2022. gada 28. jūnijs
Vārda dienas: Viesturs, Viestards, Kitija

Trīsvienības svētkos

iesūtīts: 2022.06.12 08:05

 Jāņa evaņģēlija 14:26 Jēzus saka: „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis.”

   Smieklīgs, bet pamācošs stāsts. Lidmašīnā lido pilots un trīs pasažieri – skauts, priesteris un atomzinātnieks. Pēkšņi lidmašīnas dzinējs apstājas. Pilots sauc: „Mēs krītam, mēs krītam!” „Mums ir tikai trīs izpletņi, bet mēs esam četri.” Pilots piebilst: „Man ir ģimene, kas mani gaida mājās, man ir jāizdzīvo.” To sakot, viņš paķer vienu izpletni un izlec. Tajā pašā brīdī atomzinātnieks pielec kājās un paziņo: ”Es esmu gudrākais cilvēks pasaulē. Tā būtu liela traģēdija, ja mana dzīve tagad tā beigtos.” To sakot, viņš paķer izpletni un izlec no lidmašīnas. Redzot satraukumu sejā, priesteris saka skautu zēnam: „Mans dēls. Man nav ģimenes. Es esmu gatavs satikties ar savu Radītāju. Tu esi jauns, tev daudz kas vēl priekšā. Ņem tu pēdējo izpletni.” Tajā brīdī skauts pārtrauc priesteri, sakot: „Mieru, tikai mieru, tēvs! Nesakiet vairāk neko. Mums viss būs labi.” Priesteris saka: „Kā tu vari teikt: mums viss būs labi?” Skauts atbild: „Viss mums būs labi, jo pasaules gudrākais cilvēks nupat izleca no lidmašīnas, uzvilcis mugurā manu mugursomu, un mums katram ir savs izpletnis.”

   Joks, bet ar dziļāku jēgu. Metaforiski, šodien ir daudzi gudri cilvēki, veiksmīgi cilvēki, turīgi cilvēki, kuri lec no lidmašīnas uzvilkuši mugursomu izpletņa vietā. Tas nozīmē, ka viņi tiecas pēc idejām un filozofiskām atziņām, kas ir ļoti pievilcīgas, bet šīs idejas un filozofija neizglābs viņus. Tās ir mugursomas, nevis izpletņi. Citiem vārdiem sakot, cilvēkiem šodien ir nepieciešams kaut kas kam viņi var ticēt, tomēr daudzi meklē nepareizā virzienā, nepareizās vietās.
  Astoņdesmito gadu beigās mākslinieks Džims Sanborns tika nolīgts, lai izveidotu mākslas darbu, kas tiks izstādīts pie Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes, ASV galvenās mītnes. Tas bija lielisks pasūtījuma līgumdarbs. Kāds gods māksliniekam! Mākslinieks sazinājās ar pensionēto CIP kriptogrāfijas centra vadītāju Edvardu Šaidu. Šaids ir šifrēšanas un kriptoloģijas1 eksperts. Mākslinieks vēlējās, lai Šaids viņam palīdzētu izveidot vēstījumu ar topošo mākslas darbu.
 1990. gada 3. novembrī CIP galvenajā mītnē pie Vašingtonas tika atklāts Džima Sanborna mākslas darbs. To sauc „Kryptos”, no grieķu valodas ar nozīmi “slēpts”. Tā ir milzīga vara plāksne, kas izskatās pēc viļņota, atritināta rakstu rituļa. Šajā milzu plāksnē ir vārdu mīkla. Tas izskatās kā nejaušu burtu virknējums. Bet Sanborns un Šaids saka, ka šajā burtu rakstā ir četri šifrēti vai slēpti vēstījumi. Un šie četri vēstījumi veido mīklu.

 Džims Sanborns domāja, ka CIP ļaudis atminēs mīklu dažu nedēļu laikā. Viņš kļūdījās. Pēdējo 30 gadu laikā trīs no četriem vēstījumiem ir atšifrēti. Ceturtais arvien paliek noslēpums. Pat ja kāds pareizi atšifrēs ceturto vēstījumu, viņam vēl būtu jāsaliek kopā četri vēstījumi un jāatrisina mīkla. Kodu eksperti un amatieri visā pasaulē strādā pie koda uzlaušanas un „Kryptos” vēstījuma atklāšanas 2.

 Vai jūs varat iedomāties 30 vai vairāk gadus tērējot laiku, mēģinot atšifrēt slēpto ziņojumu vai lai atrisinātu mīklu? Un par to nav iegūstama nekāda balva. Tas nav vēstījums, kas glābs dzīvības vai atklās Visuma noslēpumus. Tomēr cik daudz cilvēku iegulda laiku un prasmes, lai uzlauztu tā kodu?

   Vēl aizraujošāka slēptās ziņas forma nāk no 499. gada pirms mūsu ēras. Kāds grieķu valdnieks [vārdā Histiaeus] ​​ mēģināja izraisīt sacelšanos pret persiešu karali Dāriju Lielo. Pastāv sena leģenda, ka viņš sacelšanās plānus nosūtījis savam brāļadēlam, noskujot kalpa galvu un uztetovējot vēsti par sacelšanos uz kalpa galvas. Tad viņš ļāva kalpa matiem ataugt virs tetovējuma un nosūtīja kalpu apciemot savu brāļadēlu ar norādījumu, noskūt kalpa galvu, viņam ierodoties 3.

  Kāds ģeniāls veids, kā paslēpt ziņojumu redzamā vietā! Vēstnesis bija pati vēsts. Padomājiet par to. Ziņnesis kļuva par ziņojumu. Tas izklausās tieši tāpat, kā to darīja Dievs, kad vēlējās mums atklāt vissvarīgāko vēstījumu vēsturē. Viņš sūtīja savu Dēlu Jēzu Kristu, lai tas būtu gan vēstnesis, gan vēstījums. Jānis sava evaņģēlija prologā rakstīja: “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū...”

  Manuprāt, slēptie ziņojumi ir aizraujoši, bet būsim pateicīgi, ka Dievs neapslēpa savu vēstījumu no mums. Bez kriptoloģijas, bez kodiem, bez mīklām, bez smalkas drukas. Ēdenes dārzā Dievs bija kopā ar Ādamu un Ievu. Un Dievs ar viņiem sarunājās.

   Radītājs un radījumi dzīvoja savstarpēji tuvās attiecībās līdz dienai, kad Ādams un Ieva izvēlējās pārtraukt šīs uzticības pilnās attiecības. Vēlāk Dievs runāja tieši ar tādiem cilvēkiem kā Noasu un Ābrahāmu, Sāru un Jēkabu. Un Dievs runāja caur tādiem praviešiem kā Jesaju, Amosu un Hozeju. Lasot viscaur Bībelē redzam, ka Dievs vienmēr cenšas sazināties ar saviem ļaudīm. Un Dieva vēstījums mums ir skaidrs un vienkāršs, un tas balstās paša Dieva būtībā.

 Šai pasaulei, kurā dzīvojam ir jēga un mērķis, un tas ir atklājams katram, kas to vēlas meklēt. Ir pieejama patiesība, kas ir izzināma, saprotama un mūžīga. Jau agrīnā Baznīca to apkopoja doktrīnā par Trīsvienību: Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars. Šai senajā doktrīnā ir ietverta patiesības atziņa, kas mums ir jāatklāj. Jūs neatradīsiet vārdu "Trīsvienība" Bībelē. Patiesībā, jums neatrast to agrīnās baznīcas tēvu rakstos līdz trešajam gadsimtam pēc Kristus augšāmcelšanās. Trīsvienības koncepts radās ceturtā gadsimta Baznīcā, bet tas balstīts bibliskajā ticībā. Šī doktrīna par Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu apliecina, ka pareiza kopīga kristīgā ticība ir šī: Mēs godājam vienu vienīgo Dievu trīsvienībā un trīsvienību vienā vienīgā dievībā.

   „Sākumā Dievs radīja...” Dievs ir Radītājs un dzīvības uzturētājs. Dievs Tēvs: visvarens, viszinošs, visuresošs, mūžīgs. Tas ir Dievs, kurš runāja, un tika radīta pasaule. Tas ir Dievs, kurš vada zvaigznes, kas pārvalda debesis, kurš noliek planētas to orbītās. Tas ir Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, kā arī Mateja, Marka, Lūka un Jāņa Dievs. Dievs ir transcendents 4 savā autoritātē, likumdevējs un tiesnesis – tas ir Dievs, kura ceļi nav mūsu ceļi, Dievs, kura slavu izteic debesis.
   Tas ir Dievs, uz kuru mēs ticam, tāpat kā liela daļa cilvēku. Tomēr daudziem no mums, transcendentālais Dievs, liekas, tik tāls no mūsu ikdiena dzīves, no mūsu ikdienas rūpēm un raizēm, vajadzībām, tik nepieejams un nesasniedzams.

   Un tas ir iemesls, kāpēc Dievs Tēvs atklāja savu patieso dabu lēnprātīgā, līdzjūtīgā cilvēkā, Jēzū no Nācaretes. Jēzū mums top redzams Dievs Dēls, kurš ar cieņu un respektu attiecas kā pret bērniem, tā pret pieaugušiem. Jo Jēzū, Dēlā mums atklājas Dieva pieejamība, kurš nonāca lejā, lai atdotu savu dzīvību savas radības labā, ko Viņš bija radījis no zemes pīšļiem. Bez Jēzus mēs nekad neuzzinātu kāds Dievs patiesībā ir. Jēzus mums atklāja iespēju būt par Dieva bērniem un Viņu saukt par Tēvu. Viņš mācīja mūs par Dieva mīlestību un parādīja mums Viņa žēlastību.
 Ja neticami lielo cilvēces vēsturi, kas aprakstīta 66 Bībeles grāmatās, varētu apkopot vienā pilnīgā būtiskā vēstījumā, kāds tas būtu?

  Jānis to mums uzrakstījis visslavenākajā Bībeles pantā - Jāņa ev. 3:16: “ Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.”

   Mārtiņš Luters to nosauca par “Evaņģēliju miniatūrā”. Citiem vārdiem sakot, ja visas pasaules Bībeles pēkšņi pazustu un mums būtu tikai šis viens pants, mēs zinātu visu svarīgāko, būtiskāko.
 „Jo Dievs tā pasauli mīlēja...” Tas ir visa sākums - Dieva prāts un sirds. Paziņojums, kas nosaka realitāti. Tas nosaka Visumu. Tas nosaka visu cilvēku pieredzi. Dievs tik ļoti mīlēja pasauli... Tas pats Dievs, kuru Jesaja redzēja “augstā un dižā tronī” dienā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu. Tas pats Dievs, kurš ar mākoņa stabu dienā un uguns stabu naktī vadīja Israēla bērnus tuksnesī. Tas pats Dievs, kurš runāja - un zeme tika radīta. Tas pats Dievs tik ļoti mīlēja.

  Bet redziet, ko Dievs mīlēja - pasauli. Es nedomāju, ka Jānis ar to domāja, ka Dievs ir iemīlējis kalnus, ezerus, tuksnešus, kokus, puķes vai ko citu tamlīdzīgu. Es ticu, ka runa ir par cilvēkiem. Radoša un spējīga cilvēce. To Dievs mīl. Šis sarežģītais radījums, kas liek tuksnešiem ziedēt un ezeriem iet bojā. Ikvienas krāsas, tautības, kultūras, spēju un personības cilvēki. Pasaule. Tā patiesi ir neierobežota mīlestība. Tas ir tas, ko Dievs mīl. Mūs!

   Runājot ar Ukrainas bēgļiem ir iznācis dzirdēt dažādus glābšanās stāstus par to kā mājas sagrautas, kā draugi gājuši bojā, kā citi tikuši ievainoti. Cilvēki devušiem bēgļu gaitās ar to, kas mugurā un vienu mugursomu plecos. Pēc tādu stāstu uzklausīšanas, es cenšos pateikt vienkāršus vārdus: „Dievs jūs mīl! Citi ir ievainoti vai gājuši bojā, bet jūs esat dzīvi un izglābušies.” Neviens, kam esmu to teicis, nav to noliedzis, varbūt nav domājuši tādās kategorijās, bet parasti aizdomājoties atbild: „Laikam jau tā ir.”

  “Jo Dievs tā pasauli mīlēja...” Dieva mīlestība pret mums visiem ir neierobežota. Ja Dieva mīlestība pret mums ir neierobežota, tad no kā mums jābaidās? Vai nav skaidrs, ka Dievam mums ir labi plāni un nolūki? Vai nav saprotams, ka mēs varam nākt pie Dieva ar visu, ieskaitot šaubas, jautājumus un neveiksmes, un Viņš mūs neatstums un neatstās?

  Tas ir brīnišķīgi. Tā ir pirmā lielā patiesība, kas ir būtiska mūsu ticībai. Bet ir vēl kas.
  Jo Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka viņš deva savu vienpiedzimušo Dēlu... Tas arī ir pārsteidzoši! Patiesībā tas gandrīz nav saprotams. Evaņģēlija vienkāršība ir šķērslis mūsu ticībai. Dievs mūs tik ļoti mīl, ka Viņš bija gatavs sniegt mums visdārgāko dāvanu - savu Dēlu. Vienkārši - tomēr tik pamatīgi, dziļi.

  Daudzi cilvēki noraida Dieva mīlestības vēstījumu Jēzus dzīvē un nāvē, jo tas ir pārāk pārsteidzoši, lai to saprastu un ir pārāk vienkārši, lai to pieņemtu.

   Reiz mācītājs ar advokātu tērzēja par izlasītajām grāmatām. Mācītājs teica, ka viņa galvenā lasītā grāmata ir Bībele. Advokāts domāja, ka tas ir nedaudz tuvredzīgi. "Ja jūs nelasāt neko vairāk," advokāts jautāja, "kā jūs zināt, par ko runāt ar cilvēkiem?" Mācītājs atbildēja, ka visiem cilvēkiem visos laikos ir tikai trīs problēmas: grēks, bēdas un nāve. Un viņš Bībelē atrod gudrību kā risināt šīs problēmas. Advokāts nepiekrita. Pasaulē ir tik daudz problēmu. Mācītājs atbildēja: “Un Jēzus Kristus ir vienīgā atbilde uz visām problēmām. Jūs man varētu dot visu šīs pasaules gudrību... bet citas atbildes, izņemot krustu, nav.”

   Mūsu grēks ir tas, kas mūs šķīra no Dieva un pārtrauca attiecības ar Dzīvības Devēju un Radītāju. Un šīs izjukušās attiecības ir visu mūsu bēdu un nāves avots. Bet Dievs pārāk mīl pasauli, lai ļautu mums izciest grēka sekas. Jēzus ir atbilde uz mūsu sabojātajām attiecībām ar Dievu. Jēzus uzņēmās grēku, kas mūs šķīra no Dieva. Viņš nomira pie krusta, lai vienreiz un uz visiem laikiem iznīcinātu mūsu grēkus. Un viņš augšāmcēlās, lai parādītu mums, ka caur viņu ir atjaunotas mūsu attiecības ar Dievu, Dzīvības Avotu.

   Kristus ir mūsu glābšana, pestīšana. Mēs esam pateicīgi Dievam Tēvam par visu Viņa spēku un godību. Bet mēs esam pateicīgi Dievam Dēlam par visu Viņa lēnprātību un žēlastību, jo viņš ļauj mums tuvoties Dievam droši uzticoties. Jo Kristus dēļ mēs zinām, ka Dievs ir mūsu mīļais Tētis, Debesu Tētis. Dievs Tēvs mūs mīl vairāk, nekā mūsu pašu vecāki mūs mīl. To mēs zinām, jo Kristus - Dēls to mums atklājis.

   Bet, protams, ir vēl arī trešā Trīsvienības persona, tikpat svarīga kā pirmās divas. Tas ir Dievs Svētais Gars. Svētais Gars ir Dieva klātbūtne mūsu ikdienas dzīvē. Svētais Gars ir Dieva realitātes iekšējais liecinieks. Viņš ir tas, kurš dod liecību, ka Viņš, kurš radījis mūs, ir ar mums.
 Pirmajā Jāņa vēstulē ceturtajā nodaļā lasām, ka mūsu dzīve pasaulē ir Kristus dzīve mūsos. Tas ir Svētā Gara darbs. Svētais Gars ir tā klātbūtne mūsu dzīvē, kas ļauj iegūt arvien garīgu disciplīnu un virzienu, uzņemties atbildību par mūsu dzīvi un ievirzīt tā, ka pagodinām Dievu un darām labāku pasauli.

   Svētais Gars vēlas mūs darīt par pilnīgiem cilvēkiem, lai mūsu prāts un sirds būtu Svētā Gara vienoti un vadīti. Mēs ceram uz viņa klātbūtni un spēku. Skumjā patiesība ir tā, ka daudzi kristieši Svētā Gara vadību grib tikai kritiskos brīžos, kad paši netiek ar dzīvi galā, pārējā laikā viņi paši grib būt savas dzīves noteicēji, viņi nav sevi pilnībā nodevuši Svētajam Garam.
   Kāda ceturtās klases skolniece izstrādājot mācību projektu par elektrību, nosūtīja vēstuli elektroenerģijas ražotāj kompānijai. „Es cenšos iegūt visu informāciju par elektrību, cik iespējams. Tādēļ sūtiet man jebkādus bukletus un informāciju, kas jums ir par šo tēmu. Lūdzu, ja iespējams, atsūtiet man kādu elektrības paraugu”, rakstīja skolniece.

  Līdzīgi, daudzi no mums, vēlas tikai kādu paraugu no Gara. Mēs nevēlamies, lai Svētais Gars nāktu visā pilnībā. Mēs tā īsti nemaz negribam, ka Dieva Gars pilnībā ienāktu mūsu dzīvē un pārņemtu pilnīgi vadību pār mūsu domām, mūsu jūtām, mūsu sapņiem, mūsu ambīcijām.
 Tātad, ja mēs gribam tikai Dieva Gara paraugu, mēs nekad nesasniegsim vienotību starp prātu, sirdi un mērķiem, kas tik nepieciešama efektīvai dzīvei. Svētais Gars ir iekšējā liecība, mūsos esošs, kas mums ļauj organizēt un prioretizēt veicamos dzīves darbus. Tas ir Svētais Gars, kas dod mieru un pārliecību, lai mēs ik dienu tiktu galā ar dzīves daudzveidīgajām prasībām.
   Vecajā Derībā ir stāsts, kas ilustrē šo patiesību. Dievs bija izvēlējies Israēlam par ķēniņu Saulu, bet Sauls sagādāja vilšanos Dievam. Un tā mēs lasām Pirmajā Samuēla grāmatā 16:14, ka Kunga Gars atstāja Saulu. Un, kad tas notika, Saulu pārņēma depresija un bailes.

   Te ir iemesls, kādēļ cilvēku var pārņemt depresija un bailes. Kaut kā Svētais Gars ir aizgājis prom no cilvēka. Tas ir Svētais Gars, kas dod pacēlumu mūsu dzīvē un palīdz mums nostāties uz stingra pamata un pakāpties augstāk. Bez Svētā Gara mūsu dzīve ir kā neauglīgs tuksnesis.
   Kāda māte ar dēlu reiz aplūkoja gleznu, kurā attēlots Jēzus stāvot durvju priekšā un klaudzinot. Pēc pārdomu brīža māte sacīja: „Es brīnos, kāpēc viņi neļauj Viņam ieiet?” Bērns apdomājās un atbildēja: „Iemesls, kāpēc viņi neļauj Viņam ieiet, ir tas, ka viņi ir lejā – pagrabā un viņi nedzird Viņu klauvējam.” Tas ir Svētais Gars, kas mūs paceļ augšup no dzīves pagraba, dodot mums iekšēju pārliecību par Dieva spēku, nodomu un mērķi mūsu dzīvei.

   Tā nu redzam, kāpēc mācība par Trīsvienību mums ir tik svarīga. Dievs Tēvs - mūsu Radītājs, uzturētājs, Avots visam, kas ir vai bija vai kādreiz būs. Dievs Dēls - mūsu Glābējs, Pestītājs, kurš atdeva savu dzīvību par mums, lai mēs zinātu, cik ļoti Dievs mūs mīl. Un Dievs Svētais Gars – liecība par iemiesojušos Kristu un vadītājs visās mūsu dzīves krīzēs. Tāda ir Trīsvienības nozīme. Tā ir patiesība, kas ļauj mums dzīvot dzīvi kā Kristus sekotājiem. Dievs nonāca pie mums, Kristus nomira par mums un trešajā dienā augšāmcēlās. Svētais Gars gaida, lai ienāktu to dzīvēs, kas cenšas sekot Jēzum, un būtu kā pierādījums par Dieva klātbūtni.

   Kāpēc samierināties ar mugursomu, izpletņa vietā? Un kāpēc samierināties ar izpletni, ja ir Iepriecinātājs – Svētais Gars? Izpletnis ļauj mums mierīgi piezemēties, Svētais Gars paceļ mūs Debesīs. Es lūdzu, lai jūs atļautu Svētajam Garam ieiet, būt un palikt jūsu dzīvēs. Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, āmen.

Dobeles, Bukaišu-Sniķeres, Penkules, Vecauces, Īles draudze mācītājs Oskars Laugalis


1. zinātne par datu šifrēšanu un atšifrēšanu, par informācijas kodēšanu
2. https://en.wikipedia.org/wiki/Kryptos
3. https://en.wikipedia.org/wiki/Histiaeus
4. ārpus laika un telpas stāvošs; ārpus izziņas robežām esošs; pāri pasaulei eksistējošs;

« atpakaļ
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2022 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »