DIENAS LOZUNGS
1Moz 6:22
Jēzus sacīja: Tad nu ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, ir līdzināms saprātīgam
vīram, kas savu namu būvējis uz klints.
Mt 7:24
2Moz 24:1–18
Kol 2:8–23
Mt 4:12–17
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
LLL Mācītājiem – izglītošanās mūža garumā
No angļu valodas arī citās Eiropas valodās pārņemtā trīs L burtu kombinācija LLL (Life Long Learning) pēdējo desmit gadu laikā ir kļuvusi par izglītības darbinieku vidū labi pazīstamu simbolu. Doma par to, ka intelektuālā darbā nodarbinātajiem, tai skaitā mācītājiem, būtu jāturpina izglītoties arī pēc oficiālo akadēmisko studiju pabeigšanas, nav jauna pati par sevi.Autore: Sandra Gintere
Tomēr īpaši aktuāla šī tēma par mācītāju tālāko izglītošanos ir kļuvusi 21. gadsimtā, kad pārmaiņas tehnoloģijā, komunikācijā, masu saziņas līdzekļos un citās sabiedrības jomās notiek galvu reibinošā ātrumā. Pārmaiņas sabiedrībā nopietni ietekmē cilvēku domāšanas un dzīves veidu, kas, savukārt, atstāj iespaidu uz to vidi, kurā dzīvo un savu misiju pilda kristīgā Baznīca.
Mācītājs ir Kristus mute šajā pasaulē, un viņa personībai bieži vien ir izšķiroša loma Evaņģēlija vēsts sadzirdēšanā šī vārda dziļākajā un pilnā nozīmē, vai tieši otrādi – nesadzirdēšanā. Tāpēc mācītāju izglītībai un tālākizglītībai Baznīca vienmēr ir pievērsusi lielu uzmanību.
Rietumeiropas kristīgajās denominācijās joprojām darbojas sen iedibināta un gadu desmitiem pastāvējusi mācītāju tālākizglītības sistēma, bet Austrumeiropā tā vēl tikai veidojas. Tomēr straujie izmaiņu procesi sabiedrībā uzdod kopējus jautājumus un mudina meklēt kopējas atbildes. Iniciatīvu veicināt pieredzes apmaiņu mācītāju tālākizglītību organizējošo kolēģu starpā pirms četriem gadiem uzņēmās Šveices Reformātu baznīcas mācītāju tālākizglītības centrs.
Šogad Eiropas protestantu Baznīcu mācītāju tālākizglītības vadītāji tikās Bāzelē un runāja par darba perspektīvām, skatoties uz 2020. gadu. Tikšanās vieta – pirms 100 gadiem dibinātās, slavenās Bāzeles misijas centrs ar simbolisko adresi "Misijas iela 21" – jau pati par sevi mudināja no jauna pārdomāt kristīgās ticības, Baznīcas un tās mācītāju misiju sabiedrībā.
Protams, tradicionālajās attīstītājās demokrātijas valstīs, tādās kā Vācija, Austrija, Šveice, Īrija, kolēģu rīcībā ir ievērojami finansiālie līdzekļi, valsts atbalsts un nostabilizēta pieredze mācītāju tālākizglītībā. Šo valstu kolēģu uzmanības centrā ir nokļuvuši jaunie mācītāji. Tradicionāli tālākizglītība tika attiecināta uz tiem, kuri ir ordinēti 10 gadus un vairāk, uzskatot, ka nesen ordinētie mācītāji ir pietiekami izglītoti pirmo 10 gadu kalpošanai. Lielā mērā tā tas varētu būt, īpaši jau Vācijā, kur mācītāju izglītošanas process ilgst apmēram 10 gadus. Studijas valsts teoloģijas fakultātēs ir 6 gadi (4 gadi – bakalaura līmenim, 2 gadi – maģistra līmenim), kam seko vēl divi gadi Baznīcas "teoloģijas seminārā" un divi vai viens prakses, t.s., vikāra gads, un tikai tad – ordinācija.
Tomēr tagad arī vācu kolēģi ir izstrādājuši speciālu izglītību, domātu tieši tiem mācītājiem, kuri ir savas kalpošanas sākumā, proti, pirmajos piecos gados. Ļoti nopietna vieta mācītāju tālākizglītībā ir ikgadējām katra mācītāja personīgām pārrunām ar savas diecēzes bīskapu, jeb kā citās baznīcās – superintendantu vai dekānu. Arvien vairāk ir kļuvis redzams tas, ka no mācītāja būtībā tiek sagaidīts vairāk nekā viņš spēj būt un dot, proti, būt par "izcilo komunikatoru". Tas nozīmē – vadīt liturģiju, sprediķot, kopt dvēseles, veikt organizatorisko darbu, veidot attiecības ar medijiem un pašvaldībām, pārzināt jauniešu, svētdienas skolu, veco ļaužu u.c. darbu. Līdz ar to būtisks ir jautājums, ko ieteikt jaunam mācītājam – strādāt pie tā, kas ir viņa stiprās puses, bet tam, kas nav, algot citu darbinieku? Jeb strādāt pie tā, kas tev neveicas, kas ir vājā vieta, lai to uztrenētu tādā līmenī, ka spēj pildīt visas prasītās funkcijas.
Protams, gandrīz nevienā Baznīcā Vācijā, Šveicē vai Austrijā nav tā, ka mācītājs ir vienīgais algotais darbinieks. Ir diakoni, draudzes pedagogi, jauniešu vadītāji u.c. Gan vācu, gan šveiciešu kolēģi runāja, ka pašlaik notiek izmaiņas mācītāja tēla uztverē, un baznīca palīdz šīs pārmaiņas veicināt. Proti, šī agrākā galvenā priekšstata par mācītāju vietējā draudzē un tās teritorijās kā "izcilo komunikatoru" vietā tagad notiek atgriešanās pie sākotnējā un sensenā mācītāja tēla – "gans". Katrā ziņā kopumā valda attieksme, ka mācītāja atbildībā ir divas galvenās lietas – draudzes locekļu mācīšana un dvēseļu kopšana.
Centrālajā referātā, ko nolasīja Bāzeles universitātes praktiskās teoloģijas katedras profesors Albrehts Grozingers, bija runa par to, ka mācītāja amats ir "pieminēšanas amats" (Das Amt der Erinnerung). Pēc ilggadējās pieredzes teologu izglītošanā un sadarbībā ar Baznīcām, viņš ir secinājis, ka tas, ko draudze no mācītāja sagaida, ir "bibliski pamatotas atbildes uz pašreizējā laika ikdienas dzīves jautājumiem". Tam tad arī Bāzeles universitātes teoloģijas studijās tiek pievērsta liela uzmanība. Pēc Dr. Grocingera domām, postmodernā kultūra ir skeptiska pret tradīcijām, tomēr savā veidā ir tām atvērta. Attiecībā uz tradīcijām, protams, var teikt, ka tās nonākušas krīzē, ka ir notikusi tradīcijas funkciju radikāla maiņa.
Tradīcijas sabiedrībā vienmēr ir bijušas drošības nodrošinātājas, taču postmodernajā situācijā tām ir jauna funkcija – būt par novatorisku darbību, kas ved ārā no pazīstamā uz iespējamo. 21. gadsimtā tradīcijas pastāvēs tieši, būdamas novatoriskas. Mācītājam šajā procesā tad ir bibliskās atminēšanās un atcerēšanās amats.
Arī Dr. Grocingers atzina, ka pēdējo 20 gadu laikā ir notikusi priekšstata par mācītāju maiņa. Ja vēl pirms 20 gadiem no mācītāja sagaidīja, ka viņš būs plaša profila speciālists attiecībās ar Dievu un starp cilvēkiem, tad tagad no viņa tiek sagaidīts, ka viņš būs Bībeles tēlu un stāstu interpretators mūsdienu situācijā. Dr. Grocingers sacīja, ka varbūt atbilstošs apraksts mācītāja amatam būtu "kristīgais rabināts", jo arī rabīnu pamatfunkcija ir Rakstu skaidrošana un dvēseļu kopšana.
Domājot par to, kādas būs Eiropas kristīgās Baznīcas 2020. gadā, rodas arī jautājums par to, cik draudžu pastāvēs, cik tajās būs locekļu, un līdz ar to, cik būs mācītāju vietas. Interesantā kārtā, draudžu locekļu skaita būtiskā samazināšanās notiek uz demogrāfiskās situācijas maiņas pamata – vienkārši nedzimst bērni, Vācijā pēc kopējās statistikas datiem uz katru sievieti esot 1,2 bērni. Bet tā jau nav tikai Baznīcas, tā ir visas Rietumu sabiedrības problēma.
Vācu zemes Falcas superintendants bija aprēķinājis, ka 2020. gadā divas trešdaļas mācītāju šajā Baznīcā būs 55 un vairāk gadus veci, bet vēl lielāks būs veco draudzes locekļu skaits. Tāpēc tagad jau daudzās Vācijas Baznīcās mācītājiem un diakoniem tiek piedāvāta iespēja apgūt papildus izglītību un sertifikātu tieši senioru garīgā aprūpē. No sacītā ir redzams, ka izšķiroša Baznīcas nākotnei ir prasme un spēja piesaistīt arvien skaitliski sarūkošo sabiedrības jauniešu daļu.
Šveices kolēģi runāja par fenomenu, ka visus draudzes locekļus var iedalīt divās grupās. Pirmie no Baznīcas sagaida tikai pakalpojumus – kazuālijas un svētdienas dievkalpojumus, uz kuriem viņi vēlas atnākt un komfortabli justies, bet nekādā ziņā negrib iesaistīties kaut kur vairāk. Otrā grupa ir uz līdzdalību orientētie jeb aktīvie draudzes locekļi. Austrumvācu kolēģi savu uzmanību grib vērst tieši uz šo grupu, un par nākotnes vīziju ir izvēlējušies Līdzdalības Baznīcu, kurā katrs, kurš vēlas, var ieguldīt savu artavu.
Jaunums Rietumu mācītāju izglītošanas sistēmā ir tas, ka arvien lielāku interesi par mācītāju tālākizglītību, kas vienmēr bijusi tikai Baznīcas pārziņā, sāk izrādīt universitātes. Savukārt ir Baznīcas, kuras sāk pamanīt, ka universitāšu sniegtā mācītāju izglītība kandidātu nebūt nesagatavo kalpošanai.
Elpu aizturējuši visi dalībnieki sekoja līdzi Īrijas kolēģa Andrjū Makneila stāstījumam par sarunu procesu, kas risinās starp Īrijas abiem arhibīskapiem (viņus atbalsta arī pārējie 10 bīskapi) un teoloģijas fakultāti. Bīskapi ir konstatējuši, ka tas, ko māca fakultātē, īpaši Vecās un Jaunās derības ekseģēzē un hermenētikā, nekādi nesagatavo jauno cilvēku Baznīcas misijai – sludināt Evaņģēliju par pestīšanu Kristū. Tieši otrādi, studiju laikā sistemātiski tiek grauta viņu ticībai Bībelei kā Dieva Vārdam. Bīskapu vadītā darba grupa, kuras izpildvadītājs ir mācītājs Andrjū Makneils, ir gatavi tam, ka, ja nebūs iespējams vienoties par studiju satura maiņu, Baznīca pati sāks izglītot savus mācītājus.
Ļoti interesanti bija uzklausīt bijušā komunistu bloka valstu kolēģus no Ungārijas, Rumānijas, Čehijas un Polijas un secināt, ka katrs atsevišķi mēs visi instinktīvi esam gājuši vienā virzienā. Arī šajās protestantu Baznīcās reizi vai divas gadā notiek mācītāju konferences, tiek organizētas ārzemju profesoru lekcijas. Austrumvācijā arvien vairāk rūpējas par pašu mācītāju dvēseļkopšanu, un arvien vairāk ieviešas prakse visiem mācītājiem vismaz vienu reizi gadā apmeklēt 10 dienu rekolekcijas. Latvijas Baznīca pārējo Austrumeiropas kolēģu starpā pamatoti varēja lepoties ar salīdzinoši visizstrādātāko mācītāju tālākizglītības programmu – nolikumu, kredītpunktiem, sistēmu un regularitāti. Tāpat lielu interesi izsauca arī Baltijas Teoloģiskā konference un tās pieredze.
Virziens uz garīgās prakses apguvi, uz garīgās dzīves padziļināšanu, lūgšanu pieredzes paplašināšanu un padziļināšanu, nopietnu garīgo vingrinājumu praktizēšanu arvien vairāk ienāk mācītāju tālākizglītības plānos. Visos tālākizglītības piedāvājumos Vācijā, Šveicē un Austrijā stabilu vietu ieņem mistiķu un garīgo vingrinājumu pieredzes apgūšana un praktizēšana. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka arvien vairāk mainīgajā pasaulē dzīvojošiem cilvēkiem ir nepieciešamas nemainīgās vērtības un laika pārbaudītas prakses.
Mācītājiem – kā savas draudzes vadītājiem, skolotājiem un ganiem – neapšaubāmi ir jābūt pirmajās rindās arī to vidū, kuri iesaistās 21. gadsimtā par normu kļūstošajā LLL sistēmā – mācīties visa mūža garumā.
Attēlā: Bāzeles misijas centrs ar simbolisko adresi "Misijas iela 21", kur šogad tikās Eiropas protestantu Baznīcu mācītāju tālākizglītības vadītāji.
  |
