DIENAS LOZUNGS
1Moz 6:22
Jēzus sacīja: Tad nu ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, ir līdzināms saprātīgam
vīram, kas savu namu būvējis uz klints.
Mt 7:24
2Moz 24:1–18
Kol 2:8–23
Mt 4:12–17
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Juveliera darbs
Par ko sievietes, kurām aiz muguras ir krietna gadu nasta, satikušās parasti runā? Par ģimeni. "Ģimene ir juveliera darbs," vienā šādā sarunā teica mana dzīvesgudrā radiniece. Skaisti skan! Ieejot juvelieru izstrādājumu veikalā, mēs nevaram vien nobrīnīties, kā no sudraba un dzintara gabala meistars ir spējis izveidot kaut ko tik vienreizēju.Autore: Anda Līce ("Svētdienas Rīts")
No radinieces teiktā prātā palikusi vēl kāda doma: "Mani apskauda par tik čaklu un gādīgu vīru un bērnu tēvu. Un neviens nezināja, ko tas man ir maksājis."
Krievi par šķībām un greizām lietām mēdz teikt – "topornaja rabota" – tēsts ar cirvi. Cik līdzīgi top daudzas ģimenes! Esam kļuvuši tik neatkarīgi un cits no cita brīvi, ka tradīcijas saraujam kā pinekļus. Kāda tur vairs priekšā stādīšana, bildināšana un saderināšanās, nav ko ākstīties un spēlēt teātri. Arī kāzas var pagaidīt. Mūsu senči zināja – dzīvošanu tīkamu un drošu dara pareiza lietu kārtība, un to priekšā pasaka daba. Vispirms ir ziedēšana, augļi aizmetas pēc tam. Tie ir jāsargā un jānogatavina, nevis jāizmētā pa zemi zaļi. Tik daudzi uzsāk ģimenes dzīvi, nebūdami tai gatavi.
Mūsu tautas sens lāsts ir dzeršana. To bija pamanījis jau Garlībs Merķelis. Interesanti, cik krogu muižas laikos Latvijā tika uzcelts? Spriežot pēc drupām un atjaunotajiem, bezgala daudz. Tos cēla tik tuvu pie ceļiem, ka pabraukt garām gandrīz nebija iespējams. Krogus būvēja lielus un pamatīgus, kā zinot – pa tiem dzīvosies daudzas paaudzes. Nesen prese rakstīja, ka esot atklāts tā sauktais latvieša gēns, varbūt ar to bija domāts dzērāju gēns? Gandrīz katrā dzimtā taču ir pa kādam purva bridējam.
Neskaitāmas Kristīnes ne tikai nav spējušas savu Edgaru no purva izvilkt, bet kopā ar viņu nogrimušas arī pašas. Iespējams, ir tikpat daudz Edgaru, kuri ar savas Kristīnes palīdzību no purva ir tikuši laukā. Ja sieviete izvēlas saistīt dzīvi ar skaidra prāta vīrieti, tad arī viņam ir jāizdara izvēle. Kāpēc tomēr viņi abi bieži izrādās zaudētāji?
Lielais posta režisors – Džons Miežagrauds ne tikai klusē par draudošajām briesmām, bet gluži otrādi – purva bridēju iedrošina brist dziļāk, māca dziras pudeles paslēpt visneiedomājamākās vietās, kad dzira beigusies, dod padomu "uzņemties ģimenes rūpes" un iet it kā iepirkties, bet patiesībā pa ceļam uzņemt uz krūti. Sieva brīnās, vai no tirgus pārnākušo vīriņu tik jautru būtu darījuši kartupeļi un kāposti? Džons Miežagrauds iemāca tik meistarīgi melot, ka melotājs notic pats sev. Viņš pierunā dot solījumus un zvērestus, bet atrunā no to pildīšanas. Sākumā viņš katra mēlei piemeklē tīkamāku personības šķīdinātāju – vienos lej aliņus un kokteiļus, citos – krūmu vaimanas, pārtikušajos – konjakus un viskiju. Vienā ziņā viņš ir liels demokrāts un cilvēkus nešķiro – zinātnisko grādu ieguvēji, mākslinieki un melnstrādnieki satiekas vienā vietā – dzīves drupās.
Tik bieži dzirdētais: "Es negribu neko savā dzīvē mainīt, man ir labi tāpat!" ir atkarības posta piemeklēta cilvēka mutē ieliktie Miežagrauda vārdi. Viņš nenoguris gādā, lai dievišķo cilvēkā nomainītu velnišķais. Ikvienā, kas viņam ir ļāvies, viņš iededzina savu piederības zīmi, un tās pēdas var samanīt arī pēc tam, kad no purva tikts laukā.
Ģimene ir juveliera darbs. Varbūt tieši tādēļ, vai nu aiz nezināšanas, nepacietības vai spītības, tas vienreizējais, kam taču ir jābūt katrā dzintara un sudraba gabalā, tā arī neiegūst savu īsto veidolu. Arī tāpēc, ka dažreiz tajos ir sākumā nepamanītas dziļas plaisas.
  |
