2024. gada 23. jūlijs
Vārda dienas: Magda, Magdalēna, Magone, Mērija

Debesbraukšanas dienā

iesūtīts: 2023.05.18 09:06

Debesbraukšanas dienas Dieva vārds atrodams Apustuļu darbu grāmatā 1,1-11.

Jēzus neaiziet prom no mums debesīs, kādā mums tālā “garīgā” īstenībā. Viņš aiziet tur, kur Viņš būs tuvu ikvienam līdz laiku beigām, kur Viņa klātbūtni un nākšanu nepārprotami varēs piedzīvot. Augšāmceltais Kungs ir tuvu jums, un arī jums vajadzētu būt tuvu Viņam.
Un Jāņa evaņģēlijā 7,37-39 ir rakstīts:
“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā Rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes."
To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.”


Mīļie draugi,
jau Kristus Debesbraukšanas stāsts iesākās ar noslēpumainiem, bet tik zīmīgiem vārdiem:
“Un, mācekļus sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.
Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šajā laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Un Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai robežas, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam” (Acta 1,4-8).

Un Evaņģēlija teksts turpina Debesbraukšanas dienas tematiku: “Bet jūs dabūsit spēku”.
Mēs daudzi tagad jūtamies piekusuši, izdeguši, mums vairs nav spēka, un nav arī tās labās gribas. Viss ir apnicis, daudz kam ir pazudusi jēga.
Kur lai es atrodu spēku, kur lai smeļos enerģiju – ne tikai strādāt, bet arī dzīvot? Kas ir mani spēka, dzīvesprieka, enerģijas avoti, kas ļauj paveikt arī ko jēgpilnu mūsu tik īsajā, ierobežotajā laikā, situācijā un iespējās?
Doties dabā, pastaigā, sportot, klausīties labu mūziku, sarunāties ar draugiem, nodoties hobijiem, iet iekšējā pieredzē – risinājumu ir ļoti, ļoti daudz, tie ir katram savi.
Tomēr aiz visa slēpjas dziļāks un grūtāks jautājums, un tas ir par mums dāvāto laiku, par lietām, kas to padara jēgpilnu, par dzīves jēgu, saturu un virzību. Tas ir jautājums par Dievu, par mani, un par mūžību. Tur nepalīdzēs sportošana, atpūta, izziņa un hobiji. Vienmēr kaut kas pietrūks, paliks nepiepildīts.
Tiem, kas ir nopietni aizdomājušies par Lielajiem jēgas un būtības jautājumiem, īpaši uzrunājošs būs Jēzus sacītais: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”
Mēs vienmēr ilgojamies pēc kaut Kā Tāda – kas mūs saprot, pieņem, samīļo, piepilda, kas atbild visus mūsu “kāpēc”.
Bet tikai Dievs var remdēt būtnes slāpes, kaut vai pēc mīlestības. Mums jau laika ir tik, cik nu tā ir. Mums tajā vajadzētu ielikt jēgu.
Interesanti, ka šeit sacītais veido tādu kā paralēlismu ar 6. nodaļas vārdiem: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam vairs nesalks, un kas Man tic, tam neslāps nemūžam” (JohEv 6,35).
Arī 4. nodaļas sarunā samariešu sievietei Jēzus saka: “Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas izverd mūžīgai dzīvībai” (JohEv 4,14).
Visus šos vārdus Jēzus saka “Sukkot” jeb Būdiņu svētku kontekstā, Jūdaismā tie ir vieni no lielajiem svētceļojuma svētkiem, lai pateiktos Dievam par Viņa doto.
Ūdens metafora tiek lietota apzināti, jo svētku rītā pēc Likuma prasības tur notiek speciāls ūdens rituāls Ziloas dīķī pie Tempļa. Tad nu tas “dzīvais ūdens” apzīmē svaigu, tīru avota ūdeni, kā pretstatu stāvošam dīķa vai kāda rezervuāra ūdenim.
Šo vārdu vēstījums ir skaidrs: Ja jūs meklējat ko dzīvu, tīru un svaigu, ko tādu, kas remdēs jūsu slāpes karstā un sausā laikā, tad nāciet pie Jēzus! Tas stāvošais, sasmakušais dīķa ūdens ir visa reliģiozā ņemšanās un rituāli, kas ir tikai tāds surogāts, kaut kāds aizstājējs tam, kas neierobežoti plūst no paša Dieva. Paradoksālā kārtā cilvēki savā aklumā izrok sev paši visādus dīķus un bedres, bet negrib smelt no tā tīrā avota, kur tas tīrais un veldzējošais ūdens nekad nebeidzas! Reliģiskais pieprasījums arī mūsdienu sabiedrībā nav tīrais avota ūdens, bet gan tas sasmirdušais dīķa ūdens, kur sagāzts iekšā viss kaut kas. Un, ja kaut kur ir pieejams avota ūdens, tad veikli reliģiskie darboņi mēģina izdomāt tam visādus krānus un dozatorus, lai neviens nevarētu brīvi dabūt tik, cik katram vajadzīgs viņa slāpju remdēšanai. Jeb – runa ir par cilvēkam tik raksturīgajām, ļaunajām varas spēlēm, kurās nekautrējas izmantot pat to, kas ir par brīvu, un neierobežotā daudzumā ikvienam!
Bet ir vēl kāds nepārprotams vēstījums: Jēzus šeit runā par saņemšanu un tālāk došanu. Avotam parasti neliek vāku. Avotam ir jāizverd un ir jātek. Šie svētki aktualizē vēsturisko tautas ceļu cauri tuksnesim, kad pats Dievs tos veda uz Apsolīto zemi. Exodus jeb Iziešanas stāstā mēs redzam abus šos elementus: Maizi no debesīm (Exodus 16) un avotu, kas izplūst no klints (Exodus 17), kas palīdz tautai izdzīvot to ilgo un grūto ceļu cauri tuksnesim (Ps 78,20).
Dievs pats kopš paša iesākuma ir dzīvā ūdens avots (Jer 2,13, Jes 12,3 u.c.), un tāds ir Viņa sūtītais, Viņa mīļais Dēls.
Tad nu šīs svētdienas jautājums mums ikvienam ir sekojošs: Kurp es dodos, un kas mani šajā ceļā sauc un vada? Kas ir jēgpilns un dod gandarījumu šajā ceļā? Vai man ir zināms tas tīrais un veldzējošais avots, kas remdē visas slāpes? Tas avots, kas izverd mūžīgai dzīvībai?
Jēzus vārdi no Jāņa evaņģēlija ir tik biedējoši aktuāli sevišķi šodienas pasaulē! Pasaulē jau tagad pietrūkst nepiesārņotu vietu un tīra dzeramā ūdens, tuvākajā nākotnē šis resurss būs dārgāks par degvielu. Mēs Latvijā vispār to neesam vēl sapratuši, jo uz nebēdu lietojam herbicīdus un pesticīdus, izcērtam pēdējos mežus un visādi piemēslojam vidi. Kāpēc? Jo esam mazi un alkatīgi.
Un ne tikai tas vien - bagātie arī šodienas pasaulē dara, ko grib (jo uzskata, ka ir labāki par citiem, ka viņiem bagātības dēļ ir lielākas tiesības), un kapitāla koncentrēšana, brutāla cīņa par resursu savākšanu sev, lai cilvēki maksātu par to, kam principā būtu jābūt par velti un visiem, ir jau sākusies. Nākotne nav brīnišķīga, tā ir katastrofāla, ja radikāli nemainīsim savu attieksmi, dzīvesveidu, attiecības.
"Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes", tā arī šajā laikā, šajā laikmetā sauc Jēzus. Viņš apsola dot savu Garu, lai mēs visi varētu dzīvot – tā vietā, lai tikai bagātie un varenie arvien vairāk nopelnītu un arvien labāk dzīvotu.
Darīsim visu, lai vairāk cilvēku sastaptu dzīvo Glābēju, un smeltu no šī dzīvības avota, lai cilvēce mainītos, un nākotne būtu brīnišķīga! Āmen!

Ralfs Kokins - Jelgavas Sv. Vienības draudzes mācītājs
‍Foto - R. Kokins

« atpakaļ
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2024 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »