2022. gada 28. jūnijs
Vārda dienas: Viesturs, Viestards, Kitija

Arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis Reformācijas Rīgā 500-gades svinīgajā dievkalpojumā

iesūtīts: 2022.06.15 09:59

“Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt 28:18-19)

Kā jūs jūtaties šajā brīdī? Droši vien visatbilstošākāk būtu justies vēsturiski. Tieši pirms 500 gadiem, šajā pašā vietā – Rīgas Sv. Pētera baznīcā, tādā pašā 12. jūnija  dienā, varbūt pat tajā pašā stundā notika saruna. Viena no tām sarunām, kuras rada vēsturi.

- Saruna kā toreiz, kad Jēzus sacīja: “Es esmu dzimis un esmu pasaulē nācis tādēļ, lai liecinātu patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” Un Pilāts atjautāja: “Kas ir patiesība?”
- Saruna, kā toreiz, kad Mārtiņam Luteram Vormsas Reihstāga priekšā ar draudiem jautāja, vai viņš atsauc darbus, kurus viņš sarakstījis. Un viņš atbildēja: “Es atsaukšu tikai, ja tikšu pārliecināts un pārspēts ar svēto Rakstu liecībām vai atklātiem, skaidriem un gaišiem pamatojumiem. (…) Mani ir pārliecinājuši Svēto Rakstu vārdi, (…) mana sirdsapziņa ir Dieva Vārda gūstā - es nevaru un negribu neko atsaukt, jo nav ne droši, ne ieteicami darīt kaut ko pret sirdsapziņu. Šeit es stāvu, es nevaru citādi. Dievs, palīdzi man! Āmen.”

- Tikai gadu vēlāk šajā vietā, Sv. Pētera baznīcā satikās ticīgi vīri, lai ar skaidriem un gaišiem pamatojumiem runātu par Svēto Rakstu liecībām. Tas Rīgu padara unikālu kā vienu no pirmajām ja ne pašu pirmo Reformācijas galvaspilsētu pasaulē. Lūk, stāsts, kuru Rīgai vajadzētu par sevi stāstīt pasaulē! Šeit bija rātskungi, kas uzmanīgi klausījās. Šeit bija mūki, domājams, no franciskāņu ordeņa, lai sargātu sava laika baznīcā esošo stāvokli. Un šeit bija Rīgas un Livonijas Reformācijas apustulis Andreass Knopkens, lai atjaunotu ticību autentiskam Kristus evaņģēlijam – tīrai, ar cilvēku iedomām un paražām neapmiglotai Dieva mīlestības un žēlastības vēstij.  Viņa vārdi bija tik pārliecinoši un runa tik skaidra, tik pamatota, ka mūku delegācija atstāja šo dievnamu pavisam noklususi, savukārt dziļi iespaidotā Rīgas rāte ar Lielās un Mazās ģildes atbalstu drīz vien iecēla Knopkenu par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu (mācītāju), lai viņš tajā sludinātu atjaunotās ticības Labo vēsti.  Viņa līdzstrādnieks Silvestrs Tēgetmeijers kļuva par mācītāju Jēkaba baznīcā, kur divus gadus vēlāk izveidojās pirmā latviešu luterāņu draudze. Tā tas sākās.

Arī šodien mēs esam liecinieki vēstures tapšanai. Mēs esam sapulcējušies Pētera baznīcā, kad tā beidzot ir atguvusi savu Dieva nama statusu. Latvijas Republikas Saeima ir izbeigusi trīsdesmit gadus ilgušo pagaidu stāvokli un atjaunojusi vēsturisko taisnīgumu, atgriežot baznīcu Baznīcai. Vairs nebūs tā, ka draudze pulcējas muzejā, bet būs tā, ka kultūra un vēsture piemērotā un cienīgā veidā atradīs savu vietu dievnamā. Šodien varam pateikties Rīgas pilsētai un visiem darbiniekiem, kas šo namu uzturēja un apsaimniekoja līdz šim.

Sv. Pētera baznīcā atkal ieskanas vācu valoda kā tas bija pirms kara un okupācijas. Arī šajā ziņā te top vēsture, jo latviešu un vācu luterāņu baznīcas Latvijā ir nolēmušas atjaunot agrāko vienību. Pētera baznīcā turpmāk darbosies gan vācu, gan latviešu draudze.  Mēs ceram, ka šeit dzīs ievainojumi, kas savulaik tika nodarīti latviešu un vācbaltiešu attiecībās, un tiks aprūpēts vācbaltu kultūras mantojums, kas Latvijai ir nozīmīgs, jebšu novārtā atstāts.

Un vēl – ja mūku delegācija pirms 500 gadiem atstāja šo namu bēdīga un nokaunējusies, tad tagad, kad ir augusi sadarbība un uzticēšanās starp konfesijām, Pētera baznīcā norunātā skaitā un laikos notiks svētku dievkalpojumi arī Romas katoļu baznīcai, ar kuru mēs veselu pustūkstoti gadu esam gājuši paralēlus, tomēr šķirtus ceļus. Lai tā ir liecība, ka Reformācijas mērķis nebija baznīcu sašķelt, bet atjaunot. Cilvēku nepilnība noveda pie šķelšanās. Lai Svētais Gars vada mūs tuvāk vienībai.

Ir svarīgi pamanīt, ka Reformācja sākās nevis no sacelšanās vai dumpja, bet no godīgas, prātīgas un argumentētas sarunas. Šī saruna Pētera baznīcā ir viens no svarīgākajiem notikumiem latviešu tautas un valsts vēsturē. Reformācija nebija kaut kāda iekšbaznīcpolitiska intriga. Tā pārveidoja daudzas dzīves jomas lielā daļā Eiropas un pat visā Rietumu kristīgajā pasaulē. Ir, piemēram, tāds jēdziens kā protestantu darba ētika, kas runā par to, kā Reformācija iespaidoja tautsaimniecību, ko parasti uztver kā jomu, kas ir tālu no reliģijas.

Bībeles tulkojums latviešu valodai palīdzēja attīstīties no zemnieku valodas par Eiropas literāru valodu.  Dievkalpojumi tautas valodā mudināja radīt dziesmas un latviešu garīgo dzeju. Sprediķu krājumi bija teju pirmā latviešu proza. Brāļu draudžu kustība, latviešiem pulcējoties saiešanas namos, palīdzēja mūsu tautai sākt apzināties savu potenciālu būt ne tikai etniskai grupai, bet organizētai nācijai ar savu valstiskumu. Uzskaitīt varētu vēl un vēl. Reformācija atstāja ārkārtīgi dziļu iespaidu uz to, kas mēs šodien esam. Daudz ko no savas identitātes mēs pieņemam kā dabisku lietu, neatcerēdamies, ka šūpulis tai ir kārts šeit, Pētera baznīcā un garīgā sarunā.
Kā saruna spēj darīt tādas lielas lietas? Dievs visu pasauli veidoja, runājot vārdus: “Lai top! Lai top! Lai top!” Vārdiem ir spēks radīt un veidot. Runājot Vārdu, Dievs no tukša un neiztaisīta haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību. Ja nesam sevī Dieva tēlu un līdzību, tad mums vajag vismaz censties darīt līdzīgi. Runāt patiesības vārdus, lai veidotu labu un apdzīvojamu kārtību. Patiesīgi runāts Dieva vārds vispirms veido cilvēka sirdi – no haosa par dzīvību uzturošu kārtību. Disputs par Andreasa Knopkena 24 tēzēm nepavisam nebija no realitātes atrauta spriedelēšana par senu ēbrēju vai grieķu tekstu pareizāku tulkošanu. Tā bija visdziļākā saruna par cilvēka dzīvi.

Ieklausīsimies vārdā “Reformācija”. Tas skan kā pretstats vārdam “deformācija”. Re-formācija ir formas atdošana tam, kas zaudējis sākotnējo apveidu. Pēterbaznīcas sarunas mērķis bija runāt tīru Kristus patiesību. Tā necentās klausītājus pārliecināt par ražīgāku tautsaimniecību, taisnīgāku sabiedrisko iekārtu vai efektīvāku valsts pārvaldi. Tā ķērās pie pašām saknēm – pie cilvēka ticības, lai to atjaunotu veselīgā, dzīvību dodošā formā. No ticīgas sirds un patiesību satvēruša prāta aug gan taisnīgums sabiedrībā, gan kārtība sadzīvē. To vajadzētu pieminēt mūsu paaudzei, kad pašas pamatlietas sāk zaudēt savu sākotnējo apveidu. Kad mēs vairs skaidri neredzam, kas ir vīrietis un sieviete, kas ir laulība vai ģimene. Kad jēdzieni kļūst plūstoši un vērtības nenosakāmas. Deformāciju laikmetā re-formācija ir arvien aktuāla. Norise kura sākas tad, kad Dieva vārds uzrunā sirdi un rada ticību.

Baltijas Reformācijas 500. gadadiena sakrīt ar Trīsvienības svētkiem. Es esmu drusku priecīgs par to, jo ar labu iemeslu varu daudz runāt par vēsturi. Par Trīsvienību runāt ir daudz grūtāk. Trīsvienības svētki esot sprediķotāja murgs. Viens Dievs trīs personās, kuras nav sajaucamas, bet nav arī nodalāmas. Kas to spēj saprast? Svētais Augustīns domāja, ka maldinoša būs ikviena valoda, ko lietojam, lai runātu par šo mistēriju. Viņš teica, ka mēs tās saucam par personām, lai mums būtu ko teikt, kad cilvēki jautā, kas tās ir.  Sv. Kenterberijas Anselms 11.gs teica, ka Svētā Trīsvienība ir trīs nescio quid – trīs “es nezinu, kas”.

Taču šī patiesība nepārprotami izriet gan no Kristus vārdiem, gan no apustuļu rakstiem. Jēzus saka: “Tēvs mani ir sūtījis”, bet arī: “Es un Tēvs esam viens. Kas redz mani, redz Tēvu.” Par Garu viņš saka, ka nāks cits Aizstāvis, taču Rakstos Gars ir tāds pats un dara to pašu ko Tēvs un Dēls. “Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā!”

Varbūt var palīdzēt līdzības. Arī mēs spējam aplūkot sevi vienlaicīgi kā divas personas. Mēs izsaucamies: “Ko gan es domāju!” Tajā brīdī mūsos ir it kā divas personas – viena, kas domā un otra, kas uz to noraugās un vērtē. Varbūt varam iedomāties, ka Dievs liek sevī dzimt pilnīgam sevis attēlam, kuru mēs saucam par Dēlu. Viņi ir vienādi būtībā. Viņi raugās un iemīl viens otru. Mēs varam iedomāties starp viņiem mīlestības nopūtu, ko saucam par Garu. Gars Vecās Derības valodā arī ir saukts ruah – dvaša. Trīs, kas ir no viena un viens. Visās tautās trīs ir īpašs skaitlis. Apzināti vai neapzināti tas izpauž To, no kura nāk visa esme. Arī viens ir labs skaitlis. Tajā mēs esam vienoti, esam viens. Ēnas puse ir tā, ka tas slēpj sevī apspiešanas briesmas. Visi ir vienādi, dara vienādi, domā vienādi. Divi arī ir labs skaitlis, jo tas nozīmē dialogu, attiecības, dažādību. Ēnas puse ir tā, ka tas nes līdzi konflikta iespēju. Trīs ir pilnīgais skaitlis, jo ir trešais – mīlestība. Trīs ir tur, kur divi ir vienoti mīlestībā. Tur ir pilnība.

Ja šāda līdzība kam der, tad tam, ka palīdz runāt par to, kas ir nozīmīgs Reformācijas gadadienai, kura iekrīt Trīsvienības svētkos. Evaņģēlija notikumos mēs redzam, ka Tēvs sūta Dēlu mūsu cilvēcīgajā īstenībā. Vispirms tas ir kaut kā, varētu teikt – normāli. Tēvs sūta Dēlu mācīt, sludināt, palīdzēt cilvēkiem. Tas šķiet dabiski un saprotami. Taču tad Tēvs sūta Dēlu līdz pašām cilvēcīgā posta galējām robežām – pazemojumos, ciešanās, nāvē. Saikne starp Tēvu un Dēlu tiek izstiepta līdz pat tādai kā pamestības izjūtai: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis?!” Kas viņus vēl satur kopā? Mīlestība, kuru mēs saucam par Svēto Garu. Kristus ir tur, uz galējās robežas – “uz kraujas rudzu laukā”, kā slavenajā Selindžera romānā, kura varonis iedomājas sevi glābjam bērnus, kuri skraida pa rudzu lauku kraujas malā, un noķer viņus, pirms tie iekrīt aizā. Kad mēs, radīti, lai būtu Dieva bērni, sekojam savai kaislību kārajai dabai un skrienam prom, tālu no Tēva, mēs ieskrienam Dēla atplestajās rokās. Un tad Tēvs Svētā Gara spēkā visus aizklīdušos velk pie sevis savā Dēlā.

Šī nepilnīgā līdzība ļauj ieraudzīt cilvēka pestīšanu kā grandiozu, kosmiska mēroga Dieva darbu. Cik dīvaini, nožēlojami un traģikomiski, kad mēs to cenšamies pārspēt un aizstāt ar saviem mazajiem veikumiem! Taču cilvēki atkal un atkal to dara, uzslāņojot dažādas pašu izdomātas tradīcijas. Cerot nopelnīt Debesis, sakrauj pienākumu nastas, kuras Dievs nav pavēlējis nest. Reformācijas rūpes bija vērst skatu no tā, ko cilvēki cenšas darīt Dievam, uz to, ko Dievs dara cilvēkā: “Tikai Kristus, tikai žēlastība, tikai ticība.” Kā teica Mārtiņš Luters: “In ipsa fide Christus adest” – pašā ticībā Kristus ir klātesošs. Kas redz viņu, redz Tēvu.
Ko tas cilvēkam dod? Brīvību. Sirdsmieru. Prieku tuvoties Dievam. Tavas dvēseles glābšanai Dieva žēlastības dēļ visu ir paveicis Kristus un dāvina tev, kurš viņam tici. Šī apziņa noveļ milzu nastu un aizdzen bailes. Dieva baušļi nedziedina dvēseli. Tie ir domāti, lai brīdinātu tā, kā klaburčūska brīdina, lai tu nekāp virsū savai nāvei. Bauslība sapurina un iztrūcina paviršībā, grēkos un garīgā slinkumā iegrimušos. Dvēseli dziedina tikai evaņģēlijs. Tikai Dieva mīlestības un piedošanas vēsts, kas dod cerību piecelties un sākt no jauna. Kopt tikumus un darīt labus darbus nevis ar bailēm, vai pietiks, lai iemantotu pestīšanu, bet pateicībā, lai iepriecinātu Dievu, savu Glābēju.

Viens no Reformācijas lielajiem uzsvariem bija Dieva vārds un dievkalpojums tautas valodā. Latīņu valodai tiešām bija savas priekšrocības. Tā baznīcu darīja patiešām universālu. Visās pasaules malā tai bija viena valoda. Taču to saprata tikai izglītotie. Kristus nāca, lai runātu ar visiem. Svētā Gara sūtīšanas dienā visi dzirdēja un saprata apustuļus kā savā dzimtajā valodā runājam.  Arī šajā ziņā bija vajadzīga sākotnējā apveida atdošana. Re-formācija. Lai cilvēki evaņģēliju satvertu kā savu Labo vēsti. Reformācjas 500 gadadienu mēs atzīmējam ne jau tikai lai atskatītos uz to, kas notika pirms daudziem gadiem. Mums vajag Reformāciju darīt par savu. Par savējo. Tas nenozīmē, ka mums katram jāpaveic tas pats, ko darīja Luters un Knopkens. Viņi ar Dieva palīgu savu padarīja un viņu darba augļi paliek līdz mūsu dienām. Mūsu aicinājums ir reformēt savu dzīvi. Lai tā iegūst Dieva sākotnēji iecerēto apveidu.

Re-formācija notiek, kad atgriežam uzmanības viduspunktā Dieva lielos darbus. Kad tos par jaunu satveram un darām par savējiem. Priekš atsevišķā cilvēka Dievs šim nolūkam ir devis žēlastības īdzekļus –  savu Vārdu, sakramentus, dievkalpojumu, baznīcu. Šajos ārējos līdzekļos Tēv mums pasniedz Svēto Garu, lai savā Dēlā mūs vilktu un turētu pie sevis. Ja pārstājam tos lietot, varam drīz vien nonākt tālajā rudzu laukā uz kraujas – un diemžēl arī nokrist.  Kad apzīmējam sevi ar krusta zīmi nedarīsim to vienkārši ieraduma pēc, bet atgādinot sev grandiozo, glābjošo darbu, ko manis dēļ veic trīsvienīgais Dievs – Tēvs un Dēls un Svētais Gars. Lai liktu sevī iekvēloties alkām piederēt šim darbam un atrast tajā savas dzīves lielo piedzīvojumu.
Bet pilsētas un valsts līmenī, joprojām ir vajadzīga godīga, argumentēta un garīga saruna. Mūsu dzīve notiek dažādos līmeņos. Mēs dzīvojam attiecībās ar saviem tuvākajiem ģimenē, starp radiem un draugiem. Mēs dzīvojam plašākā sabiedrībā, attiecībās ar savu darba devēju vai ar savu pašvaldību. Mēs dzīvojam attiecībās ar savu valsti un tās struktūrām. Visbeidzot mēs dzīvojam attiecībās ar Dievu. Īstenībā ne “visbeidzot”, bet pirmām kārtām. Ja kaut kas nav kārtībā mūsu attiecībās ģimenē vai darbā; ja kaut kas ir nekārtībā attiecībās, kas noris pašvaldības vai valsts līmenī, tad cēlonis visdrīzāk ir jāsāk meklēt attiecībās ar Dievu. Acīmredzot tur kaut kas nav kārtībā. Tur kaut kam vajag atdot pareizu apveidu.
Lutera un Knopkena laikā turku karaspēks apdraudēja Eiropu, taču rīdziniekiem svarīgāka par to likās saruna, kurā meklēt Dieva patiesību. Mūsu dienās Eiropu apdraud Krievijas karapūļi, bet joprojām ir svarīga TĀ saruna, kurā lietas saskatīt to īstajā gaismā un nozīmē. Tāda saruna veido vēsturi. Pravietis Jeremija reiz rakstīja:

“Tā saka Tas Kungs: "Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei!”
Lai Dieva Gars, gaismas un patiesības Gars mūs vada, lai savā Latvijā spējam šo pravieša padomu piepildīt!

foto - Kaspars Upītis un Uldis Muzikants
« atpakaļ
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2022 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »