Ziņu arhīvs
< Jūnijs 2008 >
p o t c p s s
            1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30            
2024. gada 29. marts
Vārda dienas: Aldonis, Agija

DIENAS LOZUNGS

Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens,
kas Viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.
Jņ 3:16

Pasha – Lielā piektdiena

Hoz 6:1–6; 2Moz 12:1–13; Jņ 18:1–19:42
Ps 22; Jes 52:13–53:12; Ebr 10:16–25 vai Ebr 4:14–16, 5:7–9; Jņ 18:1–19:42

Krāsa: melna vai purpursarkana

Un to vietu, kur Dievs ar viņu bija runājis, Jēkabs nosauca vārdā Bētele – Dieva nams.
1Moz 35:15

Bet centurions un tie, kas kopā ar viņu sargāja Jēzu, redzēdami zemestrīci un visu, kas notiek, ļoti sabijās
un teica: "Patiesi šis bija Dieva Dēls!"
Mt 27:54

Rdz 3:1–9, 19–33
1Pēt 1:10–20
Jn 13:36–38

lasīt vairāk >

Vācija. Mīlestībā mācās latviešu valodu

Iedomājieties – jūs satiekaties ar saviem māsu draudžu pārstāvjiem un ļaudis ar jums sarunājas plus/mīnuss skaidrā latviešu valodā! Tas nav iespējams? Vācijā – ir!

Mariona Kunca no Leipcigas kārtējo reizi zvanīs uz Madlienu, Mihaels Mauersbergers no Meisenes runās ar Balviem, Klauss Urbāns no Drēzdenes jau 19. reizi būs Neretā un Ulfs Peters no Geringsvaldes Jāņus pavadīs Vārmē. Un ar visiem viņiem jūs varēsiet runāt latviski!

Jau piekto gadu vienā no mūsu partnerbaznīcām – Saksijas Baznīcā Vācijā – notiek unikāli mācību kursi: no dažādām draudzēm vienkopus sabrauc ap divdesmit cilvēku, kuri trīs dienas intensīvi studē latviešu valodu. Kā "Svētdienas Rīta" redaktorei man bija iespēja būt tur klāt, iepazīties ar šiem neparastajiem ļaudīm un uzzināt: kāpēc vācieši to dara?

Ar Johannesa Baumaņa svētību

Latviešu valodas studijas aizsākušās pirms gadiem piecpadsmit, kad mūsu Baznīcas un laikraksta lielais labvēlis Johanness Baumans (jau 19 gadus Johanness Baumans "Svētdienas Rītu" bez atlīdzības tulko vāciski un to saņem ap 400 interesentu Vācijā, Šveicē, arī Igaunijā u.c. valstīs – red.) piedāvāja dažiem draudžu pārstāvjiem, kuriem sāka veidoties aktīva sadarbība ar māsu draudzēm Latvijā, kādās brīvdienās doties pie viņa uz Brēmeni nedaudz pamācīties latviešu valodu. Taču drīz vien latviešu valodas entuziastu skaits pieauga un bija jādomā, kā valodas studijas padarīt sistemātiskas.

Stafetes kociņu pārņem citi

"Cilvēki no māsu draudzēm jautāja, kā viņi varētu mācīties latviešu valodu? Tā kā pazinu vācu valodas skolotāju Viju Funkneri un viņas audzēkni Santu Cileviču no Madlienas, jautāju, vai viņas nevarētu braukt uz Vāciju mācīt latviešu valodu? Pirmos kursus rīkojām 2003. gadā," stāsta Mariona Kunca.

Valodas apmācība notiek divas reizes gadā, studenti mainās, bet ir tādi, kuri ir piedalījušies gandrīz visus piecus gadus – pati Mariona Kunca, Mihaels Mauersbergers, Klauss Urbāns, Ulfs Peters, Eberhars un Elfrīde Dīci un Frīdemans Ēme. Mazliet vēlāk pievienojušies Kristiāne Gilberta, Emīls Štolss, Grita Cimmermane.

