieces dzimta – vecāki un vīrs Andris, arī kā vienmēr, ir klāt ar savu palīdzību un labvēlīgi vērīgo aci, sirsnīgi pateicības vārdi un – visburvīgākais – dziedāšana. Mirjamas draugs Uldis Ozols ar savu ģitāru, Māris Žagars ar sintezatoru – no Imanta Kalniņa, Kristīnes, Ulda un līdz krievu, čigānu, kinofilmu dziesmām pašu audzēkņu un viesu izpildījumā. Ak, kā sprēgāja Mirjamas meitenes, Larisa un citas! Viņas un apsardze, kas parasti ir tik stingra, kopdziesmā skanēja lieliski!
Nevarēja novaldīt asaras, Mirjamas kapelai pretī esošās ēkas logā redzot citas ieslodzītās, kas ne tikai skatījās un klausījās mūsu svinību dziesmās, bet pat dziedāja līdzi…
Kāds paradokss – par to jādomā vēl un vēl, tas izskanēja arī daudzās apsveikuma runās – no "Cik labi, ka tu/es esmu nokļuvusi te (cietumā), kā gan citādi es/tu būtu saskārusies ar šīm lietām, iepazinusi Dievu – caur rakstiem, lūgšanām, mācījusies klausīties mūziku, gleznot, spēlēt teātri..." līdz novēlējumiem "Ātrāk tikt ārā no šejienes un nekad neatgriezties!" un "Es gribētu satikt tevi tur, brīvībā!"
"Pieskāriens brīvībai" – tā arī saucas bijušo un tagadējo ieslodzīto gleznu izstāde galerijā "Bonhans.s" – tā ne tikai apliecina iespēju mācīties un radīt arī cietumā, bet un vēl vairāk – uzrunā sabiedrību no ieslodzījuma vietas ar aicinājumu: "Uzlūkojiet šos cilvēkus, viņu potences, radošo garu, sagatavojiet viņiem vietu pasaulē, sabiedrībā!" un apliecina Dieva klātbūtni šajā darbā, kuru jau sesto gadu veic Rudīte Losāne un visi, kas tajā piedalās un to atbalsta.
Anita Uzulniece
Attēlā (augšā): Režisore Kristīne Klētniece (centrā) un izrādes "Negaiss" radošā grupa. Foto: Andris Siks
  |