Latviešu valodas studentu vecuma amplitūda svārstās no 20 gadiem līdz +/-80, bet visu starpā izveidojušās ļoti sirsnīgas attiecības – viņus vieno ne tikai vēlme apgūt latviešu valodu, bet arī draudzība.

Katram cits iemesls mīlēt

Katram no „studentiem” ir cits iemesls, kāpēc viņš vēlas mācīties latviešu valodu.

Mihaelu Mauersbergeru, mācītājus – Klausu Urbānu un Ulfu Peteru – vieno ciešās māsu draudžu attiecības un draudzība ar daudziem brāļiem un māsām Kristū, tāpēc uz Latviju viņi noteikti dodas reizi gadā.

Leipcigas jauniešu vadītāja Mariona Kunca kopš 1990. gada Latvijā bijusi apmēram 25 reizes. Uz Madlienu viņa un jauniešu grupa dodas ik vasaru nu jau 15 gadus: "Vienmēr Latvijā esmu ar jauniešiem. Dzīvojam draudzē pie ģimenēm. Strādājam kopā ar latviešu jauniešiem baznīcā, apkārtnē. Tagad gan Madlienā vasarās nedzīvo tik daudz jauniešu, tāpēc braucam arī uz Talsiem, šogad varbūt dosimies uz Sabili." Lieki teikt, ka to visu Mariona man stāsta latviski.

"Latvijā cilvēki saka, ka es runāju ļoti labi. Bet es zinu, ka dažreiz runāju labi, citreiz ne tik labi, dažreiz saprotu, citreiz nesaprotu. Man ir nedaudz bailes Latvijā runāt latviski. Pirmajos gados gan biju vēl nedrošāka. Cilvēki Latvijā smaida, kad es runāju. Saku viņiem, ka esmu vāciete un es mēģināšu runāt latviski." Mariona ne tikai ir pirkusi biļetes uz autobusiem un muzejos, bet skaidrojusies arī ar policistu, kad vienreiz, vadot busiņu, pārsniegusi atļauto ātrumu.

Kristiāne Gilberta latviešu valodu mācās 4 gadus, bet nu jau divus gadus Greifsvaldes universitātē studē baltu filoloģiju. Iespējams, ka Kristiāne rudenī dosies uz kādu no Latvijas draudzēm praksē, kuras laikā varētu mācīt vācu valodu.

Bet, piemēram, Dīcu pārim vedekla ir latviete, un viņi latviešu valodu mācās, lai varētu labāk saprasties ar mazbērniem.

Ceļā – kopā

Latviešu valodas kursu atbalstīšanā liels nopelns ir arī Saksijas Baznīcas vadībai. Lai arī daļu no kursu rīkošanas izmaksām sedz paši studenti, finansiāli to atbalsta gan draudze, kas vācu studentus un latviešu pasniedzējus uzņem, gan Saksijas Baznīcas virsvalde. (Mīļš paldies visiem draudzes ļaudīm, kuri uzņem, izguldina un apčubina gan studentus, gan pasniedzējus, gan viesus!)

Mācītājs Frīdemans Ēme, kura pārziņā ir Baznīcas ekumeniskās attiecības un sadarbība ar partnerbaznīcām, stāsta, ka ciešāka saikne starp abām Baznīcām izveidojusies kopš 1990. gada: "Partnerība ir dzīva tad, ja notiek sadarbība starp draudzēm. Tāpēc mums tas ir tik svarīgi. Latvijā esot, nav vienkārši, ja nezini valodu, tāpēc ir svarīgi, ja varam mazliet mācēt latviski. Pašlaik partnerība noslēgta starp 11 draudzēm, kāda varbūt ir mazliet aizmigusi, bet citas veidojas no jauna, piemēram, Moricburgai ar Usmas draudzi."

Arī pats Frīdemans Ēme bijis gandrīz visu kursu dalībnieks. Uz jautājumu, ko viņam pašam nozīmē mācīties latviešu valodu, viņš atbild, ka kursi ir ne vien valodas mācīšanās, bet arī partneru tikšanās, kurās var sapazīties, dalīties pieredzē. Tā ir arī garīga kopība, jo katru no trīs dienām sākam un beidzam ar lūgšanu un svinam kopīgu dievkalpojumu. Vācijā šādas tikšanās nereti sauc par "sagatavošanās dienām", (Rüstzeit) – laiku, kad esam kopā ceļā, kad gūstam drosmi ticībai un esam sadraudzībā.

Pašaizliedzīgās skolotājas

Ir noteikti jāpiemin latviešu valodas skolotājas, kuras visus šos piecus gadus divas reizes gadā gatavo materiālus un izdomā uzdevumus, kā labāk savus studentus iepazīstināt ar mūsu valodu, kura no lingvistikas viedokļa nemaz nav viegli apgūstama. Santa Cileviča, Vija Funknere, Ingrīda Briede, Sniedze Eglīte ir tās pašaizliedzīgās vācu valodas pratējas, kuras trīs dienas no rīta līdz vakaram gan lekcijās, gan vakaros sadraudzībā, pacietīgi skaidro, atkārto un labo savu audzēkņu izrunu un gramatiskās formas. Tiešām – cepuri nost šo māsu priekšā! Klātienē varēju pārliecināties, ka pēc trīs dienu intensīvās valodas mācīšanas vienīgā doma ir – tas nu gan ir mazliet par daudz!

Taču skolotājas domā ne tikai par gramatikas un sarunvalodas mācīšanu, bet arī par to, lai vācu brāļi un māsas labāk iepazītu mūsu valsti un Baznīcu. Katru vakaru ir sagatavota kāda tikšanās vai stāstījums par Latviju.

Viena vakara īpašais viesis bija evaņģēlists Jānis Tolpežņikovs, kurš pašreiz papildina zināšanas Leipcigas universitātē, otru vakaru – šī raksta autore iepazīstināja ar "Svētdienas Rīta" tapšanas vēsturi un šodienas aktualitātēm. Vācijā mūsu laikraksts nav svešs, gan, pateicoties Johannesa Baumaņa tulkojumiem, gan dažu mācītāju īpašajai interesei par latviešu valodu. Mācītājs Klauss Urbāns ir bijis pat mūsu abonents!

Visu izšķir slāpes

Taču fizisko un intelektuālo nogurumu simtprocentīgi kompensē vācu kristiešu viesmīlība un rūpes. Trīs dienas Vilšdorfas mācītājmājā netālu no Drēzdenes, kur mūs uzņēma Vilšdorfas draudze un mācītājs Klauss Urbāns bija emocionāli un garīgi ārkārtīgi piesātinātas un bagātas. Rīta svētbrīži gandrīz 800 gadus vecā maziņā mazītiņā dievnamā, Dieva vārdi vāciski un latviski, kopīgs svētdienas dievkalpojums baznīcas dārzā zem krāšņi sabaltojuša kastaņkoka un ar bazūņu orķestra piedalīšanos, dziesmas abās valodās, tradicionālo vācu desu cepšana mācītājmājas dārzā un sarunas, sarunas...

Paēdusi bija miesa, bet gars – gavilēja! Gaisā virmoja ne tikai ziedošo ābeļu saldā smarža, bet kaut kas daudz, daudz netveramāks. Un, lai arī tam nebija ne garšas, ne smaržas, domāju, ikviena sirds to sajuta un uztvēra.

Un, cik labi, ka nekas nebeidzas! Nākamie latviešu valodas kursi jau ieplānoti rudenī un arī 2009. gada kursi jau atzīmēti vāciešu laika plānotājos!


Attēlā (augšā): Santa Cileviča (pie klavierēm) saviem audzēkņiem iemācījusi Imanta Kalniņa dziesmu "Zilais putniņš". 

Inga Reča ("Svētdienas Rīts"), autores un Ingrīdas Briedes foto

Vācu brāļi un māsas lasa "Svētdienas Rītu".

 

Ziņa publicēta 2008.06.02 14:06.
 » skatīt visus dienas ierakstus
 » skatīt visus mēneša ierakstus
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2024 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »